Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Dikeoulakos: "Trenera lielākā priekšrocība ir spēlētājas"

Dikeoulakos: "Trenera lielākā priekšrocība ir spēlētājas"
George Dikeoulakos

Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris Georgs Dikeulakoss ceturtdien, 8. aprīlī, kopā ar „Sony Athinaikos” klubu turpinās cīņu par FIBA Eiropas kausu – pirmo Grieķijas dāmu vēsturē. Pirms četriem gadiem Dikeulakoss Latvijā ieradās pirmo reizi, bet 2009. gada Eiropas čempionātā Liepājā un Rīgā kopā ar nacionālo izlasi trenera Konstantīna Missas vadībā izcīnīja ceļazīmi uz Pasaules čempionātu Čehijā. "Ticu smagam darbam," tāda ir trenera pārliecība.

GEORGE DIKEOULAKOS

• Dzimis 1969. gadā Grieķijas galvaspilsētā Atēnās
• Precējies, ir divi bērni, dēlam seši, meitai trīs gadi
• Pārvalda grieķu, angļu, serbu-horvātu un spāņu valodas
• Strādājis Vācijas valstsvienības galvenā trenera Dirka Bauermana un Grieķijas valstsvienības galvenā trenera Konstantīna Missas vadībā, pētījis pretiniekus un gatavojis taktiku pret Zeļko Obradoviča, Etores Mesinas, Dušana Ivkoviča vadītajām komandām
• Stažējies NBA klubos „Chicago Bulls” un "Milwaukee Bucks”

Sasniegumi

2010 FIBA Eiropas kausa finālists (turnīrs turpinās, "Athinaikos" bilance 35-1, FIBA 14-1, A1 21-0)
2009 Eiropas čempions, U20 Grieķijas vīriešu valstsvienība
2009 FIBA Pasaules čempionāta kvalifikācijas uzvarētājs, Grieķijas sieviešu izlase
2009 Piektā vieta Eiropas čempionātā Latvijā
2009 Grieķijas čempions, „Sony Athinaikos”
2009 FIBA Eiropas Kausa ceturtdaļfinālists, „Sony Athinaikos”
2002 Grieķijas kausa ieguvējs vīriešu basketbolā, Pireju „Olympiacos”

Karjera

2010 – Latvijas Sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris
2009 Grieķijas U-20 vīriešu valstsvienības treneris
2008 – „Athinaikos” sieviešu basketbola kluba galvenais treneris (Grieķija, A1)
2006 – 2009 Grieķijas sieviešu basketbola valstsvienības treneris (video, skautings)
2005 „Panellinios” vīriešu kluba treneris (A1, Grieķija)
2004 „Papagou” vīriešu kluba galvenais treneris (A2, Grieķija)
2003 „Panionios” treneris (A1, Grieķija)
2002 „Olympiacos” treneris
2000 „Dafni Athens” treneris (A1)
1998 „Milonas” treneris (A2, Grieķija)
1997 „Akadimia 75” galvenais treneris (C, Grieķija)

Kā sākās Tavs ceļš basketbolā?
Mana ģimene vienmēr bijusi iesaistīta sportā. Tēvs bija profesors sporta pedagoģijas universitātē. Zināju, ka būšu sportā un pārbaudīju spēkus dažādos sporta veidos, taču spēlēt basketbolu patika vislabāk. Kad Grieķija 1987. gadā pirmo reizi uzvarēja Eiropas čempionātā, jau spēlēju Dienvidslāvijā un toreiz jutu dubultu prieku. Jo Grieķija divas reizes uzvarēja komandu, kuras sastāvā bija tādi lieliski spēlētāji kā Dražens Petrovičs, Dino Radža un Tonijs Kukočs. Uzvara valstī izraisīja basketbola eksploziju. Pirms panākuma grozabumba Grieķijā bija tāds pats sporta veids kā volejbols vai teniss. Nākamajos 15 gados basketbols kļuva par populārāko sporta veidu valstī.

Kad viss sākās, biju devies uz Dienvidslāviju, kur trīs gadus spēlēju „Kosovo Poļe” komandā, valsts otrajā spēcīgākajā līgā. Toreiz daudzi manas paaudzes spēlētāji meklēja iespējas basketbolu apvienot ar studijām. Prātā biju apsvēris domu doties uz ASV, jo tur sportisti var iegūt mācībām nepieciešamās stipendijas. Nezinu, kāpēc kļuvu par vienīgo, kurš Amerikas studiju vietā devās uz Dienvidslāviju. Lai gan tur nebija stipendiju, domāju, ka rīkojos pareizi. Tā bija reāla iespēja apvienot spēlēšanu ar mācībām. Draugi no kadetu izlases aizbrauca uz ASV, taču neviens dzimtenē neatgriezās kā basketbolists.

Tajā laikā biju pirmais ārzemju spēlētājs Dienvidslāvijā, tikai ārzemniekiem bija aizliegts spēlēt virslīgā. Nākamais ārzemju basketbolists valstī bija, šķiet, Lesters, kurš spēlēja Splitas „Jugoplastik” sastāvā, taču viņš varēja piedalīties tikai Eiropas kausu spēlēs. Pats spēlēju arī Kosovska Mitrovicē un vienu gadu „Žeļezničar” komandā Sarajevā. Tagad tās ir dažādas vietas, taču man tur joprojām ir draugi.

Kad ierados Dienvidslāvijā, man bija astoņpadsmit gadu. Nezināju valodu, viss atšķīrās no dzimtenē ierastā, taču mans prāts koncentrējās tikai basketbolam. Neviens no maniem komandas biedriem nerunāja angliski, taču viņi man nekavējoties palīdzēja iemācīties serbu-horvātu valodu. Biju saspēles vadītājs, man laukumā jārunā un mācīties vajadzēja ātri. Darīju to ar mērķi kļūt par labu saspēles vadītāju.

Sākot jaunu dzīvi Dienvidslāvijā, problēmu netrūka, jo valstī sākās politiskas pārmaiņas. Izgāju cauri neskaitāmām sarežģītām situācijām. Kad nokļuvu Bosnijā, kara laikā nevarēju izkļūt no aplenktās Sarajevas. Par tur piedzīvoto varu runāt bezgalīgi. Tā bija slikta pieredze, jo nav nekā šausmīgāka par bruņotu konfliktu. Karā nav nekā briesmīgāka par karadarbību pilsētā. Neviens nezināja, kurš uz ko šauj. Tur nebija baltie pret melnajiem vai kovboji pret indiāņiem. Horvāti karoja ar serbiem, ar Bosnijas musulmaņiem, taču pilsētā karojošās puses nevarēja atšķirt. Ceru, ka nekad vairs neredzēšu ko tādu.

Aplenkuma laikā izdevās uzturēt kontaktus ar ģimeni?
Telefona līnijas strādāja, taču visi bija par mani uztraukušies. Stāvēju pie savas mājas sētas durvīm ar ieroci, vienkārši aizsargājot ēku. Namā dzīvoja dažādu tautību cilvēki, pirmajā stāvā serbi, augstāk citi. Vienojāmies par bruņotām dežūrām mājas aizsardzībai. Kad to izdzirdēja mans tēvs, viņu piemeklēja sirdslēkme. Kamēr vien tur biju, atceros, ka snaiperu dēļ dzīvoju līmenī zem palodzes. Kad snaiperi kādu pamanīja, viņi šāva.

Tad Grieķijas valdība nosūtīja lidmašīnu divsimt Sarajevā dzīvojošo grieķu evakuācijai. Nekas nedarbojās, lidostā nebija nevienas pārbaudes. Visapkārt bija tikai bēgļi. Kad lidmašīna nolaidās Sarajevas lidlaukā, caur logu vēroju, kā no visiem stūriem cilvēki skrēja lidaparāta virzienā. Todien projām tika simts grieķu, pārējie bija bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāji. Nākamajā dienā lidmašīna ieradās otrreiz, visi tika atpakaļ.

Trenēt sāki pirms atgriešanās Grieķijā?
Dienvidslāvijas līgā bija basketbola skolas, kuras darīja lielisku darbu. Sāku manā klubā „Kosovo”. Pat esot spēlētājam, man patika trenēt citus. Pēc atgriešanās no Sarajevas turpināju spēlēt, taču vairāki savainojumi neļāva man spēlēt pirmajā līgā. Kādu laiku turējos otrajā līgā, vēlāk trešajā, tad guvu jaunus savainojumus un nolēmu spēlēšanai likt punktu. Darīju tā, jo biju spēris vairākus soļus trenera darbā. Apkārtējie teica, ja vēlies trenēt, pārstāj spēlēt profesionāli.

Visa mana basketbola filozofija balstīta kaislībā strādāt individuāli. Aizguvu daudz lietu no Dienvidslāvijas basketbola skolas, viņu spēles stilu. Domāju, ka labam trenerim nav jāapstājas pie noteiktām lietām, jo basketbols katrus divus trīs gadus mainās, attīstās. Labam trenerim jāmācās jaunas lietas un jāpielāgo tās savai komandai. Neatkarīgi, vai tā ir sieviešu, vīriešu, metēju vai garo spēlētāju vienība. Jāapgūst jauni spēlēšanas veidi, nekad neatkāpjoties no saviem noteikumiem. Dienvidslāvijas skola bija, iespējams, pirmā, kura noteica tik stingrus ierobežojumus.

No trenera karjeras sākumiem strādāju ikvienā līmenī. Trenēju bērnus, desmit, divpadsmit, piecpadsmit un sešpadsmit gadu vecumā. Pieaugušo komandā par galveno treneri pirmo reizi strādāju divdesmit astoņu gadu vecumā, kad trenēju „Akadimia” komandu trešajā Grieķijas divīzijā. Tolaik tā tika augstu vērtēta.

Kuras personības palīdzēja Tev augt kā trenerim?
Patiesībā iemācījos daudz lietu no daudziem treneriem. Ieguvu pat no sliktiem treneriem, jo sapratu, kā nevajag rīkoties. Treneris, kurš man ir kā brālis, kā tēvs, labākais draugs, ir treneris Missas. Esmu strādājis kopā ar viņu pēdējos desmit gadus. Viņam nekas nav jāsaka, pietiek ieskatīties viņa sejā un zinu, ko viņš vēlas. Tāpat otrādi. Viņš ir vieds vīrs. Ja Missas uzvārds beigtos ar –ič, iespējams, viņu visur pazītu kā vienu no labākajiem treneriem pasaulē. Visvairāk no viņa esmu ietekmējies ar basketbolu nesaistītās lietās. Pateicoties trenerim Missas, esmu kļuvis par daudz labāku cilvēku.

Pirmo reizi viņu satiku 1998. gadā. Jau tolaik Missas bija treneris ar vārdu Grieķijas basketbolā. Viņš mani uzaicināja, lai piedāvātu asistenta vietu. Tas bija liels gods strādāt kopā ar tik nozīmīgu personu Grieķijas vīriešu basketbolā.

Grieķijā ir grūti kļūt par treneri?
Grieķijā ir ļoti, ļoti daudz treneru. Mūsu valstī dzīvo 10 miljoni iedzīvotāju. Treneru skaits ir 9,99 miljoni. Ikviens vēlas būt treneris, manu vectēvu un vecmammu ieskaitot. Konkurence liela, labu treneru daudz. Ja četru spēļu laikā netiek sasniegts vēlamais rezultāts, klubs var tevi nomainīt vai aizvietot ar lielisku treneri, kuram nav darba. Daudzi treneri nemaz nav aktīvajā apritē.

Kurus grieķu trenerus, neskaitot Panajoti Janaki un Missas, noteikti vērts zināt?
Fotis Kacikaris, ļoti talantīgs treneris, šobrīd strādā Jāņa Blūma pārstāvētajā Bilbao klubā. Slavenais „Aris” un „Olympiacos” treneris Joanidis 2009. gadā kļuva par Grieķijas sporta ministru. Slikti, ka viņi reti dodas strādāt ārpus dzimtenes. Grieķu treneri ir cieši saistīti ar savu valsti un ģimeni, iespējams, tādēļ viņi izvēlas nekur nebraukt. Pat grieķu spēlētāji nelabprāt dodas projām. Zinu daudzus gadījumus, kad basketbolistiem tika piedāvāta divtik liela atlīdzība, taču viņi deva priekšroku palikšanai Grieķijā. Dzīve dzimtenē ir ļoti jauka, tur meklējami viņu fani, laiks ir saulains, tāpēc viņi nevēlas pārcelties.

2002. gada sezonā strādāji Pireju „Olympiacos”.
„Olympiacos” Grieķijā ir kā „Real Madrid” Spānijā, nav iespējams nosaukt līdzīgus piemērus citās valstīs. Kluba fanu skaits ir tik liels, ka tie varētu ievēlēt valdību. Manas uzturēšanās laikā komandā spēlēja Teo Papalukass, amerikānis Alfonso Fords, spānis Ignasio De Miguels. Grieķijas kausā sakāvām „Panathinaikos” ar Bodirogu priekšgalā, cīnījāmies par čempiontitulu, palikām soļa attālumā no ULEB Eirolīgas „Četru Fināla”. Pavasarī „Panathinaikos” Itālijā uzvarēja Eirolīgā. Strādāt lielos klubos ir iespaidīgi. Iegūsti atpazīstamību un cieņu, tas ir ļoti jauki.

Sāncensība ar „Panathinaikos” vienmēr bijusi tik saspringta kā tagad?
Ja abu komandu fani satiktos vienuviet, viņi viens otru nogalinātu ar nažiem. Zinu, ko saku, jo pirms diviem gadiem notika līdzīga katastrofa. Grieķijā un citur ir pieņemts izraudzīties vienu sāncensi. Cilvēki gaida nākamo dienu, lai darbā varētu pajokot par otru komandu. Kad Saloniku „Aris” bija labākā komanda valstī, vietējā PAOK kļuva par tās galveno sāncensi. Tāpat kā Spānijā „Real” cīnās ar „Barcelona”.

Kad pērn Berlīnē risinājās „Final Four”, „Panathinaikos” fani bija skaļāki. Vai tas pats ir spēkā Grieķijā?
Nevaru pateikt, jo Grieķijā vienas komandas fani nevar apmeklēt sāncenšu komandas spēli. „Olympiacos” līdzjutējiem nav vietas „Panathinaikos” zālē, tā rezervēta tikai mājinieku vienības faniem. Nekad neesmu redzējis viņus vienādā skaitā, lai spētu novērtēt. Cik zinu un esmu redzējis, „Olympiacos” fani ir skaļāki.

Tava nokļūšana sieviešu basketbolā notika, pateicoties trenerim Missas?
Tas bija pirms četriem gadiem. Tikāmies un runājām par basketbolu katru nedēļu, lai gan strādājām dažādās komandās. Reiz viņš piezvanīja un teica, ka ir piedāvājums no sieviešu izlases. Toreiz par sieviešu basketbolu neko nezināju. Missas uzsvēra, ka nacionālā izlase ir svarīga un aicināja mani pievienoties. Nejutos pārliecināts, taču trenerim Missas nekad nevaru pateikt nē. Pievienojos viņam, tajā pašā laikā regulārajā sezonā strādājot ar vīriešu komandu.
Grieķijas sieviešu basketbols nebija tik augstā līmenī, lai cīnītos par nokļūšanu 29. Olimpiādes spēlēs Pekinā. 2006. gadā sākām ar dalību Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, izveidojot pilnīgi jaunu komandu. Piesaistījām deviņas jaunas basketbolistes un nezinājām, ko sagaidīt. Čempionāta finālturnīram kvalificējāmies viegli, uzvarējām Baltkrieviju, Ungāriju, Bulgāriju, labas komandas. Zinājām, ka 2007. gadā varam daudz paveikt. Tikām ielozēti ļoti sarežģītā grupā ar Franciju, Krieviju un mājinieci Itāliju. Pat tagad ticu, ka nospēlētu daudz labāk, ja trīs dienas pirms pirmās spēles komandā nenotiktu negadījums. Tā bija nepieļaujama lieta spēlētāju starpā. Tas pilnībā sagrāva komandu. Nezinu, vai tā bija laba mācība.

Nākamajā gadā sakārtojām lietas, tāpēc 2009. gada čempionātā Grieķijas valstsvienībai bija labi rezultāti. Katrā spēlē centāmies paveikt vairāk nekā spējām, spēlētāju savstarpējās attiecības bija lieliskas, uzticējāmies viņām, basketbolistes uzticējās mums. Man tiešām patika, kā spēlējām. Darījām to aizrautīgi, tas raksturo šo komandu. Katrā reizē spēlējām ar labu, mainīgu taktiku. Mums bija A un B plāni, mīlējām savu spēles stilu un kā komanda pārspējām paši sevi. Tāpēc mums tas patika.

2007. gadā Grieķijas valstsvienības līdere Evina Maltsi spēlēja WNBA klubā „Connecticut Sun”. Vai tas apdraudēja viņas dalību Eiropas čempionātā?
Tā bija problēma. Viņa atbrauca no WNBA ļoti nogurusi, ne savā ķermenī un, īpaši, ne savā prātā. Viņa bija apjukusi, ar grūtībām varēja iekļauties komandā, jo izlase 40 dienu bija strādājusi bez viņas. Taču nedomāju, ka tā bija galvenā problēma, jo Maltsi nav vienas pozīcijas spēlētāja. Par svarīgāko izvērtās minētais negadījums.

Eiropas čempionātā Latvijā Grieķija bija labākā aizsardzības komanda, vidēji spēlē ielaižot 56,7 punktus. Komandas aizsardzība bija turnīra atslēga?
Tā ir grieķu basketbolu raksturojoša īpašība. Treneris Missas un es, mēs sekojām Grieķijas vīriešu basketbola, nevis sieviešu, skolai. Necentāmies pielāgoties sieviešu basketbolam. Izmantojām stilu un noteikumus, kurus izmantojām darbā ar vīriešiem. Smēlāmies enerģiju aizsardzībā, īpaši strādājot ar Grieķijas nacionālo sieviešu izlasi. Komandu, kurai bija tik daudz nepilnību piektā un ceturtā numura pozīcijās. Garo spēlētāju trūkums bija acīmredzams, tāpēc vajadzēja izmantot daudz triku. Zinājām, ka mūsu nepilnības jāpārvērš priekšrocībās un centāmies ievilināt pretinieku komandas slazdos. Vedām viņus slazdos, daudzi iekrita. Pavadījām daudz laika eksperimentējot, lai atrastu labākos risinājumus.

Pretinieku komandas, izmantojot pārsvaru augumā, vidēji spēlē vāca par 10-12 atlēkušajām bumbām vairāk. Bija fantastiski redzēt, ka tas netraucēja Grieķijai katru sacensību nospēlēt līdzvērtīgi. Pat Francija izglābās ar grūtībām!
Kā jau teicu, mūsu trūkumi bija skaidri saskatāmi. Katra meitene centās paveikt labāko, taču kopumā varu teikt, ka uzbrukumā četras basketbolistes spēlēja par Maltsi. Aizsardzībā četras basketbolistes spēlēja par Pelageju Papamihailu. Mūsu piekto numuru, kuras augums ir 189 centimetri. Centāmies noslēpt savas nepilnības, aizsargāt vājās vietas. Mums tas vienmēr ir kā likums. Nav labu komandu, nav sliktu komandu. Ir komandas ar priekšrocībām un trūkumiem, ar labām lietām viņu spēlē un sliktām lietām viņu spēlē. Un mēs centāmies, lai pretinieks 40 minūšu garumā spēlētu, atklājot savas nepilnības. Koncentrējoties uz viņu nepilnībām un cenšoties noslēpt savas.

Un Maltsi faktors...
Viņas snaiperes un aizsardzes dotības nav noslēpums. Aizsardzībā Maltsi vienmēr ir ugunī, vienmēr enerģijā. Viņa nekad neļauj savam prātam sagraut ķermeni. Viņa nekad nejūt nogurumu, nekad. Pat, ja viņa ir nogurusi, viņa pārliecina sevi, ka nav. Tikai labākās spēlētājas spēj to paveikt. Un pateikt sev, ka neesi nogurusi. Par Maltsi noteikti jāpasaka vēl viena lieta. Viņa klausījās manī un klausījās galvenajā trenerī kā pirmgadniece. Kad treneris stāsta iesācējiem, ir jāklausās. Superzvaigznes pamāj ar galvu, jā, ok. Maltsi šādās situācijās ir kā iesācēja, viņa cenšas uztvert visu. Tāpēc viņa sasniegusi tādu līmeni.

Mēnesi vēlāk, Rodas salā, Grieķijas jaunieši izcīnīja zeltu Eiropas U-20 čempionātā. Lielākā daļa puišu...
Septiņi!

Nupat bija pārradušies no FIBA U19 pasaules čempionāta Jaunzēlandē.
Mums bija tikai viens kopējs rīta treniņš 45 minūšu garumā, vakarā pusotru stundu gara nodarbība, vēlāk bija jāspēlē. Tas bija sarežģīti. Atceros, nosūtīju viņiem pa e-pastu mūsu idejas, spēles filozofiju, bet visu izšķīra griba. Ja labs spēlētājs nevēlas klausīties, tad nav svarīgi, cik labs ir treneris, rezultātu nav. Neskaitot labu treneri un personālu, pirmais, kas skaitās, ir spēlētāja griba un vēlēšanās mācīties. Puiši atbrauca sagatavojušies un zinoši – no interneta, tas ir pārsteidzoši – katrā nodarbībā cenšoties mūs saprast.

Komandas izaugsme turpinājās turnīra garumā!
Jā, viņi mācījās, auga treniņos, spēlēs. Un, būdami talantīgi basketbolisti, nezaudēja nevienā spēlē, izņemot apakšgrupas spēli ar Franciju. Tas mums nāca par labu, jo sapratām, ko Francija nozīmē kā komanda. Satikām viņus finālā un uzvarējām.

Salīdzinot statistiku, „Athinaikos” un U20 izlase ir uzbrukumam orientētas komandas, ar plašu uzbrukuma arsenālu, lai pretiniekiem uzspiestu savas priekšrocības.
Trenerim jāņem, kas tiek dots. Ja man ir priekšrocības uzbrukumā, priekšrocības, kuras pilnībā atdalāmas no aizsardzības, tās jāizmanto. Ja man ir laba uzbrukuma komanda, tā dod priekšrocība. Ja galvenais trumpis ir aizsardzība, jāizmanto tā. Ar atlētisku komandu laukumā jālieto presings. Ja komanda ir lēna, jānobremzē pretinieku temps. Tā ir trenera darba maģija – pielāgoties katrā laikā jaunām situācijām. Tur slēpjas mūsu darba skaistums.

Darba piedāvājums no „Athinaikos” nāca pēc pirmajām divām vasarām sieviešu izlasē. Bija grūti pieņemt šo lēmumu?
Tas nepavisam nebija sarežģīti, te parādījās tas skaistums. Biju ieguvis pieredzi sieviešu valstsvienībā. „Athinaikos” pirmajā sezonā bija tikai viena izlases spēlētāja Afroditi Kosma. Mūsu pretiniecei „Esperides” bija Kalencu, Hacinikolau, Limura, Kaltsidu. Apbrīnojama komanda. Sanāca tā, ka sezonu beidzām neuzvarēti, bez neviena zaudējuma un tas bija lieliski. Nekādu sarežģījumu pielāgoties nebija, nemaz. Saglabāju tos pašus noteikumus, kurus izmantoju daudzus gadus vīriešu basketbolā un sieviešu izlasē. Neskatoties ne uz ko, daudzi noteikumi ir tie paši.

Trenera lielākā priekšrocība ir viņa spēlētājas. Nav svarīgi, ko dari kā treneris vai ko saka citi. Piemēram, apskatīsim „San Antonio Spurs” uzvaru NBA čempionātā pirms dažiem gadiem. Vairākas dienas biju treneru klīnikā, kur parunāties atnāca „Spurs” stūrmanis Popovičs. Visi stāvēja apkārt un sveica viņu ar aplausiem. „Kungi, ko jūs darāt,” teica Popovičs. „Jūs esat labi treneri, man ir tikai labi spēlētāji. Viņi manī klausās. Tims Dankans manī klausās. Jūs esat lieliski treneri, ja, spēlētājiem neklausoties, jūs sasniedzat labus rezultātus.” Protams, viņš vēlējās likt noprast, ka spēlētāji viņā ieklausās. Treniņi, skautings, komandas būve? Jā, skaitāmas pie lietām, kas raksturo treneri, taču tās ir tikai detaļas. Labas, nopietnas nianses, tomēr tikai nianses.

Tev bija iespēja klātienē novērot „Chicago Bulls” un „Milwaukee Bucks” gatavošanos.
Ko es ieguvu Savienotajās Valstīs? Protams, tā ir cita pasaule, brīnumaina basketbola pasaule. Kā treneris NBA redzēju ļoti daudz labu treneru un daudz šausmīgu treneru. Iemācījos daudz lietu, skatoties NBA un NCAA komandas, aizguvu mācības no Čikāgas komandas trenera. Tas reizi divos trīs gados jādara katram trenerim.

Kas Grieķijā veic spēlētāju atlasi jaunatnes izlasēm?
Jaunatnes basketbola sistēmas organizācijā daudz devusi federācija. Dažus mēnešus atpakaļ sistēmā notika izmaiņas, ieceļot treneri Missas par nacionālo jaunatnes izlašu direktoru. Viņš nav piesaistīts kādam klubam, strādā tikai federācijai. Pārrauga visas komandas, izvēlas spēlētājus un trenerus. Apstiprina programmas vadlīnijas, kurām jāseko no U15 līdz pieaugušo komandām. Tas izveido basketbola skolu, Grieķijas basketbola skolu. Piemēram, ir Spānijas basketbola skola ar ātrajiem uzbrukumiem. Daudzu lietu apkopojumā tā ir viena no labāk organizētajām programmām Eiropā.

Kādas ir iespējas bērnam septiņu astoņu gadu vecumā?
Vienīgā iespēja ir sākt vietējā komandā, lai gan aizbraukt var jebkur. Ja spēlētājs ir labs, ceļā radīsies daudz iespēju. Cilvēku viņu pamanīs, jo mums ir daudz dažādu nacionālo komandu. Piemēram, Atēnu jauktā komanda, kura spēlē dažādās pilsētās. Ja kāds ir labs, mēs viņu nepazaudēsim. Ja viņam ir ļoti garš augums, piespiedīsim viņu spēlēt, bet nezaudēsim viņu.

Notiek koncentrēšanās uz kvalitāti, nevis kvantitāti?
Tieši tā, lai gan pēdējos gados tas noticis par naudu. Nereti bērniem par nodarbībām jāmaksā. Tādā veidā klubi saskata vienu no iespējām iegūt līdzekļus, bet tas nemaina programmas kvalitāti. Dažiem klubiem ar lielu vēsturi, piemēram, „Panionios”, ir lieliskas jaunatnes programmas. Dažreiz viņu pieaugušo klubi spēlē Grieķijas otrajā divīzijā, bet kadeti un juniori izcīna Grieķijas zeltu.

Federācija noteikusi, ka klubiem noteikts daudzums līdzekļu jāiegulda jaunatnes basketbolā?
Šobrīd daudziem klubiem ir finanšu problēmas, bet jaunatnes un amatieru vienības nav atdalītas no lielajām komandām. Piemēram, 10% „Panathinaikos” pieder kluba amatieru nodaļai. Daļa ienākumu tiek amatieriem, taču tās nav īpaši lielas summas.

Cik daudz bērnu ir „Athinaikos” un „Olympiacos” jaunatnes programmās?
Skaits sieviešu un vīriešu programmās krietni atšķiras. „Olympiacos” aizņem veselu Atēnu rajonu – Pireju. Iespējams, ka viņu programmā ir vairāk nekā septiņsimt bērnu. „Athinaikos” sieviešu programmā trenējas apmēram simt meiteņu un viņām iet labi, jo pieaugušo komanda gūst panākumus. Trenējamies tajā pašā laukumā, kur bērni. Viņi nāk fotografēties, interesējas. Tā mēs varam piesaistīt jaunus audzēkņus.

„Athinaikos” vīriešu komanda spēlē turpat?
Jā, viņi sacenšas Atēnu otrajā divīzijā, bet tas ir zema līmeņa turnīrs. Viņi nav tik laba komanda. Dalām to pašu zāli, bet tiekam tajā, kad vēlamies. Samainīt laikus nav nekādu grūtību, katrs uzskata mūs par prioritāti.

Kluba prezidents šosezon vēlējās izcīnīt kādu Eiropas trofeju?
Tam nebija tik daudz sakara ar viņa gribu kā iespējām atrast sponsorus. Kamēr viņš atrod sponsorus, varam darīt visu, ko vēlamies. Pašreizējos ekonomikas apstākļos, īpaši Grieķijā, iespējams, nākamgad tā nevarēs. Neviens nezina, kā būs nākamajā gadā. Kluba prezidents ir pilsētas mērs, bet tā nav pašvaldība, kas komandai palīdz finansiāli. Viņš komandā ir kā privātpersona, nevis pašvaldības vadītājs.
Grieķijai raksturīgi, ja vēlies no kā izvairīties, tu saki – rīt. Mums pastāv „šodien”. Komandā un organizācijā valda pārliecība par saviem spēkiem. Tas negarantē rezultātu, taču bez pārliecības panākumus sasniegt nav iespējams. Tā, domāju, ir galvenā priekšrocība.

Eiropas kausā bija jāspēlē ar Turcijas, Armēnijas, Krievijas komandām. Izskatās, ka ceļošana visu laiku bija sarežģīta?
Ceļā pavadījām tiešām daudz laika. Kā jokojām, paspējām iemācīties krievu valodu un izlasījām tik daudz grāmatu. Tagad esam viedi cilvēki (smaida), jo lidostās paspējām izlasīt vienu sējumu pēc otra. Tas nenācās viegli, jo spēlētājas vajadzēja pārliecināt. Faktiski nevis pārliecināt, bet ļaut saprast, ka tā ir mūsu darba sastāvdaļa. Veikt grūtus ceļojumus, sajust savu ķermeni, sāpes. Šaurību lidmašīnās, kur lielajiem spēlētājiem ir maz vietas. Saprast, ka tas pieder mūsu darbam un pielāgoties. Kad pienāk laiks, aizmirst par visu un pierast, ka tas nekad nemainīsies. Var dzirdēt, man sāpēja tas, nevarēju to panest. Nekas, tas ir mūsu darbs. Ja nevari, ej un spēlē mazākā komandā. Kad strādā ar sievietēm, dzirdēt žēlabas ir ļoti viegli, bet nevar ļaut pēdējām visu pārņemt, jo tas sagrauj. Vīrieši par dažām lietām tik daudz nežēlojas. Sievietēm patīk to darīt.

Cik svarīgi ir uzklausīt spēlētāju viedokļus, argumentus?
Domāju, jebkurš var man teikt visu tik ilgi, kamēr tas ir svarīgi un īstajā laikā. Kamēr jebkurš ir pieklājīgs, runājot, piemēram, par veselības lietām, esmu atvērts sarunām. Esot basketbolā tik daudz gadu, man veicies, jo nekad, nekad nav bijušas problēmas ar meitenēm, jebkuru spēlētāju, jebkuru vīrieti. Nezinu, kā tas noticis, jo daži no viņiem bija sarežģītas personības. Amerikāņi, superzvaigznes. Domāju, risinājums ir uzrunāt viņu sirdis, nevis čukstēt ausī. Vienmēr teikt patiesību. Sakot patiesību pat, ja tā viņiem ir nepatīkama.

Eiropas kausa finālā „Athinaikos” jāspēlē ar vēl vienu Krievijas komandu, Orenburgas „Nadežda”. Tā ir trešā labākā komanda valstī, kurai pēc ziemas pārtraukuma klāt nākušas jaunas spēlētājas.
„Nadežda” ir ļoti laba komanda. Zinu to ļoti labi, jo ziņu viņu spēlētājas. Ievācu informāciju, pagājušajā naktī līdz pieciem rītā skatījos viņu spēles. No otras puses, ticu, ka esam ļoti laba komanda. Visi skatās uz „Athinaikos” un tas ir mūsu lielākais panākums. Skatās uz mums ar bailēm un respektu, domāju, „Nadežda” nav izņēmums. Ļoti cienu šo komandu un tās spēlētājas. Izredzes ir 50:50, tā saku vienmēr. Kā teicu, nav labu un sliktu komandu, ir priekšrocības un nepilnības. Ja spēlēšu uz viņu priekšrocībām, zaudēšu, tādā gadījumā izredzes ir 20:80. Ja spēlēju uz viņu trūkumiem, viss izvēršas savādāk.

Vēlreiz par Grieķijas izlasi. Vairākums zina Maltsi, taču patiesībā daudzas citas spēlētājas uzņēmās iniciatīvu, uzlaboja spēli – Kaltsidu pārcēlās uz „Bourges”, Kalencu pārnāca uz „Athinaikos”, izcēlās Hacinikolau.
Ja labai komandai klājas labi, iegūst visi, pat es. Tas ir likums. Fakts, ka parakstīju līgumu ar Latvijas Basketbola savienību, nenotika vien tāpēc, ka man bija ļoti laba sezona ar „Athinaikos”. Klubam klājās labi, jo nacionālā valstsvienība guva panākumus un tā joprojām. Domāju, Kaltsidu pienāca īstais laiks spēlēt ārpus Grieķijas un pāris gadu laikā viņa var krietni pavirzīties uz priekšu. Ticu, ka Kalencu ir viena no gudrākajām saspēles vadītājām Eiropā. Tikai fakts, ka viņa nodibināja ģimeni 21 gada vecumā, noturēja viņu Grieķijā, atturoties no iespējas doties uz ārzemēm. Taču viņa progresē. Arī Olga Hacinikolau ir neticama spēlētāja, kura laukumā var paveikt tik daudz dažādu lietu, ko vislabāk izprot treneris, nevis līdzjutēji. Arī jaunatnes komandās aug talantīgas basketbolistes. Kā teicu, no labiem rezultātiem iegūst visi. Ar sliktiem rezultātiem Kaltsidu nespēlētu „Bourges” vai viņai nebūtu vajadzīgās psiholoģijas, nezinu.

Grieķijas basketbola federācijas goda prezidents un FIBA Europe prezidents Georgs Vasilakopuloss pērn devās uz Lietuvu, lai pierunātu Jonu Kazlausku vadīt nacionālo vīriešu izlasi. Kad Vasilakopuloss uzaicināja uz sarunu, ko viņš teica?
Pirmās konsultācijas bija ar treneri Missas. Kā teicu, viņš man ir kā brālis, kā tēvs, labākais draugs. Nezināju, ko darīt, jo vēlējos pabeigt darbu ar nacionālo sieviešu izlasi Pasaules čempionātā. Tāpat gribēju strādāt ar jauniešu U20 komandu, kura saglabājusi lielāko daļu sastāvu. Pēc pirmajām sarunām runāju ar Vasilakopulosu. Viņš man pastāstīja tik daudz labu lietu par Latviju. Protams, daļu jau zināju, bet nezināju par federācijas prezidentu, nezināju par ģenerālsekretāru Šnepu. Teica, ka viņam nav tik labi, ja atstāju komandu, jo zaudē ļoti labu treneri, pie kura vēlas būt visi spēlētāji. Taču tas būtu labi Grieķijas basketbolam. Viņa vienīgās īstās rūpes ir par grieķu basketbolu. Viņš teica, ka mums jāizpleš sevi – kā spēlētājiem, kā treneriem. Kā to daudzus gadus tik teicami darījuši serbi. Vairumā gadījumā varbūt viņi nav tik daudz pelnījuši.

Ko zini par Latvijas basketbolu?
Strādājot Eirolīgā, satiku vairākus spēlētājus. Štelmahers tajā laikā spēlēja Stambulas „Ulker” un Kambala „Efes Pilsen”. Zināju daudzus, bet mīlēju šos, īpaši Štelmaheru. Spēlējot „Panathinaikos” vai „Real Madrid”, viņš varēja būt viens no labākajiem saspēles vadītājiem Eiropā. Zinu daudz par Latvijas basketbolu kā daļu no Padomju Savienības, par Semjonovu. Un, protams, zinu daudz par Latvijas sieviešu basketbolu, meitenēm izlasē. Komandu, kuru zinu ļoti labi.

Kādi iespaidi radušies par Latviju?
Lieliski, lieliski, lieliski. Bija daudz pozitīvu iespaidu par spēļu organizāciju. Pat, kad pirmo reizi atbraucām uz pārbaudes turnīru, bija kā Olimpiskajās spēlēs. Pagājušajā gadā bija brīnišķīgi. Patika Latvijas līdzjutēji, mūs uzņēma tik silti. Viņi ļoti atbalstīja savu komandu, juta līdzi, aplaudēja katram groza guvumam. Pat, ja tas bija soda metiens. No otras puses, viss notika ļoti cilvēcīgi, tas, ko neredzu, jo dzīvoju un spēlēju Grieķijā. Kur pretinieks ir ļaunākais ienaidnieks.

Neskaitot tikšanu uz Pasaules čempionātu, ko vēl atceries no Eiropas čempionāta?
Nekad neaizmirsīšu atmosfēru Latvijas-Krievijas spēlē, nekad. Nekad neaizmirsīšu atklāšanas ceremoniju ar grieķu komandu un pēdējo dienu, visai komandai laukuma centrā dejojot sirtaki. Nekad neaizmirsīšu visas čempionāta dienas, visu vienību simpātijas un atzinību mūsu komandai.

Redzēju Grieķijas fanus ar plakātu „From zeroes to heroes”
Viņi ceļoja no Grieķijas, neviens negaidīja mūsu uzvaras. Vietējā televīzija nerādīja nevienu spēli. Atceros tiešām daudz lietu. Šeit pirmo reizi redzēju, ka satumst vienpadsmitos pusdivpadsmitos vakarā un rīta gaisma ir pusčetros no rīta. Daudzas reizes atceros sevi viesnīcas istabā, video priekšā, strādājot līdz septiņiem astoņiem rītā. Bez atpūtas, varbūt gulēju divas stundas diennaktī. Tas pats notika Rodas salā. Nezinu, kā izdzīvoju.

Ko par to teica Missas?
Missas tajā laikā nezināja, ko nozīmē dators. Viņš par tehnoloģijām interesējas mazāk, atstājot to manā pārziņā. Taču labākais, ka mūsu starpā ir lieliskas attiecības un uzticēšanās. Daudz reižu visu nakti nebiju gulējis un pēc tam bija rīta treniņš, kur man spēlētājām bija jāizskaidro taktika. Missas man pilnībā uzticējās un ļāva darīt visu. Tāpat bija ar citiem treneriem, piemēram, Bauermanu. Tas man palīdzēja, pirmo reizi kļūstot par galveno treneri. Biju asistents, praksē bieži galvenais treneris.

Viegla pāreja!
Jā, ļoti viegli, gandrīz nebija atšķirību.

Ar Bauermanu iznāca strādāt...
„Dafne” komandā, kas toreiz spēlēja pirmajā divīzijā. Tagad tā sacenšas A2. Bauermans ir jauks vīrs, labs treneris. Ar viņu izveidojās ļoti labs kontakts.

Kādi ir Tavi plāni un ambīcijas Latvijā?
Pieredze saka, ka jānosaka mazāki un hronoloģiski tuvāki mērķi. Ir tik viegli pateikt – mans mērķis ir kvalificēties Olimpiskajām spēlēm. Katrā spēlē, katrā treniņā to uzsver tā vietā, lai domātu par spēlēm ar Rumāniju un Izraēlu. Tas ir par traku. Jāsalīdzina to ar situāciju, kad 25 gadu vecumā pasludini, ka 55 gados iegūsi lielo naudu, būsi kompānijas prezidents. Domājot par to, zaudē daudz lietu. Laiku, ģimeni, savus bērnus. Rezultātā neko nesasniedz, jo kļūst par traku. Sportā ir tāpat. Ja runā par laika ziņā tālām lietām, tu pazaudē savā priekšā esošos mērķus. Katru reizi var koncentrēties mazākiem mērķiem. Kad pienāks laiks spēlei ar Rumāniju, mans mērķis būs izjaukt viņu saspēles vadītājas spēles organizāciju. Tie ir mazāki mērķi. Nosakot tos, tu virzies uz priekšu.

Ieskatīsimies vasarā. Cik daudz spēlētāju var gaidīt uzaicinājumus dalībai treniņnometnē?
Pirms oficiālās treniņnometnes sākuma būs piecu dienu atvērtie treniņi. Lai redzētu meitenes, piemēram, no ASV. Mums jāpulcē noteikts skaits spēlētāju, divdesmit piecas basketbolistes, kurām jāseko katru gadu. Jābūt ar viņām kontaktā visu periodu. Jāatlasa no divdesmit piecām divpadsmit. Katra no divdesmit piecām zina, ka viņa pieder grupai. Tas nenozīmē, ka kādu nevar pievienot klāt. 20-25 meitenēm jājūt, ka mēs uz viņām skatāmies. Oficiālajā treniņnometnē sāksim ar sešpadsmit spēlētājām.

Amerikāņi izmanto kodola principu, nosaucot sešas vai astoņas spēlētājas, kurām vieta sastāvā faktiski ir garantēta.
Tas ir labi, astoņi ir ideālais skaitlis. Izmaiņas nosaka savainojumi un spēlētāju progress. Domāju, Latvijai ir astoņu spēlētāju kodols, to augstu jāvērtē. Tā darījām Grieķijā, jaunās spēlētājas apvienojot ap Maltsi un Kalencu. Tad sākās mūsu brīnišķīgais ceļojums.

Divdesmit dienas pirms kvalifikācijas spēļu sākuma Liepājā notiks Eiropas U20 čempionāta fināli. Vai iespējams, ka kāda meitene varētu pievienoties lielajai izlasei?
Neesmu par to pārliecināts, jo tas būtu pārāk vēlu. Taču, ja jutīšu, ka meitene to pelnījusi, tad, iespējams, ņemšu viņu komandā. Ja spēlētājas sākušas gatavošanos izlasē, treniņu vidū viņas nomainīt ar citām nav labākais risinājums. To nosaka daudz dažādu lietu, taču, lai pieņemtu lēmumu, vispirms jāredz komanda.

  -3 [+] [-]

, 2010-04-05 14:20, pirms 9 gadiem
"Grieķijā ir ļoti, ļoti daudz treneru. Mūsu valstī dzīvo 10 miljoni iedzīvotāju. Treneru skaits ir 9,99 miljoni."

Tik daudz treneru,bet nekāda jēga no tiem nav,ja vīru izlasi trenē Leitis-Jonas Kazlauskas.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja