Paula Strautmane: "Trīs sekundēs cauri smadzenēm izšāvās trīs domas"

Viņai pēdējās divās sezonās ir vairāk uzvaru NCAA čempionātā nekā citām latviešu spēlētājām kopā. Viņas pārstāvētā “Quinnipiac” komanda izcīnīja 23 uzvaras pēc kārtas. Viņa studē mehānisko inženieriju un vasaras pirmo pusi pavadīja, strādājot “Vanessa Research” atbalstītajā “start-up” projektā “SolAware Technologies”.

”Quinnipiac” pirms gada pārsteidza Ameriku, negaidīti iekļūstot NCAA čempionāta 16 labāko komandu pulkā. Nākamās sezonas sākumā “Bobcats” bija ļoti nopietni pretinieki – “Iowa”, “Missouri”, “Ohio State”. Tā bija treneres vēlme?
Zinājām – ja NCAA turnīrā gribam tikt izsētas ar augstāku numuru (seed), mums nepieciešams vairāk spēlēt pret stiprām pretiniecēm. Spēlējot pret (MAAC) konferences līmeņa komandām, var iegūt tikai ar diviem cipariem rakstāmu numuru.

Mēs zaudējām spēles pret tādām “Top 20” komandām kā “Missouri” un “Ohio State”, taču tikām augstāk sezonas rangā. Vienības no stiprākajām konferencēm var atļauties novembrī un decembrī spēlēt pret vājākām pretiniecēm. Mums tieši otrādi – gribam spēlēt pret labākajiem.

Vai trenere Patriša Fabri bija apmierināta ar sezonas kalendāru?
Domāju, ka kalendārs bija ļoti labs. Bijām daudzos izbraukumos, atrādījām komandu jaunās Amerikas vietās un tas atmaksājās – NCAA čempionātā tikām izsētas ar #9.

Manuprāt, aizvadītajā sezonā “Quinnipiac” daudzas lietas paveica pirmo reizi (many firsts) – ieguva augstāku izsēto numuru, otro sezonu pēc kārtas pārvarēja NCAA čempionāta pirmo kārtu, izcīnīja 23 uzvaras pēc kārtas. Vai lielākais šķērslis bija tikšanās ar “Marist” komandu?
Tā ir komanda ar labu basketbola kultūru. Pēdējos pāris gados “Marist” nedaudz zaudējusi pozīcijas, taču iepriekš tā dominēja MAAC konferencē. Tas turpinājās līdz brīdim, kamēr līgā ieradās “Quinnipiac”. Domāju, ka abas komandas nākamajos gados cīnīsies par čempiona titulu.

Kāda izvērtās spēle, kurā uzvarējāt otrajā pagarinājumā?
Tā notika “Marist” laukumā. Ātri sasitām piezīmes – šķiet, četrām meitenēm bija pa pieciem pārkāpumiem katrai. Beigās izvilkām. Mājas spēlē pierādījām, ka bijām pelnījušas uzvarēt arī viesos.

“Quinnipiac” neviena spēle nav viegla. Mūs uzskata par konferences favorītēm, tāpēc katra komanda cenšas pret mums sagatavoties un parādīt labāko sniegumu. Faktiski katra spēle bija kā izdzīvošana. Saglabājām nosvērtību – “Marta trakumā” mums ir lielāki mērķi.

Teici, ka NCAA čempionātā tikāt izsētas ar #9. Pienāca “Selection Monday” (izvēles pirmdiena) – 12. martā uzzinājāt, ka pirmajā kārtā jābrauc spēlēt uz “UConn” kampusu “Storrs” apkaimē.
Trīs sekundēs smadzenēm cauri izskrēja trīs domas. Pirmā – esam pirmo reizi tikušas izsētas ar viencipara numuru. Otrā – pārsteigums, ka otro gadu pēc kārtas spēlēsim pret “Miami” universitāti. Trešā – šoks. Ja uzvaram pirmo spēli, otrajā kārtā, visticamāk, jāspēlē pret “UConn”.

Gribējām aizbraukt uz kādu siltāku vietu, bet devāmies spēlēt uz zāli, kura atrodas 30 minūšu brauciena attālumā uz ziemeļiem. Tajā vakarā nonācām pie secinājuma – ja gribam būt vislabākās, mums jāspēlē pret labākajām un viņas jāuzvar.

Paula Strautmane spēlē pret “Iona”. Foto: Quinnipiac

Spēlē pret “Rider”

Paula Strautmane un Īdela Torntone (Edela Thornton)

Paula Strautmane un Džena Feja (Jen Fay)

Trenerei tas laikam bija ļoti īpašs notikums – divu Konektikutas komandu tikšanās nacionālajā čempionātā.
Visu nedēļu koncentrējāmies tikai spēlei pret “Miami”. Tālākajam zaram nebija nozīmes. Pirms gada, būdamas izsētas ar #12, uzvarējām “Hurricanes” viņu mājās, turklāt Maiami bija izsēta ar #4. Tā bija liela sensācija, tāpēc pretinieces gribēja revanšēties.

Kad uzvarējām, bijām ļoti priecīgas. Treneri sāka domāt par stratēģiju nākamajai spēlei. Protams, “UConn” ir komanda ar pasaulslavenu vārdu – ar pamatotu iemeslu. Izdomājām, ka mums jāmēģina bremzēt spēli, cik vien var – nedot pretiniecēm daudz iespēju uzbrukt. Tādējādi kopējais rezultāts būtu mazāks un mums rastos iespēja ilgāk turēties līdzi.

Zaudējums ar 25 punktu starpību, pašās beigās, pret tābrīža labāko Amerikas komandu – tas bija diezgan labs iznākums.

Kā pret jums izturējās “UConn” atbalstītāji?
Viņi vēlējās, lai mēs iekļūtu otrajā kārtā. “Connecticut” spēli pret “St. Francis” uzvarēja ar milzīgu pārsvaru. Dienas otrajā cīņā visi “UConn” atbalstītāji kļuva par mūsu faniem – tas bija ļoti īpaši. Arēnā ieradās daudzi “Quinnipiac” atbalstītāji, bet, pateicoties “UConn”, zāle bija pilna.

Dzīvojām viesnīcā blakus kampusam. Otrajā kārtā zāle bija vēl pilnāka. Deviņi vai desmit tūkstoši skatītāju – tādā atmosfērā vēl nekad nebiju spēlējusi. Konektikutas duelī parādījām labu sniegumu.

Vai “UConn” treneris Džīno Oriemma pienāca apsveikt komandu ar paveikto?
Visi treneri koncentrējas savām komandām. Domāju, ka viņš pienāca apsveikt mūsu treneri. Tagad esam iemantojuši savstarpēju cieņu – mazajā Konektikutas pavalstī ir vēl viena laba komanda. Turnīra turpinājumā turējām īkšķus par viņām.

Kāda bija tava sezona?
Diezgan laba. Individuāli vienmēr var nospēlēt labāk, taču kā komanda spēlējām ļoti labi. MAAC regulāro sezonu pabeidzām bez zaudējumiem, uzvarējām konferences čempionātā, bet NCAA turnīrā iekļuvām starp 32 labākajām komandām. Un parādījām labāko spēli pret “UConn”.

Vēl īpašāku sezonu padarīja fakts, ka māsa Digna spēlēja pirmo reizi. Abas iekļuvāt NCAA turnīrā un pirmajā kārtā pat spēlējāt vienā laikā.
Vēlāk nodomāju – mēs taču varējām spēlēt viena pret otru! “Syracuse” bija izsēta ar #8, “Quinnipiac” ar #9, tikai nokļuvām dažādos apgabalos. Varbūt, ja izvēles komisija būtu zinājusi, ka tiekas māsas, tā sapārotu komandas citādi (smejas).

Priecājāmies par uzvaru pirmajā kārtā, taču Dignas un Kitijas komandas piedzīvoja zaudējumus. Ja visas tiktu tālāk, būtu ļoti forši.

2018. gada 5. marts: “Quinnipiac” otro gadu pēc kārtas uzvar MAAC čempionātā

Gredzens par godu “Quinnipiac” iekļūšanai NCAA čempionāta “Sweet 16”

Paula Strautmane 2018. gada 17. marta spēlē pret “Miami”: otro reizi pēc kārtas pārvarēta NCAA čempionāta pirmā kārta

Paula spēlē pret “Fairfield”

Spēlē pret “Iona”

2017. gada rudenī pie “Quinnipiac” zāles griestiem tika pacelti jauni plakāti

”Quinnipiac” trenere Patriša Fabri

Paula Strautmane ar MAAC kausu

Digna arī spēlēja zālē ar 10 000 skatītāju vietu – “Mississippi State” mājas arēnā.
Domāju, ka arī viņas spēle bija labi apmeklēta. “Syracuse” pārstāv ACC – tā ir liela konference ar lielām komandām, kuras spēlē lielās zālēs. Ar Dignu sezonas laikā tikos vairākas reizes – rudenī, Ziemassvētkos un pavasarī. Cerēju, ka tas notiks biežāk, taču grafiks bija ļoti saspringts.

Digna pastāstīja, ka tava trenere Ziemassvētkos uzaicināja pie sevis.
Man teorētiski bija laiks aizbraukt mājās, taču atcerējos situāciju no savas pirmās sezonas. Ja Digna paliktu viena pati, tas būtu ļoti bēdīgi. Trenere, uzzinot lietas apstākļus, uzaicināja Ziemassvētkos pie sevis. Vispirms tikāmies Ņujorkā – apskatījām tūristu vietas, pēc tam braucām pie treneres.

Pēc sezonas paliki Amerikā. Tev bija vasaras prakse?
Man vajadzēja iegūt profesionālu pieredzi. Prakses vietu meklēju visu gadu. Tas bija grūti, jo esmu starptautiskā studente, bet daudzas darbavietas vēlas nodarbināt ASV pilsoņus. Atradu “SolAware” – tā bija ļoti laba pieredze, nostrādāju astoņas nedēļas.

Kas bija tavs uzņēmums?
Strādāju “Vanessa research” – tā ir medicīnas izpētas kompānija. Darbojos “SolAware” projektā, kas veido saules radiācijas mērīšanas iekārtas. Tās mēra ultravioleto (UV) starojumu un brīdina no apdegšanas saulē. Dažreiz ir vējš, mākoņi, cilvēki nejūt karstumu, bet pastāv radiācijas riski.

“SolAware Technologies” radās 2016. gadā “Quinnipiac” universitātes Uzņēmējdarbības un Inovāciju centrā kā studentu projekts. To vada Ferencs Fazekašs – “Fulbright” stipendiāts no Ungārijas. Šovasar “SolAware” izmēģināja jaunās ierīces vairākās Konektikutas pilsētās.

Saules radiācijas mērīšanas iekārta jau bija izstrādāta – atlika to salikt kopā un pārbaudīt, vai viss darbojas. Tas bija ļoti forši. Pašu rokām darbnīcā bija jāuztaisa 20 eksemplāri – pirmais “SolAware” modelis nav paredzēts masu produkcijai.

“SolAware” ir “start-up” projekts – nākotnē paredzēts pārdošanai. Mēs izvietojām pirmās ierīces pludmalēs un parkos. Pati strādāju, kamēr tapa pirmās 15 ierīces. Daudzi cilvēki uztvēra to kā praktiskas rūpes par sabiedrības veselību.

Kāds bija salikšanas process? Cik laika nepieciešams, lai saliktu vienu komplektu?
Salikām piecas ierīces reizē. Es atbildēju par elektroniku – vadiem, enerģijas baterijām, uzlādēšanu. Puiši, kuri projektā strādāja otro gadu un zināja vairāk, nodarbojās ar ierīces salikšanu. Dizaina process jau bija beidzies, strādāju testēšanas fāzē un palīdzēju taisīt detaļas.

Teici par elektroniku. Universitātē padziļināti mācījies matemātiku. Vai bija jāapgūst jauns kurss?
Manā studiju programmā mācās nākamie mehāniskie inženieri – katram no mums jāpamācās arī par citiem inženierijas veidiem. Paņēmu vienu klasi par elektrību – mums ir laboratorija, kas nodarbojas ar lodēšanu. Savā CV biju ierakstījusi, ka vienu reizi esmu mēģinājusi lodēt. Vadītāji saprata, ka esmu to darījusi un...man bija jālodē. Tagad esmu iemācījusies lodēt kārtīgi.

Sanāk, ka mācījies visu darīt gaitā.
Mums palīdzēja “Vanessa research” vecākie inženieri – skatījās, ko darām, deva padomus, iemācīja jaunas lietas. Kompānija strādā trīs valstīs. Pamatvirziens ir medicīna un zāļu ražošana, bet tiek meklētas arī investīciju iespējas citās jomās. “Vanessa Research” izvēlas virzienu, atlasa cilvēkus un dod naudu R&D (research and development – izpēte un attīstība). Mums nebija jādarbojas konveijera režīmā – darījām visu pēc kārtas, lai labāk saprastu projektu.

Cik daudz praktikantu strādāja projektā un cik daudz bija pilna laika darbinieki?
Trīs interni (praktikanti), divi menedžeri, kā arī daudzi vecākie inženieri un zinātnieki. Parasti katrā projektā darbojas 5-6 interni, mūsu gadījumā mazāk.

Pieļauju, ka nebija noteikts precīzs darba laiks, piemēram, astoņas stundas dienā.
Nedēļā bija jānostrādā vairāk nekā 40 stundas. Darba laika sākums nebija noteikts, taču katru dienu tam vajadzēja veltīt 8-9 stundas. Man paveicās – vadītāji atļāva rītos iet uz treniņiem, bet, sākot no pusvienpadsmitiem, strādāju. Visur braucu ar riteni – tas bija ļoti ērti.

Vai interniem maksāja?
Jā, maksāja. Amerikā inženierijas praksēs maksā gandrīz vienmēr.

Kad atbrauci mājās?
Strādāju astoņas nedēļas, atbraucu jūlija otrajā pusē. Pāris nedēļas pavadīju ar ģimeni ar draugiem, tad pievienojos izlasei.

”SolAware” saules radiācijas mērītāja uzstādīšana “Weed Beach” pludmalē Darjenā, Konektikutā. Foto: SolAware Technologies

Saules radiācijas mērītājs Darjenā

Paula Strautmane. Foto: Juris Bērziņš-Soms

Paula Strautmane spēlē pret Ukrainu. Foto: Vilnis Kozlovskis

Šogad komandā ir vēl vairāk jauno spēlētāju. Tas palīdz iejusties?
Viss notiek samērā dabiski. Nav tā, ka esam saliktas kopā pēkšņi – jaunās spēlētājas pamazām nāk klāt, bet komandas kodols jau izveidots. Cita vairāk, cita mazāk, bet esam jau spēlējušas kopā.

Pagājušajā gadā tiki sastāvā un aizbrauci uz Eiropas čempionātu. Tas kļuva par pārsteigumu?
Bija pārsteigums. Kopā ar Annu Dreimani visu laiku bijām atbalsta lomās – lai treniņos būtu nepieciešamais spēlētāju skaits. Pagājušajā gadā valstsvienību skāra savainojumu vilnis. Sākumā domājām, ka drīz pievienosimies U20 izlasei, taču savainojumi mainīja situāciju.

Pirmā pieredze bija ļoti jauka. Pirmais lielais turnīrs, kurš vienmēr paliks atmiņā, jo tikām uz Pasaules čempionātu. Latvijas fani brauca līdzi un atbalstīja mūs Prāgā – tas bija ļoti patīkami. Emociju ziņā neatkārtojami.

Pirmsspēles uztraukums ir normāla parādība. Vai biji gatava katrā brīdī iet laukumā?
Zināju, ka mani var uzlaist laukumā uz vienu uzbrukumu vai vienu aizsardzību, lai atpūtinātu līderes. Man vajadzēja būt gatavai. Zināju – pat, ja man ir tikai dažas sekundes, savu iespēju garām nelaidīšu. Pāris minūtēs atdošu sevi visu.

Var teikt, ka biji enerģijas spēlētāja.
Visiem jaunajiem tam jāiziet cauri – jāatbalsta līderus, jāiegūst pieredzi, jāaug. Tā virzāmies uz priekšu.

Esi teikusi, ka tev šī komanda daudz nozīmē. Kas izceļ to pār sporta skolu vai koledžu?
Latvijas izlase ir daudz īpašāka nekā jebkura cita komanda, kuru varu iedomāties. Tu spēlē savai valstij – tā ir privilēģija. Nodarboties ar savu sporta veidu pēc pilnas programmas un dot atpakaļ cilvēkiem, kuri devuši tev – tas ir pagodinājums.

Spēlēšana Pasaules kausā ir sapnis?
Būtu forši tikt sastāvā. Pati mazāk skatos, vai tikšu un spēlēšu. Vairāk domāju, ko varu dot, lai izlase labāk sagatavotos. Lai komanda varētu labāk pārstāvēt valsti un izcīnīt augstāko iespējamo vietu. Individuālie sasniegumi šajā gadījumā ir mazsvarīgi. Ja treneri redzēs man vietu sastāvā, priecāšos. Ja izlase vairāk sasniegs ar kādu citu spēlētāju, arī perfekti.

Vai izdodas izbaudīt treniņprocesu?
Jā! Pirmkārt, treniņi notiek augstākajā līmenī – neko labāku nevarētu prasīt. Labi treneri, LBS atbalsta ar visu, ko var. Veselības un dzīvošanas ziņā nodrošināts viss nepieciešamais.

Attieksmes un nodrošinājuma ziņā jūtams kontrasts ar jaunatnes izlasēm?
Šovasar var just, ka izlases spēlētājas ir daudz vairāk koncentrējušās. Pasaules čempionātā spēlēsim pirmo reizi – visi grib, lai parādām valsti pēc iespējas labāk. Visas spēlētājas ir motivētas, grib strādāt, mācīties. Arī jaunatnes izlasēs visi grib sevi pierādīt, bet valstsvienībā iespējams tiekties uz vēl augstākiem mērķiem.

Jaunatnes izlasēs ir vairāk lietu, kas novērš uzmanību?
Domāju, jāskatās individuāli. Iemeslus uzmanības novēršanai var atrast jebkur un jebkad. Jāizvēlas prioritātes – ko vēlies sasniegt un kāpēc tu to dari. Ja esi izlasē, tev jābūt iekšā par 100%.