Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:1, Did:0, useCase: 0

Intervija ar Akseli Vairogu.

Viņš varbūt nav tik atpazīstams Valmierā uz ielas, taču katrā Valmieras-Lāčplēša alus komandas mačā 5. vidusskolas zālē tieši viņš - puisis ar 33. numuru un īsti minimālu frizūru - ir redzamākais mūsējo vīrs laukumā. AKSELIS VAIROGS 18 aizvadītajās Baltijas basketbola līgas spēlēs katrā guvis vidēji 19 punktus un izcīnījis vismaz 6 bumbas zem groziem! Janvāra pēdējā piektdienā viņš ziedoja garākai sarunai par sevi, basketbolu un dzīvi vispār pāris stundas no savas pēcpusdienas atpūtas.

Lielākā daļa mūsu komandas līdzjutēju zina vien to, ka šosezon Ventspils klubs tevi izīrējis un ka iepriekš spēlēji Ventspils augstskolas komandā. Pastāsti par sevi!

Man ir pilni 20 gadi. Esmu rīdzinieks, no Zolitūdes. Man ir četrus gadus jaunāka māsa. Sports man ir jau gēnos, jo abi mani vecāki ir volejbolisti. Esmu Akselis IV, jo arī mans tētis ir Akselis, arī viņa tēvs un vectēvs... Tad nu jūs saprotat, ka arī manam dēlam vārdā būs Akselis. Mana mamma Aija Vairoga, agrāk Gulbe, savulaik bija slavena volejboliste. Tētis laikam nojauta, ka tieši tas basketbols man aizies, un otrajā klasē aizveda mani uz Rīdzenes sporta skolu pie Aigara Brigmaņa. Paldies šim trenerim, uzskatu, ka viņš man dzīvē devis visvairāk. Ne tikai basketbola pamatus, bet arī disciplīnu, ka jābūt kārtībai arī garderobē.

Kā nonāci Ventspilī?

Kad gāju astotajā klasē, man piedāvāja uz devīto jau braukt un mācīties Ventspilī basketbola internātā. Vecāki tobrīd riskēja, taču viņi man ir visu dzīvi uzticējušies un ļāvuši man pašam izlemt. Laikam viņi juta, ka es to pavilkšu. Nebija viegli izšķirties. Rīgā palika draugi... Ar Māri Gulbi visus gadus bijām kopā nospēlējuši. Ventspilī jaunatnes līgā man bija treneris Osvalds Bērziņš, taču internātā nonācu vairāk ar Raita Silarāja atbalstu. Viņš bija mūsu ģimenei pazīstams.

Kā tālāk attīstījās tava basketbolista karjera?

Gluži pēdējais spēlētājs Ventspils komandā jau nebiju. Tobrīd viņiem 1985. gadā dzimušo komandā nebija saspēles vadītāja, tāpēc vienu gadu to nācās darīt man. Taču jau toreiz sapratu, ka man īstais laukumā ir otrais numurs. Jaunatnes līgā drīz tiku spēlēt pie divus gadus vecākiem puišiem pie trenera Silarāja. Tur priekšā jau bija mani šodienas komandas biedri Renārs Zeltiņš un Edgars Rēķis. Atceros, ka toreiz vēl biju vājš, stāvēju malā un varēju trīnīti iemest... Domāju – redz, kāds es vecis, spēlēju pie divus gadus vecākiem, viss pats no sevis kritīs mutē iekšā. Tas bija laiks, kad man bija ap sešpadsmit vai septiņpadsmit, kad nāca tas tusēšanās laiks... Un aizgāja visas labās un sliktās lietas! Vecāki Rīgā, uz internātu var neiet, bet palikt pie krustmātes, ar draugiem ilgāk patusēt... Tad mani treneris Silarājs paņēma Ventspils augstskolas komandā, un laikam jau arī tad manī notika tas klikšķis – savos astoņpadsmit Ventspils treniņnometnē sapratu, cik tālu esmu no tā līmeņa. Sapratu, ka, lai kaut ko sasniegtu, ir jācenšas atdot sevi par visiem 100% treniņos. Pat vēl vairāk! Sākumā bija ļoti grūti, taču vismaz pagaidām to nenožēloju.

Kā tev ar traumām?

Vienmēr esmu bijis tāds traumatisks spēlētājs. Manuprāt, man ir bijis gandrīz viss, ko vien basketbolā var noķert. Sākot no lauztas rokas, problēmām ar ceļiem un potītēm līdz pat angīnai... Visi var nākt pie manis padomus prasīt (smejas)! Pirms diviem gadiem, kad Ventspils augstskola sāka spēlēt LBL, treneris Jānis Ļaksa man uzticējās, priekš pirmās sezonas rezultāti nemaz nebija tik slikti. Arī Armands Krauliņš man daudz palīdzējis, viņa padomos es vienmēr ieklausīšos. Un tad nāca pārbaudes spēle BK Ventspils sastāvā pret Baronu, kurā man pretspēlētājs uzkrita uz kājas... Celis sāka sāpēt, taču tikai pēc diviem mēnešiem atklāja, ka man menisks bijis saplēsts. Trīs mēnešus biju nomocījies! Izoperēja labo ceļgalu, atkal atgriezos atpakaļ Ventspils augstskolas komandā. Nospēlēju divas spēles BBL otrajā divīzijā, un atkal – pērn 13. janvārī mačā pret lietuviešiem – mans ceļgals nogurkst! Kreisai kājai... Atkal menisks, taču šoreiz jau problēma bija lielāka. Un tad sākās manā dzīvē grūtākais periods... Tobrīd biju jau noslēdzis līgumu ar BK Ventspils. Tieši šādos brīžos parādās kluba īstā attieksme un profesionalitāte – kaut arī spēlēt nevarēju, nevienu brīdi nejutos atstumts malā, arī finansiāli viss bija kārtībā. Taču ar ārstēšanos nevedās – visu Rīgu izbraukāju, taču pēc operācijas ceļgals pampst un sāp. Dakteri sola, ka viss būs kārtībā, bet pa to laiku jau vasara klāt. Un es zinu, ka U-20 Eiropas čempionāts būs... Kamēr citi atvaļinājumos, es centos trenēties, bet nekā – kāja joprojām jūtīga, pie slodzēm pampst. Tobrīd Rīgā sapazinos ar treneri Ivaru Čākuru, viņš man palīdzēja un palīdz vēl tagad, lai es varētu turēties uz kājām. Tā nu es solu U-20 izlases trenerim Varim Krūmiņam, ka drīz jau būšu gatavs spēlēt, bet, nu, nesanāk nekādi! Tā izlasē netiku, sāku atkal BK Ventspils nometnē trenēties. Uzreiz sapratu, ka arī šosezon netikšu viņu sastāvā, jo pirmajos treniņos man kājas ar rokām negāja kopā... Un tad nāca ziņa, ka Valmierā pēc sezonas razborkas notiek, ka sastāvs gandrīz viss tiek mainīts, ka Rēķi un Zeltiņu izīrēšot uz Valmieru. Mani vēl gribot pārbaudīt... Tas mani uzkurināja – vai tad es esmu sliktāks par viņiem abiem? Pieteicos pats Krūmiņam, atbraucu uz nometni, normāli nospēlēju pārbaudes turnīrā. Kopš tā laika viss ir kārtībā. Paldies Valmieras klubam, ka man uzticējās! Domāju, ka šis no Latvijas komandām man ir labākais variants.

Vai uzskati sevi par basketbola talantu jebšu vairāk esi tāds darbarūķis?

Citi varbūt mani sauc par talantīgu, bet pašam liekas, ka noteikti vairāk panākts ar darbu.

Tu esi starp BBL pašiem rezultatīvākajiem. Vai zvaigžņu slimība nebaida?

To slimību bieži vien pielipina. Esmu tāds pats kā agrāk, taču, ja kaut ko asāku - taču tiešām pats savas domas – pasaku, tad uzreiz par mani sāk domāt: nu, redz kāds lecīgs... Arī komandas biedri pateiks, ka ar zvaigznēm man viss kārtībā. Esmu komandas labā gatavs laukumā atdot visu sevi.

Kad mūsu komandai spēle nevedas, partneri tevī cenšas atrast to glābēju – brīnumnūjiņu... Kā jūties tādos brīžos?

Protams, ir tādas reizes. Domāju, ka manī ir tas, ka es nebaidos uzņemties to iniciatīvu. Laukumā man nav bijības ne pret vienu, visi taču ir tikai cilvēki un ar visiem var spēlēt.

Vai esi sportiski nekaunīgs?

Jā. Laukumā atstāju visas savas emocijas, esmu diezgan agresīvs un dažreiz pat rupji nolamājos, lai piedod man skatītāji... Bet tāds nu esmu – vienmēr cenšos sasniegt rezultātu. Cīnīties – tā ir mana vienīgā iespēja, jo man ir tikai 1,94 metri augums, tāpēc man ar savu darbu, fizisko spēku un veiklību to jākompensē.

Kādi ir tavi trumpji basketbolista laukumā?

Uzskatu sevi par vispusīgu spēlētāju. Paldies manam tēvam, kurš vienmēr teica – met arī ar kreiso roku! Varu no grozapakšas arī kreiso pusāķi uzmest! Tas ir mans pluss, ka varu izdarīt ko pretinieka negaidīti, savādāk.

Cik tu ilgu gribētu redzēt savu karjeru basketbolā?

Ne tik ilgu, bet es gribētu to redzēt spožu.

Cik tu gribētu pelnīt kā profesionālis?

Tik, lai nodrošinātu sev vecumdienas.

Vai tev ir mērķis spēlēt Latvijas izlasē?

Protams, taču šobrīd noteikti tam vēl neesmu gatavs. Par to vispirms jālemj izlases trenerim, iniciatīvai jānāk no viņa. Manā pozīcijā tur jau priekšā Šķēle, Vītols, Janičenoks, Sandis Valters...

Vai tev ir kāds sapņu klubs, kurā tu gribētu spēlēt?

Esmu sapratis, ka galvenais komandā ir kolektīvs. Tāpēc es gribētu spēlēt augstas klases klubā, kurā ir labs, saliedēts kolektīvs un kur mani pieņem.

Vai Valmiera-Lāčplēša alus ir tev šobrīd pa prātam?

Jā, šī ir tiešām saliedēta komanda. Tas arī pierādās rezultātā. Mans uzskats – ārpus laukuma tu vari kādu pieņemt vai kādu ne tik daudz, bet laukumā visiem spēlētājiem jābūt kā vienai ģimenei!

Ko tu dari no basketbola brīvajā laikā?

No šīs spēles pilnīgi aizeju tikai tad, kad beidzas sezona. Tad tiešām pilnvērtīgi atpūšos, daru to, ko sezonas laikā nevar izbaudīt. Kaut vai trīs dienas pēc kārtas aizeju uz naktsklubu! Aizbraucam kaut kur ilgāk ar draugiem, noīrējam kempingu... Arī makšķerēšana mani īstenībā interesē, taču sanāk tikai tad, kad aizbraucu uz Usmu pie krusttēva asarus pamakšķerēt.

Tava attieksme pret sportisko režīmu...

Profesionālim galvenais ir zināt mēra sajūtu. Arī brīvdienās, kad aizbraucu uz Rīgu pie draugiem, neaizmirstu, ka šis ir mans darbs, ko pats esmu izvēlējies, tāpēc nekāda staigāšana pa klubiem nesanāk. Pats esmu sapratis, ka tā augstus rezultātus nesasniegt. Pats esmu tam Ventspilī savulaik izgājis cauri un no savām kļūdām esmu mācījies. Taču es nekad nebūšu labiņais paraugzēns! Nekad neteikšu ko nepatiesu, lai tikai pielabinātos.

Ejot laukumā, tu vienmēr pārkrusties. Esi ticīgs cilvēks?

Jā. Pats līdz tam nonācu, ir savi iemesli. Tas arī viss, ko gribu teikt.

Tev uz skausta ir krāsains tetovējums. Kas tur attēlots?

Tur man ir krustiņš, kuru sev nēsāju līdzi jau kādus trīs gadus.

Vai tev ir kāds talismans?

Nē. Taču, kopš sāku Valmierā spēlēt, man ir tāda dzeltena plastmasas aproce, kuru gan spēles laikā nākas noņemt. Jā, vēl spēļu dienā pusdienās parasti ēdu auzu pārslu putru.

Vai ir patīkami spēlēt Valmieras publikas priekšā?

Cepuri nost mūsu komandas faniem – viņi to zāli piepilda! Taču ar mani ir tā, ka es vairāk esmu sakoncentrējies uz spēli laukumā, atslēdzies no tribīnēs notiekošā. Protams, skatītāju atbalsts palīdz.

Ar cik ilgu laiku tev pietiek, lai pēc nomainīšanas atgūtu spēkus un dotos atkal laukumā?

Tas atkarīgs no fiziskās kondīcijas. Ja normāli todien jūtos, pietiek ar divām trim minūtēm.

Vai ilgi skumsti pēc zaudējuma?

No katra zaudējuma jāmācās, izdarot pareizos secinājumus. Nav nekāda prieka, pat ja pats tādā mačā sametu 20 un vairāk punktus...

Ar ko tevi var pārsteigt?

Ar jebko elementāru. Ar sporta jaunumiem, kādu dāvaniņu...

Kas tev vislabāk garšo?

Mammas gatavotie ēdieni, arī paši visvienkāršākie, man šķiet visgaršīgākie. Mājas sajūtu taču nevar atsvērt ne ar ko!

Dzērieni, arī alkoholiskie...

Visvairāk lietoju ūdeni, dažreiz kādu sulu. No kolām un fantām cenšos izvairīties. Man vēders ir ļoti jūtīgs. Savu traumu pēc rūgstošus alkoholiskos dzērienus, tostarp sava tēva tik iecienīto alu, nelietoju. Ja nu tomēr, tad labu īru viskiju ar ābolu sulu, piemēram, Jameson...

Kā ar meitenēm?

Tām meiteņu būšanām laikam jau esmu izskrējis cauri Ventspilī... Pat studijas augstskolā nevar savienot ar spēlēšanu, kur nu vēl uzturēt nopietnas attiecības ar kādu meiteni! Viņai vajadzētu daudz brīvā laika atvēlēt, taču patlaban, kad es Valmierā daru savu darbu, tā nesanāks.

Ja tu ņemtos prognozēt Valmieras-Lāčplēša alus iespējas šosezon...

Baltijas līga šogad ir prioritāte numur viens. Vismaz man – kā palīdzēt Valmieras komandai tikt vienpadsmitniekā. Neatkarīgi no tā, kur es pats būšu nākošajā sezonā. Latvijas čempionātu neņemos prognozēt, jo nevar zināt, kas nāks pretī izslēgšanas mačos. Varbūt pat BK Rīga 05, kuriem ir milzu ambīcijas šosezon – līdz pat Latvijas čempionu lauriem, taču mums, savukārt, nav ko zaudēt... Un ja vēl iegūstam sava laukuma priekšrocības, tad viss ir iespējams!

xxx

Divas stundas sarunā paskrējušas nemanot. Akselis ir ļoti pieklājīgs, varbūt netipisks šodienas divdesmitgadniekam, jo ir uz jūs ar datoru, digitālo fotokameru un tamlīdzīgām lietām, iztiek bez interneta draugiem.lv, vien ar mobilo. Akselim jau gandrīz gadu ir šofera tiesības, arī savs 1994. gada Ford Mondeo, ar kuru pats sakās esam jau izbaudījis gandrīz visus jauna autobraucēja priekus un arī likstas... Viņa sapņu auto ir jauns AUDI sedans ar automātisko kārbu!

     [+] [-]

, 2006-02-03 23:45, pirms 13 gadiem
nopietnins dzeks

     [+] [-]

, 2006-02-04 00:46, pirms 13 gadiem
gara intervija