Rakels: "Kazakevičs nav kā Pahars, kurš par futbolu zina visu"

Par ko parunāsim?
Par ko? Nezinu. Par futbolu?

Ap tevi notika dažādas mazliet cita rakstura interesantas lietas...
Jā un noteiktā brīdī vairs nespēju lasīt visas tās muļķības, kas tika publicētas manā sakarā. Man pat par to negribas runāt. Novembrī, decembrī bija tā, ka pēc treniņiem piecas dienas no vietas negāju ārā no mājām, bet internetā tik un tā - Rakels bijis te, bijis tur, Rakels atkal ballējas.

Neballējies?
Nē.

Kurš to rakstīja un kādā sakarā?
Nezinu. Žurnālisti, līdzjutēji forumos. Ģērbtuvēs man rādīja interneta saites. Futbola laukumā mums negāja [runa par iepriekšējo komandu Ļubinas "Zaglebie" - aut.], neuzvarējām, jo mums visu laiku atgādināja - kur esam un ko darām. Tikai bieži vien tā nebija taisnība. Mēs komandā patiešām bieži paši apspriedām, kas nav tā, ka Ļubinai tā neiet, kas mums trūkst, taču līdz pat šodienai neviens uz to nespēj atbildēt.

Vai jums kaut kā trūka klubā?
Nekā. Lieliski organizēts klubs. Nesaprotu, kāpēc mums negāja.

Salīdzinājumā ar Latviju - Eldorado?
Protams. Latvijā kļūst aizvien sliktāk. Līga kļuvusi vēl vājāka nekā tad, kad es devos prom. Vairums komandu spēlē ar jauniešiem, 1996.-1998. gadā dzimušajiem. Pirms turnīra sākuma nebija skaidrs, vai būs astoņas vai desmit komandas. Rīgas "Skonto" 11 mēnešus nemaksā algas. Tika izslēgta no Eirokausiem, nedrīkst veikt transfērus. Ja tādā klubā kā "Skonto" iet slikti, tad nekur citur arī nevar būt labi. Futbols Latvijā nav sporta veids, par kuru daudz runātu. Es tur nokļuvu pateicoties tēvam, kurš padomju laikos arī spēlēja augstākajā līgā. Tagad trenē komandu 1.līgā ["Jēkabpilī" galvenā trenera asistents ir Vjačeslavs Rakels - aut.]. Bet kopumā populārākais sporta veids tur ir hokejs.

18 gadu vecumā kļuvi par Latvijas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Nopietnās līgās tā nenotiek...
Līdz pat šodienai tas ir rekords, kuru Latvijā neviens nav labojis.

Sasniegums, kas piesaista uzmanību. Brīdis, kas ir jāizmanto...
Par mani uzzināja daudz cilvēku, ieinteresētība bija liela. Nezinu, vai izmantoju šo iespēju, vai izšķērdēju. Latvijā daudzi uzskatīja, ka dodos prom par agru, kaut arī treneri man teica ko citu. Nospēlēju divus gadus Latvijas čempionātā, kļuvu par rezultatīvāko spēlētāju un divus Latvijas čempiona titulus [iespējams, kāds pārpratums sarunā, Rakelam ir viens Latvijas čempiona tituls - aut.]. Kas man bija jādara tālāk? Kas jāgaida? Ja būtu vēlreiz jāizvēlas, tik un tā brauktu uz Poliju.

Taču bija arī citas opcijas.
Kad kļuvām par Latvijas čempioniem, biju Dženovas "Sampdoria". Dažas dienas trenējos ar šī kluba U-21 komandu, bija ieinteresēti par transfēru, taču mana kluba ["Liepājas metalurga" - aut.] prezidents noteica kosmisku cenu. Nezinu, kādu cenu, bet "Sampdoria" vien sacīja, ka tas ir joks un atteicās. Pēc tam bija Kazaņas "Rubin" variants, pat parakstīju sākuma līgumu. Taču tur sākumā būtu jāspēlē rezerves komandā, tāpēc, kad uzzināju par piedāvājumu no Polijas, vienojāmies ar ģimeni, ka šeit man būs labāk. Viņi mazliet pazina Poliju. Tētim ir radinieki Varšavas tuvumā, tiesa, ar viņiem neuztur kontaktus. Galvenais, kas piesaistīja, bija tas, ka "Zaglebie" gribēja redzēt mani pirmajā komandā.

Vecāki domā, ka tev viss izdevās?
Varēja būt labāk, taču, protams, ka ir izdevies. Izsisties no tik maziņas pilsētiņas, kādā dzīvoju, ir ko vērts. Jēkabpils ir kā Lenčna, varbūt mazāka. Un noteikti daudz mazāka par Ļubinu. Grūti Jēkabpilī ko paveikt. Bet tik lielā pilsētā kā Krakova vēl neesmu dzīvojis, kaut arī no 15 gadu vecuma dzīvoju Liepājā, internātā. Spēlēju "Metalurgā", bija mazs līgums, vecāki palīdzēja.

Mazs - tas ir cik?
Kaut kādi 200 eiro. Tagad pat vairs neatceros. Labākie spēlētāji Latvijā pelna, maksimums, divus tūkstošus eiro. Vairāk nenopelnīsi. Daudzi paziņas nonāca līdz situācijai, ka 25-26 gadu vecumā jāizlemj - turpināt spēlēt futbolu vai sākt normāli pelnīt. Latvijas Virslīgā ir tāda komanda, kurā spēlē gandrīz tikai jaunieši, jo, parakstot ar viņiem līgumu, iegūsti iespēju par velti studēt. Daudzos klubos ir pusprofesionāļi, kuri paralēli spēlē futbolu un strādā.

Un kā gan lai tev Ļubinā nesagriežas galva?
Kad kļuvu par rezultatīvāko spēlētāju Latvijā, man bija tikai 18 gadi un vienubrīd jutos kā labākais spēlētājs pasaulē. Jutos labākais Latvijā un domāju, ka tūlīt došos prom un arī citur man izdosies. Katrs tā manā vietā domātu, kaut arī man tas ātri pārgāja - tiklīdz atbraucu uz Ļubinu un dažus mačus nosēdēju rezervē. Patiesība ir tāda, ka Ļubinā mani visvairāk gribēja Mareks Bajors - tieši viņš brauca uz Liepāju un mani vēroja, bet pēc divām kārtām kopš manas ierašanās tika izmests no kluba.

Vai ar labu prātu atminies Orestu Lenčiku [treneris, kurš pēc Rakela disciplīnas pārkāpumiem vairs negribēja mūsu futbolistu redzēt - aut.]?
Ar labu.

Skaidrs...
Bija mazliet dīvains, taču kopumā ļoti feins. Man ar viņu bija labas attiecības, brīžiem viņš deva spēles laiku. Ļubinā viņu mīlēja un cienīja, jo jau agrāk tur tika strādājis.

Tu mani izaicini. Viņš taču tevi nosūtīja uz rezerves komandu - noteikti uzskati, ka nepelnīti.
Viņš bija treneris, tādas bija viņa tiesības. Tas brauciens uz Prāgu pēc zaudējuma bija lieks. Neko sliktu tur nedarījām, taču Lenčikam bija taisnība - tas nebija īstais brīdis. Mums bija slikti rezultāti, sadusmojām līdzjutējus. Nevajadzēja to toreiz darīt.

Braucāt ballēties?
Nē, normāls brīvdienu izbrauciens. Daži ņēma līdzi sievas, bērnus...

Kopumā ņemot, Polijā esi mazliet sabojājis savu reputāciju. Apzinies to?
Protams. Ceru to tagad atgūt, tikai jāgūst vārti. Treneris Podoļinskis, tiklīdz atnāca uz "Cracovia", pateica, ka grib mani savā komandā un ka domā, ka esmu uz pareizā ceļa, lai kaut ko parādītu. Pirms tam man bija pusgads Ļubinā, kur spēlēju maz. Arī Vujtka Stavovija darba stils bija pilnīgi citāds nekā Podoļinskim. Nesaku, ka tas bija slikts, viņa pieeja man ļoti patika, taču agrāk ar ko tādu nebiju sastapies. Taktiskā ziņā spēlējām praktiski bez uzbrucēja, katram spēlētājam bija jānolaižas līdz laukuma centram. Man tas bija viegls šoks, jo nekad agrāk tā nespēlēju.

Pie Podoļinska ir brīvāk?
Salīdzinājumā ar Stavoviju jā.

Vai bija bažas, ka turpmāk tevi neviens negribēs? Pirmo līgumu ar "Cracovia" parakstīji līgumu uz pusgadu.
Jauns treneris tā vienmēr ir rulete, taču jau rudenī saņēmu signālus, ka "Cracovia" vēlas, lai palieku un parakstu jaunu līgumu. Priecājos, jo tagad atgriezties Latvijā vispār nebūtu jēgas. Varbūt pēc 10-12 gadiem, lai tur pabeigtu karjeru. Taču tur, vēl izteiktāk nekā Polijā, katrs domā par to, lai aizbrauktu prom uz ārzemēm.

Ja tu nebūtu guvis "padsmit" vārtus Katovicē [Polijas 1.līga - aut.], par tevi aizmirstu...
Jā, tur pavadīju feinu sezonu. Klubs nebija pārāk labi organizēts, ļoti smagi gāja ar finansēm, taču man patika turienes vide. Sadraudzējos ar vairākiem puišiem - Budzilku, Fonfaru. Līdzjutēji, var sacīt, mani mīlēja. Guvu "padsmit" vārtu. Lielisks periods.

Algu tev maksāja "Zaglebie"?
50 uz 50.

Tātad pusi maksāja "Zaglebie", bet otru pusi nemaksāja Katovices GKS?
[Smejas] Var teikt arī tā. Otrajā gadā "Zaglebie" maksāja jau daudz mazāk, toties GKS situācija mazliet uzlabojās un tur saņēmām naudu laicīgāk.

Biji "Zaglebie" kā nasta. Kādā veidā tiki uz pārbaudi "Brighton"?
To man nokārtoja Marians Pahars, izlases treneris. Pats spēlēja Anglijā un sacīja man, ka redz mani tur spēlējam. Gribēja man palīdzēt, jo izlasē nav daudz uzbrucēju - biju es, Rudņevs, E.Višņakovs, varbūt vēl kāds. Viņš brauca skatīties manas spēles uz Katovici. Un viņam ir daudz kontaktu Anglijā un kādu dienu man piezvanīja, pavēstot, ka ir klubs, lidmašīnas biļetes - ir tikai jālido. Man bija jāaizvada divi treniņi un viena sparinga spēle. Tajā guvu divus vārtus un mani paņēma uz treniņnometni Portugālē. Taču tur guvu savainojumu - muskulis.

Un ar to viss? Paldies un uz redzēšanos?
Tipiska saruna, ka varbūt decembrī sakontaktēsies ar mani.

Pēc Prāgas brauciena tika izmests arī no Latvijas U-21 izlases. Spēcīgs signāls, ka ar Rakelu kaut kas nav tā.
Kas ne tā? Treneris sacīja, ka mana gada spēlētājus vairs neizsauks, nākamreiz tikai jaunākus. Par šo gadījumu arī bija daudz muļķību. Neviens nezināja, kas par lietu, bet visi rakstīja, ka esam dzēruši un gājuši ballēties. Bet kādā veidā? Lihtenšteinā pat nav pilsētas.

Paballēties var arī bez pilsētas.
Nekā tāda nebija.

Denis, treneris no izlases izmet piecus spēlētājus. Tāpat vien?
Nezinu. Varēja izmest visus, tikai tad nebūtu, kam spēlēt.

Tu tagad aizstāvies ar taktiku "negribu par to runāt".
Jo patiešām negribu. Pateikšu tikai tik daudz, ka Latvijā daudzi treneri komentēja, ka visa šī situācija bija lieka. Vajadzēja lietas sakārtot izlases iekšienē. Negribu teikt neko sliktu par treneri [Daini Kazakeviču - aut.], bet visi zina, ka viņš nav tāds kā Marians Pahars, kurš ir bijis visur un visu zina par futbolu. Šis U-21 izlases treneris domā, ka ir labākais un dara visu, kā pats grib.

Beigās viss sakrājās un Ļubinā tev kļuva neomulīgi. Spēlējāt kā spēlējāt, līdzjutēji meklēja taisnu tiesu...
No vienas puses saprotu viņu vilšanos, jo spēlējām tā, ka nekas mūs neattaisnoja. Es viņiem nepatiku, jo saņēmu naudu, taču tikai trenējos ar rezervistu komandu. Taču ir arī kaut kādas robežas. Ar mani nekas nepatīkams nenotika, bija tikai tāda skaļa saruna, kurā dzirdēju, ka mums jāsāk gūt pozitīvi rezultāti un tā tālāk. Taču tas, ko izdarīja Mihalam Gļivam un Robertam Ježijam, nav līdz galam normāli [toreiz mediji ziņoja, ka viens "Zaglebie" futbolists piekauts, bet otram ar ķieģeļiem apmētāta automašīna - aut.]. Tas bija pārspīlēti.

Protams, pārspīlēti. Piekaušana, iznīcināta automašīna.
Robertu piekāva, jo viņš bija viens pats. Es nē, jo atnāca pie manis uz rezervistu treniņu. Ar mani bija komanda, treneri. Taču man draudēja, ka arī man viss beigsies tāpat kā Mihalam un Robertam. Roberts jau nākamajā dienā atgriezās Slovākijā. Atsūtīja vēstuli, ka uz Ļubinu vairs nebrauks.

Tava galvenā problēma pēc Ļubinas tik un tā ir stereotips/viedoklis par tevi kā nepietiekamas kvalitātes uzbrucēju "Zaglebie", kurā pati par sevi ir vāja.
Piekrītu. Sākumā, kad uz šejieni atbraucu no Latvijas, atklāti sakot, jutu, ka neesmu labāks par tiem, kas spēlē. Toreiz pie mums pārnāca Šerns [lietuviešu uzbrucējs - aut.], pēc tam bija Papadopuloss. Taču kopumā - netiku pietiekami pie savas iespējas. Tāpēc liels paldies Janam Urbanam [bijušais "Zaglebie" treneris, pēc tam vadīja "Legia", tagad spāņu "Osasuna", kas pavasarī izkrita no "La Liga" - aut.] - viņš gribēja, lai pēc iespējas vairāk spēlēju, atrada man klubu un nokārtoja visu ar Janu Furtoku, lai pārietu uz Katovici.

Izmantotie resursi:
weszlo.com