Mežeckis: "Kļaviņš figurē UEFA sarakstos un apmelo LFF"

Kāds ir jūsu skatījums par gaidāmajām LFF vēlēšanām? Ko no tām sagaidāt un ko varbūt nevēlaties sagaidīt?
Būt par futbola federāciju prezidentu visā pasaulē, Eiropā un arī Latvijā tas ir gods un šādu amatu vajag nopelnīt, kā arī šādam cilvēkam ir jābūt no futbola vides. Ja daža laba vienīgā nodarbošanās futbolā ir futbola kādreizēja komentēšana un pusgads LFF preses sekretāra amatā... Par viņu mēs vēl parunāsim.

Divos vārdos par sevi, jo pa šo laiku ir izaugusi vesela paaudze, kas lasa jūsu portālu Sportacentrs.com un cītīgi raksta komentārus. Es sāku spēlēt futbolu 1963.gadā, esmu spēlējis visās jaunatnes izlasēs [Latvijas PSR – aut.], esmu spēlējis „Daugavas” meistarkomandas dublieros, dienesta laikā spēlēju meistarkomandā 1.līgā, armijā arī spēlēju, biju Kaļiņingradas čempions. Pēc atgriešanās atkal spēlēju futbolu Latvijas [PSR] čempionātā, esmu divkārtējs Latvijas čempions un daudzkārtējs godalgoto vietu ieguvējs. Paralēli mācījos Sporta akadēmijā, kuru pabeidzu un kļuvu par treneri un astoņus gadus strādāju futbola skolā par treneri. Pēc tam gadu nostrādāju Sporta komitejā kā valsts treneris, pēc tam trīs gadus strādāju Liepājā. Esmu trenējis visas jauniešu izlases, meistarkomandu. Pēc tam divi gadi Beļģijā, bet no 1993.gada strādāju šeit par LFF ģenerālsekretāru.

Varētu stāstīt gari un plaši, par delegāta funkcijām un tā tālāk, bet šeit es gribu uzskatāmi salīdzināt, ko nozīmē nodarbošanās un darbs futbolā daudzus gadus. Jo futbols ir visa mana dzīve. Patīk tas kādam, vai nē, bet uzskatu, ka šo lietu esmu godīgi darījis. Ja tagad par LFF prezidentu grib kļūt tāds cilvēks... uzskatu, ka viņš galīgi nav to pelnījis. Vēlāk arī pieminēšu faktus, kāpēc viņš nav to pelnījis. Nekādā gadījumā negribu kādu nomelnot, paust izdomātus faktus, kaut ko falsificēt vai tamlīdzīgi.

Pirms mēs ķeramies pie faktiem, jāsaka, ka daudz negāciju pār Latvijas futbolu vēlās saistībā ar šo juridisko jezgu un daudzajiem ķēdes posmiem saistībā ar Kļaviņa pielaišanu vai nepielaišanu vēlēšanām. Vai nebija pareizāk vai nu necelt šo lietu augšā, vai arī tad otrādi – nepielaist uzreiz, nevis vazāt šo lietu cauri visām iespējamajām instancēm?
Piekrītu. Personīgi es biju par to, lai viņu uzreiz nepielaiž, pamatojoties uz statūtu punktu, 18.pants, punkts B3, ka iepriekšējā darbība vai nodarbošanās jebkādā statusā ir bijusi saistīta ar futbolu. Principā šo punktu varēja izmantot. Tomēr daži mūsu juristi pateica, ka tas nebūtu pareizais solis nepielaist viņu uz šāda pamata. Tāpēc mēs gājām tālāk, bija Godīgas spēles un ētikas komiteja, mums bija Disciplinārā komisija – katrā ziņā viņš nebija zem mūsu jurisdikcijas, un mēs paši viņu diskvalificēt nevarējām. To varēja izdarīt LFF Valde. Tomēr Valde, lai neiesaistītos tiesu darbos, kas noteikti arī pēc tam sekotu, nolēma viņu pielaist pie vēlēšanām. Atkārtošos, es personīgi biju par to, lai viņu nepielaiž.

Tātad kopumā tomēr nebija vienprātības jums, LFF Valdei un pārējiem, kas šobrīd ir „pie šprices”, pielaist viņu vai nepielaist?
Sanāk, ka nebija, ja jau Valde tā nobalsoja, kas man pašam bija diezgan negaidīti.

[Sarunā piedalās arī LFF Sabiedrisko attiecību speciālists Toms Ārmanis, kurš piebilst: „Sakarā gan ar to informāciju, kas ir LFF rīcībā attiecībā uz viņu, gan visām kuluāru runām, mums tomēr bija jāiedarbina visi iespējamie instrumenti, lai pārliecinātos, kā vispār uz šo situāciju skatīties. Jāsaprot, ka šādā situācijā nonācām pirmo reizi un scenārija, pēc kura darboties, mums nebija. Turklāt, tā kā šī situācija attīstījās, uz to no vienas puses var skatīties arī diezgan veselīgi, jo, ja abi kandidāti uzreiz tiktu pielaisti bez jebkādām diskusijām un bez mēģinājumiem ieskatīties šajā situācijā maksimāli dziļi, tad futbola sabiedrībai, LFF biedriem un pārējiem iesaistītajiem cilvēkiem nebūtu tik daudz iespēju pašiem aizdomāties, klausīties, domāt. Tagad, ņemot vērā, ka tas viss bijis ļoti izvērsti, mēs ceram, ka arī biedru pusē ir bijušas auglīgas diskusijas, pārrunas un izvērtējumi. Tā ka uz to var skatīties arī veselīgi.”]

Arī es jebkurā, pat sliktā, notikumā mēģinu sameklēt pozitīvo. Arī, ja, piemēram, futbola komanda zaudē, jāatrod kaut kas pozitīvs. Atceros, kad Rīgā nospēlējām neizšķirti 1:1 ar Sanmarīno un kad vajadzēja noņemt Džonsonu, spriedu, ko tagad varētu atrast pozitīvu. Un atradām! Ka savā laikā Turcija zaudēja punktus pret Sanmarīno un pēc tam futbols Turcijā sāka attīstīties. Mēs savukārt pēc tam tikām uz „Euro2004”.

Ja piepildās scenārijs ar Kļaviņa kļūšanu par LFF prezidentu, kas, jūsuprāt, mainīsies Latvijas futbolā, LFF darbā, kādas būs sekas?
Man grūti spriest. Viņš pats saka, ka būs izmaiņas, bet viņš vai nu līdz galam neiedziļinās statūtos vai arī viņš tos nezina, bet LFF nav privātuzņēmums, kur prezidents vienatnē pieņem lēmumus un kurš strādā ikdienā. Jo mums tad ir jāmaina statūti, taču tos var mainīt tikai kongresā – un tad prezidents varētu kļūt par tādu, kas sēž šeit [LFF telpās] ikdienā un strādās. Piemēram, Indriksonu es redzu... nav tādas statistikas, bet dažreiz reizi nedēļā, dažreiz reizi mēnesī, protams, dažreiz arī piecreiz nedēļā, bet katrā ziņā tas nav tā, ka viņš katru dienu šeit nāktu uz darbu un strādātu. Lai atlaistu jebkuru darbinieku... tas arī nav vienkārši.

Tas, ko jūs sakāt, ka šobrīd Indriksonam LFF statūtos nav paredzētas tik plašas pilnvaras, kā to, izejot no savas programmas paredzējis Kļaviņš?
Kā tad! Prezidentam ir paraksta tiesības un man ir paraksta tiesības. Taču, lai prezidents ikdienā varētu strādāt, jābūt izmaiņām, un tas nav tik vienkārši. To pašu darbinieku atlaist – jāievēro darba likuma prasības.

Es nemaz nerunāju par tādām lietām kā palīdzība klubiem, par šās [Kļaviņa] programmas īstenošanu, par hallēm, par Virslīgu, par nacionālajām izlasēm un tā tālāk. Ir LFF Valde, kas sēž un pieņem lēmumus. Protams, ir tādi lēmumi, kurus Jānis Mežeckis var pieņemt pats, bet tas nenozīmē, ka es, tēlaini runājot, pats varu, piemēram, pārskaitīt 50 tūkstošus Rēzeknei, 10 tūkstošus Vangažiem, 20 tūkstošus Liepājai, un man nevienam par to nav jāatskaitās. Tas taču ir absurds!

Es negribu analizēt viņa programmu, jo tur ir ļoti daudz populisma, tur ir daudz avantūras pilnu piedāvājumu un solījumi, kuri pēc tam būs arī jāpilda. Ja mūsu futbola sabiedrība par viņu nobalsos un cer, ka futbols mūsu valstī uzlabosies līdz ar šī te kunga parādīšanos... es dziļi šaubos.

Varbūt viņš nerealizēs visus savus solījumus, bet par LFF prezidentu viņš var kļūt tik un tā. Neskaitot to, ka viņš nav bijis dziļi futbolā, kas vēl ir tie riska momenti, kuru dēļ jūs nevēlētos, lai viņš uzvar vēlēšanās?
Jebkuru uzceltu organizāciju sagraut ir ļoti viegli. Ir daudz piemēru – gan pasaulē, gan Eiropā, gan Latvijā. Kad izjūk klubi, kad organizācijas, kas nepareizi tiek menedžētas, vienkārši pazūd. Pēc tam to visu atjaunot... Es negribu teikt, ka mēs te strādājam ideāli un mums viss ir vislabākajā kārtībā, bet mēs varam lepoties ar to, ko esam izdarījuši pa šiem gadiem, kas būs arī LFF atskaitē par pēdējiem četriem gadiem. Protams, kritikai ir jābūt, un tas ir normāli.

Nedomāju, ka cilvēks, kurš pats nekad nav spēlējis futbolu, nav tajā ko ievērojamu sasniedzis, varētu vadīt LFF. Tad jau es arī varbūt varētu sevi iedomāties par „Barcelona” prezidentu, „Inter” vai „Milan” prezidentu. Dzīvē viss tik vienkārši nenotiek.

Bet varbūt Kļaviņš, kļūstot par prezidentu, neko kardināli nemainīs un neko nesagraus?
Viss kaut kas var būt, bet viņa šī brīža programma raksturo situāciju pavisam citādi. Ja vēl šis jaunais cilvēks, piemēram, būtu noorganizējis klubu Cēsīs, kas uzvarētu 2.līgā, pēc tam uzvarētu 1.līgā, pēc tam spēlētu Virslīgā, kļūtu par desmitkārtēju Latvijas čempionu, spēlētu Eiropas kausos, nestu Cēsu futbola slavu Eiropā un pasaulē. Kāpēc gan ne? Tad viņš to būtu pelnījis. Šobrīd viņa pieredze sportā ir SK „Cēsis”, kur arī mēs zinām... negribu analizēt basketbolu, bet vienu laiku viņi cīnījās ar TTT, bija pat čempioni, bet tagad tur, cik es saprotu, nekā nav. Nekā personīga, bet, kā es šodien teicu Virslīgas sapulcē, kandidātam jānāk no futbola vides. Tam ir jābūt futbola cilvēkam, kuram pēc tam jāprezentē Latvija gan Eiropā, gan pasaulē. Un ja šis cilvēks ir bijis saistīts ar totalizatoru lietām, ko viņš pats nemaz nenoliedz, pareizi?

Krišjāņa arguments ir tāds, ka, lai gan viņa vārds uzvārds šajās lietās ir pieminēts, pret viņu personīgi nekādas apsūdzības nav izvirzītas.
Nu tad sākam. Ņesterenko [paņem vēstuli – aut.] – 2005.gadā... nu tu zini.

Jā, esmu redzējis šo vēstuli.
Viņš [Kļaviņš], toreiz būdams preses sekretārs, nākamajā dienā pēc šīs informācijas parādīšanās masu medijos atnāca pie manis un saka: „Šajā situācijā man laikam jāraksta atlūgums.” Es saku: „Ļoti pareizi.” Viņš pats uzrakstīja atlūgumu. Ja mani tā apsūdzētu un es nebūtu vainīgs, es tādu Ņesterenko iesūdzētu tiesā un līdz pat šai dienai tiesātos, lai mans vārds nebūtu aptraipīts. Bet viņš [Kļaviņš] uzreiz aizgāja prom [no LFF]. LFF viņš neuzturējās, un toreiz mēs neko daudz nezaudējām. Tolaik mums nebija arī tik daudz informācijas... Atceros, puisis, strādādams LFF, toreiz vēl „Daugavas” stadiona telpās, neatrodas darbā. Prasu: „Kur Krišjānis?” Vienu dienu nav, otru dienu nav. Trešā dienā viņš parādās. Prasu: „Kur biji? Kāpēc tevis nebija?” Viņš: „Man vajadzēja aizbraukt pie drauga uz Slovēniju.” Man pat galvā toreiz neienāca, ka viņš ar tādām lietām tur nodarbojas [Ņesterenko liecina, ka manipulēt ar spēles rezultātu viņam kā trenerim piedāvājis slovēnis, kurš ieradies Kļaviņa pavadībā – aut.].

Tālāk 2009.gads, kad noņēmām „Dinaburg” no Baltijas Futbola līgas. Tolaik SWH radio bija tāds raidījums „SWH Futbols”, ko viņš vadīja kopā ar žurnālistu no Cēsīm, Beļakovu. Viņš [Kļaviņš] piezvanīja man tiešajā ēterā, ko pirms tam arī bijām sarunājuši, un viņš man tiešraidē pateica: „Ja jūs izslēgsiet „Dinaburg” no Baltijas līgas, tad es nākamajā dienā jums izstāstīšu visu par visām sarunātajām spēlēm Latvijas futbolā.” Tie bija viņa vārdi. Es toreiz vēl sacīju, ka ar lielāko prieku saņemšu šādu informāciju. Noliku klausuli. Viņš tika atlaists no SWH – nezinu detaļas, es viņu neatlaidu. Bet, protams, nekāda informācija netika sniegta.

Daudziem jautājums, kāpēc tikai tagad, 2016.gadā, Ņesterenko uzrakstījis šādu vēstuli, nevis agrāk, lai kaut vai saglabātu šādu dokumentu LFF arhīvos.
Skaidrs, ka tā bija mana iniciatīva, jo man vajadzēja izvērtēt šo prezidenta kandidātu. Toreiz šo lietu nenovedām līdz galam, jo Kļaviņš vairāk nebija federācijā. Taču šāda tikšanās ar Ņesterenko pirms 10 gadiem bija – tas notika viesnīcā „Latvija”, un tas kungs bija no Slovēnijas. Viktors [Ņesterenko] no šiem vārdiem neatsakās un paldies viņam par šo patieso informāciju. Kad šī vēstule ir tapusi, lietas būtību tas nemaina. Pēc tam griezos arī pie UEFA un FIFA, un man ir vēstules no šīm organizācijām. Ja Kļaviņš nebūtu izvirzījis savu kandidatūru, mēs šo lietu neceltu, tāpat es negrieztos pie UEFA un FIFA.

Pastāstiet tad arī par citiem faktiem.
[Nolasa „Bochum” lietas vēstuli, kurā pieminēts Kļaviņa vārds, zemāk varat šo dokumentu aplūkot – aut.]

To neizdomāju es, tikai uzdevu jautājumu UEFA amatpersonai [„Integrity Officers”], vai viņiem ir kādi faili, kuros figurētu viņa [Kļaviņa] vārds. Viņi man sniedza atbildi.

Krišjāņa galvenais arguments ir, ka pret viņu neviena apsūdzība nav izvirzīta – ne „Bochum”, ne kādu citu lietu ietvaros. Viņš ne reizi nav izsaukts uz tiesu kā apsūdzēta persona. Varbūt varat pakomentēt to.
Tas ir jākomentē UEFA, jo to es neesmu izdomājis. Viņa vārds figurē, viņa vārds šīs lietas ietvaros ir aizdomās. Un viņš pats nenoliedz, ka nodarbojas ar šīm lietām. Viņš nesaka, ka ir sarunājis spēles, bet ja kandidāts ir tādā te sarakstē... Skaidrs, ja pierādījumi būtu par 200% droši, tad viņš būtu arestēts un sēdētu cietumā. Laikam [izmeklētāji] tik tālu vēl nav aizgājuši. Nezinu, kurš no tiem diviem, Pekoseks vai Sapina, ir cietumā. Es viņus nepazīstu. Viņam [Kļaviņam] pret šādu vēstuli būtu jāgriežas UEFA un noskaidrot, kāpēc viņš, nabadziņš, tiek apmelots.

Pēc tam es runāju arī ar UEFA galveno juristu, un viņš mums iesniedza vēstuli, kur atkal pieminēts Kļaviņš [zemāk]. Mums, LFF, pārmet par šādām vēstulēm, bet es vienkārši vēlējos UEFA pārliecināties, ka viņš nefigurē šādos sarakstos. Mums bija aizdomas, tāpēc to darījām. [Tālāk nolasa zemāk redzamo vēstuli – aut.].

Ja UEFA sūta šādas vēstules, kāpēc viņi pieļauj šāda kandidāta dalību LFF vēlēšanās?
Viņš nav viņu jurisdikcijā! Šī situācija var mainīties, ja viņš uzvarēs vēlēšanās.

Kas, jūsuprāt, notiks, ja viņš uzvarēs vēlēšanās?
Tās tikai manas domas, taču domāju, ka tad tā izmeklēšana notiks daudz skrupulozāk, jo tajā „Bochum” lietā... cik bija arestu? Es vairs neatceros – manuprāt, pie simts.

Vai pieļaujat varbūtību, ka UEFA izvirza pret LFF kādas sankcijas Kļaviņa uzvaras gadījumā?
Es nedomāju, bet man ir ļoti grūti spriest. Taču gan mūsu statūtos, gan FIFA un UEFA ir minēti Fair Play, ētika un tā tālāk un tā tālāk. Šķiet, intervijā pie tevis viņš minēja savu saistību ar Gavrilovu – neaizstāvēja viņu, bet teica, ka nav pierādījumu. Neatceros precīzi, kā viņš izteicās par Gavrilovu, taču pats nenoliedz, ka ir bijis ar viņu saistīts.

Tagad mums Virslīgā vairs nav piecu komandu – Daugavpils „Daugava”, Rīgas „Daugava”, „Jūrmala”, „Gulbene”, „Ilūkste”. Šo komandu sakarā mums bija pamatotas aizdomas un pierādījumi, ka tās ar tādām lietām nodarbojas. Kopā no Virslīgas pazudušas sešas komandas, ir cits sastāvs, bet tas līmenis un sacensību gars tagad ir pavisam citāds.

Vēl par Krišjāni un viņa saistību ar futbolu. Viņš savā laikā 2009.gadā gribēja izveidot klubu Islandē [nolasa vēstuli].

Krišjānis ir teicis, ka sākotnēji viņu gribēja uzņemt Islandes futbolā, bet jūs esat zvanījis un panācis viņa nepielaišanu.
Man pat prātā nevarēja ienākt, ka kāds no Latvijas grib iegādāties klubu Islandē. Man piezvanīja Islandes federācijas prezidents un uzdeva jautājumu ar aizdomām par vienu Latvijas darboni, kurš grib nopirkt klubu. Atbildēju, ka arī mums ir par viņu aizdomas, teicu, ka mums nav faktu, jo toreiz šo faktu [parāda uz vēstulēm – aut.] mums vēl nebija. Pastāstīju, ka viņš bija pie mums federācijā, tad aizgāja un ka mums ir aizdomas par viņa saistību ar manipulācijām. Es to nenoliedzu. Ja pie mums kāds atbrauktu no Islandes un vēlētos nopirkt kaut vai to pašu Cēsu futbola klubu, arī es piezvanītu, lai noskaidrotu, kas tas par cilvēku. Mums te arī Latvijā bija visādi no Kipras, Grieķijas.

Par pierādījumiem pateicāt, ko vēlējāties. Tālāk par vēlēšanām – jūs tomēr aicinātu LFF biedrus nebalsot par Kļaviņu vai atturaties un ļaujat viņiem pašiem izlemt?
Es tikai dodu faktus, kurus katrs pats var izvērtēt. Ja kādam rūp futbols... Te nav runa par Mežecki, Indriksonu, Ārmani, Novicki, Gaidelu vai Kazakeviču. Tāpat futbols būs, izlase spēlēs, klubi piedalīsies Eiropas kausos, bet mēs nedrīkstam sagraut to, kas jau ir izdarīts. Potams, daudz ko varēja izdarīt labāk...

Savā laikā, kad 2003.gadā mums trūka naudas, lai aizlidotu uz Turciju un aizvadītu „play-off” atbildes spēli, nevarējām pasūtīt „čarteri”, mēs pagarinājām mūsu televīzijas līgumu uz diviem gadiem. Neteikšu, ka to izdarījām par smieklīgu naudu, bet tas bija steidzīgs process – tu zini, ka, ja kādreiz vajag kaut ko ātrumā izdarīt, tad tev uzreiz piedāvā citādus nosacījumus. Aizbraucām un nopelnījām. Pats zini, ka agrāk, kad federācijas budžets bija atkarīgs arī no izlozes, tad mums ne reizi nebija Vācija, Anglija, Itālija, Francija. Tikai pēdējā ciklā bija Holande, bet tagad TV tiesības jau ir centralizētas un mums bija Spānija pašā sākumā un Spānija vēl, bet kad vēl nebija kļuvusi par čempioni. Mums [no pirmajiem groziem – aut.] bija Krievija, Beļģija, Skotija, Horvātija, kas tik nav bijis. Kamēr mūsu kaimiņiem bija gan Itālija, gan Vācija un tā tālāk. Toreiz tā bija nauda. Mums viens valdes loceklis, kad prezentējām budžetu, teica: „Par ko jūs runājat? Tas nav attīstības budžets, tas ir izdzīvošanas budžets!” Citreiz pat brīnos, kā mēs tajā laikā izdzīvojām. Tagad, kad mums ir centralizētās TV tiesības, tagad tas ir pavisam cits līmenis. Varam domāt, ko varam palīdzēt klubiem, un to arī darīsim. Bet mēs nekad nenodarbosimies ar populismu un ar kaut kādiem solījumiem, kurus nevaram izpildīt.

Esmu ievērojis, ka ļoti daudzi biedri, praktiski visi, baidās pirms vēlēšanām atklāt, par kuru no diviem kandidātiem viņi balsos. Ja būs situācija, ka Indriksons uzvar un pēc vēlēšanām nekas būtisks nemainās, vai tie, kas būs balsojuši par Kļaviņu, varēs turpināt mierīgi gulēt?
Uzreiz varu pateikt, ka var mierīgi gulēt. Mazs piemērs. [Kļaviņa] Rekomendācijas vēstuli parakstījuši daži 1.līgas klubi. Vienu no tiem klubiem mums bija tiesības no 1.līgas izslēgt. Man vēl uzdeva jautājumu, ka, lūk, viens 1.līgas klubs parakstījis...

Jūs par „Preiļiem”?
Jā, par Preiļiem es runāju. Viņi ieņēma pēdējo vietu, mēs viņus varējām izslēgt, un neviens gailis nedziedātu. Bet mēs zinām, kā mīl futbolu Preiļos, zinām, kāds tur ir stadions – maziņš, bet omulīgs. Šajā gadījumā, kad man uzdeva šo jautājumu, atstājām Preiļus, lai viņi strādā, neskatoties uz šīm lietām. Turklāt es paredzu, ka būs slēgtais balsojums – mēs pat nezināsim, kas par ko balsojis.

Tomēr slēgtais? Biju domājis, ka būs atklātais.
Mēs paredzam, ka būs slēgtais – esam gatavi gan tādam, gan tādam variantam. Tas būs atkarībā no tā, kā nobalsos kongress [Ārmanis: „No organizatoriskās puses būsim gatavi abiem scenārijiem, tas būs LFF biedru lēmums.”].

Vēl aizkulisēs esmu dzirdējis tādu iespējamību, ka biedri izbalsos abus kandidātus. Ja tā notiks, kādu scenāriju redzat tālāk?
Tad būs jāorganizē Ārkārtas kongress rudens pusē, varēs pieteikties jauni kandidāti, un process virzīsies tālāk. Ceru, ka vismaz LFF Valde tiks ievēlēta – tā tad noteiks, kas šobrīd vadīs administrāciju. Kā jau teicu, futbols nepazudīs – to spēlēja arī kara laikā.

Kāpēc jūs pats nekad neesat kandidējis uz LFF prezidenta amatu?
Savā laikā, 90-ajos gados un 2000.gadā, man bija divi 100% piedāvājumi kļūt par LFF prezidentu. Bija klubu pārstāvji, ieskaitot Virslīgu, kas vēlējās, lai es izvirzu savu kandidatūru. Bet tad man vajadzētu iet pret Indriksonu. Uzskatu, ka šajā gadījumā, kad tik daudzus gadus strādājam kopā... Un to teicu arī Guntim, kaut arī viņš daudzreiz man ir teicis: „Jāni, es jūtu, tu pret mani koalīciju veido.” Es: „Gunti, katru reizi teikšu, ko es domāju.” Un tā arī darīju, lai gan ne katru reizi mūsu domas sakrita, un tas ir normāli. Taču, tikko es izvirzīšu savu kandidatūru, tad visa mūsu futbola sabiedrība sadalīsies divās daļās – viena par Mežecki, otra par Indriksonu. No tā zaudēs tikai futbols. Tas ir tāpat kā ģimenē - kad šķiras tēvs ar māti, zaudē bērns, jo viņš skraida no vienas puses uz otru. Tāpēc šai gadījumā tas bija izslēgts. Es neatteiktos kandidēt uz LFF prezidenta amatu tikai scenārijā, ja Guntis uzrakstītu atlūgumu un mani atbalstītu vairums klubu. Lai tikai nepaliktu tā, ka kāds avantūrists ieņem šo vietu un izmanto amatu citādām lietām.

Par jūsu attieksmi pret Kļaviņu skaidrs. Bet daudzi, pat, piemēram, LFF Sporta direktors Kazakevičs un LFV vadītājs Latkovskis, ir skaidri un publiski teikuši, ka viņi nav sajūsmā par Indriksonu un viņa darbu. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai tomēr nebūtu labākais scenārijs, ka izbalso abus kandidātus?
Pats saproti, ka šajā situācijā man ir jāatbalsta Indriksons, un es to arī daru. Es gan oficiāli neaģitēju par viņu balsot. Jau teicu, man ar viņu ne katru reizi sakrīt domas, bet viņa ieguldījums futbolā, ko arī minēju – viņa „Skonto” ir 14.-kārtējs pēc kārtas Latvijas čempions, kas līdz pat šai dienai ir pasaules rekords, „Rosenborg” ir 13 tituli pēc kārtas, savā laikā mums bija labākais klubs Baltijā, mums bija bāzes klubs izlasei, mums bija labākais stadions, mums bija labākā bāze, mums bija labākā akadēmija, mums bija labākie spēlētāji, ieskaitot labāko treneri. Un, pateicoties šim te viņa ieguldījumam futbolā, mēs bijām Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Jā, bet vairumu no jūsu nosauktajiem pozitīvajiem faktiem kā Indriksona labās lietas ir izcēlis pat Kļaviņš. Runa ir par šo brīdi, par nākamajiem gadiem.
Viss dzīvē mainās. Tāpēc jau tagad tā Latvijas futbola kustība ir saviļņojusies. Tagad jālemj mūsu biedriem. Nekas nav mūžīgs – ne Indriksons šajā amatā, ne Mežeckis. Es šobrīd principā esmu visilgāk strādājošais ģenerālsekretārs Eiropā. Aizvakar mums bija tikšanās UEFA – satikos ar Holandes un Dānijas bijušajiem ģenerālsekretāriem Hariju Bīnu un Džimu Hansenu. Iedzērām kafiju, parunājāmies – ir ko atcerēties.

Kļaviņš arī norāda, ka tas nav demokrātiski vienam cilvēkam tik ilgi vadīt organizāciju. Tas attiecas gan uz jums, gan Indriksonu.
Redz kā, prezidentu ievēl. Jebkurā kongresā bija iespēja ierosināt termiņa limitu. Tas bija kongresa rokās, nekāda diktāta nebija. Mani kā ģenerālsekretāru apstiprina Valde. Atceros, ka bija laiki, kad par mani vēlēja.

Vēl par Kļaviņa programmu. Sacījāt, ka jūsuprāt tur ir daudz blefa un demagoģijas, bet vai kaut kas no viņa teiktā ir bijis arī vērtīgs jums? Varbūt no viņa mutes ir skanējušas arī kādas labas idejas?
Kā man negribētos to viņa programmu analizēt... Saproti, tas ir ļoti viegli – aizbraukt uz mazu klubu (visu cieņu visiem klubiem!) un uzdot jautājumu: „Cik jūs saņemat bumbas?” Un uz atbildi „Piecas” pateikt: „Es jums došu desmit.” Vai: „Cik jums ir laukumu? Ir viens? Es jums uzlikšu vēl vienu. Piepūšamo? Tas jums arī būs!” Kā to visu izpildīt, tas ir cits jautājums. Domāju, ja summēt visus tos priekšlikumus, ko viņš izteicis klubiem, tad, man liekas, tie būs jau pāris mūsu budžeti. Kāds to saprot, kāds nē.

Pēdējais, ko dzirdēju. Negribēju to stāstīt, bet laikam būs jāpasaka. Ja dažam labam klubam ir teikts, ka LFF budžets ir seši miljoni, bet piebilsts: „Nedomājiet, tas tā nav. Tas ir oficiālais. Ir summas, kuras pa tiešo no UEFA tiek pārskaitītas uz ofšoriem.” Nu murgs [ļoti izteiksmīgi – aut.]! Nu murgs! Par ko te vēl runāt? Pēc tam – „Visās draudzības spēlēs, ko spēlē izlase, ir summas, kuras maksā aģenti skaidrā naudā...” Nu atkal – meli! Meli! Lai iedod kaut vienu faktu!

Ir bijušas spēles, par kurām saņēmām bonusus, tomēr par visām nacionālās izlases spēlēm varam sniegt atskaites. Pārsvarā tiek apmaksāti ceļa un dzīvošanas izdevumi.

Kļaviņš, protams, daudz ko sola, bet viena no galvenajām viņa prioritātēm ir infrastruktūra, attiecībā uz kuru pat LFF darbinieki nenoliedz, ka situācija ir bēdīga. Tieši par hallēm un spēlēšanu ziemā. Cik daudz atbildības jūs ņemiet uz sevi vai tomēr uzskatāt, ka nebija iespējas panākt labāku situāciju „izdzīvošanas budžeta” dēļ?
Nebija! Tomēr mēs bijām pirmie bijušās PSRS teritorijā, kas uzlika pirmo mākslīgo laukumu – tas bija „Daugavas” stadionā aiz toreizējām LFF telpām. Mums viņu Minhenes „Bayern” atdeva par brīvu. Mēs bijām pirmie, kas sāka šos lietotos laukumus likt. Šodien apskatījos video apskatu par 1.līgu – visa 1.līga spēlē uz mākslīgiem laukumiem. Akurāti, skaisti, smuki – tikai jāpriecājas! Bez šiem mākslīgajiem laukumiem mēs nevaram iztikt. Ja mēs saskaitīsim, cik mākslīgo laukumu esam uzlikuši un salīdzināsim ar Lietuvu un Igauniju, domāju, ka mums ir vairāk.

Bet par hallēm?
Mums bija pirmā halle [Baltijā], kas tika uzlikta šeit [saruna notika Olimpiskajā sporta centrā LFF telpās – aut.], vēl mums ir otra.

Daudzi saka, ka par maz – nākas spēlēt uz ceturtdaļlaukuma, ko arī Ģirts Mihelsons teicis.
Saprotu, ka ir par maz! Paredzu, ka nākamais jautājums būs par stadionu [Mežeckim taisnība, tieši tāds bija plāns – aut.]. Es gribētu 20 tūkstošu ietilpības stadionu ar aizveramo jumtu, ar dabīgo zāli, apsildāmu laukumu un tā tālāk. Un lai tur spēlētu gan izlase, gan klubi. Tas tāpat kā filmā – ir vēlēšanās nopirkt mašīnu, bet nav iespējas. Islandē ir septiņas halles uz visu valsti, Tallinā ir viena, Lietuvā ir divas. Skaidrs, ka ir par maz, bet par ko mēs varam celt? Pa šo laiku, kamēr strādājam, ir pamainījušās 19 valdības – mums nav Sporta ministrijas un par „Daugavas” stadionu, kas tagad notiek, tā ir pavisam cita tēma. Halles, protams, ir jāceļ. Toties tās pašas „Mini Pitch” programmas – cik laukumu esam uzlikuši...

Par politiku runājot, zinām, ka basketbolam ir palīdzējuši valsts, pašvaldību uzņēmumi, kamēr futbolam ar to klājas vāji. Kāpēc futbolam nav lobija? Mihails Zemļinskis taču ir Saeimas deputāts – kāpēc nejūt politisko labumu futbolam?
Deputāts savulaik bija arī Karpuškins [futbola žurnālists], lai viņam vieglas smiltis. Jā, basketbolam ir savs lobijs – skaidrs, ka basketbols ir ar lielākām tradīcijām un tam ir vairāk atbalstītāju. Par to es piekrītu, bet kāpēc basketbolam nav savas halles? Protams, katrā pilsētā ir olimpiskie centri, kur var spēlēt, un tas viņus apmierina. Tā ir plaša tēma, un nekādā gadījumā nevēlos iet konfrontācijā ar citiem sporta veidiem, jo mums ir ļoti labas attiecības gan ar basketbolu, gan ar hokeju, volejbolu, rokasbumbu. Katram sporta veidam ir savas problēmas.

Atgriežoties pie stadiona – labi, nav iespējams uzbūvēt lielu un smuku stadionu, kādu minējāt kā piemēru. Bet kas notiek ar šī brīža projektu – vai to ir plānots tuvākajā laikā atsākt? Jo ir solījums 2017.gada pavasarī to atklāt...
Jā, redzēsim, kā mums te sanāks ar 2017.gada pavasari... Jo ir pacelta liela ažiotāža. Jāgaida, kas notiks pēc 29.datuma [29.aprīlī LFF vēlēšanas – aut.], tad mums ir jāskatās. Savā laikā mums bija „Daugavas” stadions, kur izlase varēja spēlēt un spēlēja. Tika uzbūvēts „Skonto” stadions, par kuru nekad nevarēju iedomāties, ka tas tiks pārdots un pazudīs. Tagad tā ir realitāte. Eiropā federācijas stadionus nebūvē. Atskaitot Angliju, kur federācija uzbūvēja Vembliju, un Velsu, kur ir „Millennium” stadions. Vēl Lietuvā paši ceļ. Tā nav federācijas funkcija celt stadionu.

Pieminējāt 29.datumu. Vai tas nozīmē, ka jums nav pārliecības, ka uzvarēs Guntis Indriksons?
Kā var būt pārliecība? Ir trīs varianti, kā tu teici – uzvar Indriksons, kas būtu labi, tad otrais variants, ka neuzvar neviens, tad domāju, ka mums būs ne gluži juku laiki, bet nesaprotama situācija, bezsvara stāvoklis, un trešais variants Kļaviņš. Ja būs trešais variants, tad, domāju, tev būs, ko rakstīt. Arī šodien, kad uz Virslīgas sanāksmi atnāca Kļaviņš, sanāca jocīgi. Lai kāds cits tev pastāsta.

Pastāstiet, ja nav noslēpums!
Plkst.12:00 mums bija tikšanās ar Virslīgas pārstāvjiem par komercnolikumu, par spēļu organizāciju, par „Instat” statistikas rādītājiem, tikšanās ar Tiesnešu komitejas vadītāju Vadimu Čerņikovu. Savukārt plkst.13:00 bija paredzēta tikšanās gan ar prezidenta kandidātiem, gan Valdes locekļu kandidātiem. Un pirms vieniem ienāca Krišjānis, apsēdās un sēž. Iestājās apjukums, jo visi pārējie kandidāti gaidīja ārpusē. Sapulces vadītājs viņam saka: „Kļaviņa kungs, varbūt iziesiet ārā?” Viņš saka: „Nē, es esmu prezidenta kandidāts, man ir tiesības šeit sēdēt. Jums te nekas nevar būs slepens.” Nav nekas slepens, bet notika darba sēde. Tas tāpat, ja tagad pie mums intervijas laikā atnāktu kāds un apsēstos, paziņojot, ka ir Valdes locekļa kandidāts. Vārdu sakot, viņš nosēdēja kādas piecas minūtes, neparko negāja ārā, pēc tam sapulces vadītājs ierosināja, ka vajag nobalsot. Visi Virslīgas klubi nobalsoja par to, lai viņš izietu ārā un pēc tam vienos atnāktu atpakaļ. Viņš saka: „Es neiešu.” Ja tu gribi, lai par tevi nobalso, nu tad tev jāatrod kaut kāds kontakts ar cilvēkiem, bet nevis teikt: „Jūs te neko nesaprotiet, es esmu kandidāts.” Tas laikam raksturo viņa autoritatīvo darba stilu, viņš laikam tāds ir – nerēķinoties ne ar viena cita domām. Viņam taisnība un viss.

Vai vēl – nupat bija Rīgas Federācijas kongress. Iznāk Kļaviņš, runā. Viņam uzdeva jautājumu – ja jūs ievēlēs, kas būs jūsu domubiedri? Viņš atbild: „Māris Verpakovskis.” Es uzdodu Mārim šo jautājumu, viņš kategoriski noliedz. Tāpat par to, kas viņam būs ģenerālsekretārs. Vienubrīd viņa versijā kāds no ārzemēm, tagad Kaspars Gorkšs. Bet Gorkšs arī to neapstiprina! Es viņu zinu no tāda vecuma [ilustrē mazu augumu – aut.], kad viņš vēl ar manu dēlu spēlēja visās jaunatnes izlasēs. Kasparam pārmest cīnīšanos? Nekad dzīvē! Ja viņš ir gatavs šeit sēdēt un strādāt manā vietā – kāpēc gan nē? Mēs būsim tikai priecīgi, ja bijušie izlases spēlētāji paliks futbolā. Visam savs laiks.

Noslēgumā par TV translācijām. Nepatīkami, ka pērn netika parādīta izlases pārbaudes spēle Ukrainā. Tāpat Krišjānis Kļaviņš stāstīja, ka netika plānots translēt spēli no Ziemeļīrijas un tikai pēc tam, kad viņš pats personīgi bija gatavs apmaksāt translāciju, LFF pasteidzās samaksāt. Tagad arī spēle Gibraltārā – Sportacentrs.com parādīja, bet sabiedriskajā elevīzijā nebija. Tā taču ir prestiža lieta...
Atkal – tā nav federācijas funkcija organizēt translācijas no ārvalstīm! Kā tu pats saki – tā ir prestiža lieta, kad nacionālā izlase spēlē. Televīzijai tas ir jādara!

Bet ja sabiedriskā televīzija neprotas un ignorē, tad varbūt tomēr LFF jārīkojas?
Tāpēc jau mēs vienreiz te teicām – ja mums kādreiz būtu spēle ar Itāliju, Vāciju vai Franciju, un tad mēs neparādītu, tad... kā bija pasaules čempionāts 1998.gadā no Francijas. Atceros, kā sēdējām pie Dombura raidījumā „Kas notiek Latvijā?”, un Ušackis [LTV Sporta redaktors – aut.] gribēja pierādīt visai Latvijai, ka nav vajadzības translēt pasaules čempionātu. Tagad tu kaut ko tādu varētu iedomāties? Arī šeit tas pats. Par Ziemeļīriju – mums jāmaksā nauda par to, lai televīzija varētu mūs parādīt. It sevišķi mūsdienu apstākļos, kad internetā visādos veidos spēli var redzēt. Labi, ka šai gadījumā mums piezvanīja no televīzijas un pateica [ka Kļaviņš grasās apmaksāt], jo tas būtu smieklīgi, ka izlases spēli apmaksātu viens no kandidātiem, un viņš to izmantotu kā reklāmas laiku, lai aģitētu pret to, ko dara federācija. Tā būtu absurda situācija.

Laikam atkal jārunā par futbola lobiju. Švaki iet, ja futbolu nekur neciena – ne politikā, ne sabiedriskajā televīzijā.
Tā nu neteiksim.

Varbūt ciena, bet nekādā veidā nepalīdz.
Atgriežoties pie 2003.gada, kad biju uz Saeimas Sporta apakškomisiju, teicu: „Ja mēs apspēlēsim Turciju un tiksim uz „Euro2004”, mēs jums palīdzēsim!” Atceries, par iekļūšanu finālturnīrā pienācās 7.5 miljoni Šveices franku, kas mums bija kosmoss. Un mēs to arī dabūjām! Teicu, ja tos iegūsim, mums nevajadzēs jūsu palīdzību, bet jūs palīdziet tad, kad mums to vajag. Taču kopumā mums ir labs atbalsts. Nevaru pa tiešo piezvanīt premjeram vai prezidentam, bet mums ir ļoti labs kontakts ar viņiem, mēs runājam. Skaidrs, ka gribētos lielāku lobiju. Bet domāju, ka mums vispār visas sporta nozares lobijs nav pārāk spēcīgs – nedomāju, ka sportam visur ir zaļā gaisma. Skaidrs, ka daudz kas atkarīgs no personīgiem kontaktiem, tas ir pareizi.

Taču nedomāju, ka tāds kandidāts [Kļaviņš] varētu nodrošināt šos te kontaktus un lobijus. Neaģitējot un neuzspiežot – pamēģiniet uzzināt, ko par viņu domā Olimpiskā komiteja, Sporta federāciju padome, citas vadošās federācijas, tas pats basketbols, volejbols, Cēsu pilsētas dome. Vai pajautājiet par prezidenta lomu vispār jebkurā federācijā! Patīk vai nepatīk Lipmans, bet tas, ko viņš ir izdarījis hokejā... dod Dievs, lai visi tā izdarītu! Tas pats Valdis Voins tagad basketbolā. Atis Sausnītis volejbolā. Visur ir cienījami cilvēki.