Sirmais: "Treniņos bija sajūta, ka jābūt"

“Varēja būt labāk. Jā, ir trauma, taču ar visu to varēju aizmest 81-82. Šoreiz laikam nebija lemts,” pēc trim metieniem atzina Rolands Štrobinders, kuram sacensības bija beigušās jau pēc A grupas startiem – 14. pozīcija ar 77,73 metrus tālu metienu. Sezonas sākumā sportistam trijās vietās bija sarauts kājas muskulis, prognozes bija tādas, ka līdz olimpiskajām spēlēm viss jau būs kārtībā, taču tad iejaucās nākamais savainojums. “Traumu sajūtu Latvijas čempionātā – elkonī plīsusi cīpsla. Tā pēc ultrasonogrāfijas pateica vietējie ārsti. Izspriedīsim ar Līgu Cīruli, ko darīt. Katrā metienā to jūtu, kaut gan špricējam pretsāpju zāles. Taču tas nav attaisnojums. Tehniski nebija labi, mēģinot saudzēt elkoni, it kā līdu nost no metiena – tā, lai man nesāpētu. Taču patiesībā nesāpētu arī tad, ja es izmestu pareizi, tas viss ir vairāk galvā.”

Sinta Ozoliņa dienu iepriekš izteicās, ka mest pirmajam ir vislabāk – nav jākrāj sevī lieks stress, jāvairās no pretinieku rezultātu vērošanas. Arī Rolandu izloze šodien ierindoja A grupas pirmajā starta pozīcijā. “Bija liels uztraukums, jo atklāt olimpisko spēļu sacensības kā pirmajam. Bet pēc tam jau viss bija kārtībā. Katrā ziņā, labāk mest pirmajam, nekā otrajam vai trešajam. Šeit jutos kā mājās, taču šoreiz nesanāca – gan trauma patraucēja, gan tehniskais izpildījums.” Neskatoties uz visu, Rolands cerējis uz vēl vienu iznācienu olimpiskajā stadionā. “Varu godīgi pateikt – tēmēju uz divpadsmitnieku. Ja būtu vēl divi metieni, varbūt kaut ko vēl varētu izdarīt, taču tagad – nejutu, kā šķēps iziet no manis, tas vairāk tā kā izsprāga, nebija iekšējās sajūtas. Cik varēju, tik izdarīju – tas ir mans šābrīža rezultāts.”

Ar labāku rezultātu, taču ne labākā noskaņojumā pusotru stundu vēlāk sektoru pameta arī otrs Latvijas pārstāvis vīru šķēpmešanas sacensībās Zigismunds Sirmais. “Pietrūka metrs. Protams, ka neesmu apmierināts, vēlējos un tēmēju uz finālu, taču neizdevās. Tehniski neizdevās. Pirmais metiens bija stresains, taču otrajā pieliku četrus metrus – bija kāpums, jau sajutu metienu. Trešajā gāju uz 83-84 metriem, taču šķēps aizgāja nepareizi un pa augstu. Šis ir ļoti tehnisks sporta veids – viena kļūda, un metiens praktiski neizdevies,” sērijai ātri cauri izskrēja Sirmais. Pirms pēdējā mēģinājuma zinājis, ka jāmet tālāk. “Jā. Es aptuveni pasekoju. Nezināju gan, kā gāja pirmajai grupai, taču sapratu, ka jāmet 83 metri jeb kvalifikācija, jo dalībnieku loks ir ļoti spēcīgs. Uz to gāju, taču nedaudz pietrūka. Žēl, ka tā, bet dzīve turpinās. Rīt būs jauna diena.”

Kā zināms, Zigismundam šajās olimpiskajās spēlēs jātiek galā vienam pašam – līdzās nav trenera Kimmo Kinnunena, pie kura Somijā latvietis trenējas ikdienā. “Padomājiet paši, kā tas varētu būt – kad viens pats atbrauc uz Riodežaneiro, bez trenera un treniņbiedriem, un jācīnās vienatnē... Grūti. Protams,” sarūgtināts sportists. Trenera padomu treniņprocesā gan izdevās iegūt – filmējot metienus un tad sūtot ierakstus uz Somiju Kinnunenam, kurš savukārt pretējā virzienā deva redzētā analīzi. “Viss noritēja normāli, bez aizķeršanās. Treniņos bija sajūta pat nevis, ka varētu būt, bet ka jābūt. Pēdējais metiens būtu labs, taču tehniski pieļāvu kļūdiņu.”

Sportiskā forma Zigismundam neesot sliktāka kā Amsterdamā, kur tika izcīnīts Eiropas čempiona tituls, uz šī rēķina arī šodien viņam papildus uzmanība (“Loģiski, jo svaigs tituls, taču mēģināju koncentrēties uz savu darbu un neko citu apkārt neredzēju...”), taču sportists norāda uz kādu citu niansi: “Ir atšķirība – mest dienā vai naktī. Un man vakaros nepatīk, kaut kā nejūtos omulīgi. Varbūt citiem tā nav, džeki te sameta normāli, taču man vairāk patīk mest dienasgaismā. Stadiona gaismām bija jāpielāgojas, mēģināju darīt visu, ko varēju. Ar aklimatizāciju problēmu nebija, varbūt nedaudz nospēlēja uztraukums, taču lielākā problēma bija tieši tehniskais izpildījums.” Latvietis pirms katra sava metiena vērsās pie publikas ar aicinājumu palīdzēt ar plaukstu sišanu, taču atsaucība bija visnotaļ pieticīga. “Jā, līdzjutēji te ir tādi...interesanti. Ļoti daudzi te sūdzas par viņiem. Cerēju, ka būs normāli, jo tur aizmugurē sēž treneri un atlēti – ka varbūt palīdzēs man uzsist ritmiņu. Man patīk, man vajag lai uzsit, lai mazliet uzkurina – man vajag nedaudz agresijas. Kad palieku mierīgs, metiens neizdodas.”

Ar šo startu Sirmā sezona vēl nebeidzas, vēl gaidāmi starti, taču pauzi griboties. “Mazliet jāatpūšas. Šis bijis ļoti stresains mēnesis, visu laiku staigāju tāds kā nedaudz uzvilcies. Šķiet, ka vajag nedaudz atpūtināt galvu. Un tad gan jau būs labi.”