Pahars: "Lepojos, ka iemācījos latviešu valodu" (2. daļa)

Pahars: "Lepojos, ka iemācījos latviešu valodu" (2. daļa)

Marians Pahars savā pēdējā spēlē pie Latvijas izlases stūres
Foto: LFF.lv

Latvijas izlase 2017

Kļūdams par Latvijas futbola izlases galveno treneri, Marians Pahars publiski apsolīja iemācīties latviešu valodu, ko arī izdarīja un kas pēdējos gados bija viņa galvenā saziņas valoda preses konferencēs. Vakar ilgās tikšanās laikā ar žurnālistiem Pahars gan lielākoties atbildes sniedza krievu valodā, lai varētu izteikties pēc iespējas precīzāk un saturīgāk, tomēr viņš neslēpa, ka arī valsts valodas apgūšana bijis viens no šīs četrgades aspektiem, par kuru viņam pašam ir liels prieks un lepnums. Piedāvājam šīs tikšanās otro pusi.

- Vairāki cilvēki uzskata, ka varbūt viena no problēmām, kas patraucēja izlases pastāvībai, lēmumu pieņemšanai, bija pārāk lielais padomnieku skaits. Piekrīti tam?
- Nē. Kādi gan padomnieki? Man nebija neviena padomnieka, visi bija treneri, kuri, manuprāt, ir profesionāļi. Visu darījām koleģiāli. Uzklausīju visu viedokļus, bet lēmumus pieņēmu es un bieži vien to darīju diametrāli pretēji tam, ko bija teikuši visi pārējie. Viss ir atkarīgs no cilvēka. Kāds ir vadāms, kāds vada pats. Es laikam esmu kaut kur pa vidu. Nezinu, kurš tā uzskata un par kuru konkrēti tu vaicā, bet nē – kādi gan padomnieki? Bija pilnīga subordinācija, es biju galvenais treneris, un varbūt kāds no malas var padomāt – nezinu gan, kādēļ -, ka tāda situācija ir iespējama. Bet īstenībā boss bija tikai viens, un par viņu visi lieliski zina. Ja pavaicāsiet spēlētājiem, kādam no stafa.

- Daļēji kāds varbūt tā domā tādēļ, ka visi trīs tavi asistenti lielākoties izlasē vai klubos strādājuši kā galvenie.
- Varu teikt, ka visi bija tik korekti… Šajā ziņā varbūt var nedaudz aizķert Andri Rihertu. Viņš izlases laikā pilnībā pārveidojās, pat es biju domājis, ka viņš būs uzstājīgāks un bīdīs savas idejas. Viņam ārpus izlases patīk runāt, un arī tas ir viens no momentiem, par kuriem biju domājis, ka viņš būs tāds vairāk…Bet nē. Tādēļ, ka mēs ar viņu vienreiz vienojāmies, un viss, par šo tēmu ar viņu runāt vairs nevajadzēja vispār. Vienu reizi vienojāmies, ka tava vieta, rupji runājot, ir šeit un šeit, kur tu dari to un to, bet pārējo nevajag. Un viņš to tā arī darīja. Tas man bija ne gluži pārsteigums, bet viņš bija ļoti profesionāls gan kā cilvēks, gan kā treneris. Lai gan ne viss ārpus izlases robežām man patika un joprojām ne viss man patīk. Par šo tēmu varējām parunāt, bet, kas attiecās uz izlasi, cepuri nost – nebija nekādu jautājumu un šaubu. Vitaļikam Astafjevam vispār nepatīk pārāk daudz runāt, paši to lieliski zināt. Viņš ir mierīgs cilvēks, sens mans draugs, un tur par šo tēmu runu vispār nevarēja būt. Kurš vēl?

- Petrovičs [Aleksandrs Starkovs].
- Petrovičs, starp citu, atnāca jau cikla gaitā vai pat, drīzāk, starp cikliem. Viņš ir cilvēks, kurš ir ļoti korekts, ļoti uzmanīgs un lieku nekad nepateiks. No viņa informāciju man tieši nācās vilkt ārā, jo viņš to patiesībā ļoti grūti atdod. Zinu viedokļus, ka Starkovu esmu paņēmis veltīgi, bet tās ir absurdas domas un normālas var likties kādam, kurš nav iekšienē. Tādā gadījumā, jā, tā var domāt. Bet tie, kuri ir iekšienē, zina, ka tas bija absolūti pareizs lēmums. Turklāt tas notika jau pēc kaut kāda laika, kad viņš izlasi bija pametis. Viņš deva to, kā mums varbūt trūka. Mēs visi bijām diezgan jauni, trūka pieredzes, un kaut kādās spēlēs mums burtiski trūka kādas gudrības un zināšanu, lai aizķertu punktus. Uz tā paša soliņa, lai spētu ātri reaģēt, pagūt pakoriģēt un pamainīt. Man liekas, ka šajā ziņā viņš deva trūkstošo detaļu. Taču arī tas nepasargāja mani no tā, kas notika.

- Vai Latvijā tu redzi nākamo izlases treneri? Un kā kopumā vērtē mūsu treneru līmeni, vai viņi šo četru gadu laikā ir auguši?
- Neuzskatu pareizi apspriest treneru līmeni un uzskatu, ka treneris vispār nedrīkst apspriest citus trenerus. Man visi treneri visās valstīs, visās pilsētās, visās izlasēs ir labi. Tā ir koleģialitāte. Tu tagad arī neprasi par kritiku, taču pat tad, ja kādu paslavēšu, varu kādu aizvainot. Protams, ka ir – kā tā var būt, ka viņu nemaz nav? Ja augs treneri, tad augs arī spēlētāji. Ja augs spēlētāji, tad kādreiz atkal priecāsimies par kādu lielu panākumu. Uzskatu, ka panākums nav tikai iekļūšana finālturnīrā. Uzskatu, ka panākums ir arī mājās uzvarēt Portugāli. Tas mūsu valstij būtu liels panākums.

- Bet neizšķirts?
- Pirms spēles to nedrīkst teikt, bet iedomājieties, kāds tas būtu bijis panākums, ja mēs ar viņiem būtu nospēlējuši neizšķirti izbraukumā. Vai tad 1:1 pret Turciju izbraukumā nebija panākums? Tas bija milzīgs panākums. Atceros, ka lidmašīna atpakaļ lidoja tieši tāpat, apmēram tādā pašā stāvoklī, kādā tā lidoja pēc Stambulas [2003. gadā]. Ceru, ka pienāks laiki, kad tas vairs nebūs panākums. Un kad visi vēlēsies un prasīs uzvaru un preses konferencē treneris teiks, ka turkus diemžēl neuzvarējām. Islandieši to panāca, tātad tas ir reāli. Bet vēlreiz atkārtošu, ka, pirmkārt, vajag laiku, vajag gaidīt, bet, otrkārt, nepieciešama maksimāla sabiedrības apvienošanās, valsts atbalsts, nekādu nacionālo jautājumu. Tas arī viss, tad tas arī atnāks – nevar neatnākt.

- Ja reiz pats sāki runāt par nacionālajiem jautājumiem. Vai, tavuprāt, tas ir normāli, ja Latvijas pilsoņi, kas visu dzīvi šeit dzīvojuši, neprot valsts valodu?
- Nē, protams, ka tas nav normāli. No otras puses, saproti, ka ir piemēri ne tikai futbola sabiedrībā, bet sabiedrībā kā tādā, kad cilvēki vienkārši nokļūst tādā vidē, kurā viņi nevar to izdarīt [iemācīties valodu]. Tikai tādēļ. Taču, ja tu izvirzi uzdevumu iemācīties latviešu valodu, iemācīties tās valsts valodu, kurā tu dzīvo, tad to tu vari izdarīt. Esmu pārliecināts, ka jebkurš cilvēks to var izdarīt. Es to izdarīju, un es ar to lepojos. Man ir liels kaifs, runājot Solovjova vārdiem [smiekli telpā] – laikam pateicu kaut ko ne tā [vēl gardāki smiekli]-, ka varu runāt latviešu valodā, ka varu aiziet uz veikalu mīļotajai sievietei nopirkt ziedus un varu to visu izdarīt latviešu valodā. Es no tā gūstu traku kaifu. Par to gribu pateikt lielu paldies savai skolotājai Aigai, kura ir ne tikai skolotāja, bet arī lieliska sieviete, un arī Andrim Rihertam, kurš spītīgi ar mani visu laiku runāja [latviski]. Protams, ka es nevarēšu runāt tik brīvi, kā to tagad dari tu, jo man vēl ir grūti un ir nepieciešama prakse, tomēr es saprotu, varu runāt, varu izteikt savas domas. Varbūt vienkāršiem vārdiem, bet tik un tā. Un tas ir ļoti seksuāli un lieliski. Protams, ka ir jāprot.

- Vienkārši sanāk tāda situācija, ka Lietuvas izlasē ir spēlētājs, kurš runā latviski, bet Latvijas izlasē vēl ir daži tādi, kuri to diemžēl nedara.
- Varbūt tāda situācija ir, bet ko es varu darīt. Agrāk mums vispār bija situācija, ka izlasē spēlēja arī nepilsoņi. Ļoti sen. Šķiet, ka tādi bija pat tad, kad mēs atnācām strādāt, bet tad mēs to mainījām un likām viņam iet mācīties latviešu valodu un iegūt pilsonību. Aizgāja un saņēma. Protams, ka ir [jārunā latviski] – cita viedokļa nemaz nevar būt. Ja gribi dzirdēt citādu viedokli, tad neprasi to man.

- Vēl viens nacionāls jautājums – vai Torresa naturalizācija bija kļūda?
- Vispirms tā nebija mana kļūda. Kādēļ tā bija mana kļūda?

- Nesaku, ka obligāti tava, bet gan vai tā bija kļūda kopumā. Ņemot vērā arī to, ka viņš aizvadījis vien dažas spēles un pamatsastāvā nav gājis.
- Okay, es no paša sākuma nebiju šā lēmuma organizators, bet es biju tas, kura viedokli prasīja. Un tas bija svarīgs. Un es teicu jā – ja tāda iespēja ir, lai Torress būtu izlases spēlētājs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš togad vienkārši bija labākais. "Liepāja" bija pelnīta čempione, un viņš bija komandas līderis. Tas futbols, ko viņš spēlēja, mūsu izlasē bija trūkstošā detaļa. Viņš varēja papildināt Oļegu Laizānu, Arti Lazdiņu, Igoru Tarasovu – spēlētājus, kuri varbūt nav tik superradoši. Protams, ka es viņu gribēju. Normāls cilvēks, kādēļ gan ne? Kādēļ gan neņemt tehnisku spēlētāju ar citu skatījumu uz futbolu, vieglāku spēlē ar bumbu, jo mēs neapšaubāmi gribējām spēlēt mūsdienīgāku un uzbrūkošāku futbolu. Taču tam ir nepieciešami izpildītāji. Protams, ka tobrīd viņu gribēju, bet tas viss aizņēma vairāk nekā gadu – kad Torress diemžēl pārstāja līdzināties pats sev. Tur gan bija traumas, grūta situācija.

- Kurš bija tas, kurš visu šo procesu aizsāka?
- Pat neatceros. Cik atceros, ar pirmo droši vien runājām ar Māri Verpakovski un Jāni [Mežecki], kuri bija pirmie, kuri man pateica par tādu situāciju. Bet nevaru galvot, jo tiešām vairs neatceros.

- Tavuprāt, šis cikls jāpabeidz tavam treneru korpusam vai uzreiz jānāk jaunam trenerim?
- Nav ne jausmas. Nezinu, kas ir labāk, man grūti pateikt. Es pats izlasē ierados cikla laikā, un man bija laiks gan pabeigt šo ciklu, gan iesākt nākamo. Manuprāt, tas bija normāli, un man palīdzēja tas laiks, kad nebija liela spiediena. Visdrīzāk, ka nav jēgas ņemt treneri tikai līdz cikla beigām. Droši vien jāņem treneris, kurš nāks uz šo ciklu un nākamo. Vismaz es tā domāju. Kaut gan neesmu eksperts šajā ziņā.

- Fēru salas bija pirmais brīdis, kad iedomājies par atkāpšanos, vai šāda doma bija jau agrāk – piemēram, pēc zaudējuma Kazahstānai?
- Nē, pat nedomāju. Kazahstānai zaudējām pēc vienas no mūsu labākajām spēlēm – pret Islandi [2:2]. Uzskatīju, ka šis zaudējums Kazahstānai drīzāk bija pārpratums. Taču šāda doma ienāca prātā tieši pēc Fēru salām. Un pēc Andoras (iesmejas). Nedaudz jā, ja godīgi – kad nākamajā dienā atvēru internetu.

- Latvija ir maza valsts, un mūsu čempionāts notiek pie "ļoti" lielām tribīnēm. Jaunie puiši izlasē nonāk lielos stadionos, pie lielām tribīnēm. Kā treneris var palīdzēt šādās situācijās, lai viņi tur "nepazustu"?
- Arī es spēlēju futbolu, arī es izlasē sāku spēlēt vēl tad, kad ikdienā spēlēju Latvijā un tribīnēs nebija pārāk daudz skatītāju. Mana paaudze – es un mani partneri – katrā šādā izbraukumā ar izlasi [viesu stadionos] jutāmies kā mājās. Vēl pirms tam, kad mēs bijām aizbraukuši uz ārzemju klubiem. Tad šķita, ka tieši tādēļ mēs arī nodarbojamies ar futbolu. Man nevajadzēja klausīt treneri, lai ķertu kaifu, un zināju, kur jāskrien un kas jādara.

Taču saprotu šo jautājumu. Droši vien, kad jauns spēlētājs iziet spēlēt pret Nīderlandi, viņš 50 tūkstošu skatītāju klātbūtnē kādu laiku peld un nokļūst sev nedabiskos apstākļos. Kā es varu palīdzēt? Esot laukuma malā, vairs jau īpaši nekā. Pirms tam gan – pārliecināšana, sarunas, droši vien spēlētāju drīzāk pat vajag nomierināt. Esmu emocionāls treneris, un spēlētāji un mani palīgi to zina. Neteikšu, ka pret sienu lido glāzes, bet tuvu tam. Taču tieši pirms tādām "top" spēlēm kā pret Šveici, Nīderlandi, Portugāli viņus vienkārši vajag nomierināt, un viss. Jo viens lieks vārds, lai viņus uzkurinātu, un viņi vienkārši uzsprāgs. Tā ir vienīgā izeja.

- Runājot par spiedienu, vai jums pat nav vieglāk spēlēt ārzemēs, kur ir 1-2 latviešu žurnālisti, var distancēties no interneta?
- Nē, nedomāju, ka tā ir. No pirmās dienas, kad ierados strādāt šeit, runājām par to, ka šīs ir mūsu mājas un lai neviens uz šejieni nebrauc tāpat vien. Spēlētāji to saprata jau no pirmās dienas, no pirmās mūsu sarunas. Pēc tam jau sākās arī kampaņa "Mērķis" sociālajos tīklos un visur citur. Nē, uzskatu, ka mājās, pie mūsu līdzjutējiem mums spēlēt ir vieglāk.

- Rezultāti liecina par ko citu.
- Varbūt kaut kādā mērā, jā. No otras puses, Nīderlandē vai Portugālē tik un tā zaudējām ar lielu rezultātu. Domāju, ka tieši tādēļ [lielo tribīņu dēļ]. Esmu pārliecināts, ka te pret Portugāli nekā tāda nebūs.

- Ievadrunā minēji, ka jaunajam trenerim varbūt izdosies biežāk redzēt Rudņevu. Pagājušajā ciklā no šā jautājuma ļoti izvairījies, varbūt vari pateikt tagad, kādēļ patiesībā Rudņevs nebrauca uz izlasi.
- Nedomāju, ka runa ir par viņa vēlmi braukt uz izlasi. Noteikti, ka nē. Vai arī es kaut ko nezinu, varbūt. Pats redzēji statistiku – viņš nebija bieži. Dažādu iemeslu dēļ. Pat negribu tagad rakņāties pagātnē, kāda kurā reizē bija situācija, un tas droši vien arī nebūtu pareizi. Patiešām gribu, lai viņš izlasē būtu biežāk, jo viņš tai vēl var dot labumu. Viņš šeit vēl nav līdz galam atklājis savu potenciālu. Gan vārtu maz, gan spēļu vispār maz. Taču nevaru teikt, ka viņš kādā no spēlēm, kuras aizvadīja, nebūtu atdevies pilnībā. Uzskatu, ka Rudņevs pirms spēles pret Andoru bija ļoti liels zaudējums. Ļoti liels, jo viņš salūza praktiski pirmsspēles treniņā. Viņš labi jutās, speciāli aizvadījām tās pārbaudes spēles pret Gibraltāru un Luksemburgu, un viņš tajās izskatījās ļoti labi. Tas mums bija liels zaudējums. Cita lieta, negribētu runāt par kaut kādu viņa nevēlēšanos braukt uz izlasi, kad viņš to var. Vienkārši novēlēju, lai šo iemeslu, kas viņu kavē braukt uz izlasi – traumas, ģimenes apstākļi, vēl kas -, vairs nebūtu un viņš varētu to darīt.

- Izlašu futbolā bieži ir tā, ka treneri atgriežas un trenē otro reizi. Piemēram, Starkovs. Kā tu uz to skaties, pieļauj šādu iespēju nākotnē, kad sistēmas augļi jau būs redzami?
- Nezinu. Paldies par jautājumu, protams, bet šobrīd par to vispār neesmu domājis. Viss pašreizējais vēl ir tik svaigā atmiņā, ka vēl vajadzēs kādu laiku, lai pārslēgtos. Dzīvē neko nevar izslēgt. Kā jau teicu, šeit pavadīto laiku vienmēr atcerēšos ar siltām atmiņām. Tiešām. Gan cilvēkus, kuri bija apkārt, gan pašu darba statusu. Tas ir labākais, par ko var sapņot. Līmenis, adrenalīns, kad izej uz spēli pret Portugāli un blakus stāv [Fernandu] Santušs, saproti – kur gan vēl augstāk? Varbūt, ka Premjerlīgā, kaut gan ar ko tas ir augstāks? To adrenalīnu, to kaifu, kā dēļ ar to vispār nodarbojos, nekur citur neiegūt. Ja kādreiz vēl būs tāda iespēja un kāds mani uzaicinās, protams, to izskatīšu.

- Pats esi sapratis, vai tev labāk patīk trenēt izlasi vai ikdienā strādāt ar klubu?
- Nevaru pateikt. Manuprāt, man tomēr trūka ikdienas treniņdarba, jo es tomēr vairāk esmu laukuma treneris, nevis biroja, sēžot uzvalkā. Katru reizi ar Robertu [Mežecki] gaidījām nometni un jau nevarējām sagaidīt, jo ļoti gribējās iziet laukumā, ļoti gribējās satikt puišus, runāt, trenēt, gatavoties spēlēm. Tas ir mans. Laikam arī tādēļ šīs pārmaiņas, manuprāt, man nāks par labu.

- Pārņemot izlasi, biji ļoti jauns treneris un joprojām tāds esi. Vai no tevis paša izaugsmes viedokļa šos četrus gadus nebūtu bijis pareizāk pavadīt kluba ikdienas darbā, nevis izlasē?
- Vairs nav ko spekulēt par šo tēmu. Kas noticis, tas noticis. Tā ir mana dzīve, tā viņa izvērtās, acīmredzot tāds bija liktenis. Tobrīd, kad atnācu šeit strādāt, man nebija cita varianta. Tas, pirmkārt. Otrkārt, nevarēju atteikties, kad man to piedāvāja. Protams, šis darbs man visādā ziņā bija svarīgs, arī karjeras turpinājumam. Taču tas, ka šobrīd man ir maza pieredze darbā ar klubu, ir acīmredzams un saprotams. Klubā gandrīz nemaz neesmu strādājis. Bet izlase man deva daudzas lietas, kuras kluba trenerim nav iespējamas. Pirmkārt, iespēju ilgi analizēt, pievērst uzmanību detaļām. Klubā nekā tāda noteikti nav. Ja nu vienīgi Premjerlīgā, kur ir 25 analītiķi un trenerim nav nedēļas laikā starp spēlēm ar to jānodarbojas pašam. Es to darīju. Un vēl man bija laiks mācīties, kas klubā arī ir praktiski neiespējami, jo vienkārši nav laika. Tādēļ varu teikt, ka man šis darbs, tieši otrādi, nāca par labu. Taču visu parādīs laiks.

- Gruzijā Latvijas prezidents ienāca ģērbtuvē?
- Viņš ienāca pārtraukumā, kad biju savā mazajā treneru istabiņā. Taču tas nebija labākais brīdis – pasniedzu roku, sasveicinājos un uzreiz aizgāju. Tā saprotu, ka pie puišiem viņš ģērbtuvē iegāja un parunāja, bet mēs sasveicinājāmies tikai tā - caur durvīm.

- Tagad brauksi uz pārrunām ārzemēs, bet varbūt bija arī kāds Latvijas klubs, kas uzrunāja?
- Nē, ja godīgi, nebija. Pirmkārt, visiem tagad ir treneri. Otrkārt, šobrīd pat īsti negribu palikt Latvijā. Kādu laiku man vajag varbūt nedaudz aizmirsties, tas nav tik viegli. Tādēļ, visdrīzāk, tas būs kāds ārzemju varants. Bet es ar lielāko prieku strādātu Latvijā – piedāvājumu šobrīd nekādu nav, bet, ja tādi būs, nopietni izskatīšu.

- Latvijas treneri Rietumeiropā nav pārāk pieprasīti. Tev palīdz angļu valoda un vēsture Anglijā?
- Es tā vismaz domāju (smejas). Tur visur uz vietas ir pa 450 treneriem. Tagad braucu, runāju ar cilvēkiem, aģentiem. Tas nav viegli. Skaidrs, ka viss ir atkarīgs no tevis – organizēt tikšanos, interviju. Tas viss ir iespējams, nekā traka tur nav. Domāju, ka būs ļoti grūti, bet tā nav. Prasīji iepriekš par darbu izlasē – tas dod iespēju, kā minimums, runāt ar cilvēkiem, viņiem ir interesanti runāt ar mani, jo es strādāju izlasē, tas tiek novērtēts un futbola pasaulē tas ir aktuāli. Šādas pieredzes esamība man daudz dod. Runāt [ar klubiem] var, bet cita lieta, ka viņi, protams, ļoti aizsargā savu tirgu. Es, protams, nerunāju par Premjerlīgu, kur ir milzīgas naudas un lielas zvaigznes. Taču ar kaut ko sākt vajag, tādēļ tagad izskatīšu katru piedāvājumu un tad jau skatīsimies, vai es piekritīšu un vai mani ņems. Viss būs atkarīgs no manis, no tā, kā ies pārrunas, no tā, ko es stāstīšu.

- Vai būtu gatavs strādāt arī kā asistents, ne tikai kā galvenais?
- Labs jautājums. Es par šo tēmu domāju, un bija arī viens piedāvājums, bet pat negribēju to izskatīt. Ja godīgi, vispār biju domājis paņemt pāris mēnešu pauzi, kaut kur aizbraukt, pabūt ar ģimeni un ne par ko nedomāt. Nejauši vai nē, bet parādījās šāds variants un tomēr aizbraukšu parunāt. Un tad jau redzēsim. Ja Konte pasauks uz "Chelsea", es droši vien šādu piedāvājumu izskatīšu (iesmejas).

- Ir dažāda tipa klubu treneri. Ir tādi, kuri visur brauc vieni, ir tādi, kuri brauc līdzi ar savu komandu, saviem palīgiem. Kā domā darīt tu?
- Godīgi sakot, par šo tēmu vēl vispār neesmu domājis. Varbūt ne ar komandu – diez vai, ka nokļūšu tādā klubā, kur man pateiks, ka varu līdzi ņemt 15 cilvēkus -, bet droši vien būtu pareizi līdzi paņemt vienu vai divus tuvus cilvēkus. Protams, es uz to uzstāšu, ja sarunas jau reāli aizies līdz runām par līgumu.

- Kuri ir tie cilvēki, kurus tu gribētu ņemt līdzi?
- Skaidrs, ka tas būs fiziskās sagatavotības treneris, neapšaubāmi. Un būs kāds viens tuvs cilvēks. Šobrīd nezinu, kurš.

- Atgriežoties pie Andoras un Fēru spēlēm. Šķiet, pirms Luksemburgas tev vaicājām, kādēļ nesauc Ivanu Lukjanovu. Skaidri pateici, ka viņš no izlases ir tālu. Pēc mēneša viņš izgāja pamatsastāvā… Kādēļ? Vai tas nozīmē, ka augustā viņa nesaukšana bija kļūda?
- Pirmkārt, futbolā viss ātri mainās. Otrkārt, kaut kādā ziņā tas ir jautājums par padomniekiem [iesmejas]. Neteikšu, ka mani pārliecināja, bet vismaz viņa paskatīšanās nometnē tika piedāvāta. Un es izskatīju šo jautājumu, jo tobrīd mums bija [problēmas]. Kur principā mums ir problēma? Un man tādas problēmas nav pirmajam. Mūsdienīgi malējie aizsargi, ātri, izturīgi, radoši. Latvijas futbolā tā ir problēma. Paskaties, "Liepājā" labās malas aizsargs ir ārzemnieks, kreisais aizsargs ārzemnieks, "Ventspilī" tāpat – jā, ir Žuļevs, vietējais. Viņu vienkārši ir maz. Un tāpat arī ar malējiem pussargiem.

Manā izpratnē un droši vien arī jūsu ideālajā izpratnē malējie pussargi ir Robens un Riberī. Tie ir ideāli malējie pussargi, kuri, bumbu saņemot savā laukuma pusē vai aiz centra, to var pie sevis noturēt desmit sekundes un neatdot pretiniekiem. Tad gan izies aizsargi, gan pacelsies līnijas, tad ir kādi varianti. Taču, ja saņem bumbu pie sānu līnijas, uzreiz to zaudē un tavus malējos aizsargus, kuri tikko gāja uz priekšu, var noķert pretuzbrukumā… Tad jau ir jāņem vērā citas lietas un jāspēlē cits futbols. Tāpēc Lukjanovu arī uzaicinājām. Vairākas viņa spēles jau noskatījos vērīgāk. Noskatījos, novērtēju un nodomāju, ka, jā, kādēļ gan neuzaicināt uz nometni. Viņš treniņos sevi parādīja lieliski, teikšu godīgi. Īpaši, kad paskatījos GPS datus, kuros viņš bija galvas tiesu pārāks par visiem. Gan darba apjoma, gan intensitātes, paātrinājumu skaita un visā pārējā ziņā. Fiziski viņš bija gatavs ļoti labi.

Un izlases darbā esmu sapratis vienu galveno lietu. Lai kāds arī spēlētājs nebūtu, ja viņš nav gatavs skriet 90 minūtes – tādēļ, ka nespēlē klubā, vai citu iemeslu dēļ -, tad nekādas jēgas nav. Viņš var nospēlēt 60 minūtes, bet pēc tam atkal būs tukšs un nosēdīsies. Visas šīs lietas paņēmu ar pieredzi. Saprotams, ka atrodamies tajā izlasē, kurā tik un tā nākas laist spēlētāju, kurš nav pilnībā gatavs, bet Anglijas vai Nīderlandes izlasēs tādu jautājumu nav. Ir pat tajās? Nākas, no tā nekur neliksies. Vienmēr gribas laukumā redzēt labākos spēlētājus, jebkurš treneris to vēlas. Tādēļ ar Lukjanovu sanāca tā.

- Biežāk viņš nespēlēja tādēļ, ka gribēji, lai izlasē ir spēlētāji ar raksturu?
- Līderi? Ar raksturu? Nē, nevaru teikt, ka viņam būtu kādas problēmas ar raksturu. Tādu raksturu kā Gorkšam, protams, ir maz, tādu vienkārši nav. Ir daudz jautājumu, kāpēc Gorkšs, pretenzijas pret viņu, vārtus ielaižam viņa dēļ. Varbūt, taču viņš tāpat vienmēr ņēma ar savu raksturu. Un bez viņa būtu bijis vēl sliktāk. Viņš ir līderis, viņš ir vecis. Viņam pārsitīs aci, bet viņš tāpat skries bez tās acs. Savukārt citam var pārsist elkoni, un viņš ilgi gulēs laukuma malā. Saproti, ka izlasē tas neiet cauri, bez tā nevar. Ja iziet ar pārsistu galvu, tad ir skaidrs, ka viņš spēlē izlases dēļ un nebrauc uz šejieni spēlēt naudas, materiāla labuma dēļ. Tikai sava goda dēļ. Kas vīrietī ir pats galvenais?

- Psiholoģiskā noturība.
- Bet man tas ir gods, vīrieša gods un cieņa. Tā ir pati galvenā lieta, kurai pievēršu uzmanību. Ja spēlētājs nesakrīt ar kaut kādu manu iespaidu un izpratni par godu un vīrieša augstsirdību, tad man viss ir skaidrs. Spēlēs desmitreiz sliktāks spēlētājs, bet viņš būs ar tādiem rādītājiem.

- Vai četru gadu laikā no malas ir bijuši kādi centieni kaut vai treniņos iebīdīt kaut kādus spēlētājus?
- Un kā jūs domājat? Domāju, ka tā nav īstā vieta, kur kādu var piedāvāt vai pastumt uz augšu. Jo īpaši zinot mani. Man ne reizi dzīvē nekad neviens nav piegājis ne ar totalizatoru jautājumiem, ne vēlmi kādu iebīdīt. Tādēļ, ka pie manis ar šādu jautājumu nemaz nedrīkst pienākt. Vai nu tas man ir rakstīts sejā, vai vienkārši zina caur kādu citu, ka pie manis šie jautājumi cauri netiks. Man tas ir tabu. Varbūt klubos tas kaut kādā mērā var strādāt, bet izlasē tas, manuprāt, nav iespējams. Es sevi pēc tam necienītu, ja tāda situācija būtu.

- Runāji par visām traumām, kas šo gadu laikā bijušas. Kāds būtu ideālais Latvijas izlases sastāvs no 2013. līdz 2017. gadam, kurus gribētu redzēt laukumā spēlē, kura nekad nenotiks?
- Kādēļ nenotiks – tā var notikt pie cita trenera. Principā jau nosaucu. Negribu saukt 11 pamatsastāva spēlētājus, bet teicu, ka ir jābūt līderiem un "top" spēlētājiem – bez viņiem grūti kaut ko izdarīt. Tas ir Dubra, tas ir Rudņevs, tas ir Rakels. Vesels Rakels – tas, kurš no mums aizgāja savainots. Un Cauņa. Un Zjuzins. Pieci spēlētāji, ar kuriem man, uzskatu, neizdevās uzspēlēt. Ja viņi būtu formā, veseli, bez problēmām, tad, esmu pārliecināts, man būtu gan rezultāts, gan varianti. Taču tas nenozīmē, ka bez viņiem tas nav iespējams. Es to nespēju, bet varbūt treneris, kurš rīt atnāks, varbūt ar citiem ceļiem spēs izdarīt to, ko nespēju es. Vai kam man nepietika pieredzes, veiksmes vai kā cita. Pat bez šiem spēlētājiem kaut kādos mačos mēs bijām turpat blakus. Tajā pašā Čehijā – iesistu Vaļera [Valērijs Šabala] otros vārtos, būtu priekšā ar 2:0, būtu pavisam cits noskaņojums, varbūt komanda pēc tam attīstītos pavisam citādi. Tā gadās, ka viena spēle reizēm pilnībā maina visu tālāko gaitu. Taču nesanāca.

- Kādēļ pārbaudes spēlēs tik bieži spēlēja Vaņins, bet Šteinbors tikai divreiz izgāja uz maiņu, kamēr Ikstens vispār ne reizi?
- Tādēļ, ka gatavojāmies ciklam. Tāpēc, ka iespēlējām sastāvu. Tāpēc, ka gribējām vēl vairāk nostiprināt šīs saites. Andris ir līderis, viņam ir jābūt laukumā. Saprotiet vienu lietu – draudzības spēļu nav, izlašu līmenī tādu nav. Treneris taču aizgāja pēc draudzības spēles. Tādu nav. Katru nometni, katru dienu, katrā telefonsarunā centos nodot spēlētājiem, ka tādu draudzības spēļu nav, ka jums tā ir iespēja, ka arī man tā ir iespēja, ka mums visiem tā ir iespēja. Tā ir spēle par tavu godu, nevis par kaut ko citu. Man nekad nav bijis nevienas draudzības spēles – tajās zaudēju vēl vairāk nervu nekā oficiālajās.

- Klubā, kurā tev būs pārrunas, redzi vietu arī kādam Latvijas izlases spēlētājam?
- Par to es vispār nedomāju [smejas]. Tas viss šobrīd ir tikai sarunu līmenī. Kaut gan, ja [izdosies], tad domāju, ka izlases spēlētājam tas pēc tam būs grūti – tādēļ diezin vai [smejas]. Citādi, protams, ka gribētu kādu redzēt – savējos vienmēr patīkami redzēt blakus, jo īpaši tālās ārzemēs.

- Pēdējā preses konference tev bija ļoti noraidoša attieksme pret Vladimiru Kamešu un viņa iespējamo spēlēšanu izlasē. Kāpēc?
- Tik ļoti noraidoša nemaz nebija. Kādēļ gan? Tā nebija. Runa vienkārši ir par manu futbola redzējumu. Vienkārši viņš pie mums jau daudz reižu bija nometnēs un spēlēs. Un mani nepārliecināja. Tieši tāpat pareizi saki par Lukjanovu. Arī viņš mani nepārliecināja. Bet pēc tam viņu paņēmu, un viņš mani pārliecināja. Varbūt, ka tāda pati situācija būtu bijusi arī ar Kamešu. Varbūt viņš tagad atgriezīsies un spēlēs ļoti labi. Jau teicu, ka kļūdas komplektācijā droši vien bija, bet tās nebija noteicošās, galvenās kļūdas. Būtu bijis Kamešs, domā, ka viņš izšķirtu spēli pret Portugāli? Diez vai. Lai gan varbūt arī izšķirtu. Varbūt, ka Kazačoks izšķirtu. Es viņu tā arī neizsaucu uz izlasi, lai gan visi teica, ka it kā jau laiks. Arī es pats to sapratu, izskatīju un sacījām pirms katras nometnes, ka varbūt jau ir laiks. Un tomēr neizdevās. Varbūt, ka tieši viņš arī bija trūkstošā izlases daļa, tagad ieradīsies izlasē un labi spēlēs. Bet varbūt arī nē. Tā ir tāda zīlēšana kafijas biezumos. Kas būs, tas būs. Un kas bija, tas bija – atpakaļ vairs neko neatgriezt. Cita lieta, ka komandas komplektācijā neredzēju un joprojām neredzu globālas kļūdas, kuras, paņemot kādu spēlētāju, būtu ļāvušas atrisināt problēmas. Neredzu. Lai gan varbūt tā bija.

- Augusts, septembris, oktobris bija arī tas brīdis, kad Dubra bija traumēts, Jagodinskis bija bez kluba un aizsardzības centrā iespēlēji Tarasovu, kurš, vismaz manuprāt, šajā pozīcijā neparādīja sevi pārāk labi. Vai nebija domas paņemt to pašu Bulvīti, kurš vismaz tobrīd klubā vēl spēlēja?
- Arī domāju par šo tēmu, uzmanīgi paskatījos Bulvīša spēles, bet izlēmu, ka nē. Tarasovs klubā spēlē šajā pozīcijā – tobrīd, tagad nespēlē arī viņš. Maz kurš vispār spēlē. Maksimenko nespēlē, Tarasovs nespēlē, Gabovs nespēlē, nav pat kluba pieteikumā. Katru reizi viņus par to lamāju, katru nometni, viņiem braucot prom, teicu, ka, ja nākamajās spēlēs nespēlēsiet savos klubos, es jūs vairs nesaukšu. Protams, ka pēc tam tāpat saucu [smejas]. Taču viņus lamāju un tā ir liela problēma. Grūti pateikt. Būtu bijis Nauris… Viņš iepriekš jau bija izlasē un pēc tam zaudēja konkurenci, pēc tam zaudēja arī izsaukumu uz izlasi. Šādi atgriezties – tā arī nav mana īpašība. Ja kaut ko jau izlēmi un izdarīji, tad viss. Es viņu jau biju redzējis un zināju, tāpat kā Volodju Kamešu. Tas nenozīmē, ka viņi ir slikti spēlētāji. Vienkārši manā izpratnē bija spēcīgāki spēlētāji. Jaunajam trenerim spēcīgāki varbūt būs viņi, un tas ir absolūti normāli.

(…)

Tagad tāda dīvaina sajūta. Ar ko tādu savā karjerā tomēr vēl nebiju saskāries. Droši vien tikpat dīvaina sajūta kā tad, kad beidzu spēlēt futbolu un pēdējā dienā izlēmu un aizgāju no futbola. Jutos aptuveni tāpat. Tagad jau esmu kļuvis pieaugušāks, esmu vairāk adaptējies. Šis darbs man palīdzēja kļūt spēcīgākam, vīrišķīgākam, nobriedušākam trenerim un nobriedušākam cilvēkam. Atkārtošu, ka man nav nekā negatīva, tikai pozitīvs. Esmu pateicīgs visiem jums, visai futbola sabiedrībai. Vienīgais, ko gribas un par ko nedaudz žēl, ka tā arī neuzspēlējām pilnā sastāvā. Neizdevās paveikt darāmo, jo rezultāts ir noteicošais. Un tā man trūka. Pārējā ziņā žēloties nevaru. Dzīve turpinās!

Pahara pirmā preses konference kā Latvijas izlases galvenajam trenerim

     [+] [-]

, 2017-04-14 13:46, pirms 5 mēnešiem
BOSS bija Guņa???

  -3 [+] [-]

, 2017-04-14 13:49, pirms 5 mēnešiem
Tad nākamajam treneriem vien jādod iespēja Kazačokam, jāpārbauda vēlreiz Kamešs un viss - varēs secināt, ka mūsu apcirkņi ir tukši un spēlētāju jēdzīgu nav.

     [+] [-]

, 2017-04-14 14:07, pirms 5 mēnešiem
galvenais ka noķēra kaifu

  +1 [+] [-]

, 2017-04-14 14:46, pirms 5 mēnešiem
Nakamais izlases treneris varētu būt latviešu Mauriņjo.

  +6 [+] [-]

, 2017-04-14 15:35, pirms 5 mēnešiem
Izlasot abas daļas rodas sajūta ka Paharam nav īsti pārliecības par savām spējām. It kā tiek piedāvāti argumenti, ka viss darīts pareizi, bet pēc tam pats norāda, ka varbūt bija kļūdas sastāvā izvēlē, varbūt bija kļūdas pārbaudes spēļu kalendāra sastādīšanā, varbūt bija kļūdas neklausoties, vai pārāk daudz klausoties asistentos. Varbūt nākamais treneris atradīs pareizos risinājumus. Varbūt, varbūt, varbūt... un vēl tā uzstājība, ka izlases treneris jau spēlētājiem neko nevar iemācīt. Pietrūkst izlēmības.
No otras puses, ko gan var gaidīt, ja cilvēku bez pieredzes iemet grimstošā kuģī.

  +4 [+] [-]

, 2017-04-14 16:41, pirms 5 mēnešiem
Paldies, Marian, par Tavu nesavtīgo darbu un centieniem palīdzēt izlasei! Jā, daudz kas nesanāca, kā gribētos, un iemeslu tam bijis gana daudz, bet nu šī lappuse ir aizvērta. Liekam jaunu bildi iekšā! Jādomā, ka nākamajam trenerim veiksies labāk, un ticu, ka arī izlasei sāksies augšupeja. Lai Tev veicas nākamajā darbā, un lai pietiek spēka un izturības visiem mums!

  +3 [+] [-]

, 2017-04-14 16:51, pirms 5 mēnešiem
Izlasīju interviju un tagad man gribas, lai Pahars atkal būtu izlases treneris. Bet, protams, tas tikai tāds pašapmāns. Pareizi izdarīja, ka atkāpās. Vienkārši gudrs cilvēks un gudrs, daudzsološs treneris. Tāds kā Artis Ābols hokejā! Paldies, Marianna !

  -1 [+] [-]

, 2017-04-14 17:12, pirms 5 mēnešiem
Amon Goeth rakstīja: Tad nākamajam treneriem vien jādod iespēja Kazačokam, jāpārbauda vēlreiz Kamešs un viss - varēs secināt, ka mūsu apcirkņi ir tukši un spēlētāju jēdzīgu nav.
2 extra trūkstošākie spēlētāji. Zdarstje bratva/Skonta/LFF vienmēr nīdusi liepājniekus, pat neapzināti.

  +7 [+] [-]

, 2017-04-14 17:31, pirms 5 mēnešiem
Jebkurā gadījumā uzskatu, ka LFF laiž luni.
Paskatamies uz Islandi.
Pirms kāda laika mēs viņus spējām sagraut ar 4:0 un 4:1, kas ir tagad?
Tagad Islande ir tik augstā līmenī, ka saturies.
Viņi tur - Islandē reali strādā, LFF Latvijā tikai dzen luni!

  +4 [+] [-]

, 2017-04-14 18:18, pirms 5 mēnešiem
Bija jākļūst par Latvijas izlases galveno treneri, lai iemācītos valsts valodu.

  +6 [+] [-]

, 2017-04-14 18:36, pirms 5 mēnešiem
Muse777 rakstīja: Izlasot abas daļas rodas sajūta ka Paharam nav īsti pārliecības par savām spējām. It kā tiek piedāvāti argumenti, ka viss darīts pareizi, bet pēc tam pats norāda, ka varbūt bija kļūdas sastāvā izvēlē, varbūt bija kļūdas pārbaudes spēļu kalendāra sastādīšanā, varbūt bija kļūdas neklausoties, vai pārāk daudz klausoties asistentos. Varbūt nākamais treneris atradīs pareizos risinājumus. Varbūt, varbūt, varbūt... un vēl tā uzstājība, ka izlases treneris jau spēlētājiem neko nevar iemācīt. Pietrūkst izlēmības.
No otras puses, ko gan var gaidīt, ja cilvēku bez pieredzes iemet grimstošā kuģī.
Ir labs teiciens, precīzi nenocitēšu, bet doma apmēram sekojoša: "šīs pasaules lielākais paradokss ir tas, ka mulķi ir galēji pašpārliecināti, bet inteleģentie šaubu pilni"

  +1 [+] [-]

, 2017-04-14 20:09, pirms 5 mēnešiem
"Tas viss šobrīd ir tikai sarunu līmenī. Kaut gan, ja [izdosies], tad domāju, ka izlases spēlētājam tas pēc tam būs grūti – tādēļ diezin vai"
Tad jau uz nopietnu klubu iet laikam

  +8 [+] [-]

, 2017-04-14 20:11, pirms 5 mēnešiem
playthegame rakstīja: Ir labs teiciens, precīzi nenocitēšu, bet doma apmēram sekojoša: "šīs pasaules lielākais paradokss ir tas, ka mulķi ir galēji pašpārliecināti, bet inteleģentie šaubu pilni"
To sauc arī par Dunninga–Krugera efektu. Jo mazāk cilvēks zina, jo vairāk viņš domā, ka zina un otrādāk

  +4 [+] [-]

, 2017-04-14 23:38, pirms 5 mēnešiem
Paldies Marianam par darbu. Kā arī viņš pats atzīst, pienācis laiks pārmaiņām. Skaidrs, ka apspriest sastāva komplektāciju situācijā, kad izlasei vēl nav jauna galvenā trenera, nav lielas jēgas. Taču, gribētos, lai tādi spēlētāji kā Kazačoks, Tīdernbergs, Kamešs, Gauračs tiek pie savas iespējas. Ar savu spēli šobrīd viņi ir pelnījuši izlasē spēlēt vairāk nekā virkne citu spēlētāju.

     [+] [-]

, 2017-04-15 02:17, pirms 5 mēnešiem
"Ja tu gribi citu viedokli, neprasi to man!" -Labs!

  +1 [+] [-]

, 2017-04-15 02:24, pirms 5 mēnešiem
bembists rakstīja: To sauc arī par Dunninga–Krugera efektu. Jo mazāk cilvēks zina, jo vairāk viņš domā, ka zina un otrādāk
+1

  +1 [+] [-]

, 2017-04-15 10:12, pirms 5 mēnešiem
Nuuu!!!?? Zaudējums mājās kazahiem bija bezcerīgs. Kazahi mūs vnk apspēlēja. Momentos 10-2. Pilnīga bumbas kontrole.
Tur komanda salūza. Pēc tam sākās šī nespēja.

     [+] [-]

, 2017-04-15 10:21, pirms 5 mēnešiem
Neko nepārmetu Paharim par iešanu uz izlasi. Skaidrs, ka iespēja bija jaizmanto.
Bet, ja pēc 3 gadiem izlasē, Marians saka, ka ar kaut ko jāsāk (tagad), tad var tikai "applaudēt" LFF un Guntim par kārtējo gandrīz ideālās sistēmas izgājienu.

     [+] [-]

, 2017-04-15 10:52, pirms 5 mēnešiem
Visi baigi pukst, ka futbolu pulgo vietā un nevietā.
Basis, hokejs, nerunājot par reni, var apskaust futbola atspoguļojumu sc.com. Intervijas, pētījumi, traktāti un analīzes. Paldies sc.com redakcijai.

Futbols ir karalis, pat, ja paši vadoņi ir pliki kā baznīcas kanceļu žurkulēni.

     [+] [-]

, 2017-04-16 11:13, pirms 5 mēnešiem
Atceros, kā 2010. gadā Kazakevičs un Jelgava kausā apspēlēja Starkovu/Paharu/Astafjevu un Skonto. Kur pazuda Kazakeviča redzējums, spēja noskaņot komandu...

Tev jābūt autorizētam,