Viedoklis: Futbolistiem labs, tiešām labs ieskrējiens pirms PK2018

Koks ar diviem galiem - bez uzvarām, bet ar ļoti maz zaudējumiem Nāves grupā
Žēl, ka nav uzvaru, turklāt pavisam skābi būs, ja otrdien zaudēsim Kazahstānai, jo tad grupā paliksim pēdējie, taču, pat ja tā būs, „Euro2016” vēlos nodēvēt par ļoti labu ieskrējienu pirms PK2018.

Principā rezultāti arī šai ciklā bijuši labi. Tas nekas, ka tikai 5.vieta, jo 10 kārtu turnīrā nav kauns palikt aiz tādām komandām kā Islande, Čehija, Turcija un Nīderlande. Vēl mazāks kauns ir, ja paskatās uz mūsu izlases sniegumu un rezultātiem (protams, paturot prātā Latvijas futbolistu kvalitātes, klubu karjeras salīdzinoši ar mūsu grupas TOP4 izlasēm). Pilnībā izgāzta tika tikai viena spēle (Nīderlandē 0:6), šur tur vēl gadījās pa neveiksmīgam puslaikam, tomēr kopumā, manuprāt, nospēlēts pat labāk nekā gaidīts.

Daudz ko izsaka fakts, ka pret šīs Nāves grupas TOP3 komandām Latvija piedzīvoja nieka divus zaudējumus sešās spēlēs! Pret šīm pašām TOP3 izlasēm viesos netika zaudēts ne reizi! Čehijā 1:1, Turcijā 1:1, Islandē 2:2. Vēl cits fakts - bukmeikeru kantoros visās deviņās spēlēs Latvija bija pastarītes lomā (mačā Kazahstānā mājiniekiem priekšrocības gan bija pavisam nelielas), tomēr tikai četrreiz tika piedzīvots zaudējums.

Kā jau sacīju, vismaz vienu uzvaru gan gribētos un lieliska iespēja to izcīnīt būs otrdien mājās pret Kazahstānu, taču, ja nav uzvaru, vismaz zaudējumu statistika šādā grupā mūsējiem ir tiešām laba. Mazāk zaudējumu nekā Latvijai sešu komandu grupā (pavisam 48 izlases) ir tieši pusei komandu, 24 valstsvienībām, taču atkal paturam prātā, ka mūsu grupas spēks vidēji bija krietni lielāks nekā citās grupās. Šoreiz spilgti pierādījās, cik liela nozīme ir izlozei. Redz, Ziemeļīrija, Albānija un Velsa pamanījās kvalificēties finālturnīram no 5.groza (mēs bijām 4.), taču, nenoniecinot minēto izlašu sasniegumu, situācija tām bija labvēlīgāka - ziemeļīriem (salīdzinoši) vāja grupa, velsiešiem ne tik izteikti, bet arī, savukārt albāņiem mazā grupa, kur mazāk spēļu un lielāka nozīme veiksmes faktoram. Arī Latvija "Euro2004" kvalificējās no mazās grupas.

Ne tikai rezultātu, arī snieguma ziņā, domāju, ir aizvien labāk. Kopš 0:6 pagājušā gada novembrī šogad nospēlētas sešas spēles – visas pret Eiropas spēcīgām izlasēm (divreiz Čehija, Ukraina, Nīderlande, Turcija, Islande), četrreiz izbraukumā un absolūti visos mačos cīņas gaitā reāli cīnījāmies par punktiem. Čehijā Latvija bija ļoti tuvu uzvarai, taču arī bilance 0-4-2 ir ļoti normāla. No diviem zaudējumiem „bezcerīgākais” bija pret Nīderlandi, lai gan arī toreiz tikai 2.puslaika vidū holandieši atklāja rezultātu. Islandē pie 2:2 tieši latvieši gāja uz priekšu, meklējot uzvaru.

Tas, kas šajā „Euro2016” ciklā varēja būt labāks – „pareizāka” rezultātu bilance. Proti, labāk divu neizšķirtu vietā uzvara un zaudējums, kas dotu vairāk punktu. Tomēr milzīgas nozīmes tam nebūtu, jo TOP3 šādā grupā tāpat šoreiz nebija aizsniedzams.

Laužoties stiprā grupā, var norūdīties un būt gataviem vājākai grupai - pazīmes ir labas!
Toties PK2018 prasības no Mariana Pahara un izlases jau būs citas. Ja attiecībā uz „Euro2016” priecājos, ka tādā grupā ir tikai četri zaudējumi (tas nekas, ka nav uzvaru), tad PK2018, kur izloze bijusi ļoti pateicīga, četras uzvaras un 4.vieta būs minimālā programma/prasība. Kaut vai pret Fēru salām un Andoru tas jau ir iespējams, bet būs vēl arī sešas citas spēles. Daudz iespēju sakrāt solīdu punktu ražu.

Žēl, ka tik laba izloze patrāpījusies tieši PK kvalifikācijā (Eiropai finālturnīrā ir tikai 13 ceļazīmes), nevis „Euro”, kur finālturnīra dalībnieču skaits paplašināts līdz 24. Tomēr jebkurā gadījumā PK2018 atlasē uzdevumi jāstāda daudz augstāki – izloze to ļauj darīt, plus mūsējie (tieši Pahara veidotais modelis) šajos divos gados izgājuši cauri pamatīgam eksāmenam, ieskrējiens veikts un tālāk teorētiski būtu jābūt labāk. Pēc tādas izlozes un pretiniekiem vairs ne no kā nebūs bail, vairs nekas nepārsteigs, plus spēlēs Pahara izveidots pamatsastāva kodols, kurš šajos divos gados vēl joprojām tika lipināts un cikla sākumā (diemžēl) vēl nebija gatavs produkts. Cerams, tagad būs salipināts. Tagad galvenais, lai šis kodols piespiedu kārtā nebūtu stipri jāmaina, piemēram, traumu vai sliktas formas gadījumā, kā tas, teiksim, septembrī bija Valērija Šabalas gadījumā. Tāpat neatsverama nozīme būs tam, vai viss kārtībā būs ar vidējās līnijas atslēgas spēlētāju Aleksandru Cauņu.

Līdz PK2018 kvalifikācijas sākumam vēl vesels gads, taču priecē arī, ka vismaz šobrīd ir pozitīvas tendences izlases spēlētāju klubu karjerā. Latvija vēsturiski labākos sasniegumus guvusi, kad ļoti stabila, saspēlēta un augstā līmenī bijusi vārtsarga/aizsardzības līnija. Šobrīd daudzas Eiropas izlases mūs varētu apskaust. Andris Vaņins noteikti spēlēs vēl labu laiku, ir šaubas par Kasparu Gorkšu, taču ir Kaspars Dubra un Vitālijs Jagodinskis, arī aiz viņiem nav tukšums. Vidējā līnija? Atliek paskatīties uz pussargiem, kuri Islandē netika pamatsastāvā – Jānis Ikaunieks, Oļegs Laizāns, Aleksandrs Fertovs, Vladimirs Kamešs, Igors Kozlovs. Arī uzbrukumā ir laba konkurence, ieskaitot U-21 izlasē esošos Dāvi Ikaunieku un Vladislavu Gutkovski. Kā tviterī rakstīja mans kolēģis, tad jau šobrīd nav slikti, ja rezervē pret Islandi paliek Vitālijs Jagodinskis (Ukrainas Premjerlīga), Antons Kurakins (Skotijas Premjerlīga), Eduards Višņakovs (Beļģijas augstākā līga) - šī trijotne savā klubā ir pamatsastāva izvēle.

Ja par vecumu, tad divi vecākie ir Vaņins (35 gadi, vārtsargiem karjera parasti ir ilgāka) un Gorkšs (bez 25 dienām 33 gadi), kamēr pārējiem, kuri tika izsaukti uz mačiem ar Islandi un Kazahstānu, nav vairāk par 31 gadu. Lielākajai daļai (16 no 23 jeb 70%) ir 23-28 gadi, tātad nākamajā ciklā viņiem būs 25-30 gadi. Labākais vecums...

Vai pret kazahiem spēsim būt pirmais numurs un vai pratīsim būt sekmīgi kā pirmais numurs?
Tā ka uz visu raugos diezgan optimistiski, tiesa, kā jau minēju, līdz PK2018 kvalifikācijas turnīram vēl jānodzīvo, bet šobrīd būtiski uz urrā pabeigt šo ciklu, kad otrdien tiksimies ar Kazahstānu. Diemžēl vieglu cīņu neparedzu. Līdzšinējās deviņās spēlēs (jā, arī Kazahstānā) esam spēlējuši otrā numura lomu. To esam daudz maz apguvuši, bet pieredzes pirmā numura lomā Pahara modelim praktiski nav – protams, atsevišķās spēlēs daļēji kas līdzīgs bija (PK2014 atlasē Rīgā pret Lietuvu, Baltijas kausā, pārbaudes spēlē ar Armēniju), taču ne izteikti. Otrdien pret kazahiem, ja ne visu spēli, tad vismaz lielus nogriežņus pienāktos spēlēt pirmā numura lomu. Pret pastarīti savu skatītāju priekšā tas ir jāspēj darīt, taču jāsaprot, ka viens ir to spēt darīt, bet pavisam kas cits – mācēt to darīt veiksmīgi un kvalitatīvi, prast uzlauzt blīvu aizsardzību, prast neiekrist pretuzbrukumos, kuros ir slikta skaita attiecība "mūsējie pret kazahiem". Katrā ziņā, manuprāt, ir svarīgi mēģināt spēlēt šo pirmā numura lomu (ja vien kazahi to ļaus...) – pat ja apdedzināsimies, būs iekrāta vērtīga pieredze pirms PK2018, kur pret Fēru salām un Andoru tas lieti noderēs.

Jau šobrīd saku paldies izlasei par cienīgu sniegumu „Euro2016”! Futbolistiem pret Kazahstānu novēlu beidzot lauzt formulu, saskaņā ar kuru pēc katra neizšķirta seko zaudējums un pēc zaudējuma neizšķirts, citādi būs jāpaliek pēdējiem. Līdz šim: neizšķirts (Kazahstāna), zaudējums (Islande), neizšķirts (Turcija), zaudējums (Nīderlande), neizšķirts (Čehija), zaudējums (Nīderlande), neizšķirts (Turcija), zaudējums (Čehija), neizšķirts (Islande). Skatītājiem novēlu (1) ar savu klātbūtni otrdien „Skonto” stadionā pateikt izlasei paldies, (2) redzēt labu futbolu un mūsējo uzvaru, (3) silti saģērbties, jo mača sākums plkst.21:45 un ziema jau klauvē pie durvīm.