Kalašņikovs: "Vienīgais bosniešu līmeņa spēlētājs mums palika rezervē"

"Nu, grūti pateikt, vai rezultāts bija taisnīgs. Protams, ka ļoti liela nozīme bija agrajam noraidījumam, un Bosnijas futbolisti individuāli ir spēcīgāki nekā Latvijas. Skaidrs, ka desmit vīru sastāvā tās izredzes bija vēl mazākas. Varējām cerēt uz spēli pretuzbrukumos, bet desmit cilvēku sastāvā mums pat nebija tādu iespēju, kas varētu dot kaut kādu lādiņu aizsargāties tālāk. Latvijas izlasei pret spēcīgiem pretiniekiem ir raksturīgi mača beigās spēlēt uz noturēšanu, bet tagad tā bija jau kopš desmitās minūtes," sacīja Dmitrijs Kalašņikovs. "Protams, ka mājās nedrīkst zaudēt ar 0:5 - rezultāts nav glīts. Bet kopumā pēc noraidījuma to jau varēja paredzēt, ka mums būs grūti. Neskatoties uz to, ka pirmajā puslaikā rezultātu noturējām, tas nekā īsti neatšķīrās - ja viņi būtu iesituši ātrāk pirmos vārtus, domāju, ka arī pirmajā puslaikā viss jau varēja beigties."

Vai Fertova noraidījums bija pamatots?
Ja tiesnesis pieņēma lēmumu, tad laikam tas bija pamatots. Sākumā man likās, ka noraidījums nav pamatots, bet pēc tam bija atkārtojums - pārkāpums bija, un tas bija rupjš. Vai tā bija dzeltenā vai sarkanā kartīte, grūti pateikt. Rēķinot, ka spēlējām mājās un bijām tā kā pastarīšu lomā, protams, ka mums gribētos, lai tiesnesis mūs nenoraktu jau desmitajā minūtē. Mums jau tīri psiholoģiski liekas, ka tas nav godīgi, ka tiesnesis tādu lēmumu pieņēmis desmitajā minūtē un uz viņu pusi. Bet nedomāju, ka tiesnesim bija liela vēlme mūs noraidīt. Viņš ir anglis, un Anglijā uz uzvārdiem neviens neskatās. Viņš redzēja tā, kā redzēja. Ieturēja pauzi, redzēja, ka bija nopietns pārkāpums - domāju, ka viņa rīcība bija pārdomāta.

Vai pārsteidza Rudņeva neiziešana laukumā?
Protams, ka tas bija pārsteigums. Jā, viņš nesita vārtus Latvijas izlasē, bet ir tāda ļoti divējāda sajūta. Galvenais treneris pēc spēles teica, ka esam klasi zemāka komanda, bet tajā pašā laikā to vienīgo futbolistu, kurš spēlē tajā pašā līmenī, kādā bosnieši, viņš neliek pretī. Tad sanāk, ka mums ir arī labāki futbolisti, ja rezervē paliek viens no labākajiem Bundeslīgas bombardieriem. Tā varam secināt. Vai arī neprotam Rudņevu izmantot izlasē, jo viņš sita daudzos čempionātos - gan Ungārijā, gan Polijā, gan tagad Vācijā. Tas nozīmē, ka viņš var pielāgoties apstākļiem, treneriem, dažādiem stiliem. Vienīgā vieta, kur viņam nesanāk, ir Latvijas izlase. Tad laikam problēma ir kaut kur mums, nevis varbūt Rudņevam.

Protams, nezinu iekšienē - varbūt viņam kādas problēmas ar veselību. Nezinu to informāciju. Ja viņš tiešām palika rezervē tikai trenera izvēles dēļ, tas ir neliels pazemojums tādā ziņā, ka iznāk Šabala, kurš var iesist divus vai trīs vārtus draudzības spēlē, bet viņš ir jauns futbolists. Tas parāda to, ka treneris īsti nerēķinās ar Rudņevu. Domāju, ka Rudņevam ir jāspēlē, un mums ir jāmeklē visas iespējas, lai viņš arī izlasē parādītu tādu sniegumu, kādu rāda klubos - gan "Lech", gan tagad Hamburgā. Tā ir trenera izvēle, bet tad, manuprāt, trenerim ir arī par to jāatbild. Viņš riskēja, bet risks neattaisnojās.

Ņemot vērā, ka ciklā izredžu vairs nav, vai ir jau jāsāk gatavoties nākamajam un vairāk jāiespēlē jaunie, piemēram, Maksimenko?
Ir jāskatās globāli. Domāju, ka, pirmkārt, ne jau treneris ir pie visa vainīgs. Tā ir globāla tēma, globāla situācija. Mums tomēr atnāca jauna paaudze, kas nerāda to sniegumu. Negribu teikt, ka tie futbolisti individuāli ir sliktāki - viņiem viss vēl ir priekšā, bet pagaidām neattaisno cerības. Jo īpaši, skatoties uz tā fona un paaudzes, kas aizgāja prom - Koliņko, Astafjevs, Pahars tomēr bija izcili futbolisti un bija izauguši, var teikt, citā valstī, sistēmā. Tas ir no klubiem atkarīgs - treneris nevar pa divām trijām dienām sagatavot futbolistus. Agrāk viņam bija tāda iespēja, kad trenēja "Skonto" - kodols trenējās pie viņa, un izlasē varēja parādīt, ko ir uztrenējis. Tagad viņš vāc no daudziem klubiem.

Bet gribētu teikt, ka, neskatoties uz to, skaidrs, ka situācija ir nonākusi līdz tam, ka jābūt kaut kādam svaigam gaisam - lai vismaz cilvēki uz kaut ko cer. Dzīve mainās, laiks paiet. Kopš "Euro 2004" jau būs pagājuši desmit gadi - tas bija izcili, bet tas bija tik sen. Pret Turciju bija 3:3 un visiem viss bija labi, tagad 0:5 - bet īstenībā spēles ziņā jau nekas nemainījās. Bijām 11 spēlētāju sastāvā, tā bija draudzības spēle, bet Bosnija ir ļoti koncentrējusies uz mērķi pirmoreiz iekļūt finālturnīrā. Bijām desmit, spēlējām mājās, un tāpēc tas mums ir sāpīgi. Bet no tā jau problēmas nemainās. Bet varbūt, ja kaut ko mainām, mums ir kaut kāda ideja - ienāk jauns cilvēks, un mēs no viņa kaut ko gaidām.

Vai Starkovam ir jāpaliek amatā?:
Vispirms mums ir jāzina, kurš nāks viņa vietā. Nedrīkst atlaist ne futbolistu, ne darbinieku, ja nezini, kurš nāks viņa vietā un vai būs, kurš strādās viņa vietā. Ja varam uzreiz nosaukt rindu ar vismaz diviem vai trijiem, kuri varētu nākt, tad tā ir viena lieta. Bet, ja nav kvalificēta trenera vai nevaram tādu atļauties, tā ir cita lieta. Es jau nezinu, kādas ir iespējas. Šeit nav lielas izvēles, bet domāju, ka kāds varētu mēģināt. Pie tam šinī situācijā, kad mums nav, ko zaudēt, un esam tik zemu, ka nedomāju, ka varētu būt sliktāk. Domāju, ka tas visiem nāktu labumā. Arī Mourinju var atlaist, un tas nāk par labu arī trenerim. Protams, ka par rezultātu atbild treneris un tas nav adekvāti, ja visu laiku teiksim, ka jāpagaida vai vēl kaut ko. Komanda zaudēja 0:5, un tas teiciens nekad nemainās - uzvar komanda, zaudē treneris. Te nevajag neko izdomāt.