Nevienam nenovēlēsi Francijā spēlējošā futbolista Igora Reja likteni. 1993. gadā Rīgā dzimušais zēns tika pamests un līdz triju gadu vecumam auga bāreņu namā. Tad Igoram uzsmaidīja veiksme, un viņu adoptēja kāda Francijas ģimene no vīnu pilsētas Bordo. Saviem audžuvecākiem jaunais uzbrucējs ir pateicīgs par visu: izglītību, veselību un iespējām realizēt savus sapņus. Viens no kvēlākajiem sapņiem gadiem ilgi Igoram bija kļūt par profesionālu futbolistu. Nu tas ir noticis. Viņam ir līgums ar Francijas augstākās līgas klubu Sochaux-Montbeliard, kas šogad spēlē arī Eirokausos, pērn viņš regulāri tika izsaukts uz Francijas U-18 izlases spēlēm, bet tagad viņa priekšā jauns izaicinājums – izkarot vietu Sochaux pirmajā komandā.
Rejs latviešu valodu sen jau ir aizmirsis. Viņa dzimtā valoda ir franču, un, kā jau tas šīs valsts pārstāvjiem raksturīgi, angļu valodas zināšanas nav spožas. Tomēr vienkāršām frāzēm un ar Google Translate palīdzību varam sazināties.
Par saviem īstajiem vecākiem viņš neko nezina, kontaktu Latvijā nav, taču daudzviet internetā zem viņa vārda ir divas pilsonības: Francijas un Latvijas. Igors skaidro, ka tā vis gluži nav. Latvijas pilsoņiem liegta prioritāte būt arī kādas citas valsts pilsonim, tāpēc Rejam ir tikai Francijas pase. Taču viņš aktīvi seko līdzi, lai tiktu minēts arī kā latvietis.
Igors ir pārsteigts, kā Latvijā uzzināja par viņa eksistenci. Pagājušajā gadā, kad viņš debitēja Francijas U-18 izlasē, daži līdzjutēji sāka sekot Igora gaitām aktīvāk. „Arī man pašam tas bija milzu pārsteigums. Kluba menedžeris nokārtoja man dalību Francijas jauno talantu nometnē U-18 izlases galvenā trenera Pjēra Mankovska vadībā, un pēc tās viņš mani regulāri aicināja uz spēlēm. U-18 aizvada tikai pārbaudes mačus, tāpēc daudz svarīgāk ir šogad nostiprināties U-19 izlases rindās pie Filipa Bergero. Bija ar viņu saruna. Viņš teica, ka rēķinās ar mani jaunajā atlases ciklā.” Jāpiebilst, ka 2012. gada Eiropas čempionāta U-19 finālturnīrs notiks Igaunijā.
Latvijas futbola līdzjutējiem aktuālāks varētu būt jautājums, vai Rejs būtu gatavs atteikties no Francijas pases, lai spēlētu Latvijas valstsvienībā. „Domāju, ka jā. Tas gan nebūtu viegls lēmums, es noteikti konsultētos ar saviem tuviniekiem, jo atteikties no Francijas pilsonības un visiem no tā izrietošajiem labumiem nebūs viegli. Taču ja man būs iespēja spēlēt Latvijas valstsvienībā un es tur būšu vajadzīgs, tad, visticamāk, pieņemšu šo godu,” skaidroja Rejs.
Šobrīd gan viņš vēl diez vai ir gatavs būt vērtīgs palīgs, bet iespējas progresēt ir labākas nekā censoņiem Latvijā. Sochaux kluba infrastruktūra un apstākļi nav salīdzināmi ar Latvijas klubiem pieejamo. Turklāt arī konkurence ir krietni augstvērtīgāka, viņš regulāri spēlē ar futbolistiem, kam jau tuvākajos gados paredz dāsnus līgumus Eiropas labākajos klubos. No labākajiem vīriem, pret kuriem Igors spēlējis, viņš min Jaju Sanogo (Auxerre), Džefriju Kondogbiju (Lens), Paulu Pogbu (Manchester United). Tie visi ir reja vienaudži, bet atšķirībā no Igora jau aposta gaisu savu klubu pirmajās komandās. „Viņiem ir talants no dabas, man viss jāpanāk ar darbu,” savu varējumu uz topošo zvaigžņu fona nosaka Rejs.
Patlaban viņš ikdienā spēlē Francijas klubu dublieru līgā un ir viens no Sochaux komandas līderiem. Pēc vidusskolas pabeigšanas viņu varētu vienu sezonu izīrēt kādam Francijas 2. līgas klubam (varianti jau esot piemeklēti). Pēc tās sezonas tad arī lielā mērā noskaidrosies viņa karjera augstākā pakāpiena robežas. Ja iekļūst Sochaux pirmajā komandā, visi ceļi vaļā. Ja ne, karjeras turpinājumam Francijas 2. līga vai klubi kādā no kaimiņvalstīm. Igoru Reju gaida, iespējams, svarīgākie divi gadi karjerā.

Uzziņai:
Igors Rejs
Dzimis: 1993. gada 8. februārī
Klubi: (1999-2000) C. A. Beglois, (2000-2006) FCCC Coteaux de Garonne, (2006-2008) Les Coqs Rouges de Bordeaux, (2008 - pašlaik) FSochaux-Montbeliard

Iļja Poļakovs, laikraksts „Diena”
2011. gada 19. septembris