Viedoklis: Par Latvijas izlasi, Paharu, Ikaunieku un futbola miljonāriem

Normāls sākums, karstas sirdis, bet diez vai uzlēksim augstāk par 5.vietu

Manuprāt, bilance 0-2-1 pret tādām pretiniecēm kā Kazahstāna, Islande (šī brīža veidolā!) un Turcija ir objektīvs mūsu spēka atspoguļojums. Ne labi un ne slikti. Pret kazahiem varbūt arī gribējās kaut ko vairāk, taču tai pašā laikā pret turkiem punkts bija ieguvums, kura tikpat labi varēja nebūt. Labi ir tas, ka pēc trim (no 10) spēļu dienām cikls vēl nav zaudēts (tiesa, pie vecās sistēmas, kad 3.vieta paliek aiz apmales, būtu cits skats), labi ir tas, ka vairums līdzjutēju atbalsta un tic Latvijas izlasei. Slikti ir tas, ka viena punkta attālumā esošajā 3.vietā iekārtojusies PK2014 bronzas medaļniece Nīderlande, bet pirmās divas vietas jau aizjoņojušas tālu, tālu. Lai nu kā, cīņa turpinās – teorētiski pat par 3.vietu, kaut realitātē šādā grupā un pie šī brīža Latvijas futbola situācijas drīzāk labs sasniegums būs katrs izcīnīts punkts. Vienīgi pret Kazahstānu mājās gribētos uzvaru, taču līdz tam vēl gads.

Pirms cikla sākuma biju ļoti bažīgs, pamatojot to ar mūsu spēlētāju pieticīgo klubu karjeru. Kopš tā laika nekas nav mainījies – joprojām pāris futbolistiem nemaz nav kluba, bet vēl vairāki savās komandās ir rezervisti, līdz ar to manas bažas nekur nav izplēnējušas. Domāju, realitātē Latvijas izlasei jāpaliek grupā 5.vietā, turklāt punktu skaita izteiksmē jāfinišē krietni tuvāk potenciālajai pastarītei Kazahstānai, nevis 4.vietai, kas, kā izskatās, varētu „spīdēt” Turcijai.

Priecē, ka atšķirībā no hokeja un basketbola Latvijas futbolā nav problēmu ar patriotismu, proti, vēlmi pārstāvēt mūsu valsti – no pieejamajiem spēlē visi labākie un dara to ar karstu sirdi. Jā, varbūt kādam(-iem) primāri ir spodrināt savu CV (atšķirībā no manis pieminētajiem citiem sportiem, futbolā izlases pārstāvēšana var pozitīvi ietekmēt tirgus vērtību, it sevišķi nezvaigžņotās Latvijas gadījumā), bet man patīk domāt par cilvēkiem to labāko.

Ar milzīgu cīņassparu varbūt arī varam „novilcināt” intrigas, cerību saglabāšanos līdz cikla otrajai pusei, bet paturēsim prātā, ka nākamās divas spēles ir ar Nīderlandi (16.novembrī) un Čehiju (28.martā), turklāt abas izbraukumā… Un, ja skatās vēl tālāk, – spēle mājās ar Nīderlandi, pēc tam Turcijas elle… Eh, būs drausmīgi smagi. Patika, kā par Nīderlandi aģentūrai LETA izteicās Jānis Ikaunieks: „Jāpierod pie šī līmeņa, jo nākamajā mačā Nīderlandē jau būs septiņi tāda līmeņa spēlētāji kā Arda Turani.”

Jānis Ikaunieks – vai vajadzēja iesaistīt viņu agrāk?

Ja par nodrāzto sastāva izvēles tēmu, tad diez vai pateikšu ko jaunu. Izvēle ir skopa, un būtībā spēlē visi labākie. Jā, varbūt Ivans Lukjanovs ir opcija, taču te jāņem vērā, ka, pirmkārt, Marians Pahars Lukjanovam deva iespēju Lietuvā (neveiksmīgajā 0:2 mačā Viļņā nospēlēja gan tikai 24 minūtes, taču ir jau arī izlases treniņnometne…), bet, otrkārt, malējo pussargu pozīcijā konkurence jau tā ir gana liela. Ja runājam par vidējo līniju, mums ir labu centra pussargu deficīts, nevis malējo.

Attiecībā uz daudz apspriesto Jāni Ikaunieku, uzskatu, ka varēja viņu notestēt agrāk – taču ne Baltijas kausā, bet gan pārbaudes spēlē pret Armēniju, un tad varbūt viņš būtu izmantojams arī spēlēs pret Kazahstānu un (pie citas shēmas) arī Islandi. Kāpēc ne Baltijas kausā? Pahars toreiz pamatoja: „Jā, puisis ļoti labi izskatās čempionātā. Ir labākais vārtu guvējs un devis daudz labuma komandai. Protams, viņa vārds bija viens no ierakstītajiem manā sarakstā. Bet kaut kādu iemeslu dēļ – varbūt visus nenosaukšu – nevēlamies viņu agri iekļaut. Protams, ceru, ka viņš būs izlases nākotne, un viņš agri vai vēlu būs izlasē. Bet nedrīkst steigties – viņam šobrīd ir uzplaiksnījums, un vajag, lai tas nostiprinātos. Viņam vajag nospēlēt spēli U21 izlasē, kur viņu skatīšos. Viņš būs šeit [lielajā izlasē] – kad pienāks laiks.”

Šādai nostājai piekrītu. Patiešām ar jauniešu mešanu lielajā futbolā ir jāuzmanās, ir jāsagaida, lai Mariana pieminētie „uzplaiksnījumi” pārvēršas par ierastu, noturīgu parādību. Ņemiet vērā, ka Ikaunieks vēl pagājušajā gadā bija „Liepājas metalurga” rezervists, savā pirmajā sezonā Virslīgā nospēlējot nieka divas(!) spēles pamatsastāvā (uz maiņu nāca 17 reizes). Galu galā – pat U izlasēs Ikaunieks paguva nospēlēt maz. Tikai trīs mači U21 izlasē, vēl dažas spēles U19 un U17 izlasēs. Jā, šo gadu Jānis Virslīgā sāka spoži, taču jau maijā (sezonas sākums vien marta beigās, Virslīgā tobrīd bija nospēlētas 12 kārtas) viņu iemest lielajā izlasē būtu, manuprāt, neadekvāti un tas būtu arī risks – tieši psiholoģiskā ziņā. Ja kaut kas nesanāktu, būtu grūti atgūties. Cita lieta, ka Ikaunieks arī Virslīgas sezonas turpinājumā bija pietiekami labs, pierādīja savu stabilitāti (plus mīnus, jo vismaz gūto vārtu ziņā vasarā bija arī deviņu spēļu klusums) un jau mačā pret Armēniju viņu varēja iemēģināt, taču realitātē Pahars kuldīdznieku pat neizsauca. Varbūt ar to tika zaudēta iespēja Ikaunieku izmantot pirmajās divās „Euro2016” spēlēs, taču arī nepārspīlēsim šī jaunā talanta spējas palīdzēt jau tagad. Debija bija laba, bet līdz līdera lomai vēl tālu. Pahars bija piesardzīgs, tagad Ikauniekam uzticējās un Jānim vēl ir un būs daudz izdevību palīdzēt Latvijas izlasei gan šajā ciklā, gan nākotnē. Galvenais, ka pirmais solis sperts un tagad pašam jāturpina progresēt.

Ja runājam par jaunu futbolistu iekļaušanu izlasē, mums pašiem vēsturiski ir bijuši slikti piemēri (bija tāds Igors Semjonovs, arī Kristaps Blanks), kad varbūt izlases treneri pārsteidzās. Jā, bija arī pozitīvie piemēri (Māris Verpakovskis, Valērijs Šabala), taču arī šeit viss nav tik viennozīmīgi – Šabala, neskatoties uz saviem gadiem, jau līdz pirmajam izsaukumam izlasē bija kārtīgi izspēlējies Virslīgā un sevi pierādījis (82 spēles, 46 pamatsastāvā, 24 vārti), savukārt Verpakovska (nebija Virslīgā nospēlējis tik daudz - aptuveni 30-40 spēles un guva tikai dažus vārtus) gadījumā pat pēc iesistā gola Grieķijā 1999.gada vasarā bija kritika - pēc mēneša „Liepājas metalurgs” ar 2:3 zaudēja „Skonto”, Māris, nākot uz maiņu, pat iesita vienus vārtus, taču liepājnieku treneris Jurijs Popkovs toreiz sacīja: „Domāju, ka viņu Liepājas komandā jūs vairs neredzēsit. Mani viņa sniegums absolūti neapmierina. Viņš pilnīgi neievēro spēles disciplīnu un neievēro trenera norādījumus. Pilnīgi nevajadzīga bija viņa aicināšana uz valsts izlasi.” Var jau teikt, ka Popkovam toreiz nebija taisnība, jo Verpakovskis izsitās un izlase viņam deva grūdienu, taču fakts paliek fakts – iesaistīt izlasē „jaunu gurķi” allaž ir kutelīgs un riskants pasākums.

Atgriežoties pie Ikaunieka, tagad tikai ar nepacietību gaidīšu, kad Verpakovskim izdosies J.Ikaunieku iekārtot ārzemēs – jo ātrāk viņš tiks prom (klubā, kurā ir spēles laiks!), jo labāk. Nepiekritīšu, ja kāds teiks, ka gadiņu vēl varētu šeit attīstīties – citi 19 gados jau spēlē Čempionu līgas grupu turnīrā un šī brīža apstākļos Virslīgā ir grūti progresēt. Ikaunieks jau tagad pierādījis, ka viņš var peldēt arī dziļākos ūdeņos, bet pats svarīgākais – viņa potenciāls ir liels, un, kamēr vien vēl var progresēt (Jānim ir 19 gadu), jādara to valstī, kur futbols ir cieņā, ir augstā līmenī, ar sakārtotu infrastruktūru, ar asu konkurenci un tā tālāk.

Visādi citādi stāsts vecais – jācer, ka drīzumā ar savainojumiem beidzot tiks galā Aleksandrs Cauņa, ka uz pekām nostāsies Andris Vaņins, Edgars Gauračs, arī vēl daži, ka Kaspars Gorkšs un Aleksandrs Fertovs tiks pie darba, savukārt citi (Artjoms Rudņevs, Šabala, Nauris Bulvītis, Andrejs Kovaļovs) klubos spēlēs regulārāk, bet „skontieši” Vladislavs Gabovs un Ritvars Rugins nokļūs futbolam cienīgākā vidē (arī, vēlams, ārzemēs). Uz to gan cerēju arī pēc Kazahstānas spēles un nekas būtiski nemainījās…

Pahars – spēcīga personība, kas dara labu darbu, taču apsolīja par daudz

Pahara darbs? Par sastāvu jau pateicu – izvēle ir saprotama. Par taktiku – daudzi pārmet, ka pret Islandi spēlējām no dziļas aizsardzības (5-3-2, turklāt visi trīs centra pussargi Rugins, Ferovs, Morozs, vairāk tendēti uz izjaukšanu, nevis radīšanu), un šis ir ļoti sarežģīts jautājums – nekad neuzzināsim, kā būtu bijis, ja būtu bijis, proti, kā būtu bijis, ja spēlētu drošāk, atklātāk – līdzīgi kā pret Turciju, ar radošajiem/uzbrūkošajiem Alekseju Višņakovu un Jāni Ikaunieku, tai pašā laikā ar plānāku aizsardzības spēli. Tomēr, ņemot vērā, ka Turcija izveidoja daudz momentu, visticamāk, ar Islandi pie atklātākas spēles klātos vēl smagāk… Jāņem vērā Islandes vidējā un uzbrukuma līnija - to vajadzēja slāpēt, citādi cerību nebūtu.

Mazliet atkāpjoties no kopējās tēmas, ar Islandes nokļūšanu mūsu grupā mums nav paveicies, ja runājam par sportisko pusi. Nepietika, ka mums ielozēja 5.groza ranga ziņā stiprāko izlasi (islandiešu vietā varēja būt, piemēram, Lietuva vai Azerbaidžāna...), bet vēl arī šis laiks sakritis ar neticamu Islandes progresu un šīs valsts visu laiku spēcīgāko izlasi. Lāgerbekam nākot pie stūres 2011.gada jūnijā, Islande FIFA rangā ieņēma 122.vietu (zemāko starp Eiropas Ziemeļvalstīm – Zviedriju, Norvēģiju, Somiju, Dāniju un pat Fēru salas!), bet pēc piecām dienām jaunajā FIFA rangā pirmo reizi savā vēsturē nokļūs TOP30, apsteidzot tās visas(!), Zviedriju ar Zlatanu Ibrahimoviču ieskaitot.

Tomēr atgriežamies pie Pahara. Pozitīvākais Paharā ir viņa personība. Kā futbolists viņš sasniedzis augstas virsotnes, ir redzējis karjerā ļoti daudz, bet ne tikai tas – arī harizma, raksturs, attieksme pret spēlētājiem ir tāda, ka mūsu izlases dalībnieki Marianu ļoti ciena. Teiksiet, ka jebkurš treneris jāciena? Ne vienmēr praksē tas strādā, katram ir sava zemapziņa, kas ir par visu gudrākā. Šobrīd Latvijas izlases futbolisti ir gatavi izdarīt visu, lai Paharu nepieviltu. Un ir sajūta, ka arī līdzjutēji Paharam tic, ko, manuprāt, pierāda skatītāju skaits – pat pēc bālā 0:3 ar Islandi, kad daudzi, mani ieskaitot, prognozēja pustukšas tribīnes pret Turciju, līdzjutēju bija daudz – pat vairāk nekā pret Islandi (6 432 pret 6 354).

Pahars izvēlas spēcīgākos, taktikas izvēle vienmēr ir diskutabla (katrā ziņā acīmredzami aplama, manuprāt, tā līdz šim ne reizi nav bijusi), psiholoģijas un noskaņošanas ziņā arī viss notiek profesionāli, cik nu no malas izdevies redzēt. Ko vēl vairāk var vēlēties? Tikai un vienīgi pašu spēlētāju izaugsmi un izsišanos savos klubos. „Braucot vēl dziļāk tēmā” – protams, arī sakārtotu pašmāju futbolu, futbola saimniecību, lai tādi talanti kā Ikaunieks parādītos arī nākotnē un visā Latvijā.

Vienīgais, ko atļaušos Paharam pārmest, ir šie viņa vārdi pirms cikla: „Visi zina federācijas valdes noteikto uzdevumu [3. vieta grupā]. Vai tas ir reāli vai nereāli – domājiet paši. Manuprāt, tas ir reāli, jo mums tagad ir spēlētāji, kuri var izpildīt uzdevumus.” To viņš sacīja augustā pirms spēlēm ar Armēniju un Kazahstānu un jau toreiz pie sevis nošūpoju galvu – jā, vienmēr ir jāstāda augsti mērķi, taču sacīt, ka šāda mērķa izpilde ir reāla, domāju, bija neliela liekuļošana. Ja tas bija apzināts solis, lai celtu spēlētāju pašapziņu un ticību saviem spēkiem, tad vēl to pieņemu, bet visādi citādi uzreiz bija skaidrs, ka šobrīd spēku samēri nav līdzvērtīgi.

Galu galā, pamazām to sāk atzīt arī Pahars, būtībā divu mēnešu laikā apgāžot pats sevi. Pēc Turcijas viņš teica sekojošus vārdus, kuriem jau gan pilnībā piekrītu: „Esam priecīgi iegūt jebkādus punktus pret tādām komandām kā Turcija, Čehija, Islande, Nīderlande. Pat pret Kazahstānu bijām priecīgi par punktu, jo spēlējām izbraukumā.” Un arī pēc mača ar Islandi: „Redzējāt, kādos klubos spēlē islandieši – kamēr mūsu spēlētāji nesāks braukt uz ārzemēm un netiks pie pastāvīgas spēļu prakses spēcīgos čempionātos, mums nāksies spēlēt no aizsardzības, nogaidot un izveidojot varbūt tikai dažus momentus pa spēli. Un censties uzvarēt uz tā rēķina.” Manuprāt, to varēja atzīt jau pirms cikla sākuma. No otras puses - tad daudzi prasīgie (nepamatoti) līdzjutēji kliegtu, ka tā ir padošanās vēl pirms turnīra sākuma.

Kā lai šo materiālu pabeidz? Kā vienmēr, ar cerībām - gaidu labākus laikus Latvijas futbolā, kas nozīmē spēcīgus spēlētājus ar labu spēļu praksi stipros klubos. Pagaidām – naivi gaidīt, ka zem 1000 eiro mēnesī pelnoši un Virslīgā spēlējoši Gints Freimanis, Jānis Ikaunieks, Vladislavs Gabovs un citi regulāri spēs apbēdināt tādus miljonārus kā Arda Turans, par Nīderlandes superzvaigznēm nemaz nerunājot (tie ir skaļākie piemēri, taču noteikti esat lasījuši Sportacentrā mūsu materiālus par pretiniekiem un pārliecinājušies, kas ir viņi un kas esam mēs).

Nauda nespēlē futbolu, to spēlē dzīvi cilvēki? Nu bet, protams, Petram Čeham, Ardam Turanam, Arjenam Robenam tos miljonus maksā tāpat vien. Dažreiz tiešām sadusmo šādas spriedelēšanas un neiespējamā pieprasīšana. Futbols ir pietiekami caurspīdīgs un lielākoties katrs saņem pēc nopelniem. Lasi: spēlē tādā līmenī un pelna tādu algu, kādu ir pelnījis. Gandrīz visa Eiropa šobrīd spēlē Čempionu līgas un Eiropas līgas grupu turnīrā, kurā toni nosaka tieši miljonāri. Mūsu Latvijas futbolisti šajā futbola izrādē ir tikai skatītāji. Un ja šiem skatītājiem izlašu līmenī jātiekas aci pret aci ar minēto turnīru dalībniekiem un pat izcilniekiem, tad... atbalstīsim no sirds, bet negāzīsim virsū mēslus spēlētājiem un treneriem, ja viņiem neizdodas. Galvenais, lai darbs tiktu veikts pēc labākās sirdsapziņas - un tas tiek darīts. Turcijā smīnēja par latviešu žurnālistiem, kuri priecājas par punktiņu, bet es patiešām futbola sakarā sen nebiju tik pacilātā noskaņojumā kā pirmdien pēc spēles pret Turciju - kaut biežāk būtu tādas sajūtas!