Kazakevičs neskaidro Zjuzina un Šteinbora lietu, ir runājis ar Cirkinu un Makrecki

- Kāds ir komentārs par neizsauktajiem un par jaunizsauktajiem spēlētājiem?
- Gribētu precizējumu, par kuriem spēlētājiem konkrēti. Ja runā kopumā, tad atbilstoši situācijai pieņēmām lēmumu veikt zināmas izmaiņas sastāvā, kuras katrā konkrētā gadījumā ir saistītas ar dažādiem apsvērumiem. Kādam nebija pietiekami kvalitatīva snieguma klubā, kādam pietrūka spēļu prakses, kādam vēl kaut kādas lietas. Ja jautājumi būs par katru konkrēti, tad arī būšu gatavs atbildēt. Tieši tāpat par izsauktajiem – situācija ir dažāda, katram stāsts ir cits. Viņi visi sevi labi apliecināja spēlēs, no izsauktajiem ar mazāku spēļu praksi varbūt bija Eduards Dašķevičs, bet viņu iepazinām jau iepriekšējā nometnē un ar viņu nopietni rēķināmies. Vispārināti runāt nav vērts, esmu gatavs atbildēt par katru atsevišķi.

- Par Šteinboru un Zjuzinu, kuri ir ilggadēji izlases dalībnieki?
- Šo divu puišu sakarā man nekāda atsevišķa, publiska vēstījuma nebūs. Lēmums, kādu esmu pieņēmis un par kuru esmu runājis, paliks komandas iekšienē – nekādu publisku paziņojumu ne šobrīd, ne arī turpmāk no manas puses nebūs.

- Vai izlases līdzjutēji nav pelnījuši zināt par šiem diviem futbolistiem, ņemot vērā, cik daudz viņi ir devuši izlasei?
- Vēlreiz atkārtošu, ja mani slikti sadzirdēja, - konkrēti no manas puses nekādu komentāru nebūs.

- No kuras puses būs?
- Man nav. Varu vēlreiz atkārtot. Nevaru atbildēt par kādu citu cilvēku. Varbūt būs no Edmunda [Novicka] puses, varbūt no tavas [Arkādija Birjuka], varbūt no Viktora [Sopirina, izlases preses sekretāra], bet no manas nebūs. Ja jautājums būs man, tad es neko vairāk nekomentēšu.

- Ar viņiem pašiem šī situācija ir pārrunāta?
- Jā.

- Jau uzreiz pēc notikuma vai tagad pirms [nometnes]?
- Neko tālāk es nekomentēšu. Visu, kas bija nepieciešams no manas puses, kā galvenā trenera, komandas iekšienē ar atsevišķiem, konkrētiem spēlētājiem esmu izrunājis un pieņēmis savus lēmumus. Nekādu citu komentāru nebūs.

- Vai tas, ka viņu nav šobrīd, nozīmē, ka viņu nebūs arī nākamajos sasaukumos, ciklos?
- Kolēģi, es jūs ļoti cienu, bet es nezinu, kādā valodā es runāju.

- Mēs gribam nodot ziņu līdzjutējiem.
- Nododiet! Nododiet ziņu, ka es esmu atbildējis uz jūsu jautājumu.

- Par nākotni īsti skaidrības nav, par šo sasaukumu…
- (Pārtrauc) Ir skaidrība! Ir skaidrība, bet nekādus komentārus es vairs nedošu. Visu var no konteksta izsecināt.

- Mēs izsecinām, ka, visticamāk, viņu nebūs. No izsauktajiem atsevišķs jautājums ir par Jāni Ikaunieku – ja Dašķevičs pēc savainojuma jau atgriezās laukumā, tad Jāni ilgi neesam redzējuši.
- Jānis turpina atjaunošanos pēc traumas un šobrīd arī izlases kontekstā pirmajā posmā turpinās atjaunošanos. Vēl nevaram skaidri prognozēt dinamiku un tikai nometnes gaitā varēsim saprast, vai viņš kādā no spēlēm būs vai nebūs reāls palīgs. Mēs ceram, ka viņa atjaunošanās tempi būs pietiekami dinamiski, lai kādā no spēlēm viņš būtu spējīgs palīdzēt, bet nometnes pirmajā posmā viņš vēl turpinās atjaunošanos un pakāpeniski sāks darbu laukumā ar komandu.

- Katru preses konferenci runājam par centra pussarga pozīciju, un tagad Zjuzina dēļ šī pozīcija ir kļuvusi vēl akūtāka. Vai uz šo pozīciju pretendēs tikai Tobers, Emsis un Saveļjevs, vai arī redzi vēl kādu – piemēram, divus valmieriešus Jaunzemu un Toņiševu, kuri šajā pozīcijā ir spēlējuši klubā? Vai gaidāmas kādas pārmaiņas vai arī iepriekšējā redzējuma pārskatīšana šajā pozīcijā?
- Ņemot vērā, ka Artūra šobrīd nav izlases rindās, ir jāskatās, kādi vēl varētu būt risinājumi. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kādā sportiskajā formā un kādās kondīcijās būs kandidāti, kuri šajā pozīcijā spēlēja iepriekš. Plus jūs vēl nepieminējāt, ka mums ir izsaukts jauns balsta pussargs – Deniss Meļņiks. Domāju, ka šā cikla gaitā ne vien centra pussarga, bet arī vēl kādā citā pozīcijā pamēģināsim atsevišķiem spēlētājiem pameklēt duālas pozīcijas. Gan ne nosauktajiem Valmieras spēlētājiem, bet ir padomā risinājumi, kā pārkvalificēt izlasē ilgstoši esošus spēlētājiem ar labu spēļu praksi, kuri spēlē citās pozīcijās. Bet pagaidām ne nosauktajiem valmieriešiem – gan Maksims, gan Alvis vairāk tiek izskatīti kā malējie spēlētāji, bet par citiem spēlētājiem ir tādas domas meklēt citus risinājumus. Plus, iespējams, meklēt arī zināmas nianses taktiskajā ziņā un varbūt pāriesim uz citu spēles modeli laukuma vidusdaļā. Arī tāds risinājums ir iespējams. Ņemot vērā, ka pirms pirmās spēles pret turkiem mums būs piecas treniņdienas, pamēģināsim vairākus variantus, kas no tā var nostrādāt.

- Kāda ir situācija ar Danielu Ontuzānu, Čebrailu Makrecki un Denisu Cirkinu?
- Tā, labi – pēc kārtas. Ontužāna kandidātos nav, nekādas papildu komunikācijas ar viņu nav bijis. Viņš ilgstoši nebija spēlējis, plus ar viņu iepriekšējā periodā rēķinājāmies, bet viņam zināmu apstākļu dēļ viņš bija nolēmis neatbraukt uz pagājušā gada jūnija nometni. Pašlaik viņa nav aktīvā kandidātu sarakstā, un skatīsimies, kā tas viss tālāk attīstīsies. Par pārējiem diviem spēlētājiem mums ir bijusi komunikācija – ar abiem un personīgi man. Taču šobrīd neesam punktā, kad kāds no viņiem būtu reāls izlases kandidāts. Katram ir sava situācija ar savām niansēm. Makreckis kārtējo reizi apliecināja, ka viņš tomēr nav ieinteresēts šobrīd pārstāvēt Latvijas izlasi. Savukārt Cirkina gadījumā ir aktīva komunikācija, par viņu ir interese arī no Īrijas izlases [līdz šim Cirkins bijis piesaistīts Anglijas jaunatnes izlasēm – A.S.]. Zūmā viņam attālināti prezentējām savu redzējumu – domāju, ka komunikācija vēl turpināsies, jo viņš gala lēmumu vēl nav pieņēmis, bet viņš bija pietiekami atklāts savā redzējumā. Lēmums ir viņa pusē – esam izrādījuši ieinteresētību un redzam, ka gribētu viņu redzēt mūsu valstsvienībā, bet ir būtiski, lai to gribētu arī viņš pats un lai viņš būtu motivēts spēlēt tieši mūsu valstsvienībā. Ja tas tā būs, mēs būsim tikai priecīgi.

- Uz ko liksiet uzsvaru gaidāmajās spēlēs?
- Gatavosim attiecīgu spēles modeli pret turkiem, gribam uzlabot mūsu kvalitātes spēlē ar bumbu, jo martā, kad bija žigli jāpārslēdzas uz pavisam citiem ātrumiem un spēles tempiem, mums nebija viegli – īpaši pirmajā spēlē pret Īriju, bet arī otrajā spēlē pret Velsu. Ne vienmēr pieņēmām labākos lēmumus ar bumbu, sasteidzām situācijas, spēlējām pārāk vertikāli reizēs, kad bija iespēja vertikāli spēlēt ar otro tempu. Visas nianses nestāstīšu, jo mēs, tāpat kā turki, gatavojamies spēlei – mums ir sava spēles ideja, kuru mēģināsim realizēt. Nav tā, ka būs tikai viens vai divi elementi, kurus gatavosim. Stilistikas ziņā daudz kas būs atkarīgs arī no dažādiem spēles posmiem – kaut kādā posmā mēģināsim spēlēt agresīvāk, kādā posmā vajadzēs spēlēt ar pretuzbrukumiem. To visu arī gatavosim.

- Cik satraucošs ir vārtsargu jautājums – cik liela neskaidrība Šteinbora prombūtnē ir par pirmo numuru? Un kādēļ kā trešo izsaucāt tieši Jāni Beku?
- Šobrīd man nav atbildes, kurš būs pamatvārtsargs piektdienas spēlē. Pašlaik droši vien ir divi reāli kandidāti – Jānis izlasē ir pirmoreiz, viņa galvenais uzdevums ir sevi labi apliecināt un nostiprināties izlasē. Bet atbildes, uz kuru no [pārējiem] diviem kritīs izvēle, man šobrīd vēl nav. Visu nedēļu par to domāsim, skatīsimies, vērtēsim – gan treniņprocesu, gan mūsu iecerēto spēles stilu un modeli. Ja runā par Jāni [Beku], tad manā skatījumā viņš bija neapšaubāmi nākamais labākais vārtsargs pēc spēles līmeņa, jaunais vārtsargs – mums ir ļoti būtiski arī veidot pēctecību izlasē. Trešā vārtsarga vieta izlasē nav tikai ķeksīša pēc – atbraukt patrenēties. Uzaicinām tos, ar kuriem rēķināmies nākotnē. Vēl jo vairāk, ka katra šāda nometne spēlētāju pietuvina spēles minūtēm izlasē, jo mana pieeja ir diezgan pakāpeniska un būs reta situācija, kad debitants tiks iemests cīņā jau savā pirmajā nometnē. Arī Jāņa gadījumā tas ir pirmais solis uz to, lai debitētu nacionālajā izlasē. Kopumā viņa progresu vērtēju ļoti pozitīvi un redzu, ka viņš ir nobriedis tam, lai varētu izmantot izsaukumu un nostiprinātos izlasē.

- Vai izskatīji arī vicelīderes RFS pamatvārtsargu Nerugalu?
- Mana vēlme tomēr bija vārtsargu grupā pameklēt jaunāka vārtsarga risinājumu, ar kuru varētu rēķināties drusku ilgākā termiņā. Tādēļ Nerugala kandidatūra no manas puses netika izskatīta.

- Pirmoreiz izsaukts Marko Regža, bet Dāvis Ikaunieks iekļauts pie pussargiem – kādu lomu redzi Dāvim?
- Neskatoties uz to, kur viņš ir ierakstīts sarakstā, nacionālajā izlasē manā laikā vienmēr ticis uzskatīts par malējo pussargu. Viņu nekad neizskatījām kā [centra] uzbrucēju. Protams, atsevišķās spēlēs, jā – manuprāt, pārbaudes spēlē pret Sanmarīno viņš izgāja otrā uzbrucēja pozīcijā. Šad tad tas notika, bet diezgan reti. Tur nekas īsti nemainās – mainās tikai tas, ka Marko ar savu sniegumu ir nodemonstrējis to, ka ir gatavs nacionālajai izlasei, ir gatavs radīt konkurenci līdzšinējiem uzbrucējiem. Man ir prieks par Marko, jo ar viņu esam diezgan vērtīgi pastrādājuši arī U21 izlasē. Man ir prieks, ka viņš ir viens no tiem jaunajiem futbolistiem, kuriem pietika pacietības un mērķtiecības pārvarēt grūtos posmus savā karjerā un nonākt punktā, kad ir īstajā vietā, īstajā laikā un īstajā komandā, kurā viņam uzticas. Viņš šo uzticību attaisno ar kvalitatīvu spēli – ne tikai ar vārtu guvumiem, bet arī kopumā kvalitatīvu spēli. Viņu izlasē gaidu kā reālu konkurentu. Iespējams, viņam vajadzēs laiku adaptēties, bet cerams, ka tas laiks nebūs pārāk ilgs.

- Pirmais izsaukums uz izlasi arī Zelenkovam. U21 izlasē viņš ir spēlējis arī centra pussarga pozīcijā, bet klubā pārsvarā spēlē kā malējais pussargs.
- Tieši pie manis Zelenkovs U21 izlasē spēlēja tikai kā malējais pussargs – varbūt pie trenera Basova viņš spēlēja centra pussarga pozīcijā. Attiecīgi es viņu tā arī redzu – kā malējo pussargu. Ļoti ceram gan uz Dmitrija, gan arī Eduarda progresu, jo mums ir nepieciešami ātri, kustīgi spēlētāji laukuma malās, lai dažādotu mūsu spēli. Arī viņš ar savu sniegumu klubā pilnībā pārliecināja ne tikai mani, bet, domāju, arī jūs. Arī sarežģītās spēlēs – šajā pašā Rīgas derbijā viņš nospēlēja diezgan veiksmīgi. Tas ir stāsts par visiem jaunajiem spēlētājiem – ceram uz viņu strauju progresu, lai radītu konkurenci esošajiem pamatsastāva spēlētajiem. Tas pats Eduards Dašķevičs iepriekšējā nometnē parādīja, ka viņš ir reālā ceļā uz to, lai varētu konkurēt. No nometnes uz nometni skatīsimies, cik tuvu viņš tam pietuvosies vai nepietuvosies, jo saprotam, ka var būt kāds posms, kad viņiem klubā nebūs tik daudz prakses – piemēram, atnāks jauns konkurents, ārzemnieks uz Eirokausu laiku. Tādēļ spēļu prakse nav vienīgais kritērijs, lai ar spēlētajiem izlasē strādātu ilgtermiņā. Eduarda izsaukšana ir signāls, ka ar viņu turpinām rēķināties, ja viss pārējais, neskaitot spēļu praksi, atbilst – ja labi strādā treniņos, ja izmanto viņam iedotās minūtes. Jauno spēlētāju, arī Meļņika, izsaukšana – tie ir spēlētāji, kuriem līdzi sekojam diezgan ilgi, lai gan jāatzīst, ka Zelenkovs bija spilgts tieši nesenajā pavasara posmā, kamēr Meļņiks un Dašķevičs mūsu reālā redzes lokā bija jau ilgāku laiku.

- Daudzus debitantus, jauniešus jau esi iekļāvis, bet vai pie durvīm klauvē arī Vapne un Šits? Un, pie reizes, cik rūpīgi vērtē "Metta" spēlētājus, ņemot vērā komandas rezultātu progresu?
- Kā atceraties, par Dario interese no mums bija jau pagājušajā rudenī, kad traumēto spēlētāju dēļ uzbrukumā bija iespēja izsaukt vēl vienu jauno, taču tobrīd viņu izsaukt nevarēja veselības dēļ. Pēdējais posms klubā viņam nebija ļoti stabils, bija ilgstoša trauma, viņš būs U21 izlasē – tādēļ uz šo nometni viņš netika izskatīts kā reāls kandidāts, bet viņš ir diezgan reālā un tuvā kandidātu lokā, kuram sekojam līdzi kā potenciālam kandidātam, nevis sekojam līdzi tāpat vien. Lūkass savukārt tika izskatīts kā reāls kandidāts jau uz šo nometni, diezgan ilgi domājām, kuru spēlētāju izvēlēsimies centrālajā zonā. Viņš nav tālu. Runa nav tikai par komandas kopējo sniegumu, jo to ietekmē daudz faktoru. Vienā posmā "Valmierai" labāks sniegums, citā – ne tik labs, bet tas uzreiz nenozīmē, ka mūsu pieeja būtiski mainīsies, jo ir jābūt zināmai pēctecībai un nedrīkst rēķināties tikai ar to, kas noticis vienā mēnesī – jāskatās plašāks laika periods. Bet "Metta" rindās ir daudz U21 izlases kandidātu, kas jau liecina par to, ka ar viņiem tuvākā nākotnē rēķinās arī nacionālā izlase. Bez šaubām, labi sportiskie rezultāti viņu izredzes tikai vairo, bet tas nav viskritiskākais un visizšķirošākais faktors.

- Sakrita daudz faktoru, un Krollis, kad sāksies izlases nometne, vēl būs kluba rīcībā. Kad viņš varētu iekļauties izlases treniņprocesā? Un kā mainījusies viņa situācija kopš iepriekšējās nometnes?
- Pirmkārt, ar viņa pievienošanos nekā unikāla nebūs – svētdien spēle, pirmdien būs izlases rīcībā. Vēl nav skaidrības par lidojuma laikiem un viņa lomu svētdienas spēlē, bet skaidrs, ka no otrdienas viņš pilnīgi noteikti būs simtprocentīgi iesaistīts – iespējams, ka pat no pirmdienas, jo mūsu plānā ir vakara treniņš. To, kā ietekmējis spēles laiks klubā, var pateikt tikai tad, kad sākas reālais darbs. Vienā situācijā daudz spēlējis futbolists, kuram it kā būtu jābūt pārliecībai un labai kondīcijai, atbrauc ar iztērētām emocijām un bez spēka. Un tā ir reāla situācija, kas mums ir jārisina, jo visiem ārzemniekiem ir beigušās sezonas un visiem veidojām individuālos sagatavošanās plānus pirms izlases, atsevišķiem izlases spēlētājiem arī organizējām kopīgos treniņus. Es personīgi ļoti mierigi skatos uz Raimonda situāciju, jo tas ir normāls process, kad spēlētājs ierodas komandā, kas risina ļoti konkrētu un ļoti būtisku sportisko uzdevumu, un ir vajadzīgs laiks, lai adaptētos. Daudz kam ir jāsakrīt, lai viņš uzreiz sāktu regulāri spēlēt, tādēļ šo situāciju uztveru ļoti mierīgi. Man arī bija saruna ar viņu, un viņš pats subjektīvā ziņā jūt, ka ir labi trenējies un ir labi gatavs – būs funkcionāli gatavs izlases nometnei. Gaidīsim viņa ierašanos un skatīsimies, kā viņš izskatās treniņprocesā. Bet domāju, ka viņš šajās spēlēs būs reāls palīgs.

- Kas ir raksturīgs pašreizējai Turcijas izlasei – ar ko mums ir jārēķinās?
- Globāli Turcijas izlase kopš mūsu iepriekšējās tikšanās reizes gan ir, gan nav mainījusies. No vienas puses, var teikt, ka kaut kādas mentālās lietas, kas raksturoja viņu spēles stilu, nekur nav pazudušas. Lai gan jāatzīst, ka līdz ar jaunā trenera atnākšanu, kurš komandu jau vadīja arī mūsu otrajā savstarpējā spēlē, ir izmainījušās specifiskas lietas stilistikā un spēles zīmējumā – ne pasliktinājušās vai uzlabojušās, bet izmainījušās. Nevienā no spēlēm mūsu grupā mēs neesam favorīti, bet katrā spēlē varam reāli pretendēt uz uzvaru – man ir tāda pārliecība. Neesmu no tiem, kuri fano par statistikām vai sērijām – tas ir jādara, lai uzkurinātu interesi, es to visu saprotu, bet viss izšķirsies 16. datuma vakarā un uzvarēs tā komanda, kas tanī vakarā būs vislabāk gatava. Labi zinām Turcijas izlases spēles stilu, potenciāli stiprās vietas – īpaši gribētu izcelt vidējo līniju, kur ir ļoti nopietna līmeņa izpildītāji un meistari, ar kuriem mums būs jātiek galā. Tas mums būs liels izaicinājums, bet arī mums ir savi trumpji.

- Vai redzi kādas kopsakarības, kādēļ vēsturiski ļoti labas spēles bijušas tieši pret Turciju?
- Jā, redzu kopsakarības, bet negribu par tām īpaši runāt un kādam kaut ko teikt priekšā. Ir kopsakarības, kādēļ ir tā, ka spēles gaitā rodas situācijas, kuru dēļ varam būt diezgan konkurētspējīgi pret tāda tipa komandām. Bet detaļās ieslīgt negribu – ja uzjautāsi pēc spēles un man būs labs noskaņojums, tad visu izstāstīšu.

- Kāds tavā atmiņā paliks Gints Freimanis, ar kuru tevi vienoja "Jelgavas" laiks?
- Tas man ir dziļi personisks jautājums, jo mūs vienoja ne tikai "Jelgavas" laiks – Gints bija manas ģimenes loceklis, varētu teikt tā. Viņš bija ne tikai mans audzēknis, bet arī draugs – arī pēc spēlētāja karjeras beigām. Man tas ir ļoti personisks un sāpīgs moments. Varu pateikt, ka man bija milzīga privilēģija strādāt ar tādu sportistu, kurš tik ļoti bija gatavs gan kā cilvēks, gan sportists ziedoties tam mērķim, uz kuru viņš gāja. Nevienu citu tādu cilvēku es nepazīstu. Tas laikam būs galvenais, ar ko es atcerēšos Gintu. Lai Dievs dod spēku to visu pārvarēt viņa ģimenei - viņa meitiņām, viņa sievai, viņa mammai. Nezinu, vai būs kāds cilvēks, kurš Gintu neatcerēsies ar milzīgu gaišumu un pozitīvismu. Katrs, kurš viņu zināja, viņu atcerēsies tieši tādu. No savas puses varu pateikt tikai to, ka citreiz dzīvē ir lietas, par kurām nevari atbildēt, kāpēc tās notiek – kāpēc tieši tā un kāpēc tieši ar tādiem cilvēkiem. Mēs visi, Latvijas futbols pazaudēja izcilu cilvēku, izcilu sportistu, izcilu personību, un personīgi es pazaudēju ļoti tuvu draugu – pazaudēju šeit, uz šīs zemes, bet esmu pārliecināts, ka viņš tur augšā gan atradīs futbola laukus, gan arī būs viens no tiem sargeņģeļiem, kurš mums vienmēr stāvēs klāt, atbalstīs un vienmēr būs mūsu sirdīs.

- Kuras ir jūsu galvenās dzeltenās un sarkanās kartītes – robežas, kuras izlases spēlētājs nedrīkst pārkāpt?
- Mums noteikumi ir diezgan konkrēti. Svarīgākais, kas jāatceras, ir tas, ka, ja gribam sasniegt punktu, kurā tāda valsts kā Latvija futbolā ir sportiski veiksmīga, mums ir jābūt ekselentiem visos jautājumos, kuros esam spējīgi būt vadošajā līmenī. Sadzīves disciplīna, spēles disciplīna – tā ir viena no lietām, par kurām mums ir diezgan skaidri jāpasaka, ka mums ir jābūt tik ļoti atbilstošiem augstākā līmeņa prasībām it visā, kas saistās gan ar gatavošanos spēlēm, gan atjaunošanos, gan ar sevis gatavošanu nometnēm, gan ar to, kādā veidā mēs izspiežam maksimumu no savas meistarības futbola laukumā, ka mēs nevaram atļauties neko citu. Un tikai tad mēs varēsim katrā konkrētā spēlē pretendēt uz maksimālo rezultātu. Pavisam konkrēti – jā, nacionālajā izlasē mums ir savs uzvedības kodekss, savas vērtības. Man tā nekad nav bijusi tukša skaņa. Saprotu, ka kāds to var uztvert un pagriezt citādi, bet ir lietas, par kurām es esmu gatavs plaši un daudz komunicēt, un ir tādas lietas, kurām ir svarīgi palikt iekšienē. Negribu teikt neko tādu, kas būs speciāli sagatavots tikai ārējai komunikācijai un īsti nesakritīs ar to, ko esmu pateicis iekšēji. Savukārt to, ko es esmu pateicis un ko esmu izdarījis, varu pateikt tikai iekšienē. Manā gadījumā pret visām specifiskajām situācijām, kuras citreiz notiek izlasē, izturos ļoti atbildīgi, gan novērtējot cilvēku devumu komandai iepriekšējā periodā, bet arī pieņemot lēmumus, kuru pamatā pirmām kārtām ir komandas intereses. Varbūt šajā ziņā neesmu pats publiskākais cilvēks. Uzskatu, ka ir lietas, kuras, lai strādātu un strādātu pozitīvi, paliek iekšienē un arī jāatrisina iekšienē. Ne tādēļ, lai kaut ko noslēptu, kādu pažēlotu vai padarītu labāku vai sliktāku, bet tādēļ, ka tas efektīvāk, manuprāt, strādā šādi. Tas ir mans iemesls.

- Vai vari apstiprināt, ka arī tad, ja šī ziņa nebūtu kļuvusi publiska, tavs lēmums no tā nemainītos?
- Edmund, man pirmām kārtām ir svarīgs tas, kas notiek laivā. Un laiva ar caurumiem nevar nekur peldēt. Katrs lai izdara savus secinājumus. Man ir viss skaidrs par katru savu lēmumu – ne tikai par šo. Es neko nedaru tikai ar domu iepatikties publikai vai vēl kādam – tie ir mani lēmumi, mans redzējums, pret ko es attiecos atbildīgi. Cienot to, ka katram ir savs viedoklis un katrs no sava skatu punkta izdara kādas savas darbības, bet es palieku uzticīgs saviem principiem, ar kuriem visu savu dzīvi dzīvoju. No tā, kas ir publisks, nemainās neviens mans lēmums. Ne par to, ko jūs man stāstīsiet, kuram būtu vai nebūtu jābūt sastāvā vai kā man būtu jāreaģē uz kaut kādām situācijām. Tādēļ šajā ziņā mana neatbildēšana nav saistīta ar necieņu pret kādu no jums vai pret to, kam ir tiesības kaut ko zināt. Tāda ir mana pozīcija – es, kā treneris, izvēlos to risinājumu, kas, manuprāt, ir visefektīvākais komandai.

- Arī daudzi Virslīgas treneri pēc bronzas čempionāta ir izcēluši hokeja izlases pašatdevi. Lai kolēģi mani palabo, bet šķiet, ka hokeja izlasē nav tik augsta uzvedības kodeksa. Vai šis panākums nav raisījis pārdomas, ka varbūt prasības futbola izlasē ir pārāk augstas un ka tās kādam spēlētājam traucē atvērties futbola laukumā?
- Nē, nedomāju, ka tas tā ir. Pirmkārt, ir atsevišķu sporta veidu specifika, sagatavošanās specifika, gatavošanās un kopā pavadītā laika ilguma specifika. Man, kā latvietim un tobrīd sporta fanam, neapšaubāmi bija milzīgs lepnums un gods par mūsu hokeja izlases paveikto. Neapšaubāmi esmu pārliecināts, ka hokeja laukumā paveiktais un līdzjutēju, tautas novērtējums, sagaidot pie Brīvības pieminekļa, jebkuram normālam sportistam ir lielisks piemērs tam, lai viņi sevi spiestu panākt supermaksimumu. Tas ir ļoti, ļoti pozitīvs piemērs, bet piemēru dzīvē var būt daudz – svarīgākais ir tas, ko katrs pats dara katru dienu, lai, sekojot šiem piemēriem, sasniegtu lielos sasniegumus. Arī man, kā trenerim, tas ir viens no motivējošiem argumentiem, ko izmantot mentālā darbā. Cilvēki uz to gāja ilgi – bija labāki, bija sliktāki čempionāti, arī šā čempionāta sākums izpelnījās dažādas pārdomas un reakcijas, bet galarezultāts bija fantastisks, ar ko varam lepoties un ņemt kā piemēru. Protams, vienmēr ir pārdomas par kādām detaļām, bet tām ir jābūt atbilstošām un samērojamām. Un domāju, ka mūsu izlasē šis standarts ir sabalansēts, ļoti adekvāts. Mūsu standarts nav tāds, kas spēlētājiem liktu justies apspiestiem, bet gan tāds, kas ir nepieciešams, lai darbu varētu veikt profesionāli.

- Es, kā mediju pārstāvis, vienkārši jūtu, ka izlase kļūst aizvērtāka, mazāk logu intervijām utml.
- Varu pateikt savu pozīciju: ja runā par treniņprocesu, ir konkrēti treniņi, kurus atveram, lai visi mediji varētu atbraukt paskatīties un pēc tam arī komunicēt ar spēlētājiem. Kas attiecas uz komunikāciju ar žurnālistiem ilgākā termiņā, ja ir garā intervija ne par izlasi, bet par dzīvi, tad tikpat labi jūs ar to spēlētāju varat runāt arī ārpus nometnes, jo atjaunošanās laiks ir ļoti būtisks. Bet, ja tā ir tēma, kurā runājam konkrēti par izlasi un gatavošanos spēlēm, tad no savas puses es izlases durvis [medijiem] neaizveru – tāda uzstādījuma no manis, kā galvenā trenera, nav. Man arī nav uzstādījuma, ka pēc spēles kādam aizliegtu dot intervijas. Nezinu, kādas ir sajūtas no tavas puses [jautājumu uzdeva Arkādijs Birjuks], bet ne es pats (ja ir kāda lieta, uz kuru nevaru atbildēt, vai uzskatu, ka tas nav lietderīgi, tad to diezgan tieši arī pasaku, taču medijiem esmu diezgan atvērts), ne arī spēlētāju intervijām tāda uzstādījuma aizvērt durvis nav. Ja runa ir par to, ka atbrauksim uz izlases viesnīcu, paņemsim garo interviju, kā vienam iet Itālijā, kā citam – Nīderlandē, tad paņemiet to interviju divas dienas pirms nometnes vai trīs dienas pēc - viņam ir atvaļinājums. Ja intervijas ir par izlasi, tad es problēmu neredzu.

Attiecībā uz atvērtajiem treniņiem – tie ir šādi sabalansēti, jo reizēm ir situācijas, kad tiešām strādājam pie ļoti specifiskām taktikas lietām. Un pārliecības, ka informācija, pat jums savā starpā runājot, pēc tam nenoklīdīs kaut nejauši bez slikta nodoma, nav. Ja strādājam pie specifiskām lietām, tad arī ir aizvērtie treniņi. Lai gan, ja godīgi, nav bijis biežu gadījumu, kad kāds pie manis nāktu un teiktu: klausieties, ir viens žurnālists, kurš ļoti gribētu atbraukt uz treniņu Piņķos, raujas svētdienas vakarā sešos, esam nobloķējuši visus ceļus, bet viņš tik un tā ir atbraucis un laužas stadionā, bet mēs viņu nelaižam. Tam visam ir jābūt līdzsvarā, bet no manas puses nav uzstādījuma noslēgties. Mans uzstādījums ir sabalansēt spēlētāju enerģijas patēriņu. Vēl jo vairāk, ja pirms pirmās spēles, kā tas bija iepriekšējā nometnē, laika sagatavoties ir tikai pusotra diena.

Latvijas futbola valstsvienības sastāvs 2023. gada jūnijā