Džorkaefs: "Esmu lepns, ka manī tek armēņu asinis"

Jurij, rudenī sacījāt, ka plānojat atbraukt uz Armēniju saistībā ar pasākumiem, pieminot armēņu genocīda simtgadi. Vai būsiet Erevānā 24.aprīlī?
Joprojām neesmu izveidojis pilnvērtīgu grafiku, taču izdarīšu visu, lai 24.aprīlī būtu Erevānā.

Jūs esat viens no pasaulē pazīstamākajiem armēņiem. Vienmēr ar lepnumu stāstāt par Armēniju, kaut arī tikai pa pusei esat armēnis. Ar ko izskaidrosiet tādu patriotisma izjūtu?
Manī ir armēņu asinis. Mani vecāki piedzima Francijā, taču mana vecmāmiņa un vectētiņš ir no Armēnijas. Augu blakus Lionai, tur ir liela armēņu diaspora. Dzīvojām armēņu vidē, tikām audzināti armēņu filozofijas garā un bijām ļoti laimīgi. Man vienmēr patīkami runāt par manu dzimteni. Esmu ļoti lepns, ka manī tek armēņu asinis, un arī ka esmu dzimis Francijā.

Kādas armēņu tradīcijas tiek ievērotas jūsu ģimenē?
Man bija armēņu kāzas, un laulājos es armēņu baznīcā. Mani bērni ir kristīti armēņu baznīcā. Mēs vienmēr esam centušies saglabāt tradīcijas. Armēņu nacionālā domāšana devusi man spēku sasniegt lielus augstumu šai dzīvē. Tas man ir ļoti svarīgi.

Jūs reiz teicāt, ka izmantojat armēņu vārdus un izteicienus saziņā ar savu ģimeni. Varat pateikt piemērus?
Kad vectētiņš un vecmāmiņa nomira, centāmies runāt armēņu valodā. Mana mamma ļoti labi pārzina armēņu valodu. Armēņu valodas sadzirdēšana aiznes mani bērnībā. Es saprotu armēņu valodu. Ja jūs runāsiet lēni, es jūs sapratīšu. Taču kad kāds runā ātri, ne visu uztveru.

Jūs pirmo reizi atbraucāt uz Armēniju 1999.gadā ar Francijas izlasi, pēc tam jau 2011.gadā ar prezidentu Nikolā Sarkozī. Kādi bija iespaidi?
Tas bija satriecoši. Kad atbraucu, visi ļaudis bija tik labi pret mani. Man visi teica, ka esmu leģenda. Biju satriekts! Jutu armēņu tautas enerģiju. Staigāju pa pilsētu, cilvēki nāca klāt, apskāva, skūpstīja, teica, ka ļoti lepni par to, ko daru savā karjerā un Armēnijai. Nekad to neaizmirsīšu.

Uzturat attiecības ar armēņu diasporu ASV un Francijā?
Jā, gan Francijā, gan Ņujorkā, kur dzīvoju. Mani bērni apmeklē armēņu bērnu nometni Francijā. Arī viņi aug armēņu vidē, kā es savulaik. Vienmēr sekoju armēņu diasporas darbībai. Mēs vēlamies dalīties ar savu vēsturi.

Šogad ir Osmāņu Turcijas armēņu genocīda simtgade. Kā jūs domājiet, vai kaut kas mainīsies vai arī pēc pasākumiem viss atgriezīsies vecajās sliedēs?
Pagājušajā nedēļā Romas pāvests Vatikānā visai pasaulei stāstīja par armēņu genocīdu. Svarīgi ir arī tas, ka ir daudz dokumentu, kas apstiprina genocīdu. Tādā veidā daudziem cilvēkiem ir iespēja uzzināt, kas notika ar armēņiem pagājušā gadsimta sākumā Turcijā. Būs nepieciešams laiks, lai pati Ankara arī atzītu genocīdu. Taču galvenais, ka pārējā pasaule jau atzīst šo traģisko faktu, kas ir svarīgi visai civilizācijai.

Armēnija atrodas ekonomiskajā blokādē. 2009.gadā Armēnija un Turcija bija tuvu tam, lai atvērtu robežas, ja mēs faktiski aizmirstu par genocīdu un piekāptos Kalnu Karabahas jautājumā. Kā jūs domājat, kā Armēnija var attīstīties un virzīties uz priekšu šādos apstākļos?
Mums vienmēr jāpastāv par savu. Pirms 20 gadiem neviens Turcijā neizteica vārdu "genocīds", bet tagad jaunā paaudze jau runā par šo tēmu. Daudzi cilvēki Turcijā saprot un atzīst, taču, ja viņi vēlas būt spēcīga nācija, tad ir jāatzīst sava pagātne un savu priekšteču kļūdas. Esmu pārliecināts, ka kādu dienu Turcija noteikti atzīs genocīdu. Kas attiecas uz ekonomisko situāciju Armēnijā, esmu pārliecināts, ka ar laiku kļūs labāk. Genocīda simtgade - spēcīgs iemesls pierādīt, ka esam kopā ar Armēniju, un ka Turcijai pienācis laiks atzīt genocīdu. Šobrīd gan nav laiks politiskām diskusijām. Tagad ir piemiņas laiks, mēs atzīmējam skumju datumu. Svarīgi, lai visas valstis un to vadītāji būtu kopā ar Armēniju.

Runā, ka nevajag saistīt sportu ar politiku. Taču jūs ne reizi vien parādījāt savu attieksmi pret Turciju caur sportu. Pirmoreiz tas notika 1994.gadā, kad guvāt vārtus pret "Galatasaray", pēc tam paziņojot, ka tā ir jūsu atbilde uz genocīdu. Savukārt 2000.gadā jūs atteicāties piedalīties pārbaudes mačā starp Franciju un Turciju. Tātad jūs uzskatāt, ka sportam ir milzīgs spēks?
Sports ir pats stiprākais veids, kā apvienot cilvēkus un apsēdināt viņus pie viena galda. Ja gribat atrisināt kādus jautājumus starp Armēniju un Turciju, tad tas ir futbols. Ja šajās divās stundās būs strīds, tad tikai futbola strīds un tikai laukumā. Mums vairāk jādomā par sportu. Armēnijas izlase šai ziņā ir labs vēstnieks. Kad Armēnija brīnišķīgi nospēlēja Dānijā, tāpat atcerēsimies mačus Īrijā un Portugālē. Ļaudis sāka interesēties, kas tā par valsti - Armēnija.

Pats atteicos spēlēt pret Turciju. Tā bija mana apzināta izvēle, mans protests. Gribēju, lai ne tikai es, bet arī visi pārējie cilvēki aizdomātos par to, kāpēc tas notika ar armēņiem. Ietekmēt cilvēku domāšanu var katrs armēnis, katru dienu kaut ko noderīgu darot šajā virzienā.

Ja jūsu vizīte Armēnijā notiks, vai atbrauksiet ar ģimeni?
Diemžēl nē. Plānoju atbraukt ar viņiem, taču nesanāca. Taču vecākais dēls ir bijis Armēnijā. Brauca uz Kalnu Karabahu. Atgriezās pie mums priecīgs un piepildīts ar armēņu vidi.

Mūsu saruna nevar neskart futbola tēmu. Jūs laikam zināt, ka vesela armēņu līdzjutēju armija sapņo, lai jūs kādreiz kļūtu par Armēnijas izlases treneri. Kādiem jābūt nosacījumiem, lai jūs piekristu?
Man sapnis ir tāds pats - kādā jaukā dienā kļūt par Armēnijas futbola izlases treneri. Taču tas nav manās rokās. Ja man rīt būtu piedāvājums pārņemt Armēnijas izlasi, es nopietni par to padomātu.

Šobrīd esat aizņemts ar bērnu futbola attīstību ASV. Esat domājuši par trenera karjeru?
Jā, strādāju šajā virzienā.

Sekojat Armēnijas izlases spēlēm? Kuru spēlētāju izceltu?
Jā, sekoju. Pazīstu Juru Movsisjanu. Ar viņu tikos ASV. Zinu Mhitarjanu un vēl vienu futbolistu, kurš spēlē Kazahstānā. Mums ir labi spēlētāji. Tagad ir laba armēņu futbolistu paaudze. Tas ir jānovērtē. Armēnija ir maza valsts. Ne vienmēr izdodas panākt, ka ir talantīgi spēlētāji. Un mums nav tiesību palaist iespēju tikt uz Eiropas vai pasaules čempionātu.

Un kurš ir mūsdienu futbola labākais spēlētājs?
Man regulāri nākas izvēlēties starp Mesi un Ronaldu. Vienu dienu domāju, ka Mesi, bet jau nākamajā, ka Ronaldu.

Ko novēlat armēņu tautai?
Ļoti novērtēju un mīlu savu tautu. Gribu, lai Armēnija zinātu, ka tā nekad nebūs viena. Vienmēr būšu kopā ar armēņu tautu. Tas ir tas, ko vēlos darīt, ko esmu darījis un vienmēr darīšu.

Izmantotie resursi:
news.am