Ainārs Zelčs: "Aizvadīto sezonu vērtēju pozitīvi"

Tu esi viens no florbola pionieriem Latvijā, pievēršoties šim komandas sporta veidam no stipri atšķirīga – individuālā sporta veida - orientēšanās. Kas bija tas, kas tevi ievilka florbolā un kā varēji pārslēgties no orientēšanās uz florbolu?

- Visprecīzāk būtu atbildēt, ka vairāku apstākļu sakritība. Studijas beidzot, sanāca tā, ka par dzīves un darba vietu tika izvēlēta Vaidava, kur 1994.gadā eksplutācijā nodeva tajā brīdi jaunu sporta zāli. Meklējot idejas, kā to aizpildīt, laikam trāpīju šautriņu mērķa viducī jeb 50-niekā. Latvijā tik tikko parādījās florbola asni un viens no dzinējspēkiem bija Jānis Kivkulis, ar kuru bērnībā mācījāmies (gājām skolā) vienā klasē, bet vakaros bija iekšējie turnīri starp daudzdzīvokļu māju pagalmiem spēlē ar hokeja nūjām un tenisa bumbiņu (tas bija pietiekami izplatīti 80-jos gados). Vēl pirms tam kā orientieristam vairākkārtīgi sanāca būt Zviedrijā, kur vienmēr brīnījāmies par "jocīgajām" nūjām sporta veikalos. Un tā mēs ar Jāni Daini (labo gariņu sporta jautājumos tuvākajā apkārtnē) izlēmām, ka jāmēģina. Šodienas acīm skatoties, no tās mazās sniega pikas tā neko sniega bumba sanākusi! Orientēšanās trasē pēdējo reizi biju 1998.gadā, bet, paskatoties savās sporta dienasgrāmatās, iznāk, ka kopš 12 gadu vecuma ka esmu apskrējis apkārt zemeslodei vismaz divas reizes - pie nozīmīgākajām relikvijām glabājas PSRS sporta meistara nozīmīte un apliecība. Orientēšanās sports devis lieliskas iemaņas ātri noorientēties jebkurā vidē arī svešās zemēs.

Pa šiem gadiem, kamēr esi florbolā, nomainījusies teju vai vesela paaudze. Vai vari kaut kādā mērā salīdzināt tos laikus, kad Virslīgā spēlēji pats "Vaidavas” sastāvā, un tagadējos, kad trenē "Rubeni”?

- Esmu jau izteicies, ka katrā paaudzē ir tā, ka iepriekšējā vienmēr teiks – kad mēs augām, tā nebija. Šodienas jauniešiem ir 1000 citu izpaušanās iespēju, bet tas, kurš vēlas, lai florbolā sasniegtais rezultāts dod kādu plusiņu dzīves CV, noteikti atbildīgāk attiecas pret doto iespēju. Kritisku aci skatoties, ja šodienas padsmitniekiem pagrieztu laika ratu par 15 gadiem atpakaļ, un ja viņi šajā brīdī būtu vienaudži, tad tie, kuri jau velk "Old Crabs" kreklus mugurā, apspēlētu šodienas "Rubenes" jaunatni.

Savu gājumu florbolā esi sācis kā spēlētājs un spēlējošais treneris, tad kā Virslīgas treneris, jauniešu U-19 treneris, tālāk 1.līgas treneris. Daudziem šķita, ka biji jau atēdies florbolu un gribēji atvilkt elpu, taču nekā - atkal atgriezies pie Virslīgas komandas trenēšanas. Kādi bija galvenie faktori, kas tomēr lika pieņemt šādu lēmumu?

- Ar vārdu "treneris" es saprotu kadru, kurš no rīta līdz vakaram ir iekšā sportā. Man tā nav, jo varu tikai daļu no dienas un nedēļas veltīt sportam. Un, tā kā uzskatu, ka katram kādai ievirzei ārpus ikdienas dzīves jābūt, tad man tas ir sports. Izvērtējot iespēju būt klāt šodienas "Rubenes" komandai, pamatkritērijs bija tieši paaudžu maiņa, kas tomēr rada apstākļus, kuri ir interesantāki, nekā vadīt komandu, kurā ir trīs maiņas ar "čempioniem”.

Vai tevi kā treneri uz šo sezonu bija uzrunājušas arī citas (Virslīgas) komandas?

- Nē, nebija uzrunājušas citas Virslīgas komandas.

Lielākā daļa spēlētāju pirms šīs sezonas tev nebija pazīstami. Kā kopumā esi iedzīvojies komandā?

- Pietiekami normāli esmu adoptējies, kaut kāda savstarpējā sapratne arī izveidojusies. Nekāda speciālā grāda man psiholoģijā nav, bet komunicēt dzīve iemācījusi. Uzskatu, ka labi saprotamies, kad jāietur distance un kad nepieciešams drauga plecs.

Kā tu kopumā vērtē aizvadīto sezonu "Rubenes" galvenā trenera amatā? Kas komandai sanāca, kas varbūt neizdevās tā, kā gribētos?

- Ja salīdzina ar iepriekšējo sezonu, tad cipari tabulās, attieksme treniņos un citos nozīmīgos rādītājos liecina - ir kaut kāda pozitīva izaugsme. Ja salīdzina pret "Rubenes" ziedu laikiem, tad vēl pamatīgi jāpiesviedrē krekli. Bet, lai izveidotos kaut kas vērā ņemams, tomēr ir vajadzīgas divas sezonas, un tad trešajā ir pārbaudes darbs, vai bija vērts tās botas un nūjas deldēt!

Tavuprāt, labākā un sliktākā spēle "Rubenes" komandai aizvadītajā sezonā?

- Nospēlējām trīsdesmit spēles. Ja jānosauc pa vienai, tad sliktākā varētu būt mājās pret "Kuršiem", bet labākā izbraukumā pret "Ulbroku".

Vai vari teikt, ka aizvadītajā sezonā "Rubenes" komandā parādījās kāds jauns līderis vai spēlētājs, kurš tevi pārsteidza pozitīvā vai arī negatīvā nozīmē?

- Visi zina, ka komandās, kurās esmu klāt, netiek izcelti labākie vai sliktākie. Mans uzdevums atrast kopsakarības starp visiem, bet, ja lietojam vārdu "pārsteidza" (pozitīvā nozīmē), tad tie ir abi vārtsargi.

Vai nav žēl, ka tevis iepriekš ilgu laiku trenētā Virslīgas komanda "Pārgauja" šīs sezonas noslēgumā tomēr ieņēma augstāku vietu nekā "Rubene"?

- Nē, nē, noteikti nē! Tas tik lieku reizi liek sapurināties. Ik pa brītiņam ir iespēja vienam otru "paķert uz zoba".

Cik zināms, tad esi piekritis sadarbībai ar "Rubeni" vēl vismaz vienu sezonu. Vai bija viegli pieņemt šādu lēmumu?

- Jā, viegli, jo redzu, ka veidojas kaut kas tāds, ko es saprotu ar vārdu KOMANDA!

Vai jau esi domājis par nākamās sezonas komandas aprisēm, mērķiem un sastāva komplektāciju? Vai arī tagad vēl centies izbaudīt brīvo laiku?

- Tā īsti atslābināties neesmu iemācījies. Pietiekami esmu uzkrājis pašmācības ceļā pieredzi, lai ik pa brītiņam domas aizķertos pie nepieciešamajām florbola lietām. Būs saplānots darāmais vasarā un jūlija vidū uz starta līnijas varēs stāties visi, kuri uzskatīs, ka viņu tā brīža sagatavotība atbilst Virslīgai. Varbūt parādīsies kāds, kurš paklīdis pa pasauli, vēl redzu kādus 3-4 spēlētājus no 1.līgas, kuri varētu likt saspringt kādam, kurš pagājušajā sezonā jau tika sastāvā. Pilnīgi normāls process.

Šad tad turnīros pats esi redzams arī skrienam ar nūju rokās. Kāpēc nepiedalies veterānu florbola čempionātā kā spēlētājs?

- Neesmu gatavs vēl zagt tā jau salīdzinoši daudz saviem tuvākajiem atņemto laiku.

Kā ir vieglāk - spēlēt pašam vai stāvēt aiz soliņa un vadīt komandu?

- Savā ziņā abās jomās ir kāds šarms, bet, ja jāsalīdzina, tad vieglāk ir spēlēt.

Tu varētu tā vienā dienā nogriezt kā ar nazi un atteikties no florbola pavisam jeb tomēr esi saslimis neglābjami?

- Iespējams, ka kādi apstākļi varētu likt nogriezt, bet pašlaik izskatās pēc tās otrās diagnozes...

Vai tu seko līdzi arī citās valstīs notiekošajām florbola aktivitātēm?

- Jā, sekoju diezgan cītīgi. Vienīgais - uzvārdus es neiegaumēju.

Un noslēgumā klasiskais jautājums - kura komanda, tavuprāt, šosezon uzvarēs Latvijas čempionātā un kāds būs sērijas galarezultāts?

-Neesmu nekāds izcilnieks prognozēšanā! Atļaujiet neatbildēt.

Intervēja:
Kocēnu Sporta Klubs | Jaunumi