Virslīgas klubu iezīmes, zvaigznītes un vilšanās

Olimps, 6 punkti, 9. vieta

Pirms sezonas daudzi paredzēja rīdziniekiem pēdējo vietu, taču pēc pirmajiem mačiem manas domas mainījās. Sniegums, ko demonstrēja jaunie futbolisti laukumā, izskatījās visnotaļ solīds. Kā izrādījās, līdz brīdim, kad pārējās vienības uzņems apgriezienus. Jo tālāk, jo trakāk. Bez pieredzējušajiem spēlētājiem grūti cerēt uz kaut ko augstu. Viena uzvara sezonā ir krietni par maz, kaut gan Latvijas futbols ir pieredzējis arī trakākus gadus.

Aplamības un vilšanās: Komandas treneru korpuss līdz pat sezonas otrajai pusei bija neatminama mīkla. Oficiāli komandas galvenais treneris bija Mihails Miholaps, bet reāli izskatījās, ka spēlētājus cīņā ved Aleksandrs Rehviašvili (tas tika pamatots ar labāku saziņu ar daudzajiem gruzīniem (kluba uzdevums audzināt gruzīnus?), kuru beigās nemaz nebija tik daudz). Pēc Tamaza Pertijas stāšanās pie stūres šis murgs bija beidzies.

Aizvadīt mājas spēles izbraukumā? Normāli, ja pieskaiti sevi pie sētas līmeņa komandām.

Sastāva komplektācija un tā izvēle bija nesaprotama. Sezonas pirmajā pusē bija gan spēlētāji, gan arī loģika sastāva izvēlē. Otrajā pusē vairs nekas nebija saprotams. Spēlētāji itkā bija, bet tajā pašā laikā – nē. Nekāds komandas kodols sezonas gaitā tā arī neizveidojās. Nepamet sajūta, ka bija iespējams sasniegt vairāk.

Pozitīvais: Klubs sezonu noslēdza, pie tam atsevišķi spēlētāji varētu nākotnē arī sasniegt ko labāku par pēdējo vietu. Diemžēl šeit pārsvarā jārunā par leģionāriem, bet no vietējiem izcelsim Nikolaju Zaicevu, Tomu Rajecki, Jāni Krūmiņu, Artjomu Osipovu. Ar laiku klāt varētu pielikt arī vēl kādu spēlētāju.

Jūrmala-VV, 21 punkts, 8. vieta

Ātri vien kļuva skaidrs, ka no jūrmalniekiem šogad lielas jēgas nebūs. Nav brīnums, ka ātri vien komanda skatītāju acīs asociējās ar pilnā nosaukuma pēdējiem diviem burtiem - "Vienos vārtos”. Sastāva nav, naudas nav, toties ambīcijas un solījumi milzīgi. Pie pozitīvām lietām var minēt tikai Jurija Popkova milzīgo entuziasmu pēc vairākiem gadiem atgriežoties pie Virslīgas kluba trenēšanas. Redzēsim, kas ar šo vienību notiks nākamgad.

Aplamības un vilšanās: Nereti spēlei tikai pieteikti 12-13 futbolisti, starp kuriem bija gan komandas galvenais treneris Vladimirs Babičevs, gan viņa palīgs Igors Stepanovs. Futbolisti muka no šejienes nepārtraukti, kaut gan sastāvs uz papīra bija kaujasspējīgs.

Par jūrmalnieku problēmām šogad runāts pietiekami daudz, jo tieši tās arī raksturo šo komandu 2011. gadā.

Pozitīvais: Skatītāji varēja klātienē vērot Amerikā uzspēlējušo Raivi Hščanoviču, jau pieminēto un sen neredzēto Stepanovu, epizodiski arī citus kādu laiku mazāk manītus futbolistus. Sezonas beigās ieradās arī ļoti simpātisku sniegumu rādošais brazīlietis Leonardo, kuru gribētos redzēt arī nākamgad, bet jau nopietnas komandas sastāvā.

Gulbene, 28 punkti, 7. vieta

Pārliecinoša uzvara 1. līgā, kas lika ar cerībām raudzīties uz debiju Virslīgā. Diemžēl sastāvs starpsezonā bija mainījies ievērojami, tādēļ bija jāsāk lipināt teju jaunu blici. Laikam jau tas būtu arī izdevies, ja arī sezonas laikā komanda nemainītu spēlētājus kā kažokus. Mainījās leģionāri, mainījās Latvijas futbolisti, kas nevarēja neietekmēt sniegumu uz zaļās zālītes. Prieks, ka gulbenieši nebija peramie zēni, īpaši jau savā laukumā. Cerams, ka arī nākamajos gados vietējā publika nāks uz spēlēm kuplā skaitā un tas nebūs viena gada uzplaiksnījums. Lai tas notiktu, jābūt pēc iespējas vairāk vietējo kadru komandas formas tērpā.

Aplamības un vilšanās: Jau pieminētās sastāva pārmaiņas. Sezonas beigās spēlētāji pieteikumā bija, bet reāli laukumā nebija īsti ko sūtīt. Protams, tas ir arī saprotams, jo naudas ziņā labākajiem futbolistiem neko dižu „Gulbene” nevarēja piedāvāt, tādēļ loģiska arī viņu došanās prom. Regulārās sastāva izmaiņas tā arī neļāva līdz sezonas beigām izveidot stabilu vienību. No leģionāriem jāizceļ japāņi, bet pārējie sevi vairāk neattaisnoja, nekā attaisnoja.

Gulbeniešiem laikam jau bija visemocionālākais informators stadionā, taču ne vienmēr viņa teiktais bija adekvāts noteiktajai situācijai. Reglamentā ir minēts, kā viņš drīkst un nedrīkst uzvesties. Par to gulbeniešiem aizrādīja arī LFF. Lai nu kā, arī tas piedod savu odziņu mūsu čempionātam.

Pozitīvais: Gulbenē futbols tika uztverts kā svētki. Latvijā tas ir retums, tādēļ tas vēlreiz pierāda, ka jācenšas uz augstāko sabiedrību tiekties arī citām mazāku Latvijas pilsētu komandām.

Lai arī nedaudz, bet pie spēlēšanas un Virslīgas izbaudīšanas varēja tikt jaunie Gulbenes un Smiltenes futbola audzēkņi.

Gulbene ar savu sniegumu pret līdervienībām prata vēl vairāk saasināt cīņu par čempionu titulu. Šādā veidā tika iegūts diezgan prāvs atbalstītāju loks neitrālo skatītāju vidū.

Importa ceļš Japāna-Gulbene atkal nostrādāja augstā līmenī.

Individuāli gribētos izcelt abus vārtsargus: Albertu Nikoļski un Igoru Labutu. Uz Virslīgas fona nepazuda jau iepriekš šeit spēlējušais Sergejs Mišins, aizsargs Aleksandrs Ivanovs, protams, lielākā uzbrukuma zvaigzne Arevšats Hačatrjans un Kristaps Priedēns. Komanda jāsaglabā un jāturpina progresēt!

Jelgava, 43 punkti, 6. vieta

Salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu sperts solis atpakaļ, jo daudzi no jelgavniekiem sagaidīja cīņu par medaļām. Ātri vien bija skaidrs, ka no tā čiks vien sanāks. Ne visi spēlētāji apstiprināja uz viņiem liktās cerības, pie tam pierādījās, ka divas sezonas pēc kārtas nospēlēt pietiekami augstā līmenī ne visiem ir pa spēkam. Savus punktiņus no favorītiem paņēma, bet daudz tika arī zaudēts pret saviem tiešajiem konkurentiem. Protams, ka sniegumu ietekmēja arī traumas un tāda svarīga vīra kā Oļega Malašenoka došanās prom. Klubs joprojām darbojas kā citiem nevajadzīgo spēlētāju bāze, tomēr gaidīsim arvien lielāku vietējo spēlētāju pieplūdumu, kuru šobrīd ir gaužām maz.

Aplami: Maz bija aplamību Jelgavā, bet „ētikas kodeksa” parakstīšana pirms sezonas sākuma turpinājumā lika vilties. Lai arī tika solīts nelamāties, to darīja gan spēlētāji, gan treneri, kaut gan profesionālajā sportā savaldīt emocijas nevienmēr izdodas. Ideja par kodeksu gan ir apsveicama un atbalstāma. Skatīsimies, kā izdosies to realizēt dzīvē turpmāk.

Šogad Jelgava lielus līdz šim nepamanītos talantus plašai publikai diemžēl tā arī neatrādīja. Jā, bija atsevišķi uzplaiksnījumi līdz tam nezināmajam Mārcim Ošam, labas spēles bija Aleksandram Kļimovam un Gintam Freimanim, bet stabilitātes nebija. Vladislavs Kozlovs gan ticis tuvāk izlasei, tas arī kopumā viss. No Bogdanova, Redjko, Kazuras un Lazdiņa tika gaidīts vairāk.

Pozitīvais: Cilvēki Jelgavā uz futbolu nāk arī šogad, pie tam kuplā skaitā. Bija sasniegts arī tūkstotis, kas ir labs rādītājs Virslīgai.

Vladislavs Kozlovs par sevi visbiežāk atgādināja tieši mačos pret lielklubiem. 16 vārti, no kuriem lielākā daļa pret TOP4 komandām, ir lielisks rādītājs.

Praktiski visa sezona tika aizvadīta bez leģionāriem, šajā rādītājā „Jelgavai” esot vienīgajai. Nākamajā sezonā saglabāt šādu tendenci būs grūti.

Gints Freimanis aizvadīja teju pilnu sezonu, kas savulaik par milzīgu talantu uzskatītajam futbolistam jau ir sasniegums. Cerams, ka par traumām turpmāk aizdomāties vairs nevajadzēs, un Freimanis atkal rādīs to sniegumu, lai viņu aicinātu spēlēt uz Spāniju.

Iepriecināja Mārcis Ošs, bet jaunajam aizsargam vēl būs jāpieliek. Atsevišķas labas spēles Borisam Bogdaškinam, jaunajam Kļimovam. Komandas spēks gan joprojām ir saliedētība.

Jūrmala, 43 punkti, 5. vieta

Vēl viens Virslīgas debitants, kas ienāca ar skaļu blīkšķi. Labi, ka pozitīvu. Jūrmalas pirmās komandas gods vismaz uz sezonu ticis tieši parastajai „Jūrmalai”. Laba leģionāru atlase, spēcīgi vietējie kadri, kā arī darbīgs treneru korpuss. Bieži vien līdz lielām uzvarām pietrūka pāris minūšu, kā arī tiesnešu labvēlības. Žēl, ka futbolistiem līdz sezonas beigām pietrūka spēku, savukārt vadībai mērķtiecības galvenā trenera Soferbija Ješugova saglabāšanai. Kopumā sasniegtā piektā vieta gan laikam ir maksimums, uz ko varēja cerēt jūrmalnieki. Komandas sastāvs, kā jau tas pienākas teju visiem mūsu klubiem, nomainījās, bet pamatkodols tika saglabāts, pie tam sezonas vidū izdevās pastiprināties ar vīriem, kuri naudu pelnījuši arī ārzemēs: Guntaru Silagaili un mūžam jauno Vītu Rimku. Savu ieguldījumu deva arī principiālie konkurenti „Jūrmala-VV”, no kuriem pārbēga pamatsastāva futbolisti.

Aplamības un vilšanās: Krievu speciālista Soferbija Ješugova došanās prom. Skarbs vīrs, kuram neesot izdevies nokārtot vīzu palikšanai Latvijā. Atstāja spēcīga speciālista iespaidu. Igora Stepanova vadībā komandai tik labi vairs nesekmējās un arī spēles zīmējums vairs nebija saprotams.

Madonietis Maksims Daņilovs iespaidīgi iesāka sezonu, bet vēlāk zaudēja ne tikai rezultativitāti, bet arī vietu sastāvā. Diemžēl viņam līdzīga aina bija novērojama arī līdz šim. Formas kritums raksturojis arī talantīgo krievu Konstantīnu Belovu, vārtsargu Pāvelu Nagli un citus. Skarbākais ir tas, ka tas notika ar tiem vīriem, uz kuriem balstījās komandas sākotnējie panākumi. Edija Ivaško došanās prom sezonas vidū nebija starp pozitīvajiem momentiem. Tuvojoties sezonas beigām, jūrmalnieku sastāvs kļuva arvien latviskāks, kas liek aizdomāties par naudas taupīšanu.

Jau pēc sezonas beigām kluba vadība izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka tiks veikta iekšējā izmeklēšana, jo radušās aizdomas, ka atsevišķi futbolisti tīšām spēlējuši sliktāk = totalizatoru. Slava un gods, ka tas tika atklāts arī pārējai sabiedrībai.

Pozitīvais: Komandai bija savs atbalstītāju pulks, kurš allaž centās būt aktīvs. Skatītāju skaits tribīnēs gan ne tuvu nebija tas lielākais.

Vīts Rimkus joprojām ir lielisks. Atnācis palīgā sezonas otrajā pusē, Rimkus guva 10 vārtus, ielaužoties visa turnīra labāko bombardieru septītniekā.

Labi darbojās kluba oficiālā mājaslapa. Jā, krievu valodā, tomēr tur bija gan video apskati, gan arī video intervijas, kas ir apsveicami.

Pie negatīvā pieminējām vairāku futbolistu vārdus, kuri līdz sezonas otrajai pusei savu sportisko formu nesaglabāja, bet viņu labais sniegums, kaut vai tikai pirmajā daļā, arī ir uzslavējams. Laba sezona Vadimam Gospodaram, aizsardzībā solīds sniegums Denisam Sokoļskim, Dmitrijam Šiļukam, kā arī pussargam Rolandam Krjauklim.

Paldies klubam, ka Latvijas publikai tika atrādīts Itālijas A Sērijā uzspēlējušais aizsargs Daniels Ola. Iespējams, labākais visa čempionāta spēlētājs.

Nākamajā apskatā par TOP4 klubiem! Mīliet, latvju bāleliņi, Virslīgu!