Tarasovs: "Turcijā maksāja lielu naudu, taču izvēlējos futbolu un Latvijas izlasi"

- Droši vien jāsāk ar to, kādēļ Turcijā lauzi līgumu.
- Bija tā, ka pirmo pusgadu tur spēlēju, viss bija kārtībā, bet pēc tam bija treneru maiņa. Viņš atbrauca ar diviem trim saviem spēlētājiem. Turcijā drīkst spēlēt tikai pieci ārzemnieki. Viņš atnāca ar trim jauniem leģionāriem, bet mums tolaik jau bija kādi pieci. Es tur spēlēju kā aizsargs, bet Turcijā patīk spēlēt uzbrūkošu futbolu. Mani vienkārši aizsūtīja uz tribīnēm, bet līdz šai dienai nezinu, kādēļ tā notika. No vecajiem viens aizgāja, un mēs palikām septiņi ārzemnieki. Un divatā sēdējām malā. No leģionāriem es biju vienīgais aizsargs.

- Cik drīz pēc treneru maiņas zaudēji vietu sastāvā?
- Viņš atnāca pirms izlases spēles Portugālē, un es pēc viņa ierašanās aizvadīju kādas piecas sešas spēles. Guvu arī vienus vārtus, izdarīju vienu rezultatīvu piespēli. Domāju, ka viss būs kārtībā. Bet ziemā aizbraucām uz Antāliju, kur septiņas dienas bija nometne. Pēc nometnes aizbraucām atpakaļ uz Giresunu, un pirmajā spēlē es biju uz soliņa. Pēc tam parunāju ar treneri, kāpēc tā notiek, varbūt man vajag pie kaut kā vairāk strādāt. Tad viņš man tā agresīvi pateica, ka viņš neuzskata par nepieciešamu man paskaidrot, kāpēc tā notika. Pēc tam pusgadu sēdēju tribīnēs.

- Par to, ka lauzīsi līgumu, izlēmi jau iepriekš vai pēdējais piliens bija neizsaukšana uz izlasi?
- Pirms tam bija vēl viens izlases sasaukums pret Šveici un Gruziju, kurā es vispār nespēlēju. Tobrīd jau galvā pie sevis pieņēmu lēmumu, ka gribu mainīt klubu. Tāpēc, ka es vēlos spēlēt izlasē, man tas ir svarīgi.

Igors Tarasovs pagājušā gada novembrī pret Portugāles izlases un Milānas "Inter" pussargu Žuau Mariu. Savā pagaidām pēdējā spēlē valstsvienībā. Foto: LFF.lv

- Cik saprotu, tev Turcijā bija diezgan labs līgums. Tā ka var teikt, ka sportisko pusi izvēlējies pāri naudai?
- Jā. Ja runājam par naudu, tad nekur Eiropā nemaksā tā, kā to dara Turcijas 1. līgā. Parunājām ar ģimeni, un es vienkārši pateicu, ka man ir 28 gadi un ka es vēl gribu spēlēt. Varēju palikt Turcijā vēl uz gadu, nespēlēt un saņemt naudu, bet pēc tam, nezinu, atbraukt atpakaļ uz Latviju un spēlēt šeit. Taču, kad parādījās Vroclavas variants, ilgi nedomāju.

- Intervijā Polijas medijos sacīji, ka Turcijā saņēmi trīsreiz vairāk nekā Bjalistokā.
- Tā pateicu, taču pēc tam padomāju, ka īstenībā tās bija pat piecas vai sešas reizes vairāk. Turcijā maksā ļoti daudz. Bet es vēl gribu spēlēt futbolu.

- Kā bija ar algas izmaksu? Nekas nekavējās? Dienvidos mēdz būt šāds niķis – solīt vienu, bet realitātē maksāt pavisam citu summu.
- Nekas nekavējās, nebija nekādu problēmu. Turcijā dažos klubos ir tā, ka var apsolīt, teiksim, 300 tūkstošus eiro par sezonu, bet maksāt ko citu. Ir tādi gadījumi. Piemēram, Superlīgā bija tāds klubs "Gaziantepspor", kas tagad spēlē 1. līgā. Viņiem vispār bija līgumi 400-500 tūkstošu eiro apmērā, bet viņi algas nemaksāja kādus astoņus mēnešus. Kam tas ir vajadzīgs – sēdēt Turcijā un nesaņemt naudu. Bet manā klubā viss bija kārtībā. Tikai trenējos, un alga vienmēr bija laikā.

- Ja minēji 5-6 reizes, tad pieļauju, ka šā gada laikā nopelnīji vairāk nekā Baltkrievijā un Polijā kopā.
- Jā, varbūt, ka tā pat varētu būt.

- Šķiet, februārī bija viens gadījums, kad federācija tevi sodīja vai brīdināja par izskriešanu laukumā, kaut gan nepiedalījies mačā. Tā kā turku valodu neprotu, bija grūti saprast, kas īsti notika.
- Jā, jā, atceros. Es biju tribīnēs, un Turcijā ir aizliegts iet laukumā un svinēt uzvaru, kamēr tiesneši nav pametuši laukumu. Es uzgāju, kad viņi tur vēl bija. Neko citu es neizdarīju, vienkārši uzgāju laukumā, ko nedrīkstēju darīt. Tiesneši to ierakstīja protokolā, un pēc tam federācijā to izskatīja un atsūtīja vēstuli uz klubu. Prezidents un direktors man neko neteica, un es pats par to uzzināju tikai internetā.

- Tev bija vēl kādi citi varianti vai Vroclava bija pirmā, kura izteica konkrētu piedāvājumu?
- Tieši tā, Vroclavas interese bija visnopietnākā. Vroclava piezvanīja, un aģents sacīja, ka ir tāds variants. Runāju ar viņu sporta direktoru, un piedāvājums bija diezgan nopietns un konkrēts. Visvairāk man patika tas, ka sarunas nebija tādas, ka varbūt kaut kur kaut ko… Pateicu, ka man viss patīk un es braukšu.

Igors Tarasovs Vroclavas "Śląsk" rindās atzīmē vārtu guvumu pārbaudes spēlē pret pēc spēka otrās līgas komandu Čenstohovas "Rakow". Foto: slaskwroclaw.pl

- Ņemot vērā, cik daudz izlases spēlētāju atgriežas Latvijā, pieļāvi arī šādu domu? Vai tikai un vienīgi ārzemes?
- Vēl gribu spēlēt ārzemēs, cik ilgi vien būs tāda iespēja. Jā, bija arī tādas domas par atgriešanos, bija arī interese, bet nekā tāda konkrēta. Dažas personas zvanīja, bija varianti, bet tagad negribu teikt, kādi. Bija arī varianti par palikšanu Turcijā citās komandās, tomēr Turcijā dzīve eiropiešiem vispār ir grūta. Ar mani kopā bija arī ģimene. Sarežģīti…

- Tu arī biji diezgan tālu no Ankaras vai Stambulas. Lai gan, no otras puses, biji blakus Melnajai jūrai.
- Uz spēlēm lidojām, un nekad tie nebija tiešie reisi. Lidojām caur Stambulu, caur Ankaru, tā ka arī šajā ziņā bija grūti. Lidojām divas dienas pirms spēles, un vispār nebija brīvdienu. Piemēram, Giresunā atgriežoties sešos no rīta, jau vienpadsmitos bija treniņš. Sadzīve? Ir sava specifika. Kā jau teicu, mums, eiropiešiem, tur ir grūti. Viņi ir laba nācija, bet ir grūti saprast dažas lietas. Arī valodu nezināju. Man tā bija pati sarežģītākā valoda, kādu biju dzirdējis. Lai iemācītos, domāju, ka vajadzētu kādus divus gadus.

- Kāds bija pats lielākais pārsteigums, šoks Turcijā?
- Pats lielākais pārsteigums bija tad, kad parakstīju līgumu. Ar armiju saistīts, protams. Toreiz man bija variants ar Skotijas "Hamilton Academical", bija pārrunas ar prezidentu. Kad parādījās variants Turcijā, ilgi domāju. Pieņēmu lēmumu, ka finansiālajā ziņā viss ir super un ka braukšu uz turieni. Parakstīju līgumu, aizbraucu uz treniņnometni, kas bija kādus 50 kilometrus no Ankaras. Un pēc trīs dienām notika tas viss [apvērsuma mēģinājums]… Nodomāju – kur gan es esmu atbraucis… Kas notiek?! Un tobrīd jau gribēju braukt mājās – nekādas naudas man nav vajadzīgas, nekāds futbols, tikai gribēju mājās. Visi komandas biedri teica, ka, ja apvērsums būtu izdevies, tad būtu liela problēma tikt ārā no valsts. Bija diezgan baisi.

- Giresuna īstenībā nav nemaz tik tālu no robežas un visiem konfliktiem, kas tagad kaimiņos notiek.
- Kad ierados Giresunā, biju domājis ar ģimeni varbūt braukt uz Gruziju vai kur citur. Pēc tam parunāju ar prezidentu, un viņš teica, ka viss ir kārtībā un, ja būs kādas problēmas ar ģimeni vai vēl kaut ko, viņš palīdzēs. Centās izdarīt visu, lai mēs varētu mierīgi dzīvot.

- Medijos visu laiku arī var dzirdēt par teroraktiem Stambulā un citās pilsētās.
- Skatoties Turcijas televīziju, tur katru nedēļu kaut kas notika. Tie, ko mums rāda šeit, Eiropā, ir tikai lieli gadījumi. Bet tur kaut kas notiek katru nedēļu, un tā, ko rāda Eiropā, ir tikai maza daļa no visa. Man, par laimi, viss bija kārtībā.

- Kur ir trakāki fani – Turcijā vai Polijā? Lai gan Superlīgā tas viss noteikti ir daudz lielākos apmēros nekā 1. līgā.
- Turcijā fani, jā, ir diezgan agresīvi, bet tajā pašā laikā arī diezgan draudzīgi. Polijā, ja ņemsi trīs punktus katru nedēļu, fani tevi mīlēs. Ja ne, tad kritika būs tāda, ka internetā labāk vispār neko nelasīt. Ja Turcijā fani atbalsta savu komandu, tad viņi to arī dara, un futbolisti ir kā fanu draugi. Jā, pēc zaudējumiem kādus vārdus var pateikt, bet pret spēlētājiem nav tādas agresivitātes.

- Uz ielām tevi atpazina?
- Jā. Pilsēta bija diezgan maza. Ejot uz veikalu vai kur citur, visi palīdzēja, jo zināja, ka es nerunāju turku valodā (smejas). Angļu valodā viņi nerunā vispār, tā ka, ejot uz veikalu, vajadzēja Google Translate palīdzību (smejas).

- Uz kādu grandu spēli izdevās aiziet klātienē?
- Nesanāca. Nekas nebija tuvumā – tikai Trabzona -, un treniņos biju no deviņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Deviņos rītā braucām uz treniņbāzi, tur palikām līdz astoņiem vakarā. Katru dienu, atbraucot mājās, gribēju palikušo laiku pavadīt ar ģimeni, ar bērniem. Nebija īsti laika, lai kaut kur brauktu. Un vajadzētu lidot. Man lidošana ne pārāk patīk. Paliku mājās.

- Par Superlīgu skaidrs – milzīga mediju interese, pilnas tribīnes, televīzija u.t.t. Kā ar to bija 1. līgā?
- Kad atbraucu uz turieni, pirmās piecas vai sešas spēles vispār nekur nerādīja, un par tām nebija nekādas informācijas. Pēc tam septīto maču sāka rādīt televīzijā. No medijiem nebija tādas intereses kā Polijā. Kāds žurnālists atnāca, kaut ko pajautāja, tas arī viss. Bet tagad, cik zinu, līga parakstīja līgumu ar BeIN Sports kanālu, un no pirmā apļa visas spēles rāda. Intervijas u.t.t.

Superlīgā televīzijas līgums ir lielāks par 500 miljoniem eiro…
- Jā, Turcijā naudas ir traki daudz.

- Ja par to tēmu runājam, tev pašam ir izskaidrojums, kādēļ Turcijas klubi pēdējos gados izgāžas Eirokausos, lai gan spēlētāji tiek pirkti ļoti pieklājīga līmeņa? Arī šogad – "Galatasaray" piekāpās zviedriem ("Ostersund", 0:2, 1:1), "Fenerbahce" vispār divreiz zaudēja maķedoniešiem ("Vardar", 0:2, 1:2).
- Polijā ir tā pati situācija.

- Jā, Polija ir vienīgā "Top 30" līga, kurai Eiropā vairs nav neviena kluba.
- Domāju, ka galvenā problēma ir tā, ka Polijā vai Turcijā pēc sezonas beigām futbolistiem īsti nav laika atpūsties. To ļoti labi zinu, jo pats biju tādā situācijā, kad spēlēju "Jagiellonia". Finišējām trešajā vietā Ekstraklasē un nākamajā sezonā Eiropas līgā sākām otrajā kvalifikācijas kārtā. Man bija trīs dienu atvaļinājums. Ko gan pēc trim dienām var izdarīt… Nav ne emociju, ne spēka. Un, kad jāspēlē ar klubiem, piemēram, no Lietuvas, kuriem sezona ir vidū un kuri trenējas… Otrajā kārtā spēlējām pret Lietuvas komandu ["Kruoja"], un pirms tām spēlēm mēs bijām trenējušies tikai divas nedēļas pēc atvaļinājuma. Viesos uzvarējām tikai ar 1:0, un tā bija ļoti smaga spēle. Jā, nākamajā uzvarējām pārliecinoši [8:0], bet pēc tam spēlējām pret Kipras "Omonia". Arī viņiem bija atvaļinājums, un mēs bijām diezgan līdzīgās situācijās. Mājās nospēlējām 0:0 un viesos zaudējām ar 0:1. Šosezon poļiem un turkiem bija tas pats – nav atpūtas. Ja paskatās uz rezultātiem kopumā, redzams, ka tie ir labāki klubiem, kuriem rit sezona. Viņi gan fiziski, gan emocionāli ir pārāki pār komandām, kuras ir stiprākas uz papīra.

- Kad Igors Tarasovs meklē jaunu klubu, tu aģentam saki, lai meklē komandu, kurai vajag centra aizsargu? Vai tomēr joprojām balsta pussargu?
- Pirmkārt, jā, pateiktu, ka gribu spēlēt kā balsta pussargs. Man nav problēmu spēlēt kā vienā, tā otrā pozīcijā. Ierodoties Vroclavā, runāju ar treneri, un viņš teica, ka viņi mani uzskata par balsta pussargu. Taču bija tāds gadījums, ka pēdējā pārbaudes spēlē malējais aizsargs [Kamils Dankovskis] sarāva krusteniskās saites. Un mūsu centra aizsargs [Mariušs Pavelecs] pārgāja uz aizsardzības labo malu, bet es nosēdos uz aizsardzības centru. Pēc tam mēs paņēmām [īrē] slovēni Joviču [janvārī viņš no Krakovas "Wisla" par 300 tūkstošiem eiro pārgāja uz Turcijas "Bursaspor" – A.S.], kurš spēlē labajā malā, un es varēju atgriezties savā iepriekšējā pozīcijā [Jovičs gan kļuvis par kārtējo spēlētāju "Śląsk" lazaretē, līdz ar to Tarasovs atkal spēlē aizsardzībā].

Foto: slaskwroclaw.pl

- "Slask" pirms laikam pieciem gadiem kļuva par čempioni, taču pēdējos četros gados trīsreiz netika pat astotniekā. Kāds mērķis ir šai sezonai?
- Tagad mums ir ļoti laba komanda, ļoti labi spēlētāji, un mērķis ir tik trijniekā.

- Šobrīd līdz tam gan ir patālu [sarunas brīdī "Slask" bija tabulas vidū, taču tagad nav zaudējusi jau astoņās spēlēs pēc kārtas (4-4-0, vārti 14:9) un tikai par uzvaras tiesu atpaliek no līderes Zabžes "Górnik"].
- Jā, šobrīd esam astotajā vietā, bet pirmajās spēlēs diezgan viegli pazaudējām vērtīgus punktus. Ļubinā "Zaglebie" zaudējām ar 0:1. Viņiem bija sarkanā kartīte, neiesitām kādus trīs ļoti labus momentus, viens no tiem bija sitiens tukšos vārtos, un pēdējā minūtē viņi iesita no standartsituācijas. Līdzīgi bija pret "Termalica", Maksimenko un Gutkovska komandu. Bijām vadībā ar 1:0 un ielaidām pēdējā sekundē [kompensācijas laika sestajā minūtē, rezultatīva piespēle Gutkovskim – A.S.]. Būtu mums tagad par trim četriem punktiem vairāk, varbūt jau būtu trijniekā.

- Spēle pret tavu bijušo klubu "Jagiellonia" bija īpaša [neizšķirts viesos 1:1 vairāk nekā desmit tūkstošu skatītāju klātbūtnē]?
- Jā, atbraucot satiku trenerus, direktorus – visas personas, ar kurām strādājām kopā gandrīz divas sezonas. Bija diezgan emocionāli. Arī fani mani atbalstīja. Pēc spēles aizgāju pie viņiem, aplaudēju, un viņi aplaudēja pretī.

- Parakstot līgumu ar Vroclavu, diezgan daudz medijos tika tiražēts, ka spēlēsi kopā ar Jakubu Kosecki. Tas vairāk bija tikai preses un paša kluba uzpūsts burbulis, publicitātes triks vai tomēr starp jums ir kādas īpašas attiecības?
- Tas vairāk bija tikai mārketings. Man ar viņu nav nekādu problēmu. Mēs parunājām, pasmējāmies, atcerējāmies, kā toreiz viss notika. Un tas arī viss. Medijiem Polijā patīk to darīt, radīt ažiotāžu. Starp mums nekādu problēmu nav.

Igors Tarasovs un Jakubs Koseckis. 2015. gada maijā pēc zaudējuma izbraukumā Varšavas "Legia" (0:1) Tarasovs, tobrīd būdams "Jagiellonia" spēlētājs, dusmās spēra pa TV mikrofonu un trāpīja Varšavas kluba preses sekretārei. Koseckis viņu aizstāvēja un par spīti ievērojamai komplektācijas atšķirībai bija gatavs izkauties ar Tarasovu, līdz kam gan nenonāca. Foto: slaskwroclaw.pl

- Cik atšķirīgs ir līmenis Polijas Ekstraklasē un Turcijas 1. līgā?
- Domāju, ka Ekstraklase ir daudz organizētāka. Ja runājam tīri futbola ziņā, nemaz nerunājot par visu, kas notiek tam apkārt. Tieši futbola ziņā Polijā viss ir daudz organizētāks, sakārtotāks. Spēles disciplīna, spēles analīze, statistikas analīze, treneri, kuri to visu analizē. Šajā ziņā Polijā ir trīskārt labāk. Turcijā ir spēlētāji, kuri ir individuāli ļoti meistarīgi. Vēl nekad nebiju spēlējis kopā ar dažiem tādiem spēlētajiem kā Giresunā, kuriem var atdot bumbu, un pats tad mierīgi iet uzpīpēt. Viņi bumbu muļķīgā veidā nepazaudētu nekad. Tehniskā ziņā viņi bija super. Ja komandai pieliktu klāt labu treneri, labu analītiķi vai ko tādu, tad Turcijas 1. līgā varētu uzvarēt jau ziemā [sezonas vidū].

- Tie tehniskie spēlētāji bija vietējie vai leģionāri?
- Turki. Turki no Vācijas [komandā bija pieci Vācijas turki, pussargs Gvido Kočers 2. Bundeslīgā bija aizvadījis 84 spēles un guvis deviņus vārtus – A.S.].

- Turcijā pie spēles analīzes nestrādājāt vispār?
- Kaut kāda analīze bija. Gājām uz konferenču zāli, kurā bija tikai viens televizors. Viņi parasti rādīja, kā mēs spēlējam, un teica, ka šeit ir tas un tas, šeit ir tāda kļūda un tāda kļūda. Bet, kā šīs kļūdas labot, neviens neteica. Paskatījāmies video un gājām prom. Skatījāmies kā tādu filmu – paskatījāmies, un viss. Sapulcēs galvenā trenera nebija vispār. Viņš atnāca, kaut ko pateica un aizgāja. Trenera asistents sēdēja ar mums, ar pulti visu parādīja, un tad gājām uz treniņu.

- Esi atgriezies savā labākajā formā? Vai tomēr vēl nepieciešams kāds laiciņš?
- Jā, fiziski tagad jūtos ļoti labi. Daudz labāk nekā Turcijā. Tā bija pirmā reize manā karjerā, kad nespēlēju tik ilgu laiku. Ārzemēs esmu jau kopš pārejas uz Grodņas "Neman" [2014. gadā, vēl pirms tam 2012. gadā bija pusgads Azerbaidžānas "Simurq" – A.S.], un katrā klubā, kurā biju, es spēlēju. Katram spēlētājam ir tādas reizes, kad viņš nespēlē, jo neatrodas savā labākajā fiziskajā vai sportiskajā formā. Bet tā, kā sanāca Turcijā… Tāds gadījums, kad nespēlēju pussezonu, bija pirmoreiz manā dzīvē. Tad sajutu, kā ir pazaudēt visu, ko biji līdz tam ieguvis. Tāpēc jutu, ka nepieciešams kaut ko mainīt, un jau bija skaidrs, ka man tur nav nākotnes.