Ja cirvim ir tikai kāts...

Pirms divām nedēļām tauta vārījās – Latvijas bobsleja izlases līderis Jānis Miņins tika izmests no komandas, neatbilstošas attieksmes dēļ. Lai kā tur viena vai otra puse gribēja delikāti pasniegt šo jautājumu, doma tāpat bija skaidra un vienkārša – Miņins neklausīja izlases galvenajam trenerim Sandim Prūsim. Ja neklausa trenerim, tad ir divi ceļi – vai nu malā paiet sportists, vai treneris. Kāpēc Latvijas izlase izvēlējās upurēt sportistu? Tāpēc, ka Miņina personā Prūsis redzēja savu spoguļattēlu, savos labākajos karjeras gados. Labi atceros Soltleiksitijas olimpiādi, pirms kuras vairākiem pasaules bobsleja pilotiem palūdzām izteikties par viņu kolēģa Prūša spēku: visi kā viens apgalvoja, ka Sandis brauc un stūrē filigrāni, viņš ir augstas klases bobslejists, tikai ar vienu mazu, bet būtisku atkāpi – ja Prūsis paliks savā fiziskajā varēšanā startā tikpat spēcīgs (viņi neteica – nevarīgs), kāds ir šobrīd, tad viņam augstākās bobsleja virsotnes neredzēt. Skaidri un nepārprotami. Proti, tieši pilota fiziskā spēka dotumu knapums bija tas nieks, lai Sandis kļūtu par izcilu bobslejistu. Labs viņš bija, tāpat kā Miņins, taču – valstij, kura bobsleja pasaulei ir devusi olimpisko čempionu, ar labu ir par maz. Ja šai valstij ir sava trase un vēl vairāk – tagad arī sava starta estakāde, ko mēs jau varam pielīdzināt siltumnīcas apstākļiem – neko mazāku par medaļām un labām vietām būtu nepieklājīgi prasīt. Starp citu, no visiem, kas tur šļūkā... Prūsis to labi saprata un tāpēc prasīja. Viņam nepiemīt greizsirdība, tikai skaidri noteikumi, pēc kuriem viņš vēlas spēlēt gan pats, gan liek to darīt saviem padotajiem.

Nolikt pie vietas Miņinu – arī tam vajag dūšu, jo tāpat taču bija skaidrs, ka līdzjutējs nostāsies sportista pusē. Tas ir dabiski, jo atlēti ir priekšplānā, viņu padarīto redz uz ekrāniem, viņi smaida un rāda zobus intervijās. Nav šaubu, ka Jānis bija iztēlojies tādus notikumu pagriezienus, paturot azotē atkāpšanās ceļus, kurus ārkārtas gadījumā bija gatavs izmantot. Tikai tā var izskaidrot viņa mistisko ņemšanos ar konsultācijām – te viņš ar Beļģijas izlases dāmām, te ar Slovākijas večiem... Maigi izsakoties – jocīgi, skarbi sakot – nenopietni. Tas viss laikā, kad pašam vajadzētu tā kā prasties ar attieksmi pret tiešajiem pienākumiem, laikā – kad no viņa prasa maksimālu atdevi trasē un treniņos. Vajag saprast un laikam atzīt – Miņins ir labs bobslejists, bet šobrīd sasniedzis plauktu, kurš viņam pašam šķiet gana augsts diezgan. Ja mūsu mērķis ir izcirst pasaules labākos, tad šāda pašapmierinātība ir nevis progress, bet regress. Ja Prūsis savulaik nebūtu sēdējis uz tiem pašiem dēļiem, tad droši vien viņš Jānim nopirktu arī šūpuļkrēslu, taču Sandis saprot, ko nozīmē iet mežā ar cirvi, kam ir tikai kāts. Labs kāts, var pabaidīt visus, kas nāk pretī, vienīgā nelaime – neko nevar nocirst...

Vai Maskalāns ir labāks par Miņinu? Nav. Šobrīd. Bet tas, ka Eiropas čempionāta ieskaitē Edgars gan divniekos, gan četriniekos parādīja, ka viņš jau tuvākā laikā brauks labāk – tas gan ir skaidrs. Tagad mēs redzam ar konkrētu piemēru, ka labs Latvijas pilots, kas ir fiziski spēcīgs, spēj konkurēt ar pasaules labākajiem ne tikai četriniekos (Miņina stihija), bet arī divniekos, kas bija mūsu pēdējo gadu bezcerīgākais pasākums. Starp citu, arī paša Prūša izpildījumā. Bet lieta vienkārša – četriniekos savu nevarēšanu pilots pārcēla uz tiem trijiem aiz muguras, divniekos puse no spēka sanāca uz paša kājām un rokām... Un tad arī rezultāti bija nekādi. Sen jau vairs necerējām, ka Latvijas bobsleja divnieks var iebraukt labāko desmitniekā, jo likās – mēs to vienkārši nevaram. Varam gan! Kas notiks ar Jāni Miņinu? Viņš meklē un nevar atrast, pazudis tulkojumā, trasē, sniega kupenā. Sportists noteikti ir pelnījis kaut vairāk par to, kur šobrīd atrodas. Bet – viņam pašam ir jāvēlas un tikai tad lietas kārtosies apkārt loģiski. Tagad viss sanācis šķībi un Jānis to labi saprot. Ceram, ka saprot...