Peka R.: "Brīvdienu nebūs..." 

- Kas notiek ar šo komandu, ko Jūs redzat kā treneris?
- Mums ir daudz labu spēļu un ikviens spēlētājs komandā saprot, kādu hokeju mēs gribam parādīt. Esam uzvarējuši, bet ir sanācis arī zaudēt. Es teiktu, ka tas ir iemaņu vai talanta trūkums, kad neesam pratuši gūt vārtus. Tagad paņemam pēdējo nedēļu pirms pārtraukuma – mēs vinnējām Jugru ar vieniem gūtiem vārtiem, ar solīdu spēli aizsardzībā. Tad mēs vinnējām maču Liepājā pret Magņitagorsku – bullīšos, tā bija laba spēle, ar labu pašatdevi. Tad bija zaudēts vakars pret Omsku, tomēr redzēju no spēlētājiem attieksmi. Un tad – cīņa pret Severstaļ, kuru nevaru izskaidrot. Šo zaudējumu es nesaprotu.

- Vai pirms mača jau nevarēja nojaust, ka šovakar zaudēsim?
- Es to nejutu, jo viss pirms spēles un spēles dienā bija kārtībā. Komforts. Ja mēs spēlēsim kā komanda, ja mēs cīnīsimies, būs cieša segšana, ja mēs izdarīsim uz laukuma visas pamata lietas, ko zinām, ko darījām iepriekšējās trīs spēlēs – tad viss būs kārtībā. Tā mēs kopā spriedām. Un tad sākās spēle un nekas no pārrunātā nebija uz laukuma pat redzams. Tas man nepalika skaidrs.

- Vai pavaicājāt to spēlētājiem – kas notika?
- Redz, te ir interesanta lieta ar jautājumu un atbildi. Ja treneris prasa no spēlētājiem atbildi uz konkrētu jautājumu, viņš vienmēr saņem to atbildi, ko pats gaida. Tā tas ir bijis cauri laikiem. Taču patiesībā tu spēlētāju galvā ar šo jautājumu iekšā netiec. Kas notika pret Severstaļ? Mana versija - puiši bija uz laukuma, taču mentāli viņi tur nebija. Viņi domāja, ko darīs pirmdien. Ko viņi darīs trīs iedotajās brīvdienās. Tā turpmāk nebūs, es to mainīšu.

- Kā?
- Es nedošu brīvdienas pēc spēlēm... Lielisks piemērs ir Severstaļ – viņi pie mums atbrauca, iekrājuši trīs vai četru zaudējumu sēriju. Tās visas bija izbraukuma spēles. Ko viņu vadība pateica hokejistiem pirms spēles ar Rīgas Dinamo? Ja jūs šo spēli zaudēsiet, sākot ar rītdienu jūs trenēsieties visu nedēļu – bez brīvdienām. Tas viņus motivēja, viņi nospēlēja solīdi, tas bija labs hokejs. Bet – mēs vienalga tajā vakarā viņus varējām vinnēt. Ar atrunu - ja mēs spēlētu to spēli, ko protam. Iedošu vēl vienu piemēru, lai izprastu, kāda ir spēlētāju psiholoģija, viņu domāšana. Mēs spēlējām pret Ņeftehimik izbraukumā – pēc otrās trešdaļas viņu ģenerālmenedžeris esot iegājis savas komandas ģērbtuvē un pateicis: jums būs dubultas prēmijas, ja vinnēsiet šo maču. Mēs atgriežamies uz ledus un, ko es redzu: pretinieku komandas kapteinis, kas atrodas piecus metrus no mūsu aizsarga - lec, krīt un ir gatavs bloķēt metienu. Tajā brīdī tu sev pavaicā – klau, kas notiek? Kad vēlāk saliec kopā notikumus laukumā un faktus – saproti. Protams, spēlētājus var motivēt dažādi un normāli būtu, ka profesionāli atlēti paši saprastu, kas ir viņu izaicinājums šajā spēlē. Kas ir jāizdara, lai spēlētu labāk. Bet arī tad, virsuzdevums paliek nemainīgs – izdari visu komandas interesēs, izdari visu, lai komanda uzvarētu. Ja viens no maiņas paņem ripu un vadās pa zonu, tā nav pareiza attieksme pret komandu, tā šī maiņa nedrīkst spēlēt. Ja mēs kaut mazliet samazinām ātrumu un pārturam ripu, mums ir problēmas katrā mačā, katru vakaru.

- Ja jau mums ir talantīgu vai meistarīgu spēlētāju deficīts, nomainām viņus pret labākiem...
- Teorētiski, šī komanda var piesaistīt neierobežotu skaitu ārzemju spēlētājus. Kur paliek labākie Latvijas hokejisti? Labākos mierīgi savāc krievu klubi, jo viņi maksā vairāk. Daži ir Amerikā. Kas notiek šeit uz vietas? Nav konkurences. Ideāli būtu, ja viens spēlētājs nevar, tad otrs ir vietā un saka – es to izdarīšu, es to protu, varu. Diemžēl, tādu iespēju nav. Es arī gribētu redzēt šajā klubā vairāk vietējo, nekā importa spēlētājus, bet jums ir jāsaprot – vai to jūs gribat un varat atļauties tieši tagad.

- Jo tieši tagad jums ir jāspēlē KHL...
- Jā, šī nav viegla līga – manā piezīmju grāmatiņā tā ir otra labākā pasaulē. Šogad paņemt labus ārzemju hokejistus arī nav vairs tik viegli kā iepriekš. Pirms trīs nedēļām mums padomā bija uzaicināt vienu kanādieti, kas neiekļuva NHL un nolēma braukt uz Eiropu. Normunds (ģenerālmenedžeris Sējējs -aut.) sazinājās, viss izskatījās cerīgi. Taču – atcerēsimies, kas notika ar Jaroslavļas komandu sezonas sākumā. Daudzi ārzemju spēlētāji baidās braukt uz šejieni un aizvadīt sezonu, kur ir tik daudz pārlidojumu – tā vietā viņi paņem, piemēram, Šveices piedāvājumu, kur izbraukumos komandas dodas ar autobusiem. Tā tas notika arī mūsu gadījumā. Hokejisti atstāj uz galda lielāku naudu, lai paliktu komfortablākos un drošākos apstākļos.

- Kā notiek komandā ārzemju spēlētāju meklēšana – jūs to darāt kopā ar menedžeri, vai tas ir savādāk?
- Ja mums ir kāds spēlētājs padomā, mēs apspriežam kopīgi  – Normundam ir kontakti un paziņas, man ir savs padomdevēju loks... Un tad pieņemam lēmumu.

- ...un paņēmāt Šindelu?
- Tobrīd mums bija kritiska situācija, vajadzēja papildinājumu un viņš bija vienīgais atbilstošais, kas tobrīd atradās tirgū pieejams. Mums nebija lielas izvēles tajā brīdī.

- Jūs allaž esat bijis slavens ar drosmi, uzticēties jaunajiem spēlētājiem. Kā lietas izskatās šajā ziņā? Nu, piemēram, vai dosiet vēl vienu iespēju Jurim Upītim?
- Jā, došu. Viņš ar mums tagad trenēsies, es gribu redzēt – ko viņš vēl spēj parādīt uz laukuma. Juris bija tik priecīgs, kad guva savus pirmos vārtus! Bet jauno piesaistē ir vairāki noteicoši faktori – pirmkārt, viņiem ir jāparāda vēlme spēlēt, azarts, entuziasms. Viņi kļūdīsies, bet tas nebūs tāpēc, ka viņi kaut ko neprot – nē, tā vienkārši notiek. Viņus šajā karjeras posmā var viegli koriģēt, iedot pareizo virzienu, bet – vispirms ir jābūt lielai gribai. Bez šīs īpašības nekas hokejā nenotiks. Piemēram, ofisā ir vienkārši – tu ej uz darbu un strādā. Hokeja biznesā ar to vien, ka esi ieradies darbā – nepietiek. Tev ir ļoti jāgrib tur būt. Ja tas nav, tad labāk izvēlēties citu profesiju.
- Ja mēs paskatāmies uz spēlētāju maiņām, tad mums ir izteikta viena pirmā maiņa un tad – pārējie...
- Ideja ir izveidot vismaz divas pirmās maiņas – tās būtu rezultatīvas un atbildētu arī par vairākuma izspēli. Tad mums ir divas citas maiņas, kam nav noteikti jāizšķir spēles rezultāts ar gūtajiem vārtiem – es rēķinos ar viņu darbu aizsardzībā. Protams, ja viņi var gūt vārtus un šīs situācijas izmanto – lieliski. Taču primārais – enerģija savā zonā un maksimāli ilgi noturēt ripu pretinieku vārtu pusē.

- Vai pēc pārtraukuma kaut kas tiks mainīts?
- Man ir laiks to pārdomāt. Jā, būs  izmaiņas, taču tieši šobrīd to nepateikšu. Jātrenējas...

- Kas notika pēdējā spēlē starp jums un komandas kapteini?
- Man tajā spēlē vajadzēja trīs stabilus aizsargu pārus. Kas kontrolē spēli abos laukuma galos – tas pirmais un galvenais. Atcerēsimies, ka Sandis netrenējās gandrīz mēnesi un viņš vairs nav jauneklis. Atgriešanās vajadzīgajā sportiskajā formā prasa daudz, daudz garāku laiku. Es ar to rēķinos...

- Vai aizsardzībā būs vēl kādas pārmaiņas, jo, piemēram, tas pats Andersons šobrīd ir pārgaidījies savu iespēju uzspēlēt?
- Vispirms spēlētājiem ir sevi jāparāda treniņos, ka viņi ir gatavi attiecīgajam līmenim. Andersonu aizsūtījām uz fārmklubu Liepājā, kur bija labas atsauksmes. Viņš labi slido, ir apķērīgs, kad viņam izstāstu tās mazās lietas, kas jāzina aizsargam. Bet... Te man jāizdara neliela atkāpe par Latvijas hokeju. Jums savulaik ir bijuši divi izcili hokeja treneri – Jurzinovs un Tihonovs – viņi savulaik ir mācījuši spēlētājiem spēlēt. Mācījuši spēlēt! Loģiski – bija panākumi, taču tie neatnāca uzreiz. Tad ilgu laiku nav bijis neviens, kas to darītu – kas mācītu hokeju. Neviens! Nesaku, ka nav bijuši treneri, saku – ka nav mācīta spēle. Vismaz tajā izpratnē, kā to saprot hokeja pasaulē. Šobrīd esmu nonācis situācijā, kad esmu spiests spēlētājus vairāk mācīt, nevis trenēt. Trenēt ir viens stāsts: es pasaku spēles laikā diviem uzbrucējiem, ka viņiem ir jāsavāc tur stūrī ripa, jāspēlē augstāk, lai pēc šiem manevriem nonāktu pie rezultatīva turpinājuma... Vienkāršs uzdevums. Tā ir trenēšana. Bet mums tagad ir jāmācās. Es saku – kad tu dabūsi ripu, tu nedrīksti doties uz to pusi, tev jāspēlē tajā virzienā, pretējā gadījumā otras komandas spēlētājs tevi izslēgs no spēles. Bez šīs skaidrošanas un iedziļināšanās elementārās standarta situācijās, mēs uz priekšu pagaidām netiekam. Vispār, tas nebūtu viņiem jāstāsta – tas viņiem jau ir jāzina, ja viņi ir nonākuši šajā līmenī, kur spēlē profesionālo hokeju un saņem par to naudu. Bet man ir jārēķinās ar šo realitāti. Trenēšana un mācīšana – tās ir divas dažādas lietas.

- Runājot par taktiku – ko vēlaties ar šo komandu parādīt uz laukuma?
- Vienkāršas lietas: aizsardzībā spiediens uz pretinieku jau viņa zonā un slazds viduszonā. Uzsākot uzbrukumu – vienmēr ātra pirmā piespēle un tālākā ripas kontrole ar precīzām piespēlēm. Likt spēlēt kā to dara somi – temps, temps, temps – nē, tas neies cauri. Ir jāatrod cits ceļš, kā pielāgot šo hokejistu spēles manieri konkrētai situācijai. Vērojot KHL spēles, man ir radusies sajūta, ka daudzās komandās uzbrucēji vienkārši ignorē tādu elementāru lietu kā spēli aizsardzībā. Tiesa, tajā pašā laikā viņiem pietiek meistarības un pacietības, sagaidīt savu izdevību un gūt vārtus.

- Vai mūsu komandā ir līderi?
- Es joprojām to gaidu... Tu nevari pateikt hokejistam – tev jābūt līderim. Hokejistam tas ir pašam jāgrib – tam jānotiek dabiski, nevis ar trenera norādi. Ja tev nav gribasspēks, tad  - var gaidīt, cik vēlies, nekas tur nesanāks. Komandā vēl ir daudz vietu, lai izpaustos līdera dotībām un dominancei. Tā nav tikai iedvesmojoša runāšana – līderim sevi jāparāda arī uz ledus. Jābūt mērķtiecīgam, jābloķē metieni, jāiesaistās spēka spēlē, jācīnās vārtu priekšā. Nevis pie vārtiem, bet – vārtu priekšā! Un tam ir jānotiek nevis vienā vai otrā maiņā, vai vienā un divās spēlēs – tādai attieksmei ir jābūt uz ledus katru vakaru.

- Mums pietrūkst šīs stabilitātes... Nu, ja neskaita noturību, pieļaujot vienas un tās pašas kļūdas.
- Hokejs ir kļūdu spēle. Galvenais, kas ir jāizdara – jāsamazina starpība starp mūsu labāko līmeni un sliktāko sniegumu. Jo mazāka būs šī sprauga starp abiem galiem, jo būs mazāk kļūdu un kvalitatīvāka spēle. Pagaidām šī starpība ir par lielu, no turienes arī nāk šis nestabilais sniegums.

- Jūs bieži preses konferencēs esat pieminējis tādu vārdu salikumu kā spēlētāju pacietība. Kā jums pašam ar pacietību? Vai pietiks šai sezonai?
- Man ir pieredze. Zinu, ka diennaktī ir 24 stundas – vairāk nav. Katru dienu ir jāvingrinās, jāatkārto uzdotais. Tas nekur nepazūd. Arī man šī pieredze ar šādiem spēlētājiem ir jauna. Mazliet vairāk viņus saprotu, taču - vēl nepietiekami. Nevaru panākt rītdienu vai atgriezties vakardienā - varu tikai pacietīgi strādāt šodien. Jo vairāk mums ir iespēja novērtēt vienam otru kaujas apstākļos, jo vieglāk ir vadīt komandu.

- Un gandarījums?
- Bijis daudz labu spēļu – bijušas tādas, kuras zaudējam, bet, ja redzu, ka puiši laukumā atdot visus spēkus, kas viņiem ir – tas mani kā treneri patiešām gandarī. Tad būs arī uzvaras un panākumi.