Karašausks: "Visticamāk, ilgi Kazahstānā nepalikšu. Drīz visu uzzināsiet"

- Kā nokļuvi Kazahstānā?
- Kluba vadība man uzrakstīja sociālajos tīklos un izteica piedāvājumu. Tā arī sanāca. Viņi piedāvāja, bet es neatteicu. Tas bija direktors, kurš skaitās arī kluba prezidents.

- Ilgu pārdomu nebija?
- Nē, nekādu pārdomu nebija. Uzskatu, ka jau bija pienācis laiks iet prom un mēģināt citur. Liepājas laiki, manuprāt, ir pagājuši, tāpēc arī izlēmu braukt prom. Jau pirms spēles pret "Jelgavu" [kas bija Karašauska pēdējā spēle "Liepājā" – A.S.] bija zināms, ka laikam braukšu prom. Viss tika nolemts trīs četru dienu laikā.

- "Liepāja" saņēma arī kādu naudu vai aizgāji kā brīvais aģents?
- Nē, kā brīvais aģents. Man vēl bija līgums ar klubu, taču mums bija noruna, ka viņi mani palaidīs jebkurā gadījumā. Lauzu līgumu un tad pārgāju kā brīvais aģents.

- Teici, ka klubs uzrakstīja tev. Tas nozīmē, ka pašlaik esi bez aģenta?
- Jā. Tagad aģenta man nav.

- Atteicies pēc gadījuma ar Permas "Amkar"?
- Man šie cilvēki nezvana, arī es viņiem nezvanu. Tā arī sanāk, ka esmu bez aģenta un pats kaut ko meklēju. Ja viņi negrib zvanīt man, tad neuzskatu, ka man būtu vajadzība zvanīt viņiem. Neturu nekādu ļaunu prātu, un ceru, ka arī viņi netur. Tā futbola dzīvē notiek, ka aģenti un futbolisti šķiras. Ja viņi kādreiz gribēs kaut ko uzrakstīt un piedāvāt...nekad ne ar vienu nestrīdos, pat grūti teikt, kāpēc tā sanāca un cilvēki vairs negrib ar mani sazināties un sarakstīties. Sanāk, ka viņiem laikam nav tādas vajadzības.

- Bez "Akzhayik" tev pēdējā laikā bijuši arī kādi citi piedāvājumi?
- Bija vairākas runas. Bija runas Turcijas 1. līgā, bet tas nebija nekas konkrēts. Parādījās variants Albānijā. Bet nekā tik konkrēta kā šeit.

- Arī tie varianti bija caur tevi vai caur Māri Verpakovski, "Liepāju"?
- Nē, es pats. Man cilvēki raksta, es atbildu.

Foto: Artūrs Karašausks "Akzhayik" treniņā. Foto: fc-akzhayik.kz

- Saņemot piedāvājumu, cik daudz informācijas meklēji par šo klubu? Tam tobrīd tomēr nebija galvenā trenera [no 15. maija līdz 25. jūlijam komandu vadīja galvenā trenera pienākumu izpildītājs].
- To es zināju. Par pašu klubu gan neko nezināju. Vienkārši braucu. Jauna galvenā trenera atnākšana nebiedēja, jo zināju sevi, zināju klubu, runāju ar prezidentu un zināju, uz kurieni eju.

- Zināji, kādēļ aizgāja iepriekšējais treneris? Pēc aizdomīgās spēles pret "Aktobe".
- Viņš neaizgāja tādēļ. Iemesls nebija gluži aizdomīga spēle. Runāju ar komandas biedriem, un iemesli bija vairāki, bet nevēlos tos atklāt. Nebija tā [ka aizgāja aizdomīgas spēles dēļ]. Runāju ar prezidentu, un esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka klubā šādu problēmu nav.

- Tā kā "Akzhayik" nebija pauzes čempionātā, laikam nebija iespējas pāriet tikai pēc Eirokausiem?
- Viņi nevarēja gaidīt. [Viņu uzbrukuma līderis Aderinsola] Eseola bija pārgājis uz citu Kazahstānas klubu "Kairat", un viņi teica, ka viņiem jau tuvākajās dienās ir vajadzīgs jauns uzbrucējs. Viņi nevarēja gaidīt. Gaidīt Eirokausus nozīmētu vēl divas nedēļas, bet viņiem tikmēr jau bija priekšā nākamās spēles. Tāpēc tā arī izvēlējos, ka šoreiz palikšu bez Eirokausiem.

- Kazahstānā pirmajās trīs spēlēs biji pamatsastāvā, bet atnāca jaunais treneris un uzreiz biji malā. Tas bija saistīts tikai ar trenera maiņu, vai tas bija likumsakarīgi, ņemot vērā, ka jau iepriekš spēles laiks pakāpeniski kritās?
- Tas pirmais treneris, kad atnācu, mani vispār redzēja dīvainā pozīcijā. Ļoti maz uzbruku, vairāk aizsargājos, un var teikt, ka nebiju apmierināts ar to, kas notika. Taču, atnākot jaunajam trenerim, viņš ieraudzīja manu ātrumu un labākās kvalitātes un uzreiz teica, ka esmu uzbrucējs.

- Pie pirmā trenera vairāk spēlējāt ar 4-4-2 un biji malējais pussargs?
- Mēs vispār spēlējām diezgan nesaprotami. Jā, tas bija 4-4-2, bet es biju malā un vairāk kā piektais sestais aizsargs. Neuzbruku vispār. Bija jāsēžas ļoti zemu, un spēlēju kā piektais sestais aizsargs. Zinot mani un manas labākās kvalitātes.

- Tad jāvaicā, ar kādu domu tevi ņēma, jo droši vien taču bijāt runājuši par tavu lomu laukumā.
- Jā, bijām norunājuši. Atbraucot runāju arī ar treneri un teicu, ka ir tā un tā, bet viņš pateica, ka ir tā. Nestrīdēšos. Turklāt arī zināju, ka būs jauns treneris un spēlēsim pavisam citādi. Re, atnāca [jauns treneris], un viss – sāku spēlēt [uzbrukumā]. Tagad spēlēju kā centra uzbrucējs [3-4-2-1 shēmā]. Kad spēles laikā uzmainīja Manē, tad spēlēju kā desmitais numurs. Cīnāmies par vietu laukumā, un viņš ir mans vienīgais konkurents.

- Pret vadošajām komandā uzspēlēt vēl nav sanācis, bet kāds pagaidām radies iespaids par čempionāta līmeni?
- Esmu teicis un man tā liekas, ka mūsu [Latvijas] pirmās četras piecas komandas mierīgi varētu cīnīties par četrinieku. Es tā uzskatu. "Tobol", "Kairat" un "Astana" ir nedaudz spēcīgākas. Pat vairāk tikai "Kairat" ar "Astana", jo uzskatu, ka ar "Tobol" var spēlēt. Bet visas pārējās komandas ir vienādas. Visas ir vienā līmenī, visas cita citai ņem nost punktus.

- Starp šīm komandām spēles arī lielākoties ir diezgan mazrezultatīvas. Vai šīs spēles ir diezgan piesardzīgas ar maz atklātiem uzbrukumiem?
- Jā, ir spēles, kad kādas komandas aizveras un spēlē ar pretuzbrukumiem, kā mēs to darījām pirmajās trīs spēlēs, kad neuzbrukām vispār. Tagad [pie jaunā trenera] spēlējam pavisam cita stila futbolu, un tas man kaut kādā ziņā atgādina Tamazu Pertiju. Pie šā trenera ļoti daudz presingojam, cenšamies ļoti daudz kontrolēt bumbu, visu laiku uzbrūkam un rodas arī momenti. Atnākot jaunajam trenerim, mums bija saruna, un viņš teica, ka grib, lai pirmajās divās spēlēs nāku uz maiņu. Viņš teica, ka leģionāru limita dēļ vispirms grib sakārtot aizsardzību, bet viņš redz manas kvalitātes. Un pēc tam arī sāku spēlēt.

- Skaidrs, ka valodas ziņā adaptēšanās problēmu nav – arī komandā ir lērums ukraiņu, treneri ieskaitot -, bet kā ir sadzīves ziņā?
- Jā, tā ir Āzija, cilvēkiem ir cita mentalitāte, bet pilnībā visi runā krieviski. Savā starpā viņi varbūt var sarunāties kazahu valodā, taču mani uzņēma ļoti labi. Kā jau teicu, cita mentalitāte. Ja kaut ko ne tā pateiksi, var apvainoties, bet, ja izturies pret viņiem labi, viņi tevi uzņems ļoti labi un attieksies kā pret ģimeni, aicinās mājās uz vakariņām. Taču, ja izdari ko sliktu, viņi to var atcerēties visu mūžu.

- Kā ar sadzīves kvalitāti? Uraļska nav gluži Astana vai Almati.
- Nav tik labi, bet zināju, uz kurieni braucu un kā man gatavoties. Ir labākas pilsētas, ir sliktākas, bet tas ir normāli – tā ir visur.

- Kā ar ceļošanu – gan uz spēlēm, gan tagad uz izlasi? Uraļskā ir starptautiskā lidosta, bet kurp no turienes var aizlidot?
- Uz izlasi jālido caur Astanu vai Almati. Taču tagad man bija izbraukuma spēle, tāpēc sanāca lidot no Šimkentas [nevis Uraļskas]. Vienu stundu lidoju uz Almati, tad bija viena diena brīva un tad tiešais lidojums no Almati uz Rīgu. No Uraļskas savukārt ir divu stundu tiešais reiss uz Maskavu, tā ka var aizlidot arī tā. Arī uz spēlēm visu laiku lidojam. Arī tuvajām. Runāju ar komandas biedru, un viņš teica, ka pirmoreiz tā bijis, ka 600 kilometru attālumu veikuši ar lidmašīnu, un ka parasti ir braukuši.

Artūrs Karašausks pret "Atyrau". Foto: fc-akzhayik.kz

- Kazahstānā čempionāts, jo īpaši vadošie klubi, progresē un ir pietiekami spēcīgs, taču skauti tam neseko pārāk daudz un, nespēlējot Eirokausos, nav viegli izsisties uz Eiropu. Tas bija faktors, kuru izsvēri pirms pārejas?
- Kā jau teicu, zināju, kurp eju un ka nebūs viegli pēc tam izsisties. Piemēram, sitot vārtus Kazahstānā, tevi var pamanīt "Kairat" vai citi vadošie klubi. Kazahstānā viss vairāk grozās ap savu čempionātu – no vienas komandas aizej uz citu, ir ļoti daudz šādu pāreju.

- Zināms, ka Kazahstānas futbolā ir daudz naudas, taču tas laikam vairāk attiecas uz vadošajiem klubiem.
- Neteikšu, ka tikai "top" klubiem. "Astana" un "Kairat", protams, neskaitām – tajos klubos summas ir kosmiskas. Taču neteiktu, ka arī pārējie klubi īpaši atpaliktu no Eiropas.

- Cik biju skatījies, "Akzhayik" šosezon esot miljons eiro, kas nav ļoti daudz.
- Varbūt, bet algas gan ir lielas.

- Ja saki, ka lielas, tad varbūt tavs lielākais līgums karjerā?
- Pagaidām nē. Tas joprojām ir Šveicē.

- Salīdzinot pret "Liepāju"?
- Kādas piecas sešas reizes varbūt ir lielāks.

- Tas arī bija viens no iemesliem aizbraukšanai vai gribējās arī ko jaunu?
- Jaunu gribējās, taču neslēpšu, ka arī finansiālais jautājums daudz ko nospēlēja.

- Dzirdēju, ka, "Ventspilī" ierodoties Adlanam Šišhanovam, viņš komandā gribēja redzēt arī tevi. Tā bija?
- Bija. Jā, ziemā runājām. Viņi man piedāvāja, bet es atteicos.

- Tāpēc, ka tā bija cita Latvijas komanda?
- Tāpēc, ka bija Tamazs Pertija.

- Pirms jūnija spēlēm teici, ka fiziski varbūt esi labā formā, bet ne mentālā ziņā. Kā jūties šobrīd?
- Tagad ir daudz labāk. Teikšu, ka šī sezona nebija tik spilgta un tik laba. Man ir iemesli, kāpēc tā viss notika. Ir vairāki iemesli, bet tas laikam paliks pie manis. Domāju, ka nākamā sezona būs daudz labāka.

- Uz cik ilgu laiku esi Kazahstānā parakstījis līgumu?
- Uz pusgadu – līdz novembrim. Par līguma pagarināšanu runa bija, un, cik sapratu, jaunais treneris gribot mani redzēt. Bet, kas un kā būs, redzēs.

- Tā ka tas nav ilgtermiņa variants un ir liela iespēja, ka pēc sezonas nepaliksi?
- Domāju, ka visdrīzāk tur nepalikšu. Domāju, ka ātri vien to uzzināsiet.

- Jau paguvi ar kādu sakašķēties?
- Nē, nē! Laikam es tā negribētu palikt. Nevarētu teikt, ka negribētu palikt, bet Eiropa man ir tuvāka.

- Tas ir saistīts ar sportisko pusi?
- Jā, ar sportisko. Infrastruktūra, laukumi… Domāju, ka Eiropā un pat Latvijā ir labāka infrastruktūra nekā Kazahstānā.

- Izņemot tribīņu izmērus.
- Tribīņu, stadionu ziņā jā. Stadioni varbūt [mums] ir maziņi, bet laukumu kvalitātes un attīstības mums ir daudz vairāk nekā Kazahstānā.

- Ja pēc sezonas beigām nepaliksi "Akzhayik", kur redzi savu nākotni?
- Jūs to redzēsiet.

- Tātad jau ir kādi varianti?
- Ir, jā. Domāju, ka pēc kāda mēneša vai diviem to redzēsiet. [Portāla Sportacentrs.com rīcībā nonākusi informācija par RFS piedāvājumu - A.S.]