Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:114, Did:0, useCase: 3

Laizāns: "Pārejot uz CSKA, nauda nebija primāra, arī "Skonto" maksāja labi"

Edmunds Novickis
Edmunds Novickis @EdmundsN

Laizāns: "Pārejot uz CSKA, nauda nebija primāra, arī "Skonto" maksāja labi"
Juris Laizāns Maskavas CSKA kreklā
Foto: cskainfo.com

Vienā no pazīstamākajiem Krievijas sporta portāliem sports.ru publicēta lielā intervija ar bijušo Latvijas izlases spēlētāju Juri Laizānu. Piedāvājam šīs intervijas tulkojumu.

Vēl pavasarī bijāt "Skonto" kapteinis - kā sanāca, ka kļuvāt par "Krasnodar" skautu?
Šo gadu es varbūt vēl nospēlētu, bet sakrita tā, ka Maksims Buzņikins [bijušais krievu futbolists, kurš dzimis Krasnodarā un karjeras laikā bijis vienā komandā ar Laizānu gan 2006.gadā "Rostov" rindās, gan 2008.gadā "Shinnik" - aut.] kļuva par "Krasnodar" spēlētāju atlases nodaļas vadītāju, un viņš piedāvāja manu kandidatūru kluba vadībai. Mani apstiprināja. Tagad biežāk strādāju, atrodoties Eiropā. Kopš aprīļa jau reizes 20 esmu lidojis vērot futbolistus. Dažreiz gadās, ka izbraukumos pavadu vairākas nedēļas pēc kārtas. Protams, vēlams viena brauciena laikā novērot pēc iespējas vairāk mūs interesējošos spēlētājus, taču tas ne vienmēr sanāk - futbolists pēdējā brīdī var saslimt, gūt savainojumu pirmsspēles treniņā un to nekad nevar paredzēt, tikai izlasīt pēc tam internetā.

Bija gadījums: atbraucām vērot spēlētāju, bet viņam sieva dzemdē - protams, viņš visu nakti pavadīja ar viņu un mačā nepiedalījās. Taču es tik un tā obligāti eju uz spēli, jo var uzspīdēt kāds cits futbolists. Darbs ir saprotams - saskatīt spēlētājā viņa labākās kvalitātes, kas ir izmantojamas mūsu komandas rindās.

Cik cilvēku strādā "Krasnodar" spēlētāju atlases nodaļā?
Strādājam trijatā, bet man grūti teikt, cik cilvēku neoficiāli palīdz klubam vērot spēlētājus. Katrā ziņā liels selekcionāru skaits nedot īpašu priekšrocību pār tiem klubiem, kur viņu ir mazāk. Jā, tie, kam daudz skautu, var vairāk spēļu noskatīties dzīvajā, taču tās pašas spēles ir iespējams noskatīties internetā. Visi ir vienādās pozīcijās - nav nemaz tik daudz spēlētāju, kurus mēs varam atļauties un kuri reāli der mūsu stilam un var iekļauties komandā. Meklējam futbolistus tieši kombinacionālam futbolam - tādu futbolu "Krasnodar" spēlē un vienmēr spēlēs. Nav nemaz tik viegli tādus atrast - ne pārāk daudz komandu spēlē tādā stilā, taču mēs vienalga mēģinām saskatīt futbolistos tāda tipa kvalitātes.

Sergejs Gaļickis [krievu uzņēmējs, kurš ir "Krasnodar" īpašnieks un prezidents - aut.] rakstīja "tviterī", ka arī pats pa naktīm dažreiz vēro spēlētājus komandai. Vai viņš patiešām būtiski palīdz kā selekcionārs?
Viņš labi orientējas futbolā, var saskatīt spēlētāja kvalitātes, nevis tikai gūtos vai ielaistos vārtus. Tā ka jā - viņš skatās spēles un piedalās selekcijas procesos.

Kā iznācis, ka par "Skonto" prezidentu 31 gada vecumā kļuvis Vladimirs Koļesņičneko, bijušais "Moskva" pussargs [šobrīd oficiāli "Skonto" gan nav prezidenta - aut.]?
Viņš aizvien retāk parādījās laukumā un no "Skonto" vadības nāca piedāvājums - nāc nodarboties ar kluba lietām, tev ir sakari, tu esi spēlējis Krievijā. Krievija - tuvs tirgus, var censties tur iekārtot mūsu futbolistus. "Skonto" liktenis viņam nav vienaldzīgs. Visu, kas ir Koļesņičenko spēkos, viņš dara. Taču "Skonto" ir privāts klubs, un neviens tāpat vien naudu tam nedod. Nākas izgrozīties pašiem, kaut kādā veidā pelnīt, meklēt naudu tukšā vietā - tā ka būt par "Skonto" prezidentu ir ne pārāk pateicīgs darbs.

"Skonto" galvenajam akcionāram Indriksona kungam [vismaz oficiāli gan arī tā nav taisnība - aut.] ir nopietnas problēmas viņa biznesā - agrāk viņš ieguldīja klubā lielu naudu, uzcēla jaunu stadionu, taču šobrīd "Skonto" palīdzēt viņš nespēj. Tamdēļ ir liela kadru mainība, spēlētāji nāk un iet, parādās daudz jaunatnes, bet finansējums, maigi izsakoties, būtu vajadzīgs labāks.

Latvijas čempionāts ir stipri mainījies pa to laiku, kamēr spēlējāt Krievijā?
Mainījusies finanšu situācija saistībā ar problēmām Latvijā - cilvēki sākuši aktīvāk braukt prom no valsts, jo nav cienīgas algas. Tas ietekmējis arī sportu - komandās kļuvis vairāk jauno spēlētāju, kas no vienas puses ir labi, bet no otras - turnīra līmenis ir krities. Leģionāri arī vairs neatbrauc tik spēcīgi. Vājāk sākusi spēlēt izlase, vadošie klubi nespēj pārvarēt Eirokausu pirmo, otro kārtu.

2003.gada rudenī iesitāt turkiem vārtus "play-off" spēlē, un Latvijas izlase iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā. Kādas toreiz bija emocijas?
Mēs visu valsti pievērsām futbolam - parādījām, ka Latvijā ir ne tikai hokeja izlase, bet arī futbola. Liels panākums jau bija pati iekļūšana "play-off". Zinājām, ka mums ielozēs top izlasi, tāpēc vienkārši vēlējāmies parādīt, uz ko esam spējīgi. Rīgā no Stambulas atgriezāmies agri, agri no rīta - joprojām atceros, ka visa lidosta bija pilna ar līdzjutējiem. Ar izlasi pēc tam gājām uz prezidenta pili, apmeklējām daudz dažādus pasākumus. Tas bija Latvijas izlases augstākais punkts - daudzi pieredzējuši puiši, kuri karjeras sākumā spēlēja Padomju Savienības pirmajā, otrajā līgā, viņiem bija noteikta mentalitāte, pieredze, domāšanas veids. Sapratām, ka ir iespēja tikt milzīgā turnīrā un apliecināt sevi. Plus daudzi puiši agrāk spēlēja kopā "Skonto" un uz izlasi tika pārcelta kluba savstarpējā sapratne.

Ar ko jūs apbalvoja, neskaitot vizīti pie prezidenta?
Valsts ne ar ko neapbalvoja.

Kāpēc?
Tas ir jautājums viņiem. Balvas mums nebija pirmajā vietā. Svarīgāk bija pierādīt pašiem sev, ka varam izsisties Eiropas 16 labāko komandu skaitā. Pārējais - uz ierēdņu sirdsapziņas. Ja viņi uzskatītu par vajadzīgu mūs apbalvot, viņi to izdarītu.

Uz finālturnīru Portugālē devās kāds no valsts vadītājiem?
Deputāti, kuri mīlēja futbolu, atbalstīja mūs lielā skaitā. Attiecībā uz valsts pirmajām personām - nezinu.

Ar ko "Euro2004" palika atmiņā?
Čehi mūs mazliet noķēra maziņās kļūdiņās. Savukārt ar vāciešiem bijām ņēmuši vērā savas kļūdas un nospēlējām 0:0, kaut arī mums bija pat momenti gūt vārtus. Galvenais, ka ar Vāciju mēs labi nospēlējām aizsardzībā - kad Koliņko rādīja savu labāko sniegumu, varējām cīnīties par punktiem. Kad vārtsargs kļūdās, kaut ko sasniegt ir grūtāk.

Lielas uzmanības Portugālē mums nebija, tā ka "Euro" atmosfēra spiedienu uz mums neizdarīja. Dzīvojām nomaļus, tālu no lielajām pilsētām, praktiski laukos. Par to, ka atrodamies Eiropas čempionāta finālturnīrā, atgādināja tikai atklātie treniņi, kad nāca līdzjutēji un žurnālisti.

Kāpēc Latvijas izlase pēc tam vairs netika tik augstu?
Pēc tam jau citu izlašu attieksme pret mums bija cita. Latvijas izlasi sāka uztvert nopietnāk. Turklāt aizgāja pieredzējušie spēlētāji. Mentalitātes un rakstura ziņā tā mūsu izlase bija spēcīgāka nekā nākamā paaudze.

Vai taisnība, ka varējāt kļūt par dejotāju, nevis futbolistu?
Nodarbojos ar balles dejām pavisam agrā bērnībā, kad to varēja apvienot. Varēja vienu dienu dzenāt bumbu, otru - dejot. Bija interesanti - skaisti tērpi, skaista meitene blakus. Man patika balles dejas, taču pienāca brīdis, kad man bija jāizdara izvēle un man nebija ne mazāko šaubu, ka jāizvēlas futbols.

Maskavā un Jaroslavļā jūs bieži gājāt uz hokeju.
Hokejs - tas ir super. Tagad Krasnodarā cenšos nostāties uz slidām. Labi pazīstu Oļegu Znaroku - dažas reizes esam tikušies un runājuši. Tagad viņš ir pazīstams treneris, bet bērnībā es gāju Rīgas "Dinamo" spēlēm PSRS čempionātā, un Znaroks spēlēja uzbrucēja pozīcijā - man bija vesela gūzma emociju no spēlēm pret CSKA vecajā Rīgas sporta pilī.

1999.gadā jūsu vārti pret Bukarestes "Rapid" palīdzēja "Skonto" tikt Čempionu līgā pret "Chelsea".
Pirmie spēcīgie iespaidi bija divus gadus agrāk, kad "Skonto" Čempionu līgā spēlēja ar "Barcelona". Es jau biju komandā, taču sastāvā mani toreiz vēl neiekļāva. Mani atdeva īrē uz 1.līgas komandu, taču trenējos ar "Skonto" un mājas spēlē pret "Barcelona" sēdēju blakus rezervistu soliņam.

Nospēlēja ļoti cienīgi - gan Rīgā, gan Barselonā zaudēja ar vieniem vārtiem. Pēc gada tika pret "Inter", bet pēc tam pret "Chelsea". Ar "Inter" tikšanās notika Pizā, tur maziņš stadions, tikai tūkstoši divdesmit - taču arī šis stadions bija pilns. Savukārt ar "Chelsea" spēlējām "Stamford Bridge" - viņus tur kaismīgi atbalstīja, mēs guvām labu pieredzi, kaut arī zaudējām ar 0:3. Toties mājas spēlē neielaidām.

Vai tiesa, ka 2001.gadā, atskaitot CSKA piedāvājumu, jūs sauca arī uz Angliju?
Latvijas izlasi trenēja Gerijs Džonsons - viņš daudz izdarījis Latvijas futbola labā, viņam bija labi kontakti Anglijā, viņš tur stāstīja par mums, pievērsa uzmanību, rādīja mūsu spēles un ar viņa palīdzīgu seši septiņi Latvijas izlases spēlētāji aizbrauca uz Angliju - viņi taču tur neskaitījās kā leģionāri. Laikam jau arī es biju rindā braucienam uz Angliju, vēl par mani interesējās Doņeckas "Shakhtar", taču konkrētu piedāvājumu izteica tieši CSKA.

Kurš tieši to darīja?
Sporta direktors Valērijs Četveriks. Pāvels Sadirins [bijušais CSKA galvenais treneris, kurš 2001.gadā mira - aut.] pēc tam stāstīja, ka CSKA nolēma mani paņemt, kad redzēja manu golu pret Maskavas "Spartak" Sadraudzības kausa izcīņā.

Sadirins - liels treneris. Viņš mums visiem bija kā tēvs. Ja lamāja, tad pēc tam ātri nomierinājās. Uzticējās jaunajiem - nebaidījās likt sastāvā maz pieredzējušos. Sākotnēji nezināju par viņa slimību - viņš ne pārāk daudz kustējās treniņos, bieži sēdēja uz soliņa, taču emocionāli piedalījās ļoti spēcīgi un nekādā gadījumā nerādīja vājumu un slimību.

Mana pirmā nometne CSKA kā reizi notika šeit, Krasnodaras apgabalā, Gorjačijā Kļučā - 1.kārtas spēle mums bija Novorosijskā, tā ka tika nolemts gatavoties spēlei netālu. Gorjačijā Kļučā bija silti, laba viesnīca, laukums normālas kvalitātes - labākas nekā Maskavā februārī vai martā.

Stipri ieguvāt finansiālā ziņā, nomainot Rīgu pret Maskavu?
"Skonto" toreiz maksāja Latvijas apstākļiem normālu algu, turklāt mēs daudz uzvarējām un pelnījām labas prēmiju naudas, tā ka naudas jautājums man nebija izteikti primārs. Es pat nejautāju, kāda būs mana alga CSKA - parādīja līgumu, un es to parakstīju.

Kā jutāties Maskavā, pārceļoties no Rīgas?
Protams, smagi. Pēc klusās Rīgas, kur astoņos vakarā pilsēta iesnaužas, nokļuvu megapolisē ar milzīgiem atstatumiem. CSKA es kaut kā ātri sadraudzējos ar Denisu Jevsikovu - mēs ar viņu aptuveni viena vecuma, viņš jau piecus gadus dzīvoja Maskavā, tā ka palīdzēja ar padomiem, vadāja ar auto.

Viens no jūsu konkurentiem CSKA vidējās līnijas centrā bija Romans Širokovs [Krievijas izlases pussargs - aut.]. Kāds viņš bija pirms 13 gadiem?
Pirmās spēles pēc pāriešanas uz CSKA spēlēju dublieros kā reizi pārī ar Romanu - jau toreiz bija redzams, ka viņš ir ļoti talantīgs puisis un var kļūt par reāli spēcīgu futbolistu. Viņš spēlēja centrā tuvāk uzbrukumam un jau toreiz rādīja savu raksturu - laikam ejot, viņš nemainījās.

Kādu atceraties Sergeju Perhunu [CSKA vārtsargs, kurš traģiski gāja bojā futbola laukumā 2001.gada 28.augustā; starp citu, 13 dienas pirms tam, 15.augustā, Perhuns debitēja Ukrainas izlasē (pirmā un pēdējā spēle izlasē...) spēlē pret Latviju "Skonto" stadionā - aut.]?
Sergejs bija lielisks puisis, dzīvojām ar viņu blakus istabās un daudz runājāmies. Mēs ar viņu Maskavā ieradāmies gandrīz vienā laikā, tā ka ātri sapratāmies. Kad viņš Mahačkalā sadūrās ar Budunovu, neviens nedomāja par traģiskām sekām. Kad viņš mira, visi bija šokā, taču tāpat saprata - šī sezona ir jānospēlē par godu viņam.

Kas mainījās CSKA līdz ar Gazajeva parādīšanos [trenēja CSKA no 2001. līdz 2003.gadam - aut.]?
Sākām pievērst vairāk uzmanības fiziskajai formai, atnāca jauni spēlētāji, starp kuriem bija daudz jaunatnes, disciplīna arī kļuva stingrāka - lai visi saprastu jauno kārtību. No manis kā centra pussarga Gazajevs pieprasīja piesegt malējos spēlētājus - Gusevu pa labi un Solomatinu vai Gogņijevu pa kreisi, jo viņi bieži pieslēdzās uzbrukumam un būtībā bija kā malējie uzbrucēji - veica centrējumus, piespēles un tīri fiziski ne vienmēr paguva atpakaļ. Vajadzēja viņus piesegt, kā arī palīdzēt uzbrukumā.

2003.gada superkausā Gazajevs arī jūs pašu izlika kā kreisās malas pussargu. Pati nepierastākā pozīcija, kurā nācās spēlēt CSKA?
Es debitēju vispār aizsardzības centrā, tas notika Rostovā. Mēs uzvarējām, visi bija apmierināti, taču saprotams, ka man tā bija forsmažora situācija. Tālāk jau lielākoties spēlēju kā centra pussargs.

Vai guvāt baudu no futbola, kuru CSKA spēlēja Gazajeva pirmajā atnākšanas reizē?
Tāda spēles shēma deva rezultātu, mēs kļuvām par čempioniem - kā gan tas varēja nepriecēt? Nevaru pateikt, ka mūsu spēle bija kaut kāda vienkāršota - bija konkrēta taktika, katrs zināja, kā jākustas, kā jāaizsargājas, un šī sistēma deva panākumus. Protams, līdzjutējiem gribējās skatāmu un elegantu futbolu, taču mēs guvām panākumus, izpildot Gazajeva uzstādījumu - pēc daudziem gadiem bez titula CSKA ieguva Krievijas kausu un zelta medaļas. Tas pats galvenais.

Kausu mēs uzvarējām jau pēc dažiem mēnešiem kopš Gazajeva atnākšanas. Noskaņojums finālā mums bija vienkārši traks - nebija pat domas, ka varētu zaudēt. Domāju, mēs kausu vēlējāmies uzvarēt vairāk nekā"Zenit" un pielikām lielākas pūles. Giners [CSKA prezidents - aut.] bija tik laimīgs, ka ģērbtuvēs bučoja spēlētājus - tā ir normāla reakcija, ņemot vērā, ka viņš klubā atnāca 2001.gadā un jau pēc gada izcīnīja trofeju. Mums arī bija svarīgs šis kauss - mūs, jaunos spēlētājus, tik tikko savāca, un mēs uzreiz sākām dot rezultātu. Tā ka tur visi vins otru bučoja, ne tikai Giners.

Vai patiesība, ka līdzjutēji apmaksāja jūsu rēķinus restorānā pēc uzvarām pār "Spartak"?
Tie ir mani draugi. Viņi mani savāca pēc spēlēm un neļāva maksāt rēķinu - sanāk, uzsauca. Mēs satikāmies pēc katras spēles - vienkārši uzvaras pār "Spartak" viņiem deva īpašas emocijas.

Ļoti svarīga bija uzvara 2002.gada novembrī, kad kļuva skaidrs, ka "Spartak" pēc daudzajiem zelta gadiem pirmo reizi nekļūs par čempionu. Tādā sniegā vēl joprojām nekur neesmu spēlējis. Turklāt nebija nemaz tik auksti - nemaz nevajadzēja siltāk ģērbties, taču sniegs sagāzās tik daudz, ka nebija starpības, kādas naglas bučiem izvēlēties - līdz galam tās tik un tā "neieurbās". Sākumā uz laukuma bija vienkārši sniegs, bet pēc tam tas sajaucās ar zemi, tā ka varēja arī kedās spēlēt. Toreiz mums neizdevās kļūt par čempioniem izdomātā zelta mača dēļ ar "Lokomotiv", toties vēlme iegūt pirmo vietu nākamajā gadā kļuva vēl stiprāka.

Starkovs jūs sauca uz "Spartak"?
Bija tāda saruna, taču nevarēju vienkārši tā pāriet no CSKA uz "Spartak". Starkovs mani labi zināja un periodā, kad ne pārāk daudz spēlēju CSKA, mēs sarunājāmies ar viņu saistībā ar transfēru uz "Spartak" - taču kā tādu pāreju varēja realizēt, man nebija ne jausmas.

Pēc izstāšanās no 2002.gada UEFA kausa izcīņas Gazajevs ģērbtuvēs izspieda divus apelsīnus. Kā viņa dusmas izpaudās pēc citām neveiksmēm - piemēram, pēc zaudējuma "Vardar"?
Gadījās, ka pudeles ģērbtuvē pa gaisu lidoja. Mēs sapratām viņa emocijas - viņš vēlējās palīdzēt, taču pats iziet laukumā un spēlēt nevarēja, tāpēc uzmundrināja kā varēja.

Skaidrs, ka "Vardar" bija pārspējams, taču mums pietrūka starptautiskās pieredzes. Turklāt "Vardar" spēlētāji uztvēra šīs spēles kā iespēju tikt prom no Maķedonijas - es viņus sapratu, pats biju tādā situācijā, kad spēlēju Čempionu līgas kvalifikācijā "Skonto" rindās. "Vardar" spēlētāji parādīja savu maksimumu,veiksme pagriezās pret viņiem ar seju, un viņi radīja šādu, lūk, sensāciju.

Arturs Žoržē [portugāļu treneris, kurš vadīja CSKA no 2003. līdz 2004.gadam - aut.] stipri atšķīrās no Gazajeva?
Kā diena pret nakti. Ļoti mierīgs, mazāk kontaktējās ar spēlētājiem. Runāja ar mums tikai caur tulku, tā ka ar viņu iepazīties tuvāk bija grūti. Gribējām saprast, kādu futbolu viņš vēlas spēlēt, kas ir vajadzīgs no katra spēlētāja - taču bija nesaprašana, jo visi trīs treneri bija portugāļi. Visi pēc kārtas kaut ko teica, bet tulks nebija futbola cilvēks un viņam bija grūti iztulkot futbola terminus. Šādu sarežģījumu dēļ rezultāti nebija pārāk labi.

Žoržē centās ieviest kombinacionālu futbolu - tas mazliet atšķīrās no tā, ko spēlējām pie Gazajeva. Mēs pieņēmām Žoržē futbolu kā karavīri - treneris teica, tātad jācenšas tā spēlēt. Kādam Žoržē futbols vairāk patika, vēl kādam tuvāks tomēr bija spēka stils. Ātriem spēlētājiem Žoržē futbols ne pārāk patika - ātram spēlētājam interesanti ir skriet uz priekšu, saņemt bumbu aiz aizsargu mugurām un apdraudēt vārtus, nevis veikt 40 piespēles laukuma centrā un gaidīt, kad taču beidzot sāksies uzbrukums.

Kad Gazajevs atgriezās, viņš pakoriģēja taktiku, ņemot vērā brazīliešus, kuri pie mums parādījās. Mēs sākām biežāk kontrolēt bumbu, biežāk spēlēt caur Vāgneru Lavu un Karvalju, jo viņi spēja izdomāt priekšā nestandarta gājienus. Tam, kā mēs spēlējām 2003.gadā, pretinieki jau bija pieraduši un mums bija grūti uzvarēt tādā pašā veidā. Ar brazīliešiem uzbrukumā parādījās daudzveidība.

Kā Gazajevs motivēja pirms svarīgām spēlēm?
Sauca pie sevis un teica: "Atceries savu labāko spēli un nospēlē tāpat!" Nu un kad spēlētāji no citām Maskavas komandām intervijās teica provokatīvas lietas, Gazajevam tas bija kā personīgs apvainojums. Viņš teica: "Kā citas komandas spēlētājs var šādi runāt par mūsu klubu?" Mēs paši ne pārāk iespringām uz šīm intervijām, bet Gazajevs rādīja mums avīzi, ar sarkanu flomāsteri bija pasvītrots, piemēra, Ovčiņņikova teiktais par CSKA - un tas bija vēl viens labs motivācijas veids.

Kāpēc aizgājāt no CSKA?
Gribējās vairāk spēlēt, un es palūdzu vadībai atrast man kādu īres variantu. Gazajevs teica, ka varu uzspēlēt "Alania", taču tobrīd braukt prom no Maskavas nevēlējos un pārgāju uz "Torpedo". Tur man ļoti patika - spēlējām skaistu futbolu, daudz kombinējām, un es guvu ļoti labu pieredzi spēlējot ar tādiem puišiem kā Zirjanovs, Semšovs, Spahičs, Panovs.

Un kā nokļuvāt "Rostov"?
Rohuss Šohs [futbola funkcionārs - aut.] pārgāja no CSKA uz "Rostov" un pasauca mani līdzi. Pirmo reizi dzīvoju tādā dienvidu pilsētā, kur daudzus mēnešus ir labs laiks, daudz saules un var trenēties siltos apstākļos.

Vai taisnība, ka pēc "Rostov" - CSKA spēles 2006.gadā, kas pēc tam kļuva skandalozs [bija aizdomas, ka tas bija sarunāts mačs - aut.], jūsu ģērbtuvēs izvērtās kautiņš ar Kanjendas [tika uzskatīts, ka šis spēlētājs "bojājis" sarunātos plānus - aut.] piedalīšanos?
Ar Kanjendu - noteikti nē. Bija konflikts starp krieviem un serbiem - Vješticu, Krušiču, Tanaseviču. Gan serbi, gan horvāti ir impulsīvi puiši - vārds pa vārdam un "uzliesmo". Toreiz viņi "uzliesmoja" uz divām trim minūtēm un nomierinājās.

Par ko "uzliesmoja"?
Protams, futbola dēļ. Labāk rādīt tādas emocijas nekā nekādas. Ko līdzīgu redzēju ne tikai Rostovā.

Jūs zinājāt, kurš trenē "Kuban", kad piekritāt uz turieni pāriet?
Zināju, ka treneris būs Jakovenko, taču vienalga piekritu. Nedomāju, ka būs tik smagi. Jau pie Gazajeva bija nopietnas slodzes, taču Jakovenko, protams, pārspēja visas manas gaidas. Tiekot no pirmās līgas, Jakovenko negribēja, lai "Kuban" zaudētu kādam fiziskā ziņā, tāpēc mēs ļoti daudz skrējām un trenējāmies četrreiz dienā. Aprēķins bija tāds, ka uz fiziskās sagatavotības rēķina mēs kompensēsim futbola nepilnības.

Bija ļoti maz brīvdienu - mēs atgriezāmies no divu nedēļu nometnēm, atlidošanas dienā brīvdiena, bet nākamajā dienā atkal sākās treniņi. Pēc trim dienām lidojām uz to pašu vietu Turcijā, kur bija pirmā nometne - pat uz to pašu viesnīcu. Uz trešo nometni - atkal turpat. Tīri psiholoģiski tas bija ļoti smagi. Visu laiku saspringums, nevar atslābt un pabūt ar ģimeni - futbolistam tas nav pārāk labi.

Jakovenko - ļoti, ļoti nopietns cilvēks, reti smaidīgs. Viņam iekļūšana Premjerlīgā arī bija papildus atbildības slogs - laikam tāpēc starpsezonā viss bija tik nopietni un mums nedeva pauzes atslābt. Pozitīvo emociju bija maz, taču visi bija pacietīgi. Ar ko tādu saskāros pirmo reizi, biju nedaudz šokēts, taču puiši, kas pie Jakovenko spēlēja agrāk, bija pazīstami ar viņa slodzēm. Vajadzēja vienkārši pierast.

Kā veidojas diena, kas sevī iever četrus treniņus?
Pirmais treniņš septiņos no rīta. Laukumā vai skrējiens pludmalē. Otrais - vienpadsmitos no rīta. Pēc pusdienām trenējāmies četros vai piecos. Vakarā - treniņš baseinā. Pēc tam gulēt un nākamajā dienā atkal tas pats.

Jūsu paši svarīgākie vārti Krievijā?
2002.gadā guvu pirmos no saviem trim vārtiem pret "Saturn" - mēs uzvarējām, un tā bija čempionāta pēdējā kārta, pēc kuras sekoja zelta spēle. Vēl palika atmiņā vārti "Kuban" labā. Atbraucām uz Rostovu, kur agrāk spēlēju, un šis mačs man bija debija Kubaņas sastāvā. Guvu vārtus, uzvarējām ar 1:0, un tā bija pirmā izbraukuma uzvara "Kuban" čempionātā. Savukārt "Shinnik" labā pirmos vārtus guvu 2008.gadā pret CSKA, pārspējot Akinfejevu. Draugi no CSKA pēc tam jokoja un vilka uz zoba: "Jau pirmajā kārtā mums iesiti. Vēl arī neizšķirti nospēlējāt."

2010.gadā atgriezāties Krievijā un pussezonu nospēlējāt "Salyut". Kāda jums šķita Belgoroda?
Neparasta pilsēta. Viens rajons atrodas zemienē un, lai tiktu citā rajonā, vajag braukt kalnā. Vasarā ir ļoti karsti. Volejbola pilsēta - ļoti, ļoti daudz cilvēku fano par "Belgorye". Tikmēr "Salyut" pat savas bāzes nebija, tāpēc dzīvojām volejbola komandas viesnīcā - bija redzams, ka viņu līmenis ir ļoti nopietns un ne velti "Belgorye" rāda labus rezultātus.

Kā "Fakel" sastrādājāties ar Baidačniju?
Viņš ir ļoti emocionāls cilvēks. Vienmēr atrada laiku pajokot un izstāstīt ko jautru, taču arī pieprasīja daudz - bija sarežģīts periods, mēs bijām tabulas beigu galā. Bija gan jāatbrīvo, gan jānoskaņo, gan jālamā spēlētājus. Bija interesanti - šādā situācijā nekad nebiju bijis. Viens ir cīnīties par palikšanu Premjerlīgā, bet pavisam kas cits - pirmajā līgā, kur tehniska futbola vēl mazāk. Bija ļoti žēl, ka, esot tik brīnišķīgam stadionam un fanātisku līdzjutēju atbalstam, "Fakel" izkrita.

Es negaidīju, ka Voroņežā tik daudz cilvēku ies uz futbolu. Gada sākumā bija pilnībā izpārdotas spēles, nāca vairāk nekā 20 tūkstoši, pēc tam vēlāk 12-15 tūkstoši - pat Premjerlīgā ne katrā mačā tik daudz savācās. Liels respekts Voroņežas līdzjutējiem par to, ka viņi atbalsta savu komandu, lai kādā līgā tā spēlētu. Pat pēc neveiksmēm līdzjutēji ar mums kontaktējās draudzīgi, bez jelkādiem ekscesiem. Ja kritizēja, tad objektīvi - bez apvainojumiem. Darījām visu, ko varējām un cilvēku attieksme bija saprotoša. Ar tādiem līdzjutējiem "Fakel" jāspēlē Premjerlīgā [šobrīd atrodas pēc spēka 3.līgas savas grupas pirmajā vietā - aut.].

Izmantotie resursi:
Футбол, хоккей, баскетбол, теннис, бокс,...

  +3 [+] [-]

, 2014-11-29 10:24, pirms 9 gadiem
Laba intervija! Laizānam milzīga pieredze, kuru būtu vērtīgāk izmantot Latvijā! Bet finanses...

  +7 [+] [-]

, 2014-11-29 10:42, pirms 9 gadiem
Pārāk krieviska domāšana!!!Krievija tik tiešām viņam ir pareizā izvēle! Nekad viņš nebūtu Latvijas patriots un Latvijas futbols skontiešiem nekad nav bijusi prioritāte!!! Visu interviju lasot, arvien vairāk tas apstiprinās!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +2 [+] [-]

, 2014-11-29 13:16, pirms 9 gadiem
Skonto arī tagad labi maksā!

  +1 [+] [-]

, 2014-11-29 13:29, pirms 9 gadiem
Life rakstīja: Pārāk krieviska domāšana!!!Krievija tik tiešām viņam ir pareizā izvēle! Nekad viņš nebūtu Latvijas patriots un Latvijas futbols skontiešiem nekad nav bijusi prioritāte!!! Visu interviju lasot, arvien vairāk tas apstiprinās!
Nedomāju, ka tu savas jaunības dienas atcerētos ar sliktu, ja būtu tās pavadījis ļoti spēcīgā Eiropas līmeņa klubā, izcīnijis čempionu titulus un kausus, tostarp UEFA kausu.

Laizāna gadījumā izvēle par labu CSKA bija pareizs solis, jo tolaik latviešus eiropā vispār nekur nopietni neņēma. Aizbrauktu uz Angliju un Džonsons iekārtotu kaut kādā 3. līgas klubā.

Runājot par patriotismu, vienīgais, ko nosaprotu - kāpēc Laizāns intervijās nerunā latviski, lai gan ir zināms, ka viņš to mierīgi var darīt. Tāpat kā tas, ka neviens tā līdz galam arī nezina, pasē viņam rakstīts "Juris" vai "Jurijs". Citādi, tas, ko viņu paaudze izdarīja LV futbolam un LV valsts atpazīstamībai nav novērtējams. Katram, varbūt, motivācija bija sava, bet viņi aizstāvēja Latvijas krāsas, kaut gan latviešu valodu komandā mācēja, varbūt, 3-5 spēlētāji. Iesaku noskatīties filmu "Futbolā sīkumu nav".
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

     [+] [-]

, 2014-11-29 16:38, pirms 9 gadiem
smilchs2 rakstīja: Iesaku noskatīties filmu "Futbolā sīkumu nav".
Varbūt zini kur internetā ir iespējams noskatīties šo dokumentālo filmu?

     [+] [-]

, 2014-11-29 21:39, pirms 9 gadiem
kamikaze rakstīja: Varbūt zini kur internetā ir iespējams noskatīties šo dokumentālo filmu?
Vienu brīdi bija lsm.lv arhīvā, šobrīd nezinu.

  +1 [+] [-]

, 2014-11-30 14:27, pirms 9 gadiem
Par to, ka Virslīgā leģionāri tagad nav tik augstas klases kā kādreiz var piekrist, bet tikai daļēji. Attiecībā uz vadošajiem klubiem, jā, bet ne uz visiem. Kādreiz mēs neredzējām tādas kvalitātes leģionārus kā Kravčenko Spartakā, Savens Rīgas Daugavā vai tas pats Silva Jūrmalā Virslīgas vidusmēra vai pat tabulas lejasgala komandās. Un jāsaprot ir tas, ka Virslīgai jābūt jaunu spēlētāju turnīram, jo tā ir iespēja jaunajiem atsperties un iekļūt spēcīgākos čempionātos, kā arī klubiem nopelnīt no transfēriem. Pieredzējušajiem spēlētājiem jābūt mazāk, bet jāpalīdz jaunajiem attīstīties un jāuztar kaut kāda līmeņa latiņa.