Šabala: "Nīderlande nav neuzvarama"

"Labprāt paliktu Čehijā"

- Traumas dēļ pēdējo spēli aizvadīji 29. aprīlī. Cik labā formā šobrīd atrodies un vai vispār esi vesels?
- Nebija tā, ka klubā vispār netrenējos. Tiešām izlaidu tikai pirmo nedēļu, kad nedarīju neko un tikai veicu procedūras. Pēc tam jau sāku mazliet skriet, un tā trenējos arvien vairāk un vairāk. Tā ka galīgi slikti nav, tomēr nopietni trenējies esmu tikai pēdējās divas nedēļas. Droši vien neesmu labākajā formā šajā sezonā, taču nav tā, ka viss būtu slikti.

- Sezona beidzās maija izskaņā. Uzreiz brauci uz Latviju?
- Jā. Trenējos ar "Jelgavu". Kāpēc ne ar "Skonto"? Nezinu, tā izlēma izlases galvenais treneris [Marians Pahars]. Uzzvanīja Vitālijam [Astafjevam], un viss.

- Sākums Čehijā bija labs – guvi vārtus, gāji pamatsastāvā. Taču, atgriežoties no izlases, tiki nosēdināts uz soliņa. Cik ļoti esi apmierināts vai neapmierināts ar Čehijas posmu?
- Jā, sākumā guvu vārtus, tad vairs nevarēju iesist. Pēc izlases nākamajā spēlē gāju uz maiņu, jo mačs notika tikai divas dienas pēc atgriešanās, bet nākamajā spēlē atkal biju pamatsastāvā. Treneris bija iedevis iespēju, es neiesitu. Aprunājos ar treneri un prezidentu, un viņi teica, ka tādā situācijā parasti dod iespēju citam uzbrucējam. Tā ka tā ir normāla situācija. Savukārt pēc tam, kad biju uzņēmis labu formu un kausā izgāju pamatsastāvā, jau ap 30. minūti tiku savainots. Nepaveicās – pats jutu, ka tieši tobrīd biju ļoti labā formā.

- Sezonas beigās pāris mačos jau biji vismaz rezervē. Vēl nebiji pilnībā gatavs iet laukumā, vai uzbrucējs, kurš spēlēja tavā prombūtnē, bija labi sevi parādījis?
- Pirmā spēle, kad varēju atgriezties laukumā, bija kausa fināls [pret "Slovan"]. Pirms spēles treneris atnāca pie manis un uzprasīja, vai esmu gatavs. Pateicu, ka esmu gatavs spēlēt 20-30 minūtes. Taču spēles gaitā bija tāda situācija, ka mums vairāk vajadzēja noturēt rezultātu un treneris maiņas izmantoja tādā nolūkā ["Jablonec" 86. minūtē izlaida uzvaru (1:1) un zaudēja pendelēs – A.S.]. Savukārt sezonas pēdējā spēlē tas jau bija trenera lēmums nelaist mani laukumā.

- Zaudējāt kausa finālā un līgā bijāt trešie uzreiz aiz abiem grandiem. Kluba vadība sezonu uztvēra pozitīvi vai beigās tomēr gribējās sasniegt ko vairāk?
- Nezinu, kādi uzdevumi bija sezonas pirmajā pusē, bet otrajā jau bija uzdevums čempionātā noturēt trešo vietu. Galvenais bija noturēt trešo pozīciju, taču pie iespējas, protams, bija jāmēģina pakāpties arī kaut kur augstāk.

Valērijs Šabala jau debijas spēlē Čehijas čempionātā guva divus vārtus (2:1 pret "Slovacko"), taču tie izrādījās arī vienīgie. Kopumā Šabalam deviņas spēles, sešas no tām pamatsastāvā. Foto: FKJablonec.cz

- Lasīju, ka "Jablonec" vēlas pastiprināties ar diviem uzbrucējiem. Kluba vadītājs pat bija teicis, ka, ja uzbrukumā būtu bijis [līgas labākais snaiperis] Lafata, "Jablonec" varētu tēmēt uz titulu. Vai tas norāda, ka klubs nav apmierināts ar uzbrucējiem, tevi ieskaitot?
- Protams, ka mēs neiesitām tik daudz, cik gribēja vadība un mēs paši. No uzbrucējiem viņi gaida vārtus, bet ne es, ne otrs uzbrucējs neiesitām daudz. Varbūt tā arī pietrūka, lai pacīnītos par kaut ko vairāk. Arī taktika gan savā ziņā tika veidota tā, lai vairāk iespēju būtu tieši no malām, nevis centrā. Daudz spēlējām pa zemi, un arī uzbrucējam bija uzdevums no pozīcijām izvilināt centra aizsargus. Daudz vārtu guva gan Ruslans [Mingazovs], gan Kopics, malējie spēlētāji.

- "Jablonec" pēc sezonas beigām ir iespēja tevi izpirkt. Pats zini, kas tagad notiks? Viņi to darīs, varbūt atgriezīsies Brigē?
- Pirms aizbraukšanas runāju ar sporta direktoru. Viņš teica, ka viņi it kā grib vēl pagarināt īri, taču tas ir atkarīgs arī no Briges. Nezinu, kāda bija noruna starp klubiem –"Jablonec" maksāja par manu īri vai nemaksāja, nezinu. Aģents teica, ka tagad notiks sarunas, klubi sazināsies, arī viņš sazināsies gan ar čehiem, gan beļģiem. Ceru, ka jau pēc Nīderlandes spēles jau būs kāda skaidrība, kur palikšu un vai būs jāmeklē klubs.

- Ko vēlies tu pats?
- Man Čehijā patīk. Laba komanda, man tur patīk spēlēt. Varbūt pagaidām nedaudz pietrūcis laika, bija arī trauma. Ja būtu iespējas palikt, labprāt to darītu.

- Tāpēc, ka klubā ir labs draugs [Mingazovs]?
- Nē, nē, viss klubs ir ļoti labi organizēts. Un blakus ir ne tikai draugs - visa komanda ir ļoti laba un draudzīga. Tā ka tas nav tikai Ruslana dēļ (smejas). Iejušanās bija ļoti viegla. Jā, Ruslans pats tobrīd vēl nemaz nebija ieradies, taču, pirmkārt, komandā ir ļoti labi leģionāri, viņi mani uzreiz pieņēma un visur palīdzēja. Un, otrkārt, arī no vietējiem spēlētājiem divi prot runāt krieviski – Hibšmans [10 sezonas Doņeckas "Shakhtar"] un Čīžeks ["Rubin", "Moskva", "Alania", "Sibir"], kuri ir spēlējuši Ukrainā un Krievijā. Visi spēlētāji ir ļoti draudzīgi, un nebija nekādu problēmu.

"Kiprā treneris ar mani ne reizi nerunāja - tas nav normāli"

- Pagājušajā vasarā Brigē pavadīji īsu laiku, tiki divreiz izīrēts, turklāt čehiem ir iespēja tevi izpirkt. Tas nav signāls, ka beļģi ar tevi vairs īsti nerēķinās?
- Tas tiešām nav jautājums man, tas drīzāk jāprasa viņiem vai aģentam. Viņi noteikti zina vairāk par mani. Kā paši rakstīja, viņi skatās un seko man līdzi. Diezgan daudz sarakstījāmies ar sporta direktoru, vienu vai divas reizes viņš atbrauca arī uz Čehiju. Arī pats sekoju līdzi, kā gāja Brigei. Labi spēlēja Eiropas līgā [aizkļuva līdz 1/4 finālam], bet varbūt tās dēļ beigās nokritās Beļģijas čempionātā, piedzīvoja trīs zaudējumus pēc kārtas un zaudēja pirmo vietu. Mazliet žēl, jo pirmā vieta uzreiz dotu ceļazīmi uz Čempionu līgas grupu turnīru.

Pats lēmums parakstīt līgumu ar Brigi liekas, ka bija pareizs. Tobrīd nebija cita konkrēta piedāvājuma, kad uzreiz liktu galdā līgumu. Jā, bija variants no Itālijas, Veronas, bet beļģi mani aicināja atbraukt un uzreiz iedeva līgumu. Bija sarunas, ne viss uzreiz izdevās, bet viņi papildus piedāvāja to, ko vēlējāmies. Bija konkrēta interese un konkrēts piedāvājums – viņi mani vēlējās visvairāk.

- Neesot uz vietas un lasot tikai medijus, par tevi no Kipras nāca ļoti daudz negatīvas informācijas. Vairākkārt tiki padzīts no treniņa, treneris ar tevi nerēķinājās u.tml. Cik daudz informācijas bija patiesa, cik daudz – pārspīlēta?
- Pirmajā incidentā, kad nokavēju komandas pusdienas, tā bija manis paša kļūda. Sajaucu laiku, un tā sanāca. Bet tas otrais gadījums… [fizioterapeits, Šabalam spēles laikā iesildoties, bija pamanījis sliktu attieksmi, un treneris laukumā laida citus] Nezinu, cik tajā bija patiesības. Diezgan maz… Līdz galam tā arī nesapratu, kas tur notika. Treneris ar mani tā pusgada laikā tā arī vispār ne reizi neparunāja. Manuprāt, tā nav normāla situācija.

- Vai, tavuprāt, šie divi gadījumi bija iegansts, lai no tevis tiktu vaļā?
- Ar pašu vadību attiecības bija kārtībā. Uz Kipru mani vairāk pasauca sporta direktors [nevis treneris]. Ar viņu kādreiz aprunājāmies, un viņš izteica lielu nožēlu, ka tā sanāca – ka viņi mani pasauca, bet es vispār nespēlēju un notika kaut kādas sliktas lietas. Arī pēc tam viņš man ļoti palīdzēja un nožēloja, ka tā sanācis.

- Komandā biji vienīgais "sliktais", vai daudzi tika sodīti par disciplīnas pārkāpumiem?
- Bija problēma, ka vairākus spēlētājus pasauca sporta direktors, bet trenerim viņus īpaši nevajadzēja. Tādi bija vēl kādi trīs četri futbolisti.

- Tā ka būtībā biji nolemts jau uzreiz?
- Nu jā. Kad atbraucu, jau pēc kādām divām trim nedēļām sapratu, ka šim trenerim neesmu pārāk vajadzīgs.

Valērijs Šabala "Anorthosis" kreklā. Foto: sentragoal.gr

- Pēc tiem gadījumiem Pahars intervijā sacīja, ka esi sācis doties negatīvā virzienā. Kā uztvēri, ka izlases galvenais treneris tā saka par tevi?
- (Ilgi domā, pēc tam turpina ļoti piezemētā tonī) Jā, ko gan varu pateikt – ja treneris tā uzskatīja, tad varbūt, ka tā arī bija. No malas ir labāk redzams. Kamēr esam izlases iekšienē, viņš mums seko līdzi un skatās, kā izturamies. Pats par sevi visu laiku domāju tikai to labāko. Varbūt viņam bija tas jāpasaka, lai es saņemtos.

- Kiprā biji svešā zemē un vēl apkārt par tevi runāja tik daudz negatīvā. Tas līdz šim ir bijis tavs grūtākais posms karjerā?
- Jā, bija grūti. Visu laiku baidos zaudēt vietu Latvijas izlasē, bet tajā brīdī bailes bija vislielākās. Nespēlēju klubā, notika kaut kādas sliktas lietas utt. Tas viss bija ļoti grūti. Bija mediju spiediens, arī treneris par mani neteica tās labākās lietas. Bija grūti, taču galvenais bija tikt no tā ārā, lai atkal varētu sākt attīstīties, strādāt un spēlēt. Man palīdzēja to izdarīt un nokļūt Čehijā, un pēc tam jau pamazām sāka kļūt labāk.

- Kā vari salīdzināt futbolu Kiprā un Čehijā? UEFA rangā nedaudz augstāk ir Čehija.
- Kiprā vairāk spēlē nevis komanda, bet lielākoties visu izšķir individuāli futbolisti. Daudz brazīliešu, argentīniešu, dienvidnieku. Ja Kiprā daudz ko izšķir viens divi spēlētāji, tad Čehijā viens vai divi vieni paši neko nevarēs izdarīt. Te futbols ir ļoti organizēts, visi cīnās līdz galam, sper pa kājām. Manuprāt, Čehijā līmenis ir nedaudz augstāks. Jā, fanu ziņā gan Kiprā ir labāk.

"Tagad spēlei esam gatavi daudz labāk nekā rudenī"

- Pārejot pie izlašu tēmas, priekšā spēle pret Nīderlandi, vai Amsterdamā piedzīvotais 0:6 joprojām sēž galvā?
- Protams. Tas bija lielākais zaudējums izlases vēsturē, tā ka mums ir jārēķinās ar pretiniekiem. Spēlēsim mājās un ne tikai nedrīkstēsim pieļaut, lai tāds scenārijs atkārtotos, bet būs arī jācīnās par punktiem. Tas varbūt skan diezgan skaļi, taču pret čehiem un ukraiņiem pierādījām, ka varam to darīt, un mēģināsim to turpināt. Kas zin', kas notiks. Varbūt sanāks, varbūt nesanāks, bet ļoti ceru, ka visa komanda cīnīsimies līdz galam un ka nebūs tāpat, kā bija Nīderlandē.

- Esat jau izrunājuši ar treneriem, kas bija galvenās lietas, ko Amsterdamā darījāt nepareizi? Varbūt vienkārši pārdegāt?
- Man liekas, ka iemeslu bija ļoti daudz. Pēc Čehijas un Ukrainas spēlēm domāju, ka viens no lielākajiem iemesliem bija tas, ka pirms Nīderlandes spēles liela daļa komandas nespēlēja savos klubos. Kad spēlējām ar čehiem un ukraiņiem, visi spēlēja klubos. Pareizāk, gandrīz visi – pilnīgi visiem spēlēt ir ļoti grūti. Lielāka spēļu prakse, visi bija labāk gatavi spēlei. Protams, arī Nīderlandei tā spēle bija gluži kā pēdējā iespēja ieķerties [tabulā] un iznāca laukumā diezgan agresīvi noskaņoti. Varbūt mēs arī pārdegām – tribīnēs bija 50 tūkstoši skatītāju, spēlējām pret Robenu, Sneideru. Kāds varbūt nobijās, kāds varbūt nebija gatavs, un tas viss kopā sakrita.

- Tagad Nīderlandei Robena nebūs.
- Lasīju, ka viņu treneris teica, ka Robens ir 30-40% komandas, bet zinām, ka Nīderlandei ir vēl 50 labu spēlētāju. Varbūt ne robeni, bet diezgan līdzīgi viņa līmenim. Tas pats Depajs Nīderlandē aizvadīja lielisku sezonu un pārgāja uz Mančestras "United". Tāpēc nedomāsim, ka būs divreiz vieglāk, jo nebūs Robena. Tāpat būs ļoti grūti, taču, salīdzinot ar spēli rudenī, zinu, ka tagad esam gatavi daudz labāk.

- Pirms tās spēles Nīderlandes medijos katru dienu bija jaunas ziņas, ka, ja neuzvarēs Latviju, Hidinks atkāpsies utt. Kā šīs ziņas ietekmēja jūs pašus?
- Protams, ka internetā lasām ziņas un sekojam līdzi. Taču ir tādi, kas to izlasa un neņem galvā, bet varbūt ir kāds, kurš izlasa un tādēļ sabīstas, ka nu tik būs un viņi metīsies mums virsū.

- Tikko Nīderlandei bija spēle pret ASV [3:4]. Sanāca redzēt?
- Nē, šo maču neskatījos. Parasti sekoju līdzi rezultātam flashscore. Sekoju rezultātam līdz 3:1 un pēc tam nākamajā dienā internetā lasīju, ka Nīderlande zaudēja. Kā zaudēja – viņi taču bija 3:1 vadībā?! (smejas) Varētu teikt, ka notika mazs brīnums. Bet tas ir arī labāk mūsu pārliecībai, lai mēs ticētu, ka Nīderlandi var apspēlēt un ka tai var iesist vārtus. Jā, ASV nav tā vājākā komanda, taču Nīderlandei, turklāt viesos, iesist četrus vārtus… Pat Pasaules kausā nevienai komandai tas neizdevās. ASV pierādīja, ka ar Nīderlandi var spēlēt.

Valērijs Šabala sagrāvē Amsterdamā (0:6) aizvadīja visas 90 minūtes. Foto: F64

- Hidinka vadībā Nīderlande tikai divreiz nav ielaidusi vārtus – pret Spāniju [2:0], otru spēli labi zini. Vai aizsardzības līnija, kur to zvaigžņu ir mazāk nekā vidējā vai priekšējā līnijā, ir viņu vājais posms, ko varat izmantot? Jo īpaši tu kā uzbrucējs.
- Nezinu, vai vājākā, bet, jā, pēc uzvārdiem aizsardzība varētu būt viena no vājākajām vietām Nīderlandes izlasē. Taču tajā pašā laikā viņi visi spēlē ļoti labos klubos – Anglijā [intervijas laikā vēl nezinājām par Vlāra svītrošanu no kandidātu saraksta], Itālijā. Protams, centīsimies izdarīt spiedienu viņu aizsardzībai un mēģināsim to izmantot. Taču, lai sāktu uzbrukumus, vispirms būs jāatņem bumba.

- Pēc spēles Amsterdamā dabūji kādu no Nīderlandes spēlētāju krekliņiem?
- Nē, viņi nemainījās. Cerams, ka te mainīsies (smejas).

- Ņemot vērā, ka kādu laiku neesi spēlējis, cik ļoti esi pārliecināts par vietu pamatsastāvā?
- Nekad neesmu bijis pārliecināts par vietu sākumsastāvā. Tagad šī vieta varbūt ir zem vēl lielākas jautājuma zīmes. Centīšos treniņos darīt visu labāko, lai treneri man uzticētos, un mēģināšu šo ticību nepievilt.

[Telpā, kurā notiek intervija, televizorā nepārtraukti tiek rādīti spilgtākie momenti no pārbaudes spēles Ukrainā. Tostarp arī Latvijas himna pirms spēles sākuma.]

- Ja jau skan Latvijas himna, jāpievēršas arī šai tēmai. Ir bijušas spēles, kurā himnu dziedājuši gandrīz visi pamatsastāva spēlētāji. Vai tā pilnībā ir katra paša brīva izvēle, vai izlases štābs ir mudinājis un teicis, ka būtu labi to darīt?
- Nē, nekas tāds nav teikts. Dziedāt vai nedziedāt – tas ir katra spēlētāja ziņā. Kad dzirdu himnu, man pašam tā ir kā papildus motivācija, tā dod vairāk spēka, vēl vairāk uzkurina, lai varētu cīnīties un aizstāvēt valsts godu. Visur mums seko līdzjutēji – pat Čehijā un Nīderlandē bija diezgan daudz -, bet tagad Rīgā būs pilns stadions. Un ir ļoti patīkami, kad dzirdi, ka visi dzied. Arī es pats visu laiku dziedu himnu – man tas palīdz iejusties atmosfērā un palīdz cīnīties par valsti.

- Martā divreiz spēlējāt neizšķirti, turklāt izbraukumā. Prāgā bija ļoti labs pirmais puslaiks, taču otrajā čehu spiediens bija milzīgs. Tāpat kā ukraiņu spiediens otrajā spēlē. Cik daudz šajos rezultātos, tavuprāt, bija likumsakarības un cik – veiksmes?
- Man un visai izlasei nepaveicās Čehijā [ielaižot mača izskaņā], taču mums paveicās Ukrainā, ka viņi neiesita [otros] un ka mēs iesitām pēdējā sekundē. Par pirmo spēli varu pateikt, ka tās rezultāts 100% bija likumsakarīgs. Mēs nebijām pelnījuši zaudēt, un arī viņi nebija pelnījuši zaudēt. Bet Ukrainā mums mazliet paveicās. Jā, viņi bija pelnījuši uzvarēt, taču tāds ir futbols – viņiem bija 15 momenti, mums bija pusotrs, bet mēs to iesitām. Taču pirmais mačs ar čehiem bija ļoti labs, tā ka punktu noteikti bijām pelnījuši. Ja būtu iespēja mainīties, tad labāk, protams, būtu bijis noturēt uzvaru Čehijā un zaudēt Ukrainā, jo Prāgā tomēr bija kvalifikācijas spēle.