Zjuzins: "Pahars man uzticas, savukārt pie Starkova spēlēja citi"

Rīgā dzimušais Artūrs Zjuzins (23) ir no Kauguriem, Jūrmalas, kur septiņu gadu vecumā arī sāka nodarboties ar futbolu. Vēlāk Zjuzins pievienojās Šitika Futbola skolai, bet jau 15 gados nonāca "Ventspils" sistēmā. Sākumā dublieri un "Tranzīts", bet 2010. gada sezonu tobrīd tikai 18 gadus vecais Zjuzins sāka Latvijas vicečempiones "Ventspils" pamatsastāvā. Vēl pēc dažām spēlēm talantīgais pussargs laukumā izgāja jau ar kapteiņa apsēju ap roku – lai arī komandā netrūka pieredzējušu vīru ar Aleksandru Koliņko priekšgalā. Pēc vienas sezonas "Ventspilī" Zjuzins devās uz ārzemēm – "Žilina" un tagad jau ceturto sezonu pēc kārtas Kaļiņingradas "Baltika". Latvijas izlasē Zjuzins debitēja 2012. gada februārī pret Kazahstānu (0:0) un kopumā ir aizvadījis 16 spēles un guvis divus vārtus.

"Grigorčuks daudz iemācīja, bet Dzavetjēri deva iespēju spēlēt"

- Ļoti agrā vecumā kļuvi par kapteini spēcīgā komandā. Vai šis apsējs kaut kā tevi mainīja – deva papildus uztraukumu vai tieši lielāku atbildības sajūtu?
- Treneris [Nuncio Dzavetjēri] nolēma iedot kapteiņa apsēju. Parādīja, ka dod man iespēju un man tic. Taču pats apsējs neko īpaši nemainīja, jo komandā visi bija vecāki par mani. Nav svarīgi – ar apsēju vai bez, man nebija nekādas lielās autoritātes.

- "Ventspili" pameti jau 19 gadu vecumā. Ir daudz diskusiju, vai un cik gados jaunajam spēlētājam ir jābrauc prom. Kā pats vērtē pēc savas pieredzes – aizbrauci īstajā brīdī?
- Jā, domāju, ka aizbraucu īstajā brīdī. Vienīgi var teikt, ka pazaudēju pusgadu. Aizbraucu janvārī, sastrīdējāmies ar "Ventspili", un pusgads, kamēr nonācu Kaļiņingradas "Baltika", bija galīgi nekāds. Trīs Slovākijā pavadītie mēneši bija murgs. Sākumā it kā nospēlēju dažas spēles un guvu vārtus, taču dabūju nelielu traumu. Izveseļojās cits centra pussargs, vietējais, un viss – man vairs vispār nebija nekādu iespēju. Līgums ar "Žilina" bija tikai uz trim mēnešiem. Ja viņiem patiktu, tad tur paliktu vēl uz diviem gadiem.

- Laikam jau nepatiki, ja reiz nepaliki?
- Laikam, ja jau man nemaz nedeva iespēju spēlēt…

- Jau teici, ka sastrīdējies ar "Ventspili". Pastāsti sīkāk par to skandālu ar Romas "Lazio".
- Vasarā biju uz pārbaudēm "Lazio" dublieros. Neviens jau laikam patiesību nezina – arī es zinu tikai to, ko man teica aģents [Mihails Ļebedevs]. "Lazio" par mani it kā bija gatavi maksāt 50 tūkstošus eiro. Tieši neilgi pirms laika, kad aizbraucu, es, mans aģents un "Ventspils" prezidents parakstījām līgumu, ka viņi mani palaiž par 30 tūkstošiem eiro. Tie vienkārši ir jāiemaksā. Kad "Lazio" piedāvāja 50 tūkstošus, viņi atteicās…Tā arī sanāca.

- Kā "Ventspils" skaidroja savu atteikšanos?
- Laikam gribēja vairāk, pats īsti nemaz nezinu. Nekādu īpašu paskaidrojumu nebija. Ar klubu un prezidentu vairāk runāja aģents, nevis es. Taču vēlos "Ventspilij" pateikties par visu, ko man ir devusi. Tur viss futbolam bija vienkārši super. Atbrauc 15 gados, tev jau maksā algu, trenējies, tevi baro, skola. Ideāli! Tomēr pagāja četri gadi un gribējās kaut ko mainīt.

Ruslans Mingazovs pret Artūru Zjuzinu - tobrīd abiem pussargiem bija attiecīgi tikai 18 un 19 gadi. Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

- Ventspilī biji pie Grigorčuka, pusotru gadu arī pie Dzavetjēri. Kurš no viņiem tavā karjeras izaugsmē ir devis visvairāk?
- Domāju, ka tas dalās uz pusēm. Grigorčuks ir ļoti labs treneris. Taktiskā ziņā visu izstāstīja, visu paskaidroja – kurā pozīcijā kas jādara. Viņš man futbolā iemācīja ļoti daudz lietu. Savukārt Dzavetjēri vienkārši deva iespēju spēlēt. Sanāk, ka to, ko man iemācīja Grigorčuks, rādīju Dzavetjēri vadībā, jo Grigorčuka laikā man nebija iespējas iet laukumā.

- Par Grigorčuka disciplīnu klīst daudz leģendu. Vai pie viņa disciplīna tiešām bija tik dzelžaina?
- Jā, noteikti. Bija baigā disciplīna, jo īpaši tas attiecās uz jaunajiem. Mūs pamatīgi dresēja, bet tā arī vajag. Vispār tos laikus un treneri bieži atceros. Labprāt satiktu Grigorčuku un parunātos. Būtu interesanti, jau daudz laika pagājis. Viņš trenē ļoti labu komandu – "Chernomorets", skatos arī rezultātus. Grigorčuks ir ļoti augsta līmeņa treneris, tāpēc arī vada labu komandu un spēlē labā čempionātā.

- Disciplīna futbolā ir viena lieta, bet cik ļoti Grigorčuks kontrolēja jūsu brīvo laiku – arī uzdzīvi, ja tā var teikt?
- Visu kontrolēja, pilnīgi visu. Mēs, jaunie, dzīvojām internātā. Ārā tikt vispār nevarējām – mums bija komendante, arī Grigorčuks bieži ieradās paskatīties, vai nav nekāda bardaka. Jā, Grigorčuks pie mums internātā jebkurā brīdī varēja ierasties un pārbaudīt, kā uzvedamies. Bet tā laikam arī ir pareizi.

"Man paveicās, ka Kaļiņingradā ir tāds cilvēks kā Koliņko"

- Kaļiņingradas "Baltika" esi ceturto sezonu. Jau uzskati to par savu klubu, vai tomēr tas ir tikai starpposms uz kādu lielāku karjeras pakāpienu?
- Domāju, ka tas ir starpposms. Protams, gribu progresēt un spēlēt spēcīgākā līgā Eiropā. Taču "Baltika" mani paņēma treneris [Jevgēņijs Perevertailo], un visus šos trīs gadus viņš man ir ticējis un devis spēles laiku. Ja trenerim esmu vajadzīgs, nevaru pateikt, ka vairs nevēlos te spēlēt un gribu prom. Ja treneris aizietu uz kādu citu komandu, varbūt viņš līdzi paņemtu arī mani [plati smaida]. Perevertailo ir ļoti augsta līmeņa treneris – noteikti Krievijas Premjerlīgas līmenī. Arī viņš taktiski visu ļoti sīki izskaidro, bet varbūt nav tik agresīvs kā Grigorčuks – ļoti mierīgs. [Lai arī viņam jau ir 59 gadi], viņš ir nenormālā fiziskajā formā. Trenējas ar mums kopā trenažieru zālē, mierīgi spiež 70 kilogramus. Agrāk dažreiz ar mums trenējās [arī laukumā] un spēlēja kvadrātu, bet tagad viņam bija operācija.

- Cik tev vispār ir svarīgi, lai treneris tev uzticētos?
- Domāju, ka visiem ir svarīgi, lai treneris viņiem uzticētos. Tāpat kā izlasē – kad tās treneris bija Aleksandrs Starkovs, pie viņa spēlēja citi futbolisti. Tagad treneris ir Marians Pahars, un pie viņa spēlē citi. Ja treneris tev uzticas un ar tevi runā, tas ir ideāli. Protams, ir lieliski, ja treneris uzticas, taču, ja pats trenēsies sūdīgi, tad laukumā neviens neliks.

- Atskaitot laiku Slovākijā, vai var teikt, ka tev karjerā līdz šim ir veicies ar treneriem?
- Noteikti. Varbūt arī Slovākijā tas treneris nebija nemaz tik slikts. Nesaku, ka arī Starkovs būtu slikts treneris. Vienkārši katram ir savi futbolisti, kuri viņam patīk vairāk. Katram trenerim ir sava pieeja. Bet man noteikti ir paveicies ar visiem treneriem, kuri man bijuši noteiktā karjeras brīdī.

- Minēji, ka Perevertailo ir Premjerlīgas līmeņa treneris. Kur 1. līgā atrodas pati "Baltika" – pēc budžeta, komplektācijas, iespējām?
- Budžeta ziņā līgā esam vieni no pēdējiem. Savukārt sastāva ziņā varētu teikt, ka esam kaut kur pa vidu. Var teikt, divus gadus mums bija viens sastāvs. Vienā no tiem ieņēmām piekto vietu [uzreiz aiz strīpas cīņā par ceļazīmi uz Premjerlīgu]. Lai tiktu uz Premjerlīgu, 1. līgā jāsakrīt daudziem faktoriem. Nauda – tas laikam ir pats pirmais. Mums ir viens no mazākajiem budžetiem, un esam viena no jaunākajām komandām. Ja atnāktu jau tāds paspēlējis futbolists, mums vienkārši nebūtu naudas, ko viņam maksāt. Bet pārējām komandām, kuras pārsvarā cīnās par Premjerlīgu – tam pašam Mahačkalas "Anzhi", ir pavisam cita runa.

- Ja "Baltika" ir viens no mazākajiem budžetiem, kā vispār ir ar algām? Ne gluži to lielumu, bet gan izmaksu?
- Mūsu komandā algas maksā normāli, nevienam nav parādā. Par citām līgā īpaši nezinu. Komandās, kuras tagad spēlē, maksā, taču, piemēram, tajā pašā Volgogradas "Rotor", kur bija Ivans Lukjanovs, bija ļoti lieli parādi. Vieglāk bija komandu vienkārši aizvērt. Precīzi nezinu, bet čaļiem laikam parādā par četriem mēnešiem, arī prēmijas. Krievijā tā notiek katru gadu, ka trīs komandas tiek aizvērtas – vai nu noslīd līgu zemāk, vai vienkārši nav iespēju maksāt.

"Volgar" pussargs Ivans Lukjanovs un Artūrs Zjuzins - viņu komandas trešajā augustā Astrahaņā cīnījās neizšķirti 1:1. Foto: fc-baltika.ru

- Runājot par to piekto vietu. Pēc sezonas beigām izcēlās skandāls, jo Kaļiņingradas gubernators it kā esot komandai sacījis, lai netiek uz Premjerlīgu, jo nebūs naudas, par ko tur spēlēt. Tā patiešām bija?
- Kāds kaut ko kaut kur sadzirdēja un izrāva, nezinu.. Nu, nebija tā – kā var tā vispār pateikt? Viņš pa visu laiku ģērbtuvē varbūt bija parādījies tikai vienu reizi. Komandā to nekā īpaši neuztvērām. Par to nemaz nerunājām, jo visi jau saprata, ka tas nav nopietni. Nu un kas, ko viņš teica? Mums jau tā nauda nav vajadzīga – ja tiktu uz Premjerlīgu, spēlētu par tām pašām algām. Nenotiktu nekas traks. Būtu forši, ja tiktu Premjerlīgā vai vismaz uz pārspēlēm.

- Kad ieradies Kaļiņingradā, tur jau bija Koliņko un Rafaļskis. Koliņko par tevi ir gandrīz divas reizes vecāks – vai viņš komandā par tevi uzņēmās rūpes gluži kā par savu dēlu?
- Var teikt arī tā. Viņš vienmēr ir izpalīdzīgs. Jā, viņš par mani ir daudz vecāks, taču komandā visi ar viņu runā kā ar savu draugu – it kā viņam būtu tikai 25 gadi. Visi smejas, joko. Koliņko vispār ir super džeks. Jau cik reižu esmu teicis, ka man paveicās, ka komandā ir tāds cilvēks kā Koliņko.

"Krievijā cilvēki nenāk pat uz Premjerlīgu"

- Latvijā nav liela priekšstata par FNL. Daudzi vērtē pēc tā, ka tā ir tikai otrā līga pēc spēka, un Ekstraklasi vērtē augstāk, jo tas Polijā ir augstākais līmenis. Atskaitot poļu grandus, kā tu varētu salīdzināt abas līgas?
- Labprāt uzspēlētu Polijas Ekstraklasē. Domāju, ka tur ir nedaudz augstāks līmenis. Arī atmosfēra, kā tur mīl futbolu, pilni stadioni - super! Krievijā vispār nav intereses, te nenāk pat uz Premjerlīgu [zīmīgi, ka divas dienas pēc intervijas ar Zjuzinu Krievijas izlases pārbaudes spēli pret Azerbaidžānu Himkos apmeklēja mazāk skatītāju nekā Latvijas spēli pret Armēniju – tikai 3500 cilvēku]. Nāk tikai uz derbijiem – piemēram, CSKA pret "Spartak". Jekaterinburgas "Ural" ir tik foršs stadions, arī mēs tur esam spēlējuši. Kāpēc cilvēki nenāk?!

- Virslīgas vidējā apmeklētība šosezon ir 241 skatītājs…
- Tas, protams, ir ļoti bēdīgi… Kad ar "Baltika" kausā pirms diviem gadiem spēlējām pret Sanktpēterburgas "Zenit" [1:2], bija pilns stadions [14500 skatītāju]. Pavisam cita sajūta – pat nevari apstāties, vienkārši turpini skriet. Cilvēki atnāca uz spēli, un tu vienkārši nedrīksti apstāties – kājas pašas nes uz priekšu.

- Vai pret "Zenit" tavā karjerā līdz šim ir bijusi lielākā spēle? Ja prasītu nosaukt spilgtāko spēli, tu minētu tieši šo?
- Vēl arī spēli 2012. gada maijā pret Orenburgas "Gazovik" [2:1], jo mums bija obligāti jāuzvar, citādi izlidotu līgu zemāk. Neglābtu pat neizšķirts. Tad es nevarētu palikt Kaļiņingradā, jo 2. Divīzijā leģionāri nedrīkst spēlēt. Arī toreiz bija pilns stadions [10500 skatītāju], atmosfēra. Bija milzīgs prieks, ka uzvarējām. Šīs abas spēles liktu vienā plauktā.

- Kura epizode no spēles pret "Zenit" visvairāk palikusi atmiņā?
- Atmiņā palika rezultatīvā piespēle. Arī epizode, kur vārtu priekšā kādi astoņi cilvēki kopā no abām komandām slīdēja izklupienos. Šo spēli treneris mums arī bieži rāda. Ja kādreiz kaut kas nesanāk, treneris parāda un saka, ka, re, jūs taču pret "Zenit" to varējāt izdarīt. Mums bija vieglāk spēlēt, jo nebija, ko zaudēt. Tikko kausā spēlējām ar Podoļskas "Vityaz" no 2. Divīzijas [3:0]. Arī viņiem tieši tāpat nebija, ko zaudēt. Pret "Zenit" gāja diezgan labi, nepaveicās – trāpījām pa vārtu stabu, pārliktni. Domāju, ka arī es nospēlēju diezgan normāli. Visa komanda spēlēja augstā līmenī.

Artūrs Zjuzins Krievijas kausa izcīņas 1/16 finālā pret Sanktpēterburgas "Zenit" (1:2). Foto: fc-baltika.ru

- Ja skatās līgas kartē, Kaļiņingrada ir vienā malā, bet otrā – Sahalīna un Vladivostoka. Ceļošana nav pārāk traka?
- Īstenībā normāli. 2. Divīzijā komandas pārsvarā braukā ar autobusiem. Komandā daži, kuri iepriekš tur spēlēja, stāstīja, ka līdz pilsētai bija jābrauc 24 stundas. Bet mēs no Kaļiņingradas mierīgi aizlidojam līdz Maskavai un pārsēžamies, uz kurieni mums jālido tālāk. Uz Vladivostoku lidojām astoņas stundas. Lidmašīnā katram maziņš televizors, visādas filmas, mūzika. Tā ari laiks ļoti ātri paiet. Vienīgi, ka cita laika josla - tas gan nedaudz traucē. Atbraucot [pēc mūsu laika] bija rīts, bet tur jau ir vakars – vai arī otrādi. Dažreiz grūti adaptēties pirms spēlēm, bet citādi nav tik traki. Izbraukuma spēles man pat vairāk patīk [smejas].

- Teici, ka labprāt spēlētu kādā spēcīgākā līgā. Uz kurieni vispār ir iespējams aizbraukt no FNL, jo skautu interese droši vien nav pārāk liela? Vai nesanāk, ka Krievijas Premjerlīga arī ir vienīgais pieejamais pakāpiens augstāk?
- Jā, skautu uzmanību nav pārāk liela. Ja būtu tāda iespēja, labprāt ar "Baltika" spēlētu Premjerlīgā. Arī Ukrainas Premjerlīgā ir ļoti labs līmenis, tā pati Polija.

- Ko atbildēsi, ja "Baltika" piedāvās pagarināt līgumu? [Tas ir spēkā līdz sezonas beigām]
- Nezinu, atkarībā, kāda būs situācija. Kādi būs citi varianti, un vai tādi būs. Katrā ziņā Latvijā tagad noteikti negribētu atgriezties.

"Kāpēc Starkovs mani sauca, ja neredzēja vietu sastāvā?"

- Pārejot pie Latvijas izlases. Jau teici, ka no Starkova tev nebija lielas uzticības. Vienreiz sanāca arī konflikts – tu atteicies ierasties izlasē. Kāpēc?
- Krievijas 1. līgā spēles sanāk paralēli izlases mačiem. Kādas četras reizes biju atbraucis uz izlasi un zaudēju četras spēles klubā. Laukumā tiku vienu vai divas reizes, pret Lihtenšteinu [2:0, savā laukumā] mani uz piecām minūtēm izlaida kā malējo pussargu. Otra spēle pret Lihtenšteinu bija [2013. gada] martā, un mums bija spēle Kaļiņingradā [četras dienas pirms mača Vaducā]. Tajā pašā datumā savācās izlase. Prasīju, ka es nospēlētu spēli un tad nākamajā dienā atbrauktu uz izlasi. Starkovs teica, ka nē. Ja nē, tad es teicu, ka nebraukšu.

- Ar to arī saruna beidzās? Starkovs neteica, ka tad vari arī vairs nebraukt?
- Nē, nē. Starkovs teica, ka mani saprotot.

- Pēc tam Starkovs tevi vairs nesauca, taču medijos diplomātiski centās izvairīties no paskaidrojuma. Lai arī tāpat bija skaidrs, ka tas bija saistīts ar to.
- Kāpēc tad mani vispār saukt, ja neredz mani sastāvā? Nekas traks jau nenotiktu – neesmu nekāds lielais futbolists. Bija citi spēlētāji, kuri spēlēja. Vienkārši es klubā zaudēju spēles. Zaudēju prēmijas. Zaudēju punktus – ja es spēlētu, varbūt komandai būtu palīdzējis. Tā arī tas viss sakrājās un sakrājās, ka vienmēr biju aizbraucis prom un te īsti netiku pie spēlēšanas. Taču viss ir normāli – kad satieku Starkovu, sasveicināmies. Es jau esmu parasts jauns spēlētājs, bet viņš ir cilvēks un treneris ar lielo burtu.

- Tad mainījās treneri, atnāca Pahars, un tu jau pirmajā spēlē Igaunijā guvi vārtus [1:1]. Kad tevi informēja, ka grib saukt uz izlasi, viņš jau uzreiz pateica, ka ar tevi nopietni rēķinās? Lai tu atkal nepārdomātu un neatbrauktu.
- Domāju, ka tā pirmā spēle bija izšķiroša. Viņš teica, ka iedos iespēju, un tad jau redzēs. Viss sanāca labi. Paldies viņam par doto iespēju spēlēt. Negribu pievilt treneri un centīšos darīt visu, ko protu.

- Guvi vārtus Igaunijā, pēc tam iesiti arī pret Lietuvu [2:1]. Sanāca perfekts sākums.
- Tā sanāca, jā. Īpaši ar vārtu gūšanu man kaut kā neiet, bet izlasē sanāca iesist uzreiz divus. Klubā spēlēju vairāk kā uzbrūkošais pussargs. Izdevības iesist ir, taču kaut kā visu laiku meklēju iespēju izdarīt piespēli. Čaļi arī saka – pietiks jau dot piespēles, ir jāsit! Bet vienalga līdz pēdējam meklēju piespēli. Vakar [31. augustā] divreiz uzsitu kausā – pa stabu un pārliktni.

- Vārti ir viena lieta, bet kā vērtē savu sniegumu izlasē līdz šim – esi apmierināts?
- Protams, vārti ir viena lieta – pats to saprotu. Nu un, ka es iesitu? Galvenais darīt to, kas nepieciešams, lai uzvarētu. Domāju, ka noteikti varēju visas spēles aizvadīt arī labāk. Pirmajās spēlēs varbūt bija arī neliela mandrāža, jo gribējās sevi parādīt no labākās puses. Tādēļ varbūt daudz kas nesanāca. Varēju arī labāk.

- Vai jūti, ka Cauņas prombūtnē tava loma laukuma vidusdaļā pieaug un ka tu esi viens no tiem, kuriem jāuzņemas iniciatīva?
- Domāju, ka svarīgāka ir komandas spēle. Cauņa, protams, ir nopietns futbolists, un izlasei tas ir milzīgs zaudējums. Ir grūti kādam viņu aizvietot. Pats par to tā īpaši nedomāju – esmu līderis vai neesmu. Vienkārši spēlēju.

Artūrs Zjuzins pret Armēnijas izlases un Dortmundes "Borussia" pussargu Henrihu Mhitarjanu. Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

- Nosauc vienu vai divas lietas, ar kurām Paharu varētu raksturot kā treneri!
- Pahars ļoti labi emocionāli sagatavo spēlei. Lai pret ko mēs arī nespēlētu, viņš vienmēr saka, ka mēs varam un ka mēs uzvarēsim. Pirms spēles uztaisa tādu fonu un uzvelk, lai, ejot ārā no ģērbtuvēm, mēs būtu gatavi cīnīties.

- Kādas bija pirmās domas, ieraugot mūsu grupu atlases ciklā?
- Biju priecīgs, ļoti labas komandas. Ļoti nopietnas komandas, pret kurām varēsim sevi pārbaudīt. Ļoti interesanta grupa. Mērķis tikt labāko trijniekā, manuprāt, ir reāls. Citādi nav nekādas jēgas spēlēt un sanākt kopā. Tagad futbolu prot spēlēt visur. Protams, katram ir savs stils. Nevaram pret Nīderlandi vai Turciju spēlēt kā pirmais numurs. Tas nav vajadzīgs – varam spēlēt kā otrais numurs un uzvarēt. Kā raksturotu Latvijas izlasi? Labs pieredzes un jaunības sajaukums. Labs kolektīvs, kurā vienmēr gribas atgriezties. Visus esmu priecīgs redzēt, un visi esam kā viena ģimene.

- Ar kuriem izlasē tev ir draudzīgākās attiecības? Gan jau ar vecajiem komandas biedriem, arī Koliņko, protams.
- Vienmēr kopā dzīvojam ar Nauri Bulvīti. Ar gandrīz visiem esmu kādreiz spēlējis kopā, ar visiem ir labas attiecības. Kad ir brīvs laiks, piemēram, vasarā, bieži braucu paciemoties uz Ventspili. No Kaļiņingradas uz Latviju gan nebraukāju tik bieži kā Koliņko. Nav jēgas tik bieži braukt, jo ģimene, sieva un bērni, ir ar mani Kaļiņingradā. Dzīvojamies tur, savukārt Koliņko brīvdienās brauc uz Latviju.

- Tagad ir septembra pats sākums. Ko tu vēlies paveikt šā gada laikā, lai nākamajā septembrī, atkal sēžoties pie galda, varētu pateikt, ka esi izdarījis?
- Gribētu progresēt – gan izlasē, gan klubā. Labprāt ar "Baltika" spēlētu Krievijas Premjerlīgā. Gribētu, lai pēc gada nebūtu kauns ar tevi runāt par izlases sniegumu.