Šketovs: "No nulles izveidojām izlasi, par kuru nav kauna. Šai komandai ir nākotne"

- Sanāk tā, ka šodien beidzam dalību finālturnīrā. Mums visiem tie, protams, bija svētki, pieredze – gan spēlētājiem, gan arī treneriem. Arī es nekad neesmu bijis finālturnīros, lai gan jau ilgu laiku vadu lielo izlasi. Diemžēl palikām bez punktiem šajā grupā, bet oficiālās sacensībās piedalījāmies pirmoreiz, jo visas pārējās komandas uzvarēja pamatkārtā un komandu līmenis ir jūtams. Polijas izlase pat tika pusfinālā, arī Portugāle – apsveicam. Uzvarēja favorīti Krieviju, kas liecina par Polijas spēku. Svarīgākais, ka nopelnījām līdzjutēju cieņu, kuri 15-20 minūtes pēc spēles nepameta arēnu. Viņi redzēja mūsu attieksmi, mūsu spēli. Jā, nepaņēmām punktus, lai gan ļoti to vēlējāmies un katrā spēlē bijām tuvu. Katrā spēlē progresējām un vismaz rezultāta ziņā bijām arvien tuvāk pretiniekiem. Ļoti ceru, ka šī izlase tiks saglabāta. Mums saglabājas ļoti bagāta bagāža – seši spēlētāji drīkstēs piedalīties arī nākamajā ciklā. Un ceru, ka šie puiši ar šādu pieredzi atkal varēs iekļūt finālturnīrā un šoreiz ne kā saimnieki. Un varbūt pat izcīnīt medaļas. Novēlu viņiem palikt futzālā un varbūt papildināt lielās izlases rindas. Viņiem ir viss, lai to izdarītu.

- Kuru no trim spēlēm varat izcelt kā saturīgāko, kvalitatīvāko?
- Diemžēl mums tā arī neizdevās aizvadīt divus pilnvērtīgus puslaikus vienā spēlē, un šie puslaiki attīstījās dažādi. Tomēr droši vien spēle pret Krieviju, īpaši pirmais puslaiks. Pusotru puslaiku spēlējām praktiski kā līdzvērtīgi – gan pēc izveidotajiem momentiem, gan statistikas – pret vienu no favorītēm. Saprotams, katrā spēlē bija gan kļūdas, gan labas epizodes. Šodien varbūt ne pārāk labi aizvadījām pirmo puslaiku, neradījām tik daudz iespēju, un pēc tam nācās spēlēt piecatā pret četriem. Bija labas izdevības, bet diemžēl paši tās nerealizējām, arī vārtsargs glāba – kaut kur pietrūka meistarības un arī veiksmes. Diemžēl atkal ielaidām divus nevajadzīgus vārtus. Pieredzes trūkuma dēļ. Šajā turnīrā ielaidām daudz diezgan kuriozu vārtu, bet tam ir jāiziet cauri: viņi caur šīm kļūdām aug un progresēs.

- Šie deviņi mēneši bija tā vērti?
- Kad kļuva zināms, ka Latvijā notiks čempionāts, tie, kuri orientējas futzālā, droši vien baidījās, jo futzālā izveidot komandu no nulles…Pat starp līdzīgām komandām desmit vārtu starpība nav retums, bet te komanda bija jābūvē no nulles. Vienā no preses konferencēm jau teicu, ka puse spēlētāju futzālu spēlē pirmo gadu un ota puse, kas ir no futzāla komandām – pārsvarā TFK "Rēzekne" -, ir divus trīs gadus jaunāka. Iedomājieties…Sapratu, kur eju, un šādā situācijā bija iespējams pazaudēt savu seju. Ar treneru štābu un spēlētājiem kopā paveicām milzīgu darbu, un man liekas, ka izveidojām konkurētspējīgu komandu, kas līdzjutējiem uzdāvināja prieku, parādīja labu spēli. Turklāt tā ir jauna un perspektīva komanda.

- Kurus no šiem spēlētājiem jau tuvākajā laikā esat gatavs paņemt uz pieaugušo izlasi?
- Uz karstām pēdām negribētos kādu slavēt vai tieši pretēji. Mums nav pretenziju pret spēlētāju un komandas kopumā attieksmi, pašatdevi, vēlmi mācīties. Saprotams, ka pieļāvām kļūdas, bet domāju, ka praktiski visi spēlētāji, kuriem tagad ir 18, 19 un varbūt pat arī tas pats Tarakanovs [kuram ir 16], jau pēc dažiem gadiem var konkurēt un ieņemt kāda vietu arī lielajā izlasē. Manuprāt. Tas pats Šķesters-Kambals, kurš visas trīs spēles aizvadīja lieliski. Jā, arī viņam bija kļūdas – viņš ir cilvēks -, bet viņš mūs glāba. Cvetkovs, Ivenkovs, Kozlovskis – tie ir vieni no līderiem, kuri jau klauvē pie lielās izlases durvīm.

- Kuram no tiem spēlētājiem, kuri futzālu spēlē tikai pirmo gadu, bijis lielākais progress šo deviņu mēnešu laikā?
- Piemēram, Žanuels Skopenko. Redzams, ka viņam nav futzāla tehnikas un visu laiku ir spēlējis lielo futbolu, bet viņš ar savu pašatdevi un milzīgo vēlmi vilka izlasi – jo īpaši pret Krieviju – aiz sevis. Skaidrs, ka viņam ir tehnikas un taktikas grēciņi, tieši futzāla īpatnībās, bet viens šāds spēlētājs ir vajadzīgs – viņš pretinieku aizsardzībai radīja problēmas. Arī viņš ir progresējis. Viņš sāka no nulles, ir veicis ļoti daudz darba, un vēl ļoti daudz viņam būs jāmācās un jāstrādā, lai kļūtu par futzālistu. Varbūt viņš paliks lielajā futbolā, nezinu, tā būs viņa izvēle. Tas pats Ivenkovs spēlē tikai pirmo gadu un spēlē lielo futbolu [gan Ivenkovs, gan Skopenko 1. līgā pārstāv "Rēzekni" – A.S.], bet viņam ir visi dotumi, lai kļūtu par labu futzālistu. Tā atkal būs viņa izvēle. Tāpat var teikt par Daņilovu, Medvedinu – lielākoties tie, kuriem ir 18-19 gadi, futzālu spēlē pirmo vai, maksimums, otro gadu. Jā, puiši no Rēzeknes, kuriem ir 16-17 gadi, futzālu spēlē jau no bērnības, 7-8 gadus. Viņiem ir noteikta futzāla skola, visu zina, daudz prot, bet pagaidām viņiem vienkārši ir jāiegūst fiziskā kondīcija. Jāpieaug. Redzējāt, pret ko mēs spēlējām: pret bārdainiem večiem. Un mēs daudzās lietās nebijām sliktāki.

- Kādu atzīmi desmit ballu skalā varat ielikt par šo turnīru?
- Droši vien ielikšu astoņi. Tas ir ļoti labi. Neizcīnījām nevienu uzvaru un nepaņēmām nevienu punktu, bet domāju, ka deviņu mēnešu laikā izveidojām komandu, par kuru nav kauna. Redzams progress gan spēlētājiem, gan komandai. Neskatoties uz neiegūtiem punktiem, pats galvenais, ka izveidojām komandu un sagatavojām spēlētājus. Vēlam viņiem veiksmi un izaugsmi klubos – lai viņi iekļūtu lielajā izlasē.

- Par nākamo ciklu sakāt "ja U19 izlase būs". Kādēļ tādas šaubas?
- Nevaru apgalvot, tas ir jādara Latvijas Futbola federācijai. Cik zinu, izlase būs, tādēļ arī saku, ka seši šīs izlases spēlētāji droši vien jau ir kandidāti ar finālturnīra pieredzi. Cits jautājums, ka diez vai būs tāds pats gatavošanās process, kāds tas bija tagad, kad praktiski katru mēnesi piedalījāmies pārbaudes turnīrā vai aizvadījām pārbaudes spēles vai nometnes. Veicām ļoti lielu darba apjomu. Taču tā nenotiek, ka deviņu mēnešu laikā var izdarīt to, ko citas valstis dara jau desmitgadēm. Citiem ir izlašu institūti. Runājām ar kolēģiem no Krievijas: viņiem ir deviņas futzāla izlases. Deviņas! Bet mums parādījās tikai otrā. Un mēs ar viņiem spēlējam un esam sarūgtināti, ka nenospēlējām neizšķirti. Tātad no nulles paveicām lielu darba apjomu.

- Ja U19 izlase būs, vai būsiet tās treneris?
- Tas droši vien ir atkarīgs no federācijas vadības. Pagaidām pāragri par to runāt. Tagad jau ir jāpārslēdzas uz lielo izlasi: drīzumā oktobrī būs kvalifikācijas pamatkārta Portugālē, bet burtiski pēc nedēļas būs nometne pret Baltkrieviju un Moldovu. Gribētu vēlreiz pateikt paldies līdzjutējiem un arī organizatoriem par šiem svētkiem, kurus viņi uzdāvināja Rīgai un Latvijai.