Raimo: "Mani nebiedē, ka 26 federācijas iesniedza Vrubļevska kandidatūru"

„Ja jūs man jautājat, kādēļ es to daru, tad uzskatu, ka ir pienācis brīdis mainīt LOK vadību,” norāda Roberts Raimo. „Tā nedomāju tikai es, bet arī sporta sabiedrībā respektējami spēki, par kādiem vismaz es uzskatu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas cilvēkus. Vakar bija LSPA jubilejas pasākums, uz kuru bija ieradušies dažādi cilvēki no tuvākām un tālākām vietām, taču nebija neviena LOK pārstāvja, tāpat nebija arī Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) vadītāja. Daumants Znatnajs uzrunas beigās pateica – bet varbūt medaļu iztrūkums Rio olimpiādē saistīts tieši ar to, ka sporta vadībā vairs nav LSPA absolventu.”

„LOK manās acīs ir pazaudējusi uzticību, jo vairs nesaprot olimpiskos principus. Lai gan bija noteikti kritēriji, pirms olimpiādes tika lemts par to, kuri riteņbraucēji un maratona skrējējas brauks uz Rio,” neizpratni pauž Raimo. „Vēl pirms Nagano olimpiskajām spēlēm divus gadus netika rīkotas atlases sacensības. Tolaik Latvijas Biatlona federācijas prezidents bija Žoržs Tikmers. Ja reiz pat olimpietis nesaprot sportiskos principus, tad kā gan lai tos izprot organizācijas vadītājs?”

„Medaļas var nebūt, sportā gadās visādi. Bet, ja no olimpiādes atgriežas un pasaka, ka tas nav galvenais, nevērtēsim kritiski, tad ko lai saka sporta skolas treneris, ja viņam nav atbilstošu rezultātu. Pieņemsim, ka olimpiskajās spēlēs biatlonists aizšauj garām visus desmit šāvienus. Vai tad viņš nemāk šaut? Pirms olimpiādes tika runāts par 10-11 pretendentiem uz medaļām. Vai tad visi šie pretendenti ir vāji? Sanāk, ka olimpiskā vadība ir rupji kļūdījusies. Valsts finansējums bija daudz lielāks nekā uz Londonas olimpiādi. Jāskatās patiesībai acīs,” mudina bijušais slēpotājs un slēpošanas treneris.

„Ja reiz LOK ar likumu ir noteiktas funkcijas sporta jomā, tad par to būtu jāatbild. Iespējams, valsts funkciju deleģējums sportā ir aizgājis par tālu, bet, ja reiz LOK tās ir uzņēmuši, tad tās ir jāpilda. Organizācija saņem lielu valsts finansējumu, tādēļ nevar teikt, ka LOK atbild tikai par olimpisko sportu. Ar to autoritāti, kādai LOK jābūt, jāspēj ietekmēt procesus valsts sportā. Jāstrādā uz sportistu resursu atjaunošanu un jādomā ne tikai par vienu olimpisko četrgadi, nevis tikai jāiegulda arvien vairāk un vairāk naudas esošajos olimpiešos. Bet beigās vēl pasaka, ka medaļas jau nav galvenais.”

„Šobrīd būtiska lieta ir tā, ka ceturtā vara ir ļoti saskaņojusies ar LOK oficiālo viedokli. Ir fakti, par kuriem šajā sarunā neminēšu,” teic Raimo. „Ir jābūt programmatiskai attīstībai pa sporta veidiem un disciplīnām. Jābūt sportistu, treneru un sporta organizatoru selekcijai. LSPA mācību spēki šo algoritmu nesaskata. Tiek būvēti sporta objekti, bet tas atņem naudu sporta jomai. Ir jāatrod vidusceļš. Uzbūvēt jau nav māksla, cita lieta ir šos objektus uzturēt un lietderīgi izmantot. Galvenā problēma šobrīd ir tāda, ka ir jābūt balansam starp sacensībām, sporta būvēm un mācību procesa nodrošināšanai atvēlētajām finansēm. Bez treneriem nekā nebūs. Jā, Tikmers tam piekrīt, bet viņš pie šprices ir jau daudzus gadus. Ko nozīmē pateikt, ka sportisti ir vainīgi. Bet, tu taču viņiem devi naudu.”

Vaicāts par to, cik nopietni ir viņa nodomi 30. septembrī gaidāmajās LOK prezidenta vēlēšanās, Raimo uzsver, ka viņš neesot nekāds mazais bērns. „Mani nesatrauc tas, ka 26 federācijas LOK prezidenta amatam izvirzījušas Aldonu Vrubļevski. Iešu pie katras federācijas un stāstīšu, ko un kā gribu izdarīt. Tad jau lēmums paliks viņu ziņā. LOK prezidents – tā ir misija, nevis darbs. Ir jāsaprot tas, ko vēlies paveikt. Tā nav tikai kandidēšana kandidēšanas pēc. Mans pienākums ir citiem izstāstīt ko un kā darītu.”

„26 federāciju pieteikumi mani nebiedē, jo es esmu par principu. Man nevajag darbu LOK, man ir pietiekami daudz ko darīt Carnikavā,” piebilst Raimo. „Vēlēšanas vispār notiek tā, ka ir ļoti grūti atbilstoši sagatavoties, jo laika nav daudz. Bet nav jau tā, ka man būtu zvanījuši trīs četri cilvēki. Tādu ir daudz vairāk un viņi ir teikuši: „Dari, Robert, mēs neredzam citus”. Federāciju vadītāji bieži vien ir no citām sfērām, bet sporta sabiedrības viedoklis ir citāds. Turklāt federācijām daudz kas tiek sasolīts. Kad runa ir par finansēm, eksistē burvju vārdiņš „līdz”. Un katra federācija uztraucas, cik tad nu tai šajās robežās iedos. Bet, nav tā, ka visas šīs 26 federācijas ir ļoti apmierinātas. Īstais skatījums uz lietām ir citāds. Par mani gatavi balsot vairāku federāciju pārstāvji.”