Bricis. Brauc bez prieka...

"Ņemot vērā manas attiecības ar policijas klubu, līdz decembrim vēl skaitīšos sportists - tieši skaitīšos nevis patiesībā būšu. Mana pamatnodarbošanās būs pavisam cita - jau esmu sācis darbu Lietuvas izlasē kā treneris," jūlijā stāstīja 41 gadu vecais sportists. Jau tobrīd bija zināms, ka Biatlona federācija no viņa tomēr vēlas startu Hohfilcenes posma stafetē - kaut vai amatiera statusā -, un Bricis teorētiski šādu iespēju arī pieļāva. "Tikai tā - ķeksīša pēc..."

Kaut gan ar starptautiskās federācijas neizskaidrojamu labsirdību Latvija rudenī tika pie papildu vietām Pasaules kausā, un posmos līdz Jaunajam gadam stafetes komandu būtu bijis iespējams nokomplektēt arī bez palīdzības no malas (piemēram, Jānis Bērziņš šogad vēl nav izgājis uz starta nevienā disciplīnā, kaut gan uz visiem posmiem tiek vests līdzi un nodrošināts), Bricis izsaukumu no Latvijas tomēr saņēma un tam atsaucās. Brīdī, kad saņēma stafeti no pirmo posmu veikušā Edgara Piksona, Latvija jau atradās trešajā vietā no beigām, un labāk nekļuva - starp visiem otrā posma veicējiem Ilmāram izrādījās visvājākais laiks. Nekas labāk nesanāca arī nedēļu vēlāk - jauktajā stafetē.

Avantūra. To, ka viņa startēšana starp labi sagatavotiem profesionāļiem nav dēvējama nekā maigāk, apzinās arī pats Bricis, un tomēr - tai piekrita. "Nav tā, ka man tas viss patiktu, un nav tā, ka pats gribētu šādā veidā braukt, taču... Teiksim tā: izvērtējot daudzus plusus un mīnusus - beigās tomēr piekritu," atzīst Bricis. Kas tie par plusiem - izvairīgs. "Man pašam pat īsti nav. Minimāli. Tajā pašā laikā - nobraucot arī neko šausmīgi nezaudēju. Protams, ja piedalos, pats gribētu to darīt normālā kondīcijā un gatavībā, taču - šobrīd ir tā, kā ir... Var teikt, ka mani pierunāja. Pārliecināja, ka visiem būs labāk. Cik nu tā palīdzība šobrīd no manas puses liela, taču - vismaz nebūs tā, ka pēc tam kāds teiks: tikai tāpēc, ka Bricis principiāli atteicās, mēs izkritām no Pasaules kausa. Nedomāju, ka mans starts šobrīd ko spēj izšķirt, taču - arī sliktāk nav."

Bricis stāsta, ka fiziskās aktivitātes joprojām ir viņa ikdiena, taču trenera darbs un režīms, kādā tas ļauj sagatavoties, neatbilst profesionālajām prasībām ("Tā nav bijusi gatavošanās, par ko pats varētu būt kaut nedaudz apmierināts..."). Vasarā bija plāns nopietnāk trenēties vismaz līdz kalnu velosipēdu sezonas beigām, taču tas beidzās slikti. "Septembrī biju Austrijā uz treniņnometni un diezgan pamatīgi nokritu no riteņa - pāris dienas arī slimnīcā nācās pagulēt. Pats neatceros ne pašu kritienu, ne apmēram turpmāko pusstundu, taču sekas nākas pieciest vēl joprojām. Rokas, kājas veselas, taču smadzeņu satricinājums bija kārtīgs - lai neteiktu vairāk..." Ilmārs atklāj vēl vienu iemeslu. "Ja nebūtu šī gadījuma, droši vien arī gatavība šobrīd būtu labāka. Jo sanāca, ka pusotru mēnesi nevarēju darīt vispār neko. Simtprocentīgi kārtībā neesmu joprojām."

Par savu Hohfilcenē parādīto sniegumu Bricim kompleksu nav - jau pirms tam bija zināms, ka neko labāku gaidīt nav pamata. "Principā jau nekas nav izmainījies. Vienkārši mana kondīcija šobrīd ir apmēram līmenī, kāda parasti ir maija beigās. It kā viss kārtībā, braukt var, taču - nevar tik ātri, kā galvai šķiet, ka vajadzētu. Pats jau apzinos, ka nav reāli. Neko nevarēju padarīt ne labāku, ne sliktāku. Ja būtu vajadzība, [savā posmā] droši vien būtu varējis nobraukt arī bišķiņ ātrāk, taču - tāpat nebūtu palīdzējis. Katrā ziņā, šobrīd neesmu līmenī, ar kuru individuāli varētu cīnīties par kādām augstām vietām," analizē Bricis. Darbs ar Lietuvas izlasi kaulus nelauž - varētu atrast laiku arī nopietnākiem treniņiem, taču jēgas tam tāpat nav. "Ja godīgi, pie gribēšanas - viss pat būtu izdarāms. Ar tādiem pienākumiem, kādi man ir patlaban - varētu trenēties kārtīgāk. Ja vien tam būtu pamats."

Kad ierunājos par nākotni, Ilmārs neslēpj - Latvijas federācija gribētu, lai viņš skrietu arī posmos pēc Jaunā gada, un tas ir iespējams. "Ja līdz galam izdomās - kādus mačus jau droši vien vēl nobraukšu. Cik sapratu, grib, lai es braucu arī kādu individuālo distanci. Ja varēšu, un veselība būs daudzmaz kārtībā - noteikti nobraukšu." Un kā ar sajūtām? Nav noslēpums - sportistiem, kas kādreiz bijuši virsotnē, parasti nav patīkami noraudzīties, kā garām pabrauc viduvējības. Kā divkārtējam pasaules čempionātu medaļniekam Bricim? "Tas pat mani īpaši neuztrauc. Vienkārši pats zinu to, kā ir jābrauc, un to, kā šajā brīdī to diemžēl nevaru. Izejot uz starta, man nav absolūti nekāda satraukuma. Zinu, ka ne uz ko nepretendēju un ne par ko necīnos. Taču tā vienmēr bijis - ja neesmu kondīcijā, nav arī nekāda satraukuma un intereses. Interese man ir tikai tad, ja pašam ir sajūta - varu cīnīties par kaut ko nopietnu. Ko es varu šādā kondīcijā? Neko! Salasīt komandai kādus Nāciju punktiņus. Tur taču visi ir profesionāli sportisti - nevari pusgatavs atnākt un cerēt, ka varēsi cīnīties! Šobrīd, ja godīgi, no tā visa maz prieka..."