Rastorgujevs un psiholoģija

Atgādināšanai: vakar iedzīšanas sacensību pēdējā šautuvē, cīnoties par pirmo medaļu pasaules kausa mačos, Rastorgujevs pirmo lodi raidīja mērķi, pārējās – garām. Šodien sacensībās ar kopējo startu pēdējā šautuvē Latvijas biatlonists ieslēpoja ar 25 sekunžu pārsvaru pār tuvāko sekotāju! Pirmie divi šāvieni garām, un pēdējais arī! Ja vakar, šaujot pa nullēm, Andrejs būtu cīnījies par goda pjedestālu, šodien bija karjeras reālākā iespēja pat vinnēt.

Varam tikai iedomāties, kas notiek sportista galvā, kurš nekad mūžā nav kāpis uz pasaules kausu pjedestāla, kad tāda iespēja kļūst reāla. Arī iepriekš Andrejam bijušas izcilas sacīkstes, taču tās vairāk bijušas tieši iedzīšanā, kad pēc zemākām vietām sprintā izdevies pakāpties krietni augstāk. Tas lika norvēģim Emīlam Heglem Svendsenam pat nosaukt Rastorgujevu par galveno pretendentu uz Soču olimpiādes uzvarētāja troni šajā disciplīnā. Tomēr izskatās, ka tas ir pāragri. Viena lieta ir sprints vai 20 kilometru distance, kad pa smadzenēm nesit blakus slēpojošie tiešie konkurenti un pārsvarā gadījumā medaļu liktenis izšķiras vēlāk, kamēr cita – elpot ar konkurentiem vienā solī. Ja skatāmies virspusēji, Maļuhina teiktais attaisnojās gan vakar, gan šodien – tikko bija reāla iespēja iekļūt labāko trijniekā, lodes lidoja mērķim garām.

Visvieglākais būtu visu izskaidrot ar neveiksmi, taču tādas divreiz pēc kārtas reti mēdz notikt. Nekāpjot uzreiz pēc mačiem Andrejam dvēselē, tomēr dažas idejas rodas. Pirmkārt, ja guļus šautuvēs vakar Rastorgujevs šāva apmēram tāpat, kā šosezon ierasts, sākot ar pirmo guļus šautuvi, viņš to darīja daudz ātrāk. Tas pats turpinājās arī šodien visās četrās šautuvēs. Var jau būt, ka Andrejs tieši ar stāvus šaušanu vakar sāka pāreju uz ātrāku šaušanu ar skatu nākotnē, tomēr visdrīzāk tas bija mirkļa impulss, kas šodien turpinājās jau visās šautuvēs. Protams, Andrejs, kurš ir viens no ātrākajiem biatlonistiem pasaulē, tieši šaušanas ātrumā zaudē galvenajiem konkurentiem. Parasti viņa laiki šautuvē ir piektajā vai sestajā desmitā. Tāpēc ātrāk viņam ir jāšauj, un to viņš darīs, taču tam ir nepieciešams gatavoties, ideāli, ja speciāla šaušanas trenera vadībā.

Otrkārt, šodien Rastorgujevs, iespējams, aizrāvās distancē, pēc trešās šautuves, kad bija izvirzījies vadībā, strauji palielinādams savu pārsvaru pār sekotājiem. Ja austrieti Landertingeru viņš pēc šautuves apsteidza par astoņām sekundēm, pārsvars līdz pēdējai ugunslīnijai bija pieaudzis jau līdz 25 sekundēm! Pēc tādas „lidošanas” grūti savaldīt pulsu šautuvē.

Treškārt, izskatījās, ka Latvijas biatlonists pēdējās sacensībās rīkojās pēc principa – visu vai neko! Šāva ātri, slēpoja ātri, un beigās... vienalga bija pirmajā desmitniekā.

Ceturtkārt, vējš Holmenkollenā bija brāzmains, Ne velti vienā no šautuvēm ilgi pēdējo šāvienu gaidīja uzvarētājs pasaules kausa kopvērtējumā francūzis Martēns Furkads. Sagaidīja, sašāva un aizslēpoja pēc uzvaras.

Piektkārt, otrais šāviens šodien pēdējā šautuvē izskatījās pēc pasteigšanās, jo, knapi bija pārlādēta patrona, kad jau atskanēja šāviens. Varbūt kļūdos, taču pēdējo divu dienu pēdējās ugunslīnijās, kā izskatījās, bija pārāk daudz eksperimentu un emociju. Par to liecināja arī neregulārās pauzes starp šāvieniem, kuru iemesls nebija vējš.

Sestkārt, viena lieta ir dzīties pakaļ līderiem un apdraudēt to pozīcijas, bet pavisam cita – atrasties līderpozīcijās un pretendēt uz kaut ko. Tas sit pa smadzenēm. Tā tas nav tikai Andrejam, bet visiem biatlonistiem, pat vistitulētākajiem. Pēdējā pasaules kausa posmā var nosaukt kaut vai tikai Slovēnijas biatlonista Jakova Faka trīs neveiksmes vienā ugunslīnijā. Ar to Rastorgujevam būs jāiemācās tikt galā. Turklāt Andrejam tās ir jaunas un iepriekš neizjustas izjūtas. Ja tiks ar tām galā, būs izcils biatlonists, ja ne... Tad taisnība būs bijusi Oļegam Maļuhinam.

Šī ir tikai pirmā sezona, kad varam teikt, ka Rastorgujevs ir pieskaitāms pasaules biatlona elitei. Tāpēc viņam ir pietiekami daudz laika, lai apgāztu Oļega teikto. Jebkurā gadījumā pasaules kausa goda pjedestāls līdz šim pa spēkam ir bijis tikai diviem Latvijas biatlonistiem – pašam Maļuhinam un Ilmāram Bricim. Rastorgujevs šobrīd ir apmēram dalītā trešajā vietā ar Jākabu Nākumu. Tomēr visi citi minētie savu sportista karjeru jau ir beiguši, kamēr Andreja labākie gadi biatlonā tikai tagad ir sākušies. Viņš ir profesionālis no papēžiem līdz matu galiņiem, un ir vajadzīga tikai veselība, zinoši treneri un veiksme, lai viņš kļūtu par visu laiku labāko Latvijas biatlonistu. Lai izdodas!