Rakstura paka

Rīgas „Dinamo” šobrīd atrodas neapskaužamā situācijā – no solīdā un konkurētspējīgā snieguma sezonas ievadā nekas daudz vairs pāri nav palicis, un pēdējās spēlēs jau rodas priekšstats, ka dinamieši paši spēlē ar apziņu, ka viņi var spēlēt kā grib, pretinieks tik un tā atradīs veidu kā gūt par vieniem vārtiem vairāk. Lai kā arī būtu, strauji manevri nesekos - „Dinamo” vadība ir lēmusi, ka komanda no turnīra tabulas pagraba rausīsies ārā tādā pašā sastāvā kā tajā nokļuva.

Publiskajā telpā savu kritikas devu saņēmis vai ik katrs „Dinamo” organizācijas posms un, šķiet, tas ir tikai gaumes jautājums, uz, kuru no posmiem koncentrēties – uz spēlētājiem un viņu spēju līmeni, uz kapteini un līderību, uz treneri, viņa palīgiem, viņu piedāvāto spēles koncepciju vai rakstura īpašībām, uz organizācijas vadību vai menedžeri, sastāva komplektāciju vai pieņemto lēmumu amatierismu... Tomēr skaidrs, ka kā jau vienmēr, taisnība ir kaut kur pa vidu, bet galvenais ir tas, ka sezona turpinās un šai komandai ir un būs jāspēlē. Spēļu kalendārs rit savu gaitu un katra nākamā spēle nāk ar jauniem pārbaudījumiem. Spēļu kalendārs rīdziniekiem bija dāvājis vairākas dienas, lai šajā sarežģītajā situācijā spēlētāji un treneri atgūtos, nomierinātos, atjaunotu kontaktu, uzkāptu atkal uz vienas lapas un atkārtoti sakopotu savus fiziskos un, galvenokārt, jau psiholoģiskos spēkus cīņai.

Rīgas „Dinamo” turpmāko oktobra spēļu kalendārs ir neapskaužams – Magņitogorskas „Metallurg” (ar Malkinu priekšgalā), Čeļabinskas „Traktor” (ar Kuzņecovu), tad šķietamai atslodzei Jekaterinburgas „Avtomobilist” un tad vēl izbraukumā – Maskavas „Dinamo” (ar Ovečkinu) un Sanktpēterburgas „SKA” (ar Kovaļčuku). Rīdzinieki vēl tikai mēģina atrast pamatu zem kājām un pārstartēties psiholoģiski, bet pretī jau nāk vēl jaudīgāki pretinieki, kas sitīs nesaudzīgi un centīsies atgriezt rīdziniekus horizontālā stāvoklī. Ļoti nopietna rakstura pārbaude.

Skaidrs, ka galvenais novērtējums komandas spēlei būs izcīnītie punkti, tomēr, lai cik neloģiski tas arī neizklausītos, būtiskāk par punktiem būs parādītā spēle (līdz ar labu sniegumu, parasti nāk arī punkti, bet pret konkrētajiem sāncenšiem arī ar labu sniegumu var nākties palikt bez punktiem). Pats būtiskākais būs redzēt vai treneru kolektīvam ar Peku Rautakallio priekšgalā, būs izdevies savākt komandu, noskaņot to bezkompromisa cīņai, panākt, ka komanda atkal izpilda treneru uzstādījumus un pārliecināties, ka komanda nesalūzt pirmo neveiksmju priekšā, bet turpina strādāt un caur darbu spēj salauzt spēli un pavērst veiksmi savā virzienā. Proti, pirmkārt – vai treneriem izdosies atgriezt komandu pie tās spēles, ko demonstrēja sezonas ievadā, kad pretiniekiem bija milzīgas problēmas uzlauzt rīdzinieku aizsardzību, un, otrkārt – vai treneriem būs izdevies atrast nepieciešamos risinājumus uzbrukuma spēles uzlabošanai.

Ja rīdziniekiem kaut vai tikai izdosies atgriezties pie sezonas ievadā demonstrētās aizsardzības spēles un izdosies to noturēt ilgākā laika periodā, tad tas jau būs liels solis pareizā virzienā. Pekas Rautakallio un arī Teda Nolana proponētās spēlēs pamatnostādnes ir, lai arī pasvešas, bet visnotaļ atbilstošas vietējā hokeja talanta un kvalitātes latiņai. Šajos platuma grādos ir pazīstama tēze – „kārtība uzveic meistarību”, to vajadzētu papildināt ar „darbs uzveic talantu”. Latvijas hokejam jau sen bija laiks saprast, ka šeit cerēt uz talantu plejādēm ir naivi, tāpēc jāizvēlas cits ceļš – darbs, darbs un vēlreiz darbs. Līdz ar KHL izveidošanu, esam varējuši vērot kā vietējiem talantiem nepieciešamas pat vairākas sezonas, lai adaptētos, nostiprinātos un sāktu reāli ietekmēt notikumus laukumā. Tas ir veiksmīgākajos gadījumos. Ir arī gadījumi, kur spēlētājs ir snaiperis zemākā līmenī, bet pakāpienu augstāk neko vairāk par elegantu iedriblēšanu bortā nespēj izpildīt. Talantam, lai tas spētu sevi realizēt augstākajā līmeni, jābūt atbilstošai fiziskajai bāzei.

Līdz ar Pekas Rautakallio nespēju atrast risinājumus un izpildītājus uzbrukuma sakārtošanai, šīs proponētās idejas šobrīd plašākā publikā ir diskreditētas. Tomēr komandas vadības groži šobrīd vēl ir paša Pekas rokās un līdz ar to ir arī iespēja atjaunot ticību šai pieejai. Komandas vadības un menedžera saprašanas līmenis vai komplektācijas neveiksmes šobrīd nav arguments, jo tas neko pēc būtības tagad un šobrīd nemaina. Tagad un šobrīd mainīt var treneris! Pekam ir jāpierāda, ka viņš spēj vadīt komandu un komandai ir jāparāda raksturs. Raksturs būs jārāda katrā nākamajā spēlē. Lai izdodas!