Kas baros pašu audzināto monstrīti?

Esmu drošs: neviens sportiski domājošs ļaužs Latvijā vairs nav jāpārliecina par to ieguldījumu mūsu mazās valsts starptautiskajā prestižā, kādu dod brāļi Dukuri skeletonā, brāļi Šici kamaniņās, nupat arī pasaules junioru dubultčempions Oskars Melbārdis ar biedriem bobslejā. Iz tālēm skan Vera Zozuļa, Dainis Bremze un Aigars Kriķis, Jānis Ķipurs, Zintis Ekmanis, Sandis Prūsis, Mārtiņš Rubenis, vēl citi. Gadu no gada (ar pārtraukumu pārejot uz mežonīgo kapitālismu) latviešu ledus renes virtuozi apliecina mūs sacensībā un sāncensībā pret tādām pasaules valstīm, kā ASV, Vācija, Kanāda, Itālija, Francija...

Kopš 1986. gada mums pašiem Siguldā ir sava ledus trase, līdz galam nedataisīta. Tad nāk prātā salīdzinājums: uzdzīvojām par visiem simts rubļiem, bet tad paģiru pielāpīšanai piečuku noskaudām. Vienalga, pat tādā renē Latvijai izauguši augšminētie spēka zari. Sarīkoti tāpat augstas raudzes starptautiski mači. Rekonstrukcija ļautu rīkot arī bobsleja pasaules kausa posmus Siguldā. Tas ir prestižs, tā ir tūrisma industrija un ekonomika, tā ir iespēja visiem pilnvērtīgi trenēties pašu kalniņā. Galvoju par visiem divsimt procentiem: nebūtu Siguldas trases, nebūtu Dukuru dzimtas nudien fantastisko panākumu.

Runas rit, citas par citām gudrākas. Kad to vajag, kā to vajag un vai to vispār vajag. Tādu, padomju laikā Latvijai uzbāztu monstru, kuru tagad, zaļbarības trūkuma dēļ, vairs lāgā nespējam pabarot, uzturēt, uzlabot. Tauta nesapratīs.
Atmiņa, cik tomēr tu esi īsa...

Viss, par ko šodien lepojamies, ko apstrīdam, iesākās pirms gandrīz pusgadsimta, ar tautas atbalstu un spēku.
„Latvijas sportisti kā pirmie PSRS sāka nodarboties ar šo sporta veidu un guva panākumus starptautiskajās sacensībās. Pamatus kamaniņu sportam Latvijā lika entuziastu grupa, kura 1967. gadā pie Cēsīm sāka būvēt kamaniņu trasi.”
Enciklopēdija Latvijas sports, 2007. gads.
„Latvijas kamaniņu braukšana kļuvusi par poligonu arī cilvēku kopīgai, mērķtiecīgai rīcībai, kad jāveic šķietami neiespējamais, kad svaru kausos sagrupējas īsteni organizatori, darītāji, un – nomaļus vērotāji.”
Ēriks Kehris „Divi vienās kamanās”, 1980. gads.
Pats atceros to, kā tolaik populārākais un drosmīgākais laikraksts Padomju Jaunatne atbalstīja, aprakstīja un mudināja trases talciniekus. Varbūt nemaz nevajag noteikt to, kurš pelnījis vislielāko ordeni? Jo gods pienākas itin visiem, kas šajā tautas pasākumā roku un prātu pielicis. Patiešām – tautas – jo padomju sporta funkcionāri sākumā bija tie „nomaļus vērotāji”. Lauku sporta biedrības vadītāji izrādījās pirmie, kuri aptvēra sabiedriskā pacēluma nozīmību un sniedza palīdzīgu roku. Par to arī vēlāk saņemot izcīnīto medaļu godus.
Tajā viens tūkstotis deviņi simti sešdesmit un septītajā gadā varēja domāt, ka Gaujas krastā pie Cēsīm atklāta zelta dzīsla. Jo ļaudis no visām Latvijas malām, uztrinuši paši savus cirvjus un uzasinājuši lāpstas bariem vien devās uz Cīrulīšiem. Tas bija gluži kā Džeka Londona aprakstītajā Klondaikā, tikai bez mantkārības spīduma acīs. Tie ļaudis nebija mantas, bet gan idejas apsēsti. Un pēc viņu pūlēm nāca Veras Zozuļas braucieni no Cīrulīšiem Latvijā pēc PSRS, Eiropas, pasaules un olimpiskās čempiones zelta. Turpat, pie Cēsīm, savus pirmos braucienus slidināja arī Latvijas bobslejs.

Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunām prasībām, Cīrulīšus drīz bija jālaiž pensijā. Tad Maskavā smagi un lēnām, tomēr cēlās vajadzība pēc labas, modernas ledus trases. Esošās Bratskā un Meleuzā bija tik tizlas, ka sportistus vairāk kropļoja, nekā uztrenēja. Un gauži maldās tie, kuri apgalvo: Siguldas trase kā padomjlaika monstrs Latvijai ir ar okupācijas varu uzmākta, uzspiesta un negribēta. Tolaik trasi vēlējās iegūt daudzi, kaukāzieši, sibīrieši, pat varoņpilsēta Ļeņingrada, kurai varas gaiteņos bija kudiš lielāks svars, nekā latišu Siguldai. Tālaika sporta komitejas priekšsēdētājs Daumants Znatnajs vēl šodien trases iegūšanu mūsu īpašumā vērtē kā vienu no lielākajiem sasniegumiem savās ilgajās sporta rīkotāja gaitās. Argumenti: labas komunikācijas, atrodamies Eiropā, tuvu izslavētajiem ziemas sporta centriem, ir krietna rīkotāju pieredze, un, protams, virkne izcilu sportisko sasniegumu kā kamanās, tā bobslejā. Jau tradīcijas, saproties.
Dabūjām gan!

Nu vajadzēja uzprojektēt un būvēt augšā. Liela pieredze vāciešiem, lai tie biedriski nāk talkā – ne velti tolaik pastāvēja PSRS satelītvalsts, saukta par VDR. Leipcigas sporta būvju zinātniski tehniskais centrs bija tas, kas sasprungulēja mums to nepilnīgo trasi. Grozi, kā gribi, aizvien paliek aizdomas: vācieši, kaut oficiāli par kamerādiem skaitījās, mums ielika lāci kā sacensību konkurentiem. Lai neritētu, neslīdētu gludi, lai nevarētu uzņemt starptautiskos bobsleja mačus. Lai prioritāte paliktu pašiem.
Man bija iespēja 1986. gada septembrī tikties ar projektētājiem. Padomju Jaunatnē nodrukāju viņu teikto:
„Uzdevumā (no Maskavas – I.O.) projektētājiem prioritāte bija atdota kamaniņu braukšanai, taču paredzēti arī bobsleja divnieku un četrinieku (?! –I.O.) starti. Mūsu darba kvalitāte nozīmē mūsu starptautisko prestižu; strādāts tika rūpīgi, projektu pamatīgi pārdomājot un arī vairākkārt uzlabojot. Mēs atbildam par to, ka izprojektēta ļoti laba trase kamaniņām un bobsleja divniekiem. Teorētiski – kā to rāda mūsu aprēķini virāžu rādiusiem – trasē var braukt arī četrinieki, taču to vēl jāpārbauda praksē.... Tik plaša profila apvienotai, turklāt vēl augsta līmeņa trasei pasaulē nav precedenta!”
Praksē... Pirms pāris gadiem bobsleja četriniekā sakāpa brāļi Dukuri un brāļi Šici un nobrauca, ka rīb, bez kādas ķezas. Tomēr starptautiskas organizācijas Siguldas trasi kā pilnvērtīgu bobsleja sacensību vietu – neatzīst. Un pareizi vien dara, jo aizgājušos 36 gados daudz kas ir izmainījies pat attiecībā pret tām jau 1986. gadā esošām nepilnībām. Vajadzīga rekonstrukcija!

Arī pašā trasē, jo celtniecībai nofraktētā tālaika Dienvidslāvijas firma Graming no Sarajevas (tur ir olimpiskā trase) gan zīmējās kā diži speciālisti, tomēr praksē pieļāva gluži krieviskas paviršības un neprecizitātes. Tās pieslīpēja pašmāju celtnieki. Tikmēr par būtisku uzskatu plašas sportiskās sabiedrības līdzdalību arī pēc Cīrulīšiem – Siguldas trases būvniecībā. Rindas no 1986. gada 12. septembra Padomju Jaunatnes:
„ Bobsleja trases būve ir vienojusi daudzu sporta veidu pārstāvjus. Talkās piedalījušies meistarkomandu dalībnieki, sporta skolu audzēkņi, sporta organizatori, fizkultūrieši no visām republikas sporta biedrībām. Apzināmies: še top Latvijas sporta lepnums, starptautiskas nozīmes sporta celtne. Palīdz arī atsevišķi sporta draugi, veselas ģimenes.”

Tad kā nu tagad sanāk? Tauta iesāk un uzceļ, sportisti ilgi un cītīgi gatavojas, apliecina spēju sasniegt augstus rezultātus – izceļ Latviju pasaulē – bet tad, kad vajadzīgs godam nopelnīts, reāls atbalsts, saldā paldies teicēji un iespējamie balstītāji pazūd krūmos?