Poga norauta

Kad 2009. gada vasarā Rīgas „Dinamo” KHL draftā izvēlējās septiņpadsmit gadus jauno krievu uzbrucēju Aināru Podziņu, bija daudz emociju. Kluba toreizējais menedžeris Normunds Sējējs nenoliedzami vēlējās saskatīt šajā spēlētājā tādu kā mazo sensāciju, kā parādību, kas pārsteigtu, vai vismaz – neliktu vilties. Trīs vasaras pagājušas, kas palicis? Ja raugāmies no Latvijas vidējā līdzjutēja augstumiem, tad Podziņš bija:
- tas krievs, kas vēlējās kļūt par latvieti...
- tas krievs/latvietis, kas spēlēja „Dinamo” ceturtajā maiņā...
- tas latvietis/krievs, kas beigās atkal skatījās uz Krieviju...
- tas krievs, kas atkal atgriezās Krievijā...
Viņš ir jaunākais hokejists, kas Rīgas „Dinamo” kreklā aizvadījis vismaz vienu KHL spēli un, protams, jaunākais šajā komandā, kas guvis vismaz vienus vārtus šajā turnīrā. Divās sezonās piedalījies 57 spēlēs, guvis piecus vārtus, lietderības koeficents – pozitīvs... Lielākās kaislības ap viņu izcēlās laikā, kad Ainārs nolēma izmantot Krievijas junioru izlases piedāvājumu – pirms U20 pasaules čempionāta piedalīties kādā no šīs komandas pārbaudes turnīriem. Tiesa, visa murdoņa gan vairāk bija nevis par pašu faktu, bet par jaunā hokejista izteikumiem presē, kur viņš runāja atbilstoši savam briedumam – neizliekoties, naivi, bez friziera... Tagad viņš ir Čehovas „Vitjaz’ sistēmā, kas arī spēlē KHL. Un joprojām viņam varam piekārt birku – jaunākais. Tādā nozīmē, ka Podziņš šajā klubā ir leģionārs (ar Latvijas pasi) – neviena jaunāka leģionāra šajā līgā par viņu nav.
Kad Podziņš atbrauca uz Rīgu, viņš teica šādus vārdus:
„Man nav tāda pieredze kā Ozoliņam, man nav tāda būda kā Spruktam, man noteikti nav tāda nūjas tehnika kā Ņiživijam, vai metiens kā Hartiganam... Vēl nav. Bet es zinu, kas man ir un šajā ziņā mani nevarēs pārspēt...”
Viņš bija un ir atvērts, godīgs un centīgs – to, starp citu, joprojām Podziņam nevar atņemt. Pēc divarpus sezonām savā mīļākajā komandā Rīgas „Dinamo”, Ainārs kā cilvēks nav īpaši mainījies – atzīst, ka vēl daudz jātrenējas, ka ir, ko savā spēlē uzlabot. Viņš nav sadomājies par sevi vairāk, nekā citi par viņu runā, viņš nudien stāv uz zemes... Rīgā viņa laime bija tajā, ka Sējējs jauno puiku aizstāvēja – piesedza. Arī tad, kad viens otrs Latvijas treneris pa kaktiem to vien tik darīja, kā viņu aprunāja – sak, kas ir šis Podziņš, viņš taču neko nemāk, kāpēc viņam ir dots līgums ar „Dinamo” un tādā garā... Starp citu, tipiski Latvijas „veselīgajam” hokeja organismam. Jaunais stāvēja no tā visa malā: darīja, ko lika treneri, ko izvēlējās komandas vadība. Šogad viņš „Dinamo” tā arī neuzspēlēja – mazliet parēgojoties HK „Rīga” un nokapājot Liepājā, kas skaitās Rīgas lielās komandas fārmklubs.

Bet, tagad palūkosimies uz visu, kas ar viņu noticis Rīgā, ar Aināra Podziņa acīm. Kā viņš varēja redzēt lietas sev apkārt un – ko padomāt...
Izvēlēts KHL draftā – liels gods. Nākamajā vasarā komandas ģenerālmenedžeris pats personīgi viņu pierunā braukt uz Rīgu, lai treniņnometnē konkurētu par vietu lielajā „Dinamo”. Paraksta ar viņu līgumu uz turpmākajiem četriem gadiem. Aināram tad ir astoņpadsmit. Viņš ir dzimis Latvijā un tāpēc kārto Latvijas pasi, jo uzskata, ka tā vienkārši ir jādara. Varēja nedarīt, bet –pats vēlas. Viņu liek ceturtajā maiņā, jo komandai vajag pieteikt sastāvā jaunos spēlētājus. Fiziski uz ledus starp 1992. gada dzimušajiem Latvijā neviena labāka nav – to viņš ne tikai redz, to atzīst ikviens, kas salīdzina Podziņu ar līdzaudžiem. Tehniski – varētu būt labāks, neiebilst. Ko Rīgas „Dinamo” treneri liek, to treniņos dara. Viņam saka – tavs uzdevums ir neielaist vārtus, kad tava maiņa laukumā. Ja pēc sezonas varēsi parādīt, ka vismaz vienus esi arī guvis un arī lietderības koeficents nebūs mīnusos, uzskati – ka esi izpildījis, ko gaidām no tevis. To viņš var – KHL deviņpadsmit spēlēs, vieni vārti un plus viens. Otrajā sezonā, 38 spēles, četri vārti – lietderība pa nullēm. Atkal izpildīts uzdevums! Tā viņš domā... Sezonas laikā viņu sameklē Krievijas junioru izlases treneri un iekļauj U20 izlases kandidātu lokā. Podziņš ir apmulsis, jo nesaprot, ko darīt – viņam tā kā tuvāka Latvija, viņš taču ir pilsonis. Tiesa, tā sauktā hokeja pilsonība vēl atrodas krievu pusē... Deviņpadsmit gadu vecumā viņam Rīgas „Dinamo” ģērbtuvē liels un mazs saka – tu, ko, dulls esi, ja tev ir tāda iespēja, brauc! Brauc neatskatoties – tā domā gan leģionārs Holts, gan kapteinis Ozoliņš, gan menedžeris Sējējs, arī citas autoritātes, kam viņš prasa, kas saprot no hokeja... Un Ainārs brauc, ievelkot sevi dzirnās starp nacionālistiem un šovinistiem. Viņš tam nav gatavs, bet jāvārds jau krieviem dots – to hokejists nelauž... Beidzot viņu meklē arī kāds no Latvijas hokeja federācijas. Līdz tam, atklausījušies, ka tāds Podziņš vispār nekam nav derīgs, pēkšņi Latvijas hokeja funkcionāri ierauga, ka Krievijai šis nederīgais tomēr viņu izlases kandidātu sarakstā der... Vasarā, mainoties „Dinamo” kluba menedžerim, Ainārs uzzina, ka tiek mainīti arī viņa uzturēšanās noteikumi pie Rīgas „Dinamo” – viņam atsaka dzīvokļa izmaksas, arī līdz tam nodrošināto ēdināšanu... Neesot paredzēts. Pirms tam bija, tagad vairs neesot. Līgums viņam maziņš, ļoti maziņš, tagad Ainārs to saprot, bet nesūdzas. Pats jau parakstīja... Rīgas puikas par tādu naudu noteikti nespēlē, bet, ko viņš toreiz pirms diviem gadiem sajēdza? Gribēja būt savā mīļākajā komandā, to arī dabūja...

Sezonas sākumā Podziņš tiek aizsūtīts uz fārmklubu Liepājā. Pēc kāda brīža viņš painteresējas pie kluba menedžera, vai viņam ir izredzes atgriezties lielajā komandā, viņam saka – treneriem tevi nevajag. Varbūt vismaz iespēju var iedot, varbūt kādā brīdī varu patrenēties pie viņiem, lai salīdzina, lai novērtē – nē, saka, menedžeris, tu nederi. Vai drīkst aprunāties ar treneriem? Nē, to arī nedrīkst. Podziņš pretī – man ir piedāvājums no kāda Krievijas kluba, varēsiet atbrīvot? Ja ir piedāvājums, tad – neatbrīvosim. Tu esi mūsu! Tā grib treneri... Tagad ir kārta tomēr prasīt treneriem. Artis rausta plecus un saka, ka menedžmentam neko nav teicis, Peka, kurš vēl tobrīd ir galvenais, atzīst – tev, Ainār, šajā vecumā jāspēlē. Tāpēc, ja ir iespēja citur – neliegšu, noteikti brauc! Atgriežoties pie menedžera, Podziņš atkal dzird, ka viņu prom no komandas neviens nelaidīs... Sak, pacieties līdz decembrim. Pienāk gaidītais mēnesis – nekā nebija, tu esi mūsu īpašums. Un tikai tad, kad netiek nekas bilsts par citiem variantiem, ka netiek prasītas nekādas kompensācijas vai citas atkāpes, Rīga beidzot viņu atbrīvo. Klusi – bez orķestra... Komandas ofisā viņam ir atstāta pie sekretāres abu pušu vienošanās. Nevienu citu no vadības viņš nesatiek... Varbūt tāpēc, arī slidas un vienīgo nūju, viņam neatņem...

Pirms prombraukšanas, fārmklubā Liepājā viņam palūdz uzspēlēt vēl vienu maču Baltkrievijas čempionāta ietvaros– esot svarīgs. Ainārs tobrīd to var nedarīt, tomēr viņš aizbrauc... Dabū savainojumu, bet nekas – tas sadzīs. Liepājnieku saimnieks Zaharjins pats personīgi viņam pateicas par ieguldījumu kluba spēlē, lai gan neko daudz Ainārs nav paveicis – kādas desmit spēles, kādi pieci punkti... Tomēr – patīkami. To viņš augstu vērtē. Saka lielu paldies. Tagad viņš sēž Čehovas ģērbtuvē – kā leģionārs. Līgums ir noslēgts līdz sezonas beigām, ar „Vitjaz” pirmās rokas tiesībām attiecības pagarināt. Bijuši vēl varianti, bet, kā uzzinot, ka Podziņam Latvijas pase – KHL klubi atsalst... Viņš joprojām mīl Rīgu un „Dinamo”, bet šķiršanās esot bijusi neizskaidrojama – cilvēki nesarunājas...
„Šajos trīs gados Rīgā daudz ieguvu – pieredzi, labus kluba biedrus... Esmu savai komandai bijis uzticīgs un pacietīgs... Biju gatavs arī gaidīt, jo tāds ir šis darbs. Labi apzinos savus trūkumus, strādāju, lai tos novērstu. Bet, ja man neviens neko nevar paskaidrot, ja atsakās sarunāties – sajutos dīvaini... Tagad man priekšā jauns posms – esmu jauns!”
Podziņš noteikti nav nekāda Latvijas hokeja dzintara istaba vai dārgums, tomēr viņa gadījums ir ļoti simbolisks. Un nebūs grūti jau tuvākā laikā šo simbolu atšifrēt, jo mēs taču kopumā hokeja resursa ziņā esam tik pašpietiekami...