Ticības jautājums

Šosezon jau aizvadītas desmit spēles, sešas no tām izbraukumā un četras uz mājas ledus. Rīdzinieki ir ieguvuši 14 punktus no 30 iespējamiem, proti, kopumā izcīnīts mazliet mazāk nekā puse no punktiem. Rīgas „Dinamo” rēķinā ir trīs uzvaras pamatlaikā un pa vienai uzvarai papildlaikā un pēc spēles metienos, kā arī četri zaudējumi pamatlaikā un viens pēc spēles metienos. Tā visa ir sausā statistika. Svarīgi atzīmēt, ka rīdzinieki pilnīgi visās spēlēs līdz pēdējam brīdim ir cīnījušies par punktiem, proti, nevienā no spēlēm, kurā nācās piekāpties, nav zaudēts tīri un bez variantiem. Tas liecina par komandas potenciālu, bet tas, ka izšķirošos spēles momentos komanda tomēr vairāk zaudē nekā uzvar, par problēmām šo potenciālu izmantot.

Rīgas „Dinamo” pārliecinoši stiprā puse ir uzbrukums. Kopumā gūti jau 36 vārti jeb vidēji 3,6 vārti spēlē un tas pēc vidēji spēlē gūtajiem vārtiem uz doto brīdi ir otrs labākais rezultāts līgā. Šāda rezultativitāte ir panākta ar augstu metienu efektivitāti. Dinamieši ir realizējuši 11,65% no izdarītajiem metieniem, un tas pašlaik ir trešais labākais rezultāts līgā. Iepriecinošie uzbrukuma rādītāji nerodas no zila gaisa, tiem pamatā ir veiksmīgā spēle citos elementos. Rīdzinieki lielākoties spēj veiksmīgi pārriet no aizsardzības uzbrukumā, ar ātrām piespēlēm šķērsot vidus zonu un sagādāt pretiniekam lielas problēmas. Tāpat, uz doto brīdi Rīgas „Dinamo” ir ceturtais labākais rezultāts skaitliskā vairākuma realizācijā. Kopumā rīdzinieki spējuši izmantot aptuveni katru ceturto pretinieku noraidījumu (24,1%). Ļoti veiksmīgi šajā rādītājā darbojas Hartigana maiņa.

Tomēr neskatoties uz šiem iepriecinošajiem rādītājiem un to, ka rīdziniekiem bija iespēja aizķerties katrā no aizvadītajām spēlēm, 16 Rīgas „Dinamo” punktus sadalīja pretinieki. Šādā brīdī skatiens, protams, tiek vērsts trenera virzienā. Ir redzams komandas kopējais progress un, protams, ka tas ir arī līdzšinējā treneru korpusa nopelns, bet tajā pašā laikā komanda ir sasniegusi attīstības līmeni, kad nepieciešams spert nākamo soli. Visās zaudētajās spēlēs rīdziniekiem bija iespēja uzvarēt, un dažās notikumi pat attīstījās labvēlīgi dinamiešiem, bet uzvara palika neizcīnīta. Šajā laika posmā treneris Šuplers ir veicis dažādas neviennozīmīgi vērtētas aktivitātes. Protams, nevar izslēgt, ka Šuplers ir lielisks stratēģis un pašreizējie īstermiņa it kā apšaubāmie lēmumi izrādīsies panākuma stūrakmeņi nākotnē. Ja tā būs, tad visu cieņu! Tomēr pašlaik vairāki šī mēneša novērojumi liek apšaubīt to lietderību un pozitīvo ietekmi uz komandu.

Viens no dinamiešu Ahileja papēžiem arī šogad ir spēle aizsardzībā un savu vārtu nosargāšana. Atmetot ierasto vaimanoloģiju par Latvijas spēlētāju nespēju, no sērijas, ka Latvijā katrs, kurš pārslido pāri centra līnijai ir hokejists, šīm problēmām pamatā ir vismaz divas lietas – viena no tām ir Šuplera atkarība no sajūtām, ko sniedz sēdēšana uz dinamīta kastes un otra, jau folklorizētā aizsargu rotācija.

Šuplera pēkšņās uzbrukuma hokeja atklāsmes ir diezgan negaidītas un nešķiet ticamas. Pirmkārt jau tāpēc, ka tās īsti neiet kopā ar komandas komplektāciju. Lielāko daļu Rīgas „Dinamo” spēlētājus drīzāk var raksturot kā centīgus un pašaizliedzīgus darba rūķus, proti, tādus, kuru labākās īpašības ir lieliski piemērotas pretinieku spēles jaukšanai jeb spēlei no aizsardzības. Tādi īsti uzbrukuma tehniķi dinamiešiem ir divi – Ozoliņš un Ņiživijs. Tomēr ar visu to, septembrī bija novērojams, ka Rīgas „Dinamo” ir problēmas ar spēles pārorientēšanu, proti, izvirzoties vadībā, komanda izšķirošajos brīžos nespēja nospēlēt droši un pragmatiski, aizvadot spēli līdz uzvarošām beigām. Protams, aizvadītas tikai desmit spēles, komanda pilnveido savu sniegumu un līdz izslēgšanas spēlēm vēl tālu (tajās gan vēl jātiek), tomēr ir skaidrs, ka ar šādu spēli izslēgšanas spēlēs nebūs ko darīt. Ja atceramies pagājušo gadu, tad „SKA” tika pieveikts tieši ar lielisku spēli aizsardzībā.

Otrs aizsardzības problēmu iemesls ir plaši apspriestā aizsargu rotācija. Rotācija pati par sevi nav nekas automātiski negatīvs. Būtisks ir rotācijas pamatojums. Rotācijas pamatā var būt atbilstošā sastāva izvēle konkrētajam pretiniekam. Piemēram, ja pretinieks ir neaktīvs un noslēdzas savā zonā, iespējams, nepieciešami spēlētāji ar iniciatīvu un iemaņām uzbrukuma veidošanā, tādi kā Ozoliņš, Galviņš, Kr.Rēdlihs, Cibuļskis. Savukārt, ja sagaidāms, ka pretinieks vels pamatīgus uzbrukuma viļņus, tad nepieciešami spēlētāji, kas ir veiksmīgāki savā zonā, piemēram, Reķis, Laviņš, Sotnieks, J.Rēdlihs. Rotācijas pamatā var būt arī spēlētāju spēka sadalīšana sezonas garumā, lai komanda saglabātu vienmērīgu sniegumu, proti, laiku pa laikam spēlētājiem tiek dota iespēja atpūsties.

Rīgas „Dinamo” sakarā uz doto brīdi nav iespējams nolasīt kādi iemesli ir katras konkrētās rotācijas pamatā. Teikt, ka tās viennozīmīgi ir spēlētāju kļūdas, būtu pārspīlēti, bija spēlētāji kas tika nosēdināti arī tad, kad spēlēja labi un bija tādi, kas turpināja spēlēt arī pēc izteikti vājām spēlēm.

Konkrētas idejas un rotācijas pamatojuma trūkums ir ļoti bīstams, jo nekādā veidā neveicina spēlētājus atraisīties un uzņemties iniciatīvu, drīzāk pretēji, tas veido situāciju, kad iniciatīva ir sodāma. Protams, ka tādā situācijā spēlētājs nerādīs labāko spēli un tas neveicina viņa izaugsmi, bet tieši aizsardzības spēlētāju izaugsme ir viens no būtiskākajiem faktoriem dinamiešu panākumiem pavasarī. Pašlaik sevi lieliski pieteicis Cibuļskis, cerams treneri nevis noslāpēs viņa iniciatīvas, bet ticēs viņam un veicinās turpmāku izaugsmi. Vai komandā būs vēl kāds aizsargs, kas spēs būt, kas vairāk par vienkāršu viduvēju spēlētāju? Tas atkarīgs ne tikai no pašiem spēlētājiem, bet arī no treneriem.

Gandrīz visi spēlētāji plecs pie pleca ir izgājuši pirms sezonas sagatavošanās posmu, pavēlāk pievienojās vien divi – Telkvists un Troters. Tomēr viņu pievienošanās nebija pārsteigums. Katrs spēlētājs zināja spēles noteikumus un savas pozīcijas tajā. No malas izskatījās, ka komandā ir izveidojies labs un kaujiniecisks mikroklimats, ko vēl vairāk nostiprināja veiksmīgais sezonas sākums. Šuplers uzskatīja, ka tādā situācijā ir nepieciešams komandā iesaistīt vēl vienu spēlētāju, ne tikai iesaistīt, bet uzreiz arī atrast viņam vietu pamatsastāvā. Un šis spēlētājs nav Demitra, vai kāds cits tāda kalibra slovāks, šis spēlētājs ir Mikuš. Rezultātā komanda piedzīvoja savu pirmo krīzi un zaudēja trīs spēles pēc kārtas, tai skaitā arī tādiem pretiniekiem kā „Avtomobilist” un „Yugra”. Komandas psiholoģija ir ļoti trausla lieta, katras izmaiņas to var ietekmēt jebkurā virzienā, viens no treneru galvenajiem uzdevumiem ir atgriezt komandā noskaņojumu – „Viens par visiem, visi par vienu!”. Un tas sevī ietver arī spēlētāju uzticēšanos trenerim.

Noslēgumā jāatkārtojas, komanda šīs sezonas pirmajā mēnesī ir parādījusi savu potenciālu, lai pārietu nākamajā līmenī, tai ir nepieciešams treneris, kas tam ir gatavs. Vajadzīgs treneris, kurš katru uzvaru pār it kā spēcīgāku pretinieku neuztver kā jauku pārsteigumu. Un kas ir ļoti būtiski, vajadzīgs treneris, kurš tic savai komandai un kaut vai klusībā izvirza ambiciozus mērķus, nevis līdzjūtīgi pasmaida ik reizi kad kāds piemin, piemēram, Gagarina kausu. Jācer... Nē! Jātic, ka šim trenera sastāvam tas ir pa spēkam. Lai izdodas!