Viedoklis: "Dinamo" zaudējumu murgs: kurš un kāpēc vainīgs?

Uzvar komanda, bet zaudē treneris – Sandis Ozoliņš atļāvās teicienam nepiekrist, tam nepiekrītu arī es, tomēr patiesība ir skarba – nomainīt treneri ir vieglāk nekā visus spēlētājus. Ozoliņš nav galvenais iemesls, kāpēc Rīgas "Dinamo" draud bezcerīga sezona, tomēr ir vairākas tēmas, kuras ir apspriešanas vērtas un kurās jāuzdod jautājumi par viņa pieņemtajiem lēmumiem.

Hokejs ir balstīts uz refleksiem – lēmumi jāpieņem acumirklī. Taču vairākumā un mazākumā laika ir vairāk, līdz ar to treneriem ir vairāk iespēju ieviest savu vīziju. Statistika gan ir nepielūdzama – Rīgas "Dinamo" vairākums (10,9%) ir ceturtais sliktākais līgā, bet mazākumam (75.0%) klājies vēl sliktāk – trešā vieta no beigām.

Neticu, ka komandā nav pieci spēlētāji, kuri varētu vairākumu aizvest līdz rezultatīvam iznākumam, vai četri hokejisti, kuri varētu izturēt divas minūtes mazākumā. Atcerēsimies, ka pasaules čempionātā Latvijas izlasei bija trešais labākais vairākums, kamēr mazākums ilgāku laiku bija starp labākajiem, bet beigās nokrita zemāk.

Pirms spēles pret Vladivostokas "Admiral" rīdzinieki strādāja tikai pie snieguma vairākumā un mazākumā, bet rezultātu tas nedeva. Lūk, pirmais vairākums mačā. Ar ripu jaunpienācējs Nikolajs Žerdevs, labs izvietojums, jo pretinieku vārtus varētu apdraudēt visi četri viņa partneri.

Taču spītīgi atkal un atkal tiek mēģināts nogādāt ripu līdz uz vārtu līnijas esošajam Denijam Kristo. Divas neprecīzas piespēles tiek piedotas, bet trešā beidzas ar ripas izmešanu no zonas. Kaut labāks risinājums būtu piespēles atdošana centrā esošajam spēlētājam vai aizsargam uz zilās līnijas, jo lielāka iespēja, ka piespēle netiks pārtverta.

Otrais uzskates materiāls – mazākumā ielaistie vārti, kad viesi dubultoja pārsvaru, panākot 2:0. Uzmetot aci, varētu padomāt, ka pretinieki izraustījuši Rīgas "Dinamo" aizsardzību, bet patiesībā pirmais attēls uzņemts vien desmit sekundes pēc iemetiena, un pirms tam nav noticis nekas vairāk par piespēli stūrī.

Skaidrs, ka prasmīgiem hokejistiem izmantot haosu pretinieku rindās nesagādā nekādas problēmas – piespēle no stūra līdz zilajai līnijai, rīdzinieki apjukumā mēģina glābt to, kas vēl glābjams, bet Roberts Saboličs (Vladivostokas "Admiral" rezultatīvākais spēlētājs pagājušajā sezonā) labajā malā paliek pilnīgi viens.

Diemžēl haotiskas epizodes gan vairākumā, gan mazākumā ir nevis nejaušības, bet ierastas parādības Rīgas "Dinamo" sniegumā. Kaut paši hokejisti bieži uzsver, ka, lai uzvarētu mačā, reizēm pietiek ar labu spēli nevienādos sastāvos.

Otra lieta, par kuru gribētu pārmest treneriem, ir spītīgā pieturēšanās pie vārtsargu plāna, priekšroku dodot kanādietim Džastinam Pītersam. Pirmkārt, viņam milzīgas problēmas sagādājusi pielāgošanās Eiropas laukumiem. Otrkārt, zaudējumu sērijas vidū viņa ģimenē piedzima dvīņi. Kad pats apgūsti Krievijas āres, bet ģimene ir Kanādā, prāts ne vienmēr grib domāt par hokeju. Un abiem faktoriem sekoja pārliecības trūkums.

Vārtsargs nekad neatteiksies no iespējas spēlēt, tāpēc atbildība gulstas uz treneru pleciem. Viņi ticēja/cerēja/domāja/minēja, ka jāpienāk brīdim, kad Pīterss rādīs to sniegumu, kas no viņa tika gaidīts pirms sezonas. Gaidītais mirklis kā nenāca, tā nenāca, un nav pienācis vēl šodien.

Un šajā brīdī varam pievērsties sastāva komplektācijai. Domāju, neviens nelolo ilūzijas, ka iekļūšanai izslēgšanas spēlēs pietiek tikai ar latviešiem. Pietiktu, ja visi labākie būtu mājās. Labi ārzemnieki allaž bijis Rīgas "Dinamo" panākumu stūrakmens. Kad izdodas izvilkt kaķi maisā, izdodas arī iekļūt Gagarina kausā. Kad tiek šautas tukšas patronas, tad sezonas turpinājums iet secen.

Profesionālā sporta realitāte ir skarba – ja nav snieguma, nav arī līguma. Nežēlīgi, bet ar to ir jārēķinās. Pašlaik pienācīgu sniegumu demonstrē tikai divi uzbrucēji – Denijs Kristo un Brendons Makmilans, kurš it kā ir neredzams, bet spēlē gudru hokeju. Viljams Rens varētu pretendēt uz sliktākā ārzemju aizsarga Rīgas "Dinamo" vēsturē titulu. Lūkass Lesio prot pieturēt ripu, taču tās dabūšana vārtos vai piespēles atdošana nav viņa stiprās puses.

Līdzjutēju aprindās gluži par folkloru kļuvis ģenerālmenedžera Ģirta Ankipāna pirms sezonas teiktais, ka Karls Stolerijs spēlētu NHL, ja vien viņš būtu desmit centimetrus garāks. Kāpēc Stolerijs vairs nav Ziemeļamerikā, ir redzams laukumā, nevis trūkstošajos gabarītos.

Un vairs nav 2000. gads, kad centimetri un kilogrami bija svarīgāki par visu pārējo. Piemēram, Bostonas "Bruins" līdzās milzim Zdeno Hāram spēlē Torijs Krugs, kura augums ir 1,75 metri jeb par pieciem centimetriem mazāk nekā Stolerijam. Un Krugs pagājušajā sezonā savāca 51 punktu.

Pirms pāris gadiem Rīgas "Dinamo" bija latvieši, kuri bija gatavi spēlēt pirmo vijoli un kuri bija pieprasīti arī Krievijas klubu starpā – citas komandas bija gatavas šķirties no prāvām summām, lai tikai viņus iegūtu. Paņemiet komandas sastāvu un godīgi izskaitiet, cik vietēji hokejisti varētu tikt citās KHL komandās. Man izdevās saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Bet pārējie ir tādi, kādi viņi ir. Nepārprotiet, hokejists nav vainīgs pie tā, ka spēlē tik labi, cik māk, bet ar to nepietiek. Vainīgs ir tas, kurš neredz vai negrib redzēt, ka nepietiek. Stājoties amatā, Ģirts Ankipāns teica, ka ir gatavs izaicinājumam. Daļa no darba un tātad arī izaicinājuma ir atbildēšana līdzjutēju priekšā par pieņemtajiem lēmumiem, ja nav rezultāta.

Citā situācijā varētu aizbildināties ar īstermiņa ciešanām ilgtermiņa mērķa labā, bet tā būtu cita situācija. Latvieti vārtos neliek, tribīnēs bieži tiek atstāts aizsargs, par kuru pasaules čempionāta laikā interesējās NHL komandas, bet uzbrukumā līdzi braukā un beņķi silda 18 gadīgs spēlētājs. Tikai ar trenēšanos progresam ir par maz.

Vai pirms sezonas varēja paredzēt, ka Rīgas "Dinamo" piedzīvos 12 zaudējumus pēc kārtas? Nē. Izskatījās, ka leģionāru pulks varētu aizstumt komandu līdz iekļūšanai Gagarina kausā. Realitāte ir daudz skumjāka, un to parāda arī "Arēnas Rīga" tukšās sēdvietas. Gribēja nopirkt kvantitāti un kvalitāti, bet nopirka tikai kvantitāti.

Jāatbild visiem, kuri piedalījās komandas tapšanā, bet labāk taču ir pasapņot. Kā to darīja Juris Savickis, paziņojot, ka mērķis joprojām ir astotā vieta. Situāciju vislabāk raksturoja Krievijas ietekmīgākais insaiders un "Sport-Express" žurnālists Aleksejs Ševčenko: "Kāda cīņa par astotnieku? Būs labi, ja līdz sezonas beigām izdosies savākt vēl astoņus punktus."