Vienu reizi gadā jau var!

Tāpēc paralēli neklātienes bakalauriem, viņš jau stažējās audita kompānijā. Salvis pie sevis katru dienu atkārtoja, ka nebūs neveiksminieks, kā pārējie viņa draugi no pagalma. Sūdains darbs par mazu peļņu, bija viņa lielākais bieds. + meitenēm un maukām patīk nauda. Attīstot savu profesionālo karjeru, viņš apmeklēja arī debašu klubu, vadības kursus kā arī biznesa angļu valodas kursus. Tādējādi maksimāli koncentrējoties veiksmīgas karjeras veidošanai.

Tā laiks gāja uz priekšu, līdz brīdim, kad saņēma zvanu no sava laba drauga – Konrāda. Viņš Salvi aicināja uz krogu skatīties Čempionu līgas spēli, jo kā nekā ir astotdaļu fināli. Salvim, roka sažņaudzās kulakā un apakšlūpa notrīcēja. Viņš Konrādam atbildēja “pi** nah** loh, ej labāk pabeidz vakarskolu”. Iemesls viņa atbildei nebija dziļā nepatika pret Konrādu, bet gan tas, ka Salvis IENĪDA sportu, ne jau tāpēc, ka bērnībā būtu sists vai ignorēts. Bet gan tāpēc, ka priekš viņa, sportošana bija lieka laika izšķiešana, jo tāpat pēc 35 vai 40 Tev būs alus vēders. Tāpat viņš nesaprata kas tas ir par debīlismu “fanot” līdzi komandai, kura spēlē simtiem kilometru tālā hallē vai stadionā un kura par Tavi eksistenci neko nezin. Ikreiz izdzirdot vārdus “hokejs bez alus ir daiļslidošana”, viņš momentāni gribēja kādam iepi** pa purnu, jo nevajag vienmēr aizliet seju, lai labi pavadītu laiku. Viņa dusmas nerimās arī sociālajos tīklos. “Unfriend” pogu veltot visiem draugiem, kuri publicēja debīlus ierakstus par Porziņģi, New York Knicks, Zemgusu Girgensonu un Rīgas “Dinamo”. Ieraugot vārdus #NBAVote, no dusmām viņš uzreiz gribēja triekt planšeti pret sienu. Viņam bija tādā sajuta, ka dzīvo laikmetā, kurā viss sākas un beidzas ar Porziņģa, iekļūšanu “All star” spēlē. Papildus tam, priekš viņa tas bija debīlisma kalngals vēl pēc spēles analizēt par kāda spēlētāja iemestos golus, punktus, piespēles utt. It kā tas kādu pi** (izņemot viņa komandu, māti, tēvu, māsu, brāli, suni un kaķi) vai viņam ir bijuši 3. vai 4. bloki. Un ja pis**, tad kāda no tā ir atšķirība.

Nebija tā, ka viņš bija paķēris kāju trako namā. Vienkārši viņam bija dziļi pie vienas vietas vai Dukurs izcīna ceturto PČ titulu vai kaut vai desmito. Viņam bija nopietnākas lietas, par kurām uztraukties.

Saprati to, ka laikam tik asi Konrādam nevajadzēja atcirst! Salvis viņam atzvanīja un pateica, ka neskatoties uz to, ka viņš ir lohs un viņam tomēr vajadzētu pabeigt vakarskolu. Viņš piekrīt uzaicinājumam iziet ārā un noskatīties ČL spēli.

Tā mēs pārslēdzamies uz kādu Vecrīgas krogu (britu pabu). Ienākdams iekšā pa ārdurvīm, Salvis uzreiz sajūt peregara dvingu. Visvisādi Tomi, Džoni un Džeriji no Anglijas jau stutē bāra leti. Visi tupi lūr ekrānos, kur rāda vakardienas spēles atkārtojumu. “Piss mani dirsā”: Salvis novīpsnā. Atradis galdiņu, pie kura jau ar alu rokās sēž viņa draugs Konrāds, Salvis uzreiz pasūta siera standziņas un augļu tēju ar grenadīnu. Atcērtot draugam, ka ir otrdienas vakars, un viņš nestrādā zivju cehā, kur pat labi apmācīts mērkaķis varētu brīvi strādāt. Draugs Konrāds bija uzvilcis savas mīļākās komandas FC “Barselona” šalli. To ieraudzīdams, Salvis pajautā vai tā ir laba doma, angļu bārā, kurā ir pilns ar britiem fanot par komandu, kura spēlē pret Londonas “Arsenal”. Konrāds vieglo novelk: “Neuztraucies”, un spēle var sākties.

Mokošas sekundes pārtapa par minūtēm un minūtes stundās. Abas komandas nedarīja neko citu, kā tikai saspēlējās laukuma centrā. Ik pa laikam bija kāds šķidrs uzbrukums pa vārtiem, bet tas arī viss. Salvis pabrīnījās, ka cilvēki maksā dārgu naudu, lai spēles apmeklētu klātienē. “TU pat nespēj iedomāties kādas fantastiskas sajūtas Tevi pārņem, atrodoties tajā stadionā”: Konrāds, laimes pilns pasaka. Salvis tikai pamāj ar galvu, pasaka: “Tas gan”, pie sevis pasakot kādu ļaunu repliku par Konrādā tuviniekiem un bērēm.

Pirmais puslaiks bija beidzies. Rezultāts bija 0:0. Nekā īpaša. Salvi fascinēja Konrādā mežonīgā maurošana ik reiz kad viņa ķipa mīļākais spēlētājs (Messi), pietuvojās vārtiem.

Spēle turpinājās otrajā puslaikā, abām komandām beidzot parādot skatāmu futbolu. Salvi tas protams, neietekmēja. Asi uzbrukumi uz abiem vārtiem, vārtu sargu meistarība padarīja spēli ļoti aizraujošu. Izcilas piespēles, kā arī abu komandu līderi rādīja augstākās raudzes sniegumu. Ik pa laikam Konrāds veltīja uzslavas savam mīļākajam spēlētājam, sakot , ka viņš ir leģenda. “Nē pedāli, leģenda ir Nelsons Mandela vai Alberts Einšteins, nevis čalis no Latīņamerikas, kurš veikli sit pa bumbu”: Salvis pie sevis nodomā, un Konrāda virzienā tikai pamāj ar galvu.

Spēle savu kulmināciju sasniedza, ap 80. minūti, kad Lionels Messi iesita divus vārtus, nodrošinot arī FC “Barselona” uzvaru visā mačā. Konrāds sāka svinēt un ūjināt. Pacēlis savas komandas šalli virs galvas, kaut ko vēl spāņu valodā dziedot. Tas, protams, piesaistīja pārējo bāra apmeklētāju uzmanību. Jo britu publikai tas negāja pie sirds, ka čalis ar FC “Barselona” šalli starp kājām dejo uzvaras “Haku” uz galda.

Tā nav nekāda raķešu zinātne vai IIN aprēķināšana, lai saprastu, ka Konrāds attapās Sarkandaugavas traumās ar izvarošanas pazīmēm uz viņa ķermeņa. Savukārt kas atteicas uz Salvi! Viņš sveiks un vesels brauc mājās ar taxi, kuru vada Vitālijs, ar apziņu galvā, ka bija tik stulbs, telefonā rakstot īsziņu Konrādām – Nākamgad, tajā pašā vietā, tajā pašā laikā. Paldies, bija labi! :))