Baiba Juruša: "Manī ir uzbrucējas gars"

Kas Tevi pamudināja pievērsties florbolam, cik gadu vecumā sāki trenēties?
- Esmu dzimusi Rojā, ļoti skaistā vietā. Tur dzīvo aktīvi cilvēki. Un tāda biju arī es. Tas manī ir no manas mammas. Kad mācījos skolā, apmeklēju gan mūzikas skolu, kur spēlēju vijoli un klavieres, paralēli arī dejoju, bet vakaros gāju uz vieglatlētikas treniņiem pie treneriem Jāņa Volaja un Ivetas Rodzes. Mājās biju tikai vēlu vakarā. Un vēl paspēju kādu brīdi padziedāt korī! Bet man tas viss ļoti patika. Un tā vienā jaukā reizē treneris Jānis no Zviedrijas bija sadabūjis dāvanā florbola nūjas, sākām spriest, ko ar tām darīt. Tika sarīkots pirmais florbola turnīrs Rojas pagastā. Mums iepatikās un treneris nolēma pieteikt mūs dalībai valsts čempionātā. Jocīgi, bet jau pirmajā gadā kļuvām par čempionēm…
P.S. Ja kāds vēlas apskatīt mūsu toreizējās florbola nūjas, ar kurām tika izcīnīts pirmais čempionāta tituls, laipni gaidīti Rojas vidusskolā. Tās izskatās tiešām apbrīnas vērtas un vēsturiskas…

Kurš bija tavs pirmais treneris, kurš – visnozīmīgākais?
- Mans pirmais un reizē arī nozīmīgākais treneris bija Jānis Volajs. Priecājos, ka viņa kā speciālista vērtība ir tikai augusi, jo Florbola savienība trenera gudros padomus izmanto arī šodien.

Kādās komandās esi spēlējusi?
"Roja", "VV Line/LSPA" (Rīgas Lauvas), "Talsi", bet nu jau piekto gadu esmu uzticīga "Rubenei".

Kādus titulus esi izcīnījusi?
- Ui, jāsāk skaitīt... Bet, ja godīgi, tad man tiešām ir bijis tas gods visus gadus spēlēt tajās komandās, kuras cīnījās par zeltu. Līdz ar to esmu spēlējusi 14 gadus un manā pūrā ir desmit Latvijas čempionāta zelta un četras sudraba medaļas.

Ko tev nozīmē florbols?
Atslēgšanos pēc darba dienas gan fiziskā ziņā, gan garīgā, kā arī iespēju pasmieties par dzīvi kopā ar tādām superjaukām komandas biedrenēm, kādas ir "Rubenē".

Vai vienmēr esi spēlējusi tikai aizsardzībā?
- Nē, spēlēju visās pozīcijās, neesmu vēl tikai vārtos sēdējusi. Vispār manī ir uzbrucējas gars, bet tajā pat laikā ļoti patīk spēlēt aizsardzībā. Uz šo pasaules čempionātu mani pieteica kā aizsargu, bet, ja vajadzēs, esmu gatava spēlēt arī uzbrukumā.

Cik gadu vecumā debitēji Latvijas izlasē, pret ko?
- Latvijas izlasē debitējām gandrīz visa Rojas sieviešu komanda uzreiz – tādā sastāvā, kādā piedalījāmies savā pirmajā valsts čempionātā. Ja tagad parēķina, tad biju 15 gadus jauna...Pirmie starptautiskie mači bija, manuprāt, uzreiz pirmajā pasaules čempionātā un biju pirmajā piecniekā ar Aneti Šeinu un Ievu Krauzi.

Kā tev klājās pašā pirmajā PČ?
- Maz ko atceros no pirmā pasaules čempionāta, lai gan atmiņām noteikti vajadzēja būt grandiozām. Tā bija pirmā reize, kad ieraudzījām, kā spēlē pasaules TOP komandas. Mums līdz tam bija vēl ļoti, ļoti tālu. Toreiz spēlēju uzbrukumā kopā ar Aneti Šeinu un Ievu Krauzi.

Kurš čempionāts tev vislabāk palicis atmiņā?
- Viennozīmīgi – pirms diviem gadiem Dānijā notikušais, kad izcīnījām līdz šim augstāko vietu pasaulē – ceturto. Neaizmirstama ir uzvarētā spēle pret dānietēm ar visām no tās izrietošajām sekām - dejošanu uz laukuma, raudāšanu un pēcspēles priekiem viesnīcā.

Kāds mikroklimats ir izlasē?
- Klimats ir patīkams, mums ir jauka komandas kapteine, kura, ceru, tiks galā ar saviem pienākumiem ne tikai laukumā... Meitenes ir jaunas, treneru un komandas administrācijas kolektīvs arī ir labs. Domāju, ka ar mikroklimatu mums nevajadzētu būt problēmām, galvenais, lai katra spēlētāja pati pie sevis apdomā, ko grib sasniegt laukumā.

Uz ko cerat šajā čempionātā?
- Klusas cerības jau liekam uz to pirmo spēli pret čehietēm, lai gan… savējie sapratīs… Pirmo reizi var uzskatīt, ka gatavošanās pasaules čempionātam mums praktiski nebija. Divi sabraukumi mēnesi pirms turnīra, principā tas nav NEKAS. Uzskatu, ka divu gadu garumā kopš pēdējā pasaules čempionāta Dānijā savienība jau laicīgi varēja sākt plānot sabraukumus un organizēt tos kaut vai vasarā Rojas pludmales smiltīs... Ja izdosies labi nospēlēt pret čehietēm, tad jau varam cerēt pacīnīties par vietu pusfinālā….

Vai tev būs arī astotais čempionāts?
- Rekords jau tāpat ir mans. Bet kāpēc nemēģināt tēmēt arī uz astoto? Tomēr katrā ziņā nedomāju, ka spēlēšu tik ilgi, kamēr mani no laukuma vajadzēs nonest...

Ko vēl tu dari bez florbola?
- Strādāju, daudz strādāju...

Kādi ir tavi vaļasprieki?
- Sauļošanās. BEZ TĀS VIENKĀRŠI NEVARU! Patīk skatīties tenisu. Tagad arī pati esmu sākusi spēlēt tenisu. Ļoti patika spēlēt basketbolu, bet tagad tam diemžēl neatliek laika. Bet zemapziņā zinu – ja nebūtu spēlējusi florbolu, spēlētu basketbolu profesionālā līmenī. Tas ir bijis mans apslēptais sapnis. Tagad viens no maniem šā brīža vaļaspriekiem un reizē pienākumiem ir kļuvis – iekārtot mūsu jauno māju.

Kas ir tavi paši uzticamākie līdzjutēji?
- Mans visuzticamākais līdzjutējs ir mana ģimene, mans mīļotais cilvēks Juris. Paldies viņam par lielo atbalstu. Un otrajā vietā ir mana mamma.

Ko tu novēlētu tām meitenēm, kuras vēl tikai sāk trenēties florbolā?
- Meitenes – esiet pacietīgas! Visu var panākt tikai ar smagu darbu. Un, ja mērķis ir nosprausts, tad sasniegt to ir iespējams.

Izmantotie resursi: floorball.lv