Varis Krūmiņš: "Bērziņš aizcīnīsies līdz Eirolīgai"

Sākumā par pēdējo spēli pret "Turību". Kas īsti notika pēdējā ceturtdaļā, kad "Turība" pievilka klāt?

Reāli mēs aizmetām garām visu, ko vien var aizmest garām. Bija ļoti daudz brīvu metienu tajā brīdī, kad pretinieks sāka segt zonu. Visu izspēlējām pēc plāna, taču visi meta garām. Basketbols jau ir tāda vienkārša lieta - punktus dod tikai par to, ka bumba tiek iemesta grozā, nevis par to, ka skaisti izspēlē un met garām.

Kā spēlētāji uz to reaģēja? Tomēr tikai trīs punktu starpība bija.

Ne sevišķi mierīgi. Vienmēr ir daudz vieglāk dzīties no aizmugures, nekā iet pa priekšu. Kaut vai tā pati Valmieras un LU spēle, kad mēs no lieliem mīnusiem četru minūšu laikā atspēlējām 19 punktus. Tas basketbols ir tāds kopš trīspunktu metienu ieviešanas – svaru kausi var ļoti ātri nosvērties uz vienu vai uz otru pusi. Arī pie +20 punktiem 10 minūtes līdz beigām nevari būt drošs, ka esi uzvarējis spēli. Tādi mači ir ļoti daudz – pazaudē iniciatīvu, pazaudē pārliecību par savu metienu, spēle izlīdzinās un viss, kaut gan pirms tam, trīs ceturtdaļas, situācija ir bijusi ļoti pārliecinoša. Varbūt basketbolisti spēlē pret Turību pārāk ātri noticēja uzvarai.

Šajā sezonā tā nebūt nav pirmā reize, kad rodas problēmas ar ne tiem vadošajiem klubiem, piemēram, to pašu "Turību" vai U18 izlasi. Pret viņiem nevar noskaņoties?

Viena būtiska lieta ir spēlētāju noskaņošanās jeb psiholoģiskā sagatavotība, jo, kā mēs varam redzēt, pret lieliem klubiem spēlējam ļoti labi un līdzvērtīgi - pat uzvarējām Šauļus, Tartu un Ventspili, arī VEF Rīga pirmajā spēlē zaudējām tikai papildlaikā, tajā pašā laikā esam zaudējuši U18 izlasei, divreiz "Turībai", Latvijas Universitātei, Jūrmalai. Protams, spēlētāju savainojumi un nelielās spēlētāju rokādes ir ietekmējušas rezultātus, bet es tagad nemeklēju attaisnojumu. Jā, mēs praktiski neesam bijuši labākajā sastāvā pret potenciāli vājākajām komandām. Es gan gribētu uzsvērt – tikai potenciāli vājākām, jo uzskatīt, ka Latvijas Universitāte un "Turība" nav konkurētspējīgas komandas, ir muļķīgi. "Turība" ir pierādījusi, ka var apspēlēt Baronu, Jelgavu, Valmieru, savukārt, LU pāris dienas atpakaļ parādīja, ka var apspēlēt Liepāju, kur droši vien neviens nedomāja, ka to var izdarīt bez (Kristapa) Dārgā un (Mārča) Vītola. Šis čempionāts līdz ar to arī ir interesants, ka komandas ir spēkos līdzīgas, un pie viena kluba labas spēles un otra – sliktas, jebkurš var apspēlēt jebkuru.

Pie visa šī cik reāli Valmierai ir noteikt LBL sezonas mērķus? Trešā vieta? Varbūt fināls?

Kopš sezonas sākuma joprojām ir uzstādījums ar Latvijas spēlētājiem cīnīties par medaļām. Tomēr ņemam vērā, ka Pāvels Veselovs, kurš bija ņemts kā pamatcentrs, ir izkritis no sastāva un nav spēlējis kopš 31.oktobra. Protams, ka lielāks spēles laiks tika Viktoram Iļjinam, kurš nenoliedzami ir progresējis sezonas gaitā. Uz tā rēķina, ka Pāvels ir notraumējies, viņam bijušas labas iespējas vairāk spēlēt un kļūt meistarīgākam. Artjoms (Butjankovs) ir spēlējis tā kā pa viļņiem – ir bijušas sliktākas un labākas spēles, savainojumi, tagad arī viņš ir ārā no ierindas, bet ļoti ceram (un viss norit pēc plāna), ka viņš atgriezīsies uz pēdējām trīs regulārā čempionāta spēlēm un "play-off". Šobrīd komandu ir pastiprinājis Agnis Čavars.

Tad jau garajā galā solās būt laba konkurence – atgriezīsies Butjankovs un Veselovs?

Ja visi garie atgriežas, tad man kā trenerim ir iespējas variēt ar sastāvu, ir iespējas ielikt Ziediņu trešā numura pozīcijā, un ar iespējām šajā pozīcijā ielikt arī Čavaru, lai Bērziņam būtu vieglāk un mums būtu garāks sastāvs. Mēs jau redzam, ka Valmiera visu sezonu spēlē ar diviem mazajiem laukumā, kuriem augums ir 1,85 metri. Labi, pārējiem ir divi metri, bet citreiz tieši tas, aizsardzībā pret pretiniekiem, kuriem otrie numuri garāki par 1,90 metriem, ir ļoti būtiski. Šaja gadījumā, kad atgriezīsies Veselovs un Butjankovs, Bērziņu varam ielikt arī 2.numura pozīcijā. Tāds šosezon ir bijis mūsu sastāvs – vietējo spēlētāju sastāvs. Neesam skatījušies ne uz vienu ārzemnieku un esam spēlējuši ar Vidzemes audzēkņiem, kas šeit ir uzauguši un spēlējuši.

Par Čavaru – spēlē izskatījās, ka viņš samērā labi iekļāvies sastāvā. Cik vienkārši viņam tas viss izdevās?

Būsim reāli – trijos treniņos viņš nevar iemācīties to, ko komanda kopā spēlē visu sezonu. Pilnīgi un galīgi viņš šeit visu sapratīs pēc kādām 10 dienām, jo tomēr komandas Latvijā spēlē dažādu basketbolu, un treneri variē ar dažādām aizsardzības sistēmām, pret kurām, protams, ir jāstrādā un jāveido pretdarbības. Tas nav ne viena treniņa, ne vienas dienas darbs. Es uzskatu, ka taktiskajā ziņā daudzas komandas spēlē interesantu, pietiekoši gudru basketbolu un pret visiem ir grūti spēlēt. Tāpēc jau tas spēku samērs ir līdzīgs, jo visu laiku kāds kaut ko maina savā taktiskajā zīmējumā.

Par Latvijas čempionātu situācija ir aptuveni skaidra. Kas notika Baltijas līgas pēdējā mačā?

Spēle notika tādos apstākļos, kādos Latvijā neviens mačs nenotiek. Ja zālē bija +14-15 grādi, tad bija labi. Treniņu laikā dienu iepriekš zālē bija +12 grādi, gan vakara, gan rīta treniņā, varbūt šī iemesla dēļ prātīgāk bija nebraukt dienu iepriekš, bet kas to varēja pirms tam zināt. Tādā temperatūrā normāli patrenēties un pamest pa grozu nav iespējams. Otra lieta ir psiholoģiskais aspekts. Komanda ir pietiekami jauna, pieredzējušu spēlētāju ir maz. Gabrāns un Amoliņš ir pieredzes bagātākie, pārējie visi ir jaunie. Atbildības slogs, ka +1 dod iespēju spēlēt astotniekā, zināmā mērā nospieda. Lai gan spēles sākums bija labs, tomēr brīdī, kad sākās spēlētāju maiņas, laukumā nākošie neiemeta veselu virkni metienus, it kā atdevām iniciatīvu, un tad pretinieki sajuta, ka var vinnēt. Protams, Lietuvai bija ļoti svarīgi, lai Šauļi spēlētu astotniekā, lai gan tajā pašā laikā Šauļos tiesāja ļoti labi, godīgi. Tur mēs varējām uzvarēt un nokārtot visu jau Šauļu spēlē, bet pašu pēdējo, izšķirošo metienu aizmetām garām. Būtu bijis astotnieks bez pēdējām divām spēlēm. Tā kā iespējas pašiem bija, kuras neizmantojām.

Turpinot par spēlētājiem, kā Amoliņš iekļāvās komandā?

Amoliņš ienāca ļoti labi, pirmās spēles viņš nospēlēja skaisti pret Šauļiem, pret LU Rīgā. Tad, protams, cilvēkam, kurš regulāri un aktīvi nav trenējies, iestājās bedre. Sekoja virkne ar spēlēm, kurās viņš nenospēlēja spoži, lai gan, protams, tas ir tikai pēc statistikas. Pēc sava rakstura un tā, kā viņš komandu savāc, Amoliņš visas spēles aizvada labi. Punktu izteiksmē varbūt viņam nav tā lielākā loma komandā, tomēr ne velti viņš ir ievēlēts par komandas kapteini – viņš ir vecis, kas var savākt komandu, viņam ir spēks, kas varbūt pietrūkst dažiem mūsu jaunajiem, tieši masa, kilogrami un agresivitāte aizsardzībā. Sandis komandu labi papildināja un ir laba līmeņa basketbolists.

Amoliņš nāca tieši pēc Porziņģa aiziešanas, cik atminos. Tātad tas nebija iepriekš atrunāts – ja viņam ir kāda iespēja, Porziņģis dodas prom?

Viņa līgumā bija ierakstīts tāds punkts, ka līdz 31.decembrim viņš var mainīt klubu, tikai ne Latvijā. Viņš var iet jebkur citur un Porziņģis savu iespēju izmantoja. Viņš labi sagatavojās, patrenējās, nospēlēja savu labāko spēli pret VEF, kur gan Porziņģis neiemeta izšķirošo metienu, kas varēja nest arī uzvaru. Viņam šeit bija labas spēles, labas maču galotnes. Katrā gadījumā Porziņģis mums palīdzēja izcīnīt vairākas uzvaras, ar savu pieredzi izšķirošos spēles momentos. Bet, paliekot bez Porziņģa - spēlētāja, kas var uzņemties iniciatīvu spēles beigās, mums bija vesela virkne spēļu, kur izšķirošie metieni tika aizmesti garām. Protams, ir arī spēles, kur galotnes izvilkām.

Bērziņš tādai lomai vēl nav gatavs?

Protams, pastāv spēles, kuras viņš ir ļoti labi "izvilcis". Tomēr, kā jau jaunam spēlētājam, tas sniegums ir viļņveidīgs. Ir spēles, kurās viņš spēlē fantastiski, ir vidējas spēles un ir spēles, kuras Bērziņš vēl aizvada zem sava līmeņa. Lielā mērā tas attiecas uz visu komandu, arī uz Kaufmani, Butjankovu, Iļjinu, Ziediņu – visiem jaunajiem spēlētājiem. Ja paskatās, kāda viņiem ir tā statistika no spēles uz spēli, tad tur ir tāda nevienmērīga līkne.

Un tomēr Bērziņam šajā sezonā ir vairāk izdevies aizvadīt labas spēles. Viņam nav izveidojusies tāda kā pārākuma sajūta?

Reāli šajā sezonā viņš ir izveidojies par komandas līderi. Savā pozīcijā viņš arī praktiski ir vienīgais tāds īstais trešais numurs, jo Ziediņš šosezon pamatā ir spēlējis ceturtā numura pozīcijā. Man ir bijuši spēlētāji, kuriem ir jāsaka, lai nemet pa grozu, tad Bērziņam savukārt ir tā, ka dažreiz viņu vēl ir jāmudina izdarīt metienu. Es uzskatu, ka viņš varētu uzbrukt vēl vairāk, vēl rezultatīvāk un dot komandai lielāku ieguldījumu nekā to dara šobrīd. Daudzus grūtos metienus pāri rokām viņš iemet, bet epizodes, kur jāspēlē vienkārši, mēdz sarežģīt. Viņam gan viss vēl ir priekšā, par Bērziņu es esmu pārliecināts. Viņš spēlēs gan Latvijas izlasē, gan arī līdz Eirolīgai aizcīnīsies - es tā domāju. Tieši ar savu attieksmi pret darbu.

Tātad ar darbu treniņos nav problēmu?

Cepuri nost. Paldies arī klubam, kur ar viņu strādā papildus, tāpat kā ar Iļjinu, Saulīti. Mans asistents Juris Andžejevskis strādā individuāli ar Bērziņu tad, kad nav klāt piesaistītais individuālais treneris Gatis Melderis. Tāpat arī komandu treniņi ir daudz devuši. Gan Iļjinam, gan Bērziņam plusi ir tie, ka viņi ir vadoši spēlētāji, pieredzes šajā līmenī vēl nav tik daudz, tomēr šogad ir iespēja to pieredzi iegūt.

Tad jau Iļjins būs pamatcentrs arī uz sezonas izšķirošajām spēlēm?

Pēdējās spēles viņš ir nospēlējis stabili, un līdz ar to komandā uzticība viņam aug. Viktors ir pielicis aizsardzībā, tāpat viņam ir labs pustālais metiens, bet, protams, ir arī līdzīgi kā Bērziņam – no sarežģītām situācijām taisa brīnumus un fantastiku, bet elementāros gadījumos var tikai pabrīnīties, kādus risinājumus viņš atrod. Bet viennozīmīgi varu teikt, ka viņš progresē, un tas ir pats galvenais.

Kāda bija Jūsu loma sastāva komplektācijā?

Protams, pirms sezonas ar kluba vadību izrunājām, kādus spēlētājus mēs gribam redzēt, un kādi mums ir pieejami. Par kādiem 80 procentiem ieceres realizējās.

Kurās pozīcijās pietrūka atlikušie procenti?

Runa bija par vēl viena pieredzējuša spēlētāja piesaisti. Tādu, kurš ir spēlējis Valmierā. Bet reāli to, visticamāk, nevarēja atļauties finansiāli, kā arī klubs diez vai gribēja slēgt tādu pašu līgumu kā bija Porziņģim, ka spēlētājs pie pirmā labā piedāvājuma var doties prom. Ja komanda rēķinās ar tādu vadošu spēlētāju, bet viņš aizbrauc prom, īpaši, ja tas notiek pirms "play-off", tad, protams, ka tas komandai ir liels mīnuss un liels zaudējums.

Pirms sezonas Valmiera bija vienīgais piedāvājums, kur doties strādāt?

Bija vairāki piedāvājumi. Tie paši igauņi mani negribēja laist prom, klubi cīnījās savā starpā, uz kuru pusi es braukšu. Latvijas piedāvājums bija līdzvērtīgs vienam igauņu piedāvājumam, otrs igauņu piedāvājums bija tā pati Valga, kurā es pusgadu labi pastrādāju. Rezultāti gan uz papīra nekādi nebija, komanda palika pēdējā vietā, tomēr no regulāriem -30 punktiem mēs nonācām līdz diezgan līdzīgām pēdējām spēlēm. Izšķirošo maču par sesto vietu pagarinājumā zaudējām.

Latvijā vēl kāds piedāvājums bija?

Šoreiz nē. Pirms Valgas perioda par mani bija interese no vairākiem klubiem, bet beidzās viss tieši tā kā beidzās – esmu Valmierā.

Uz dāmu basketbolu neviens nav saucis?

Iespējams, tas viss vēl priekšā. Tad, kad vīru basketbolā visu iespējamo būšu izdarījis, varēšu skatīties sieviešu komandu virzienā. Kaut gan – nekad nesaku "nekad". Bija patīkami un interesanti pastrādāt 10 dienas ar Cēsu komandu. Kaut vai tā pati attieksme no Cēsu meitenēm. Dāmas darīja visu ar maksimālo atdevi gan treniņos, gan spēlēs. Es tās 10 dienas nevienu brīdi nenožēloju, ka aizgāju tur pastrādāt.

No izlases nav bijuši uzaicinājumi?

Tas ir tāds interesants jautājums. Uz šo brīdi izskatās, ka izlašu līmenī par mani ir aizmirsuši: ne es jauniešiem deru, ne arī pieaugušo komandām. Ar ko tas viss ir saistīts, tas ir jājautā Basketbola savienībai. Kaut gan domāju, ka ar to pieredzi, kas man ir uzkrāta gan dažādās jauniešu izlasēs, gan esot Krauliņam par asistentu, palīdzēt noteikti varētu, arī kā asistents.

Tomēr, ja būtu uzaicinājums, ir kaut kādas aplēses, ko varētu darīt savādāk?

Kamēr nav uzaicinājums, tikmēr par tādām lietām nav, ko domāt. Kas attiecas uz jaunatnes izlasēm, tad vienīgā, ko objektīvi var trenēt klubu treneri, ir U20 izlase. Tomēr virkne spēlētāju apgrozās Latvijas Basketbola līgā, kur var redzēt potenciālos kandidātus, citi ir arī ārzemēs. Kas attiecas uz U16 un U18 izlasēm, tur pareizais modelis droši vien ir tāds, ka ar šīm izlasēm jāstrādā vadošajiem jaunatnes basketbola treneriem, kuri jaunatnes līgā ir vadošās pozīcijās.

Valmierā paliekat uz ilgu laiku?

Līgums ir noslēgts 1+1. Protams, daudz kas ir atkarīgs no šīs sezonas rezultātiem, un jājautā klubam, vai viņi gribēs pagarināt līgumu vai ne.

Un kā Jums izskatās? Kluba attieksme nav mainījusies?

Attieksme ir ļoti pozitīva. Ar tik labu menedžmentu kā Valmierā es neesmu strādājis. Piemēram, tāds viens aspekts: kādreiz, kad strādāju Valmierā, klubs par reklāmām un citiem mārketinga pasākumiem domāja mazāk, kā šobrīd tas notiek, arī spēļu atklāšanas šovi šogad ir īpaši. Iepriekš, kad šeit strādāju, visām šīm aktivitātēm tika pievērsta stipri mazāka uzmanība nekā šobrīd. Arī par komandas nodrošinājumu nevaru sūdzēties – viss ir līmenī. Jelgavā un Valgā faktiski uzstādījums bija tāds, lai ir komanda, kas var eksistēt un spēlēt. Savukārt viss, kas saistās ap komandu, nešķita nozīmīgs vai vajadzīgs. Šeit tas viss ir daudz nopietnāk.

Ja būtu piedāvājums no kādām tālākām ārzemēm?

Domāju, ka nebūtu nekādu problēmu. Pēc tā nostrādātā pusgada Igaunijā sapratu, ka tādā līmenī strādāt man nav problēmu. Basketbola terminoloģija lielākoties ir angliski, un ar manu angļu valodu pilnīgi pietiek, lai vadītu spēles un treniņus, protams, pie tā vēl jāpiestrādā. Ja piedāvājums ir līdzvērtīgs Latvijas piedāvājumam, protams, es izvēlos palikt un trenēt savus čaļus. Katrā gadījumā Latvijas basketbols uz tā fona, kur esmu bijis, ir izcēlies ar spēles daudzveidību. Uz tā rēķina mēs arī esam varējuši pretoties nosacīti spēcīgākajiem dienvidniekiem. Ja ir "funktieris", tad arī vājāka komanda var apspēlēt stiprāku. Salīdzinot to pašu Valmieru ar Šauļiem, Tartu, Ventspili un VEF – mēs esam nospēlējuši ļoti līdzīgas spēles, un tajā pašā laikā esam zaudējuši arī nosacīti daudz vājākiem pretiniekiem, piemēram, U18 izlasei. Vienmēr jau jātiecas uz augšu, jāatcerās to, kas ir bijis labāks, bet sliktais ir ātri jāaizmirst, lai ietu uz priekšu.