Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Bujaļskis: "Latvieši ir partneri"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Bujaļskis: "Latvieši ir partneri"
Anatolijs Bujaļskis
Foto: naviny.by

Anatolijs Bujaļskis, Baltkrievijas sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris, intervijā pirms pārbaudes spēles ar Latviju stāsta par ceļu līdz bronzas medaļām Eiropas čempionātā un stažēšanos NCAA, Luivilas universitātē, pie leģendārā Rika Pitino.

Anatolij, pēdējos gados strādājāt Krievijas Sieviešu basketbola superlīgas klubā Novosibirskas „Dinamo”. Vai ir vēlēšanās turpināt darbu Krievijā?
Divējādas izjūtas. Izšķiršanās gadījumā jāizvēlas klubs ar augstiem mērķiem. Finansiāli vadošie klubi ir stabili un par to nav īpaši jāuztraucas. Citādāk ir ar mērķiem.

Viens no iemesliem, kāpēc ātrāk atstāju Novosibirsku – man līgums bija uz vēl vienu gadu! – jo klubs neizvirzīja augstākus mērķus. Pirmajā stadijā bija normāli neiekļūt izslēgšanas spēlēs vai piedalīties Eiropas kausos, taču, ja tas atkārtojas gadu pēc gada...

Finansiāli? Visu naudu tāpat nekad nenopelnīsi. Sibīrijā nav viegli, turklāt mana meita sāka iet pirmajā klasē. Viņa praktiski izauga bez manis, jo es jau desmit gadus biju projām, strādājot ārzemju klubos. Papildus nāca piedāvājums no ASV (par to plašāk tālāk).

Kas būs tālāk, grūti pateikt. Piedāvājumi no Krievijas līgas ir.

Jums bija piedāvājumi no Maskavas „Dinamo” un CSKA, pirmais šobrīd ir bez galvenā trenera...
„Dinamo” klubs ir specifisks, negribas steigties. Vasarā, pirms Eiropas čempionāta, speciāli braucu uz Maskavu, atsaucoties CSKA interesei. Sarunas bija, taču finanšu puse nekādā gadījumā vairs nav izšķirošā. Ir varianti Eiropā, kuri tiek izskatīti.

Vadošajās valstīs – Francijā, Spānijā, Itālijā?
Jā, gan klubos, kas cīnās par uzvarām nacionālajos čempionātos, gan Eiropas turnīros, to skaitā Eirolīgā. Tomēr tagad galvenais ir pirmsolimpiskais turnīrs.

2007. gadā pirmo reizi izdevās savākt labākos Baltkrievijas spēkus?
Jau pirms tam izvirzījām augstus mērķus, lai gan daudzi domāja, ka lidināmies padebešos. Kopā ar komandu auga spēlētājas un es kā treneris. Pakāpeniski, augošā līnijā un, pats galvenais, veidojot Komandu. Šobrīd nevienu nevajag pierunāt, dažus gadus atpakaļ patiešām tā bija problēma. Atalgojums bija bronzas godalgas Eiropas meistarsacīkstēs. Daudzi sportisti uz to iet visu dzīvi, bet mērķi nesasniedz. Šajā ziņā viss izdevās, komanda sasniedza rezultātu, bet iespējams tikt vēl augstāk.

Vai EČ finālturnīrā Itālijā grūtākā spēle bija ar Itāliju vai Čehiju?
Psiholoģiski grūtāk bija spēlēt ar Itāliju. Lai gan zvaigznes no debesīm nekaisījām, mums pārmeta, ka pusfinālā „atdevām” spēli ar Spāniju, iepriekš pārāk viegli padevāmies Krievijai. Situāciju novērtējām reāli, izvērtējot esošās iespējas. Protams, varēja ar Spāniju nospēlēt labāk, taču uzvarēt būtu bijis ļoti grūti. Koncentrējāmies uz spēlēm, kuras varēja un vajadzēja uzvarēt.

Spēlei ar Itāliju ļoti labi sagatavojāmies. Tai komandai ir daudz vāju vietu, mums izdevās tās atrast, precīzi sagatavoties un izpildījām noteiktos mērķus, lai gan psiholoģiski tas bija ļoti grūti. Pirms čempionāta pieveicām Čehiju pārbaudes spēlē, arī viņām bija pāris trūkumi.
Kā var uzvarēt Čehiju? Tā ir augsta ranga komanda, ar ļoti augstas klases spēlētājām un auguma pārsvaru. Čehijas starta piecniekā laukumā iziet četras spēlētājas, garākas par 190cm, no pirmā skata ar viņām neiespējami spēlēt klasisko basketbolu uzbrukums-aizsardzība-uzbrukums, viņas „nospiež”. Tieši tas notika pirmajā šāgada pārbaudes spēlē, izvēloties klasisko pieeju...

...rezultātā zaudējot ar -28.
Otrajā sacensībā spēlējām savu spēli un iznākums bija pavisam cits. Tīri fiziski toreiz bija grūti uzvarēt Čehiju, ar Itāliju vairāk bija psiholoģiskā cīņa. Taču pati spēle izvērtās labvēlīgi un jau no sākuma kontrolējām cīņas gaitu. Itālija nokļuva zem psiholoģiska spiediena, viss bija sagatavots tā, lai Itālija tiktu pēc iespējas tālāk. Papildus mūsu komanda jau bija pavisam cita nekā pirmajās spēlēs un kvalifikācijas spēļu sākumā. Bija iegūta pieredze, sākot no cīņām B divīzijā ar Maltu un Norvēģiju, pusotru gadu vēlāk jau spēlējām ar Eiropas grandiem. Psiholoģiskā un emocionālā pieredze ir ļoti svarīga. Bez šādas sagatavotības, izdzirdot par Spāniju, Itāliju, Franciju, Krieviju, var sākt sāpēt galva.

Pēc medaļu izcīnīšanas „baļķa nesēju” skaits strauji pieauga?
Pirmkārt, tas bija izrāviens sieviešu basketbolam, kas pirms tam bija gandrīz nezināms. Beigās skatījās un mums līdzi juta pat mazos lauku ciematos, sādžās, no vienkāršiem cilvēkiem saņēmām daudz atbalsta. Speciālistu, ekspertu vidū bija savādāk, pat parādījās balsis, kas teica, komandai vispār vajadzēja būt pirmajā vietā un trešā vieta nemaz tik augsta nav.

Pirmo reizi pastāvīgas Baltkrievijas valsts vēsturē (kopš 1991. gada decembra) basketbola komanda iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, vēl vairāk – tika izcīnītas medaļas. Pirmo reizi komandu sporta veidos, neskaitot gadījumu, hokeja izlasei sekmīgi nostartējot (Soltleiksitijas) Olimpiskajās spēlēs, iekļūstot pusfinālā.

Arī televīzijā spēles rādīja pirmo reizi, tiesa, nevis tiešraidēs, bet ierakstā, vēlu vakarā. Daudzi cilvēki rakstīja, kā tā, ļoti grūti, tomēr skatījās un mājās sagaidīja kā varoņus.

Kādam pat nodzina matus?
Mūsu tiesnesim. Viņš saderēja, ka neizdosies iekļūt pusfinālā. Kad tas notika, Fomins, tiesnešu šefs no Krievijas, restorānā demonstratīvi nolika viņam priekšā krēslu un turpat viņu arī „apcirpa” (smejas).

Dažus gadus atpakaļ teicām, ka mērķis ir nokļūšana Olimpiādē. Attieksme bija ļoti atturīga, skeptiska, sākās joki, pat nekaunīgi. Tagad skeptiķi pieklusuši, protams, nav viegli, iespējama izgāšanās. Pret to jāizturas filozofiski, ziniet, tāpat kā trenerim vienmēr jābūt gatavam, ka rīt Tevi atlaidīs. Par laimi, trenera karjeras laikā sezonas vidū netiku atbrīvots ne no viena kluba, Dievs mani žēloja. Taču gadās visādi.

Vai taisnība, ka federācija vēl pirms Madrides turnīra sākuma jau izvirzījusi mērķi iekļūt Olimpiskajā astoņniekā?
Tā ir mūsu sistēmas īpatnība, plāna saimniecība. Formas jau šuj, biļetes (uz Pekinu) pasūta, Olimpiādei jāgatavojas iepriekš. Vienkārši mūsu plānošanas sistēmā vēlāk to izdarīt nebūs iespējams.

Tiesa, nokļūšanas gadījumā (iekļūt astoņniekā) tas ir samērā reāli, pat vieglāk nekā spēlēt Eiropas čempionātā, kur pēc pirmās kārtas cīnīties ir ļoti sarežģīti. Olimpiskajās spēlēs tomēr ir Āfrikas, Okeānijas komandas, Koreja, ir varianti.

Olimpiskajā kvalifikācijā ir daudz sarežģītāk. Izlozes rezultātos līdz galam nav ievērots sportiskais princips, vienā zarā nokļuva Eiropas otrā un trešā komanda (Spānija un Baltkrievija), Amerikas otrā un trešā komanda (Brazīlija un Kuba). Ne visai loģiski. Uzskatu, kā vienmēr mācīts par komandu dalīšanu, dalījumam grozos vajadzēja būt sekojošam 1) Spānija, Čehija un 2) Baltkrievija, Latvija. Otrā ar piekto, trešā ar ceturto. Tas pats notika ar Kubu.

Lai gan tas ir subjektīvi, tas ir mans skatījums – Čehija ir augstu rangā, viņi rīko nākamo Pasaules čempionātu (2010. gadā). Latvija arī rīkos Eiropas čempionātu. Ir labvēlīgās, izdevīgās valstis. Gan mēs, gan Kuba neizraisa lielu interesi. Finansiāli nekādu ieguldījumu nedodam, tieši otrādi. Sanāk, ka kopā ar Kubu nokļūstam pret Spāniju un Brazīliju. Spānija ir mājās. Tīri no sportiskā viedokļa tas nav līdz galam taisnīgi.

Vēlmju domāšanas līmenī Baltkrievija izteica piedāvājumu rīkot Olimpiskās kvalifikācijas turnīru, beigu beigās droši vien pat pieteikums netika nosūtīts?
Tā bija ūdens liešana, blefs. Kā jau teicu, mūsu komandas līmenis ir augstāks, salīdzinot ar tiem cilvēkiem, kam jānodarbojas ar basketbola attīstību valstī. Viņi palikuši Baltkrievijas čempionāta rīkošanas līmenī un ar to viss beidzas. Augsta līmeņa pārvalde, menedžments ir ļoti svarīgs. Ne tikai pati spēle, lietu kārtošana, spiediena pārvarēšana, attiecības ar starptautisko federāciju, mums tā praktiski nav. Tas viss ir večuku līmenī. Lai tādu pieteikumu veiktu, tas jādara visaugstākajā līmenī, Sporta ministrijā. Patiešām, valstī augstā līmenī rīkoti Pasaules čempionāti smagatlētikā, Pasaules kauss mākslas vingrošanā, hokeja sacensības. Taču šādai iniciatīvai jānāk no Sporta ministrijas ierēdņiem. Tajā līmenī – jā, citādi notiek pašreklamēšanās, esam gatavi rīkot, bet pat pieteikumu neiesniedzam. Vajadzīgi cilvēki, kas ar to nodarbojas.

Dabiski, šobrīd attieksme pret sieviešu basketbolu ir pozitīva. Augstākās amatpersonas – ministrs, ministra vietnieks atbalstīs, taču, ja virzīšu šādu iniciatīvu, kas ar to nodarbosies? Federācijā šādu cilvēku nav.

Baltkrievijas komandas joprojām nespēlē Eiropas kausos.
Tā ir jau daudzus gadus. Šajā ziņā basketbols starp citiem sporta veidiem ir vissliktākajā situācijā, te vēlreiz jāskatās federācijas virzienā. Ir handbola klubi Eiropas kausos, volejbola klubi, taču viss atkarīgs no cilvēku, kas pārvalda sporta veidu, varēšanas un kompetences. Hokejam ir plašs valsts atbalsts, handbolu atbalsta ļoti augstas valsts amatpersonas, tas pats volejbolā. Basketbolā tāda cilvēka nav. Tuvākājā nākotnē šādu perspektīvu neredzu.

Iespējams, vienīgā izeja (Baltkrievijas apstākļos) būtu superkluba, izlases bāzes kluba izveide. Šobrīd leģionāriem klājas grūtāk, ierobežojumu skaits Krievijā aug. Nelaime tā, ka sāk aizbraukt pavisam jauni spēlētāji. Iespējams, finansiāli viņiem kļūst vieglāk, profesionāli viņi „pazūd”. Skatoties uz pēdējiem gadiem, no jaunajām spēlētājām sevi skaļi pieteikusi tikai Veremejenka, visas pārējās izgaisušas. Treniņnometnēs ne tikai neredzu jaunus papildspēkus, bet tieši otrādi. Leģionāres - viņas visur nav savējās. Varbūt kluba izveide notiks, dod Dievs.

Dažus mēnešus atpakaļ devāties uz Luivilas (Louisville) Universitāti pie Rika Pitino (Rick Pitino - viens no slavenākajiem studentu basketbola treneriem, trenējis arī Ņujorkas "Knicks" un Bostonas "Celtics"). Tas nebija pirmais brauciens?
Iepriekš Amerikā ar komandām biju četras reizes. Kad tā bija pieņemts, braucām okotbrī-novembrī. Protams, interese bija liela, tagad radās iespēja tur nokļūt un visu ieraudzīt no iekšpuses. Kad saņēmu šādu priekšlikumu, pieķēros tam. Tas bija galvenais iemesls šogad nebraukt uz klubu. Jo, strādājot klubā, tam nebūtu iespējams atrast laiku. Ar klubiem darba nebija, izņemot, ja gadītos piedāvājums, no kura nevar atteikties, piemēram, CSKA. Kušenko deva priekšroku citam, Vētra ir viņa cilvēks, viņš izvēlējās viņu. To būtu grūti noraidīt.

Pats galvenais – pēc EČ sasniegtā rezultāta brauciena finansiālo pusi sedza ministrija. Otras tādas iespēja varēja nebūt, amerikāņiem bija labs piedāvājums, viss sakrita.

Nokļuvāt tieši „Marta trakumā”...
Tas pat bija nejauši, jo piedāvājums bija derīgs no novembra līdz aprīlim. Taču visas birokrātiskās formalitātes (Baltkrievijā), neprecizitātes prasīja laiku, trīs mēnešus. Rezultātā braucu februārī un martā – uz konferences čempionātu, konferences fināliem un „Trakumu”. Tiesa, „Četru finālā” nebiju, bet kopā pavadīju Amerikā pusotru mēnesi.

Galvenais, iepriekš runāju ar cilvēkiem, kas tur bija bijuši ne vienreiz vien– Tihoņenko, Bobkovu. Viņi teica, ja vēlies, ko uzzināt, apgūt, brauc uz NCAA, nevis NBA. Jo NBA ir ļoti daudz spēļu, treniņi starp spēlēm nav tik daudz un interesanti. Savukārt NCAA no sezonas sākuma līdz beigām, visu laiku, notiek mērķtiecīgs darbs. Nežēlīgs, precīzs darbs. Nezināju, vai izdosies strādāt arī ar vīriešu komandu, izdevās lieliski. Strādāju par galvenā trenera asistentu gan sieviešu, gan vīriešu komandās. Abas Luivilas komandas ir augstā līmenī, abas iekļuva „Marta trakumā”. Sieviešu komanda vispār pirmo reizi iekļuva konferences finālā, piedalījos šajā spēlē kā asistents. 12 tūkstoši skatītāju!

Asistenta statusā strādāju pirmās trīs nedēļas bez brīvdienām. Četras stundas ar sieviešu komandu, viņas trenējas atsevišķā zālē un viņām viss ir savs. Sievietes trenējas no vienpadsmitiem līdz trijiem, laiku aizņem video skatīšanās, analīze. Vīrieši trenējās no trijiem līdz sešiem. Sanāca visu laiku doties no vienas zāles uz otru, nonstopā. Vakarā televīzijas skatīšanās bez pārtraukuma. Visu laiku! NBA spēles šajā laikā sāk rādīt ap vieniem naktī. Pirmās divpadsmit dienas bija milzīgs informācijas šoks, tik daudz informācijas.

Te jāmācās no Pitino. Viņš ir itāļu izcelsmes imigrants, no itāļu ģimenes ar pieciem bērniem. Katra spēle Luivilā sākas ar mūziku no filmas „Krusttēvs”, viņu (Pitino) tur dievina. Luivila ir vienīgā miljonpilsēta Amerikā, kur nav NBA komandas. Piecus gadus atpakaļ, kad Indianapolisa meklēja mītni, bija variants, ka viņi pārcelsies uz turieni. Tika veiktas milzīgas līdzjutēju armijas aptauja, taču toreiz atteica. 2010. gadā Luivilā pabeigs vēl vienas zāles ar 22 000 vietu būvniecību, droši vien parādīsies NBA komanda. Šodien Luivilas centrālajā zālē ar 18 000 vietu brīvu vietu nav.

Saka, ka Amerikā basketbols ir mīlestībā. Indianā un Kentuki basketbols ir reliģija, var sajukt prātā. Vīriešu komandas izbraukuma spēles apmeklē pieci tūkstoši skatītāju no Luivilas. Paši nokļūst spēļu vietās gluži kā futbola fani, brauc ar visām ģimenēm pa visām pavalstīm. Tas ir vienkārši neaptverami.

Pitino studentu basketbolā un basketbolā vispār ir tāda autoritāte. Simpātiski, NCAA valda trenera, nevis spēlētāja, kults. Nav, kā Krievijā, kur sezonas laikā mainās 2-3 treneri. NCAA daudzi treneri strādā desmitgadēm, iekarojot autoritāti. Izņēmums bija gadījums ar Bobu Naitu (Robert Montgomery Knight, viens no trīs ASV treneriem, kas izcīnījis NCAA, NIT un Olimpisko zelta medaļu, 1984. gadā Maikls Džordans Naita vadībā izcīnīja zeltu 23. Olimpiādes spēlēs Losandželosā – eSports.lv), kurš sezonas vidū atdeva komandu savam dēlam, jo sezonas beigās dēls pie trenēšanas varētu netikt. Citādi treneri strādā mierīgi, nebaidoties, ir sava specifika.

Apgādes līmenis, darba kvalitāte, profesionalitāte ir augstākajā līmenī. Kā sieviešu trenerim man ir simpātiski, ka emancipācija (līdzvērtīgu iespēju nodrošināšana) ir valsts politika. Piemēram, Rikam Pitino ir viss, kas nepieciešams. Taču, ja Pitino ģērbtuvē ir divi televizori, sieviešu ģērbtuvē viens televizors nevar būt. Var būt trīs, divi, taču viens nekādi. Ja Pitino nosacīti ir 100 basketbola bumbas, sievietēm nevar būt 99. Džefs Volsons pirmo gadu strādā ar sieviešu komandu, aizpagājušajā gadā viņš uzvarēja NCAA, šajā ziņā viņam nevajag īpaši saspringt. Ja Pitino ir pasūtījis divus bumbu padeves lielgabalus, viņš saņems to pašu. Universitātes nolīgst cilvēkus, īpašas komisijas, kas seko līdzi balansam. Viņi cenšas novienādot vīriešu un sieviešu skaitu, kas nodarbojas ar sportu. Amerikāņu futbola komandā ir 50-60 spēlētāju, viņiem jāatrod tik daudz dalībnieču sporta veidos, lai saglabātu balansu. Futbols, softbols, sieviešu volejbols, tie, kas skraida ar tīkliem...

Lakross...
Lakross. Tiek attīstīts milzīgs daudzums sporta veidu, lai, nedod Dievs, neizjauktu balansu. Bet tā ir valsts politika, kā sieviešu trenerim man tas ir simpātiski. Mums iznāca tā, ka (valstsvienības līmenī) izvilkām sieviešu basketbolu augstākā pakāpē (Baltkrievijas vīrieši spēlē B divīzijā), tagad nodrošinājuma ziņā, protams, pateicoties sasniegtajam rezultātam, stāvoklis ir labāks.

Amerikā sieviešu NBA arī pastāv, pateicoties vīriešu NBA. Tāda organizācija kā NCAA ir tik bagāta, ka šīs amatieru komandas nes miljardiem dolāru ienākumu. Šobrīd tiek diskutēts jautājums par naudas izmaksām spēlētājiem, pagaidām tiek ļoti stingri sekots, lai šādi gadījumi nebūtu. Ienākumi ir daudz lielāki par budžetu, visas vadošās komandas lido ar čārterreisiem, treneri saņem milzīgas algas. Galvenā trenera asistenti gadā saņem no 150 līdz 200 tūkstošiem Savienoto Valstu dolāru. Pitino līguma apmērs ir 4,5 miljoni dolāru, neskaitot reklāmas un citus līgumus.

To visu es izbaudīju. Pirmo reizi ārzemju treneru klīnikā Itālijā nokļuvu vēl padomju laikā, uzrāviens bija jūtams. Paņemot pauzi, nepieciešams visu apdomāt, atsvaidzināt visu. Personīgi jūtu pacēlumu, materiālu un informācijas ir vairākiem gadiem uz priekšu, lai to visu īstenotu dzīvē.

Viņiem ir milzīgs skaits taktisko shēmu 30-35 sekunžu uzbrukumu izspēlēm. Tiesa, tik ilgi nespēlē, taču dažreiz vienā uzbrukumā tiek veiktas divas trīs komandas sadarbības. Tāds milzīgs standartsituāciju skaits, auti, bumbas ievadīšana spēlē, aizsardzības sistēmas, pārejas no uzbrukuma aizsardzībā, zonas aizsardzība, spēle pret zonu.

Pie tam, spēlē ļoti jauni cilvēki. Vecākie ir dzimuši 1986. gadā, tātad viņiem ir 18-22 gadi. Visi „deg”, disciplīna ir augstā līmenī. Savādāk kā NBA. Kā esmu teicis, NBA nav tik daudz vajadzīgs treneris, vajadzīgs psihologs. Lūk, Fils Džeksons sevi pierādīja kā psihologu, viņš ir savā vietā. Ņemsim Džordanu, viņš ir ļoti sarežģīta personība. Ja viņš pavēstīja, ka nestrādās ar citu treneri, izņemot Džeksonu, tas par kaut ko runā.

Tas pats Pitino trīs gadus strādāja Bostonā, nepaliekot pēdējos divus mēnešus. Viņš varēja to darīt, aizejot zaudēja 17 miljonus dolāru, taču aizgāja pats, pateicoties rakstura stingrībai. Viņš nevarēja, šajā ziņā viņš ir ļoti emocionāls, ass, bet no otras puses – „zvaigžņu puiši”, ļoti grūti no spēka pozīcijām. NCAA strādā treneri, bet NBA jābūt ļoti, ļoti jūtīgam psihologam.

Un tajā paša laikā Pitino māk pārslēgties. Beidzas treniņš, viņš kļūst par labu tēvu, vectēvu, nokļūstot ārpus zāles robežām. Interesanti vērot reakciju pēc zaudējuma. Domāju, savā laukumā Luivila varētu pacīnīties ar CSKA, šie jaunie puiši, taču izbraukumā ir savādāk. Trenera autoritāte ir tik augsta, ka grūtākajos brīžos viņam skatās mutē, pat atsakās no iniciatīvas, kļūst gandrīz par robotiem. Ko pateiks, to izdarīs. Mājās viņi izdarīs visu savu 18 000 skatītāju priekšā. Brīvu vietu nav, biļešu nav. Cena sasniedz pat 900 dolārus. Uz šāda viļņa viņi spēlē kā dievi. Taču grūtos brīžos skatās trenerim mutē un gaida glābšanu, bet jāglābj tik un tā viņiem pašiem!

Savukārt sieviešu komandu trenē jaunais treneris. Ar viņu ir vēl vienkāršāk, rodas sajūta, ka ir eiropietis. Viņš bijā Mērilendā, kļuva par čempionu un tagad viņam ir pirmā pieredze. Viņš ļāva pilnībā vadīt treniņu. Ar Pitino tādā ziņā sarežgītāk, izdevās strādāt ar atsevišķām spēlētāju grupām. Jo Pitino ir trīs pamata baltie asistenti, kas vada nodarbības. Un vēl ir divi melnie asistenti, kas uzmundrina komandu, veido atmosfēru, svilpj, aplaudē. Šajā kohortā iekļūt nav vienkārši, arī asistenti uzmanīgi vēro, ka ieradies viens puisis papildus. Sieviešu komandā ir galvenais treneris un trīs asistenti, viens vēl atbild par rekrutēšanu (atlasi). Kā ir mums? Treneris un palīgs. NCAA trīs četri asistenti ir standarts, ir jautājumi, kuros galvenais treneris vispār neiejaucas. Protams, ir visi nepieciešamie darba apstākļi. Kabineti, kuri ir palīgu rīcībā - atbraucot pie ministra vietnieka, teicu, ka viņējais Pitino asistenta rīcībā esošajam nestāv ne tuvu.

Kompleksa vienas zāles laiku pusi laika aizņem vīriešu basketbols, pusi – sieviešu volejbols. Bet vecajā korpusā, kur trenējas volejbolisti, blakus ir sieviešu basketbols. Un volejbolam vēl klāt softbols, lakross. Budžetu grūti aprēķināt, mācības Luivilas universitātē maksā 30 000 dolāru gadā. Katrā universitātē ir 12-14 dažādu veidu stipendijas, drafta kā tāda nav. Un nav kā Krievijā – samaksāju miljonu un savācu labākos spēlētājus. Ir universitātes rangs un trenera autoritāte. Baltajiem Luivilas sastāvā grūti iekļūt. No 15 spēlētājiem 5 ir baltie, spēlēm piesaka divus. Protams, ir arī gandrīz tikai balto komandas, piemēram, Hārvarda, Notrdama, kur starta piecniekā ir viens melnais un kas spēj iekļūt „trakumā” – 64 valsts labāko komandu vidū. Budžeti ir lieli, bet ienākumi lielāki.

Atgriežoties pie valstsvienības, šogad pilnā sastāvā pulcējāties tikai pēc 10. maija?
Šogad galvenā problēma ir ierobežotais gatavošanās laiks. Pērn pulcējāmies jūlijā, sadziedējām visus savainojumus, praktiski bija divarpus mēneši laika, lai sagatavotos. Šogad tā ir asākā problēma. Vīriešiem situācija ir ideāla, Olimpiskā kvalifikācija sākas tikai 14. jūlijā un, kas nokļūs, būs sagatavots Olimpiādei.

Pirmkārt, ļoti vēlu beidzās čempionāti Krievijā un Turcijā. Ļoti daudz veselības problēmu, domāju, Latvijai ir tāpat. Čehijai ir daudz vienkāršāk, no valstsvienības tikai viena spēlētāja spēlē ārzemēs. Tur visas spēlē divos klubos un sapulcēties nav grūti. Kubai vispār visu gadu gatavojas viena komanda. Brazīlija, Japāna – viņu gatavošanās laiks ir daudz ilgāks. Šajā ziņā esam ar Latviju vienā situācijā. Arī Spānijai lielākā daļa spēlē mājās.

Savainojumi ir Voļnajai, Ļevčankai, Marčankai, citām. Papildus turnīrs ir tāds, kurā sava spēle jāmaina. Viss iepriekšējais ir izpētīts un palikt pie tā, pie vecajiem taktiskajiem risinājumiem ir riskanti. Pirmajā spēlē Čehijā savainojās Sņitina, vēl nav zināms, kas par vainu, šodien (saruna notika ceturtdien), rīt noskaidrosies. Tas viss ir uz noguruma fona. Ļoti grūti ir Marčankai, viņa Sibīrijā regulāri spēlēja 40 minūtes un no Sibīrijas atgriezties ir ļoti grūti, laikam ne velti tur savulaik veda izsūtījumā. Desmit dienas treniņnometnē Staikos viņa nogulēja ar temperatūru. Voļnajai ir problēmas ar pirkstu, pēdējos mēnešus viņa spēlēja „blokādēs”, pirmajā spēlē Čehijā nespēlēja, otrajā izgāja laukumā uz 10-15 minūtēm. Tagad atgriežas pie dzīvības. Tur problēmas paliek.

Jūsu vārdi Latvijas basketbola līdzjutējiem?
Labi zināju Latvijas sieviešu basketbola patriarhu (Karnīti), astoņpadsmitkārtējo Eiropas kausa ieguvēju. Tradīcijas ir, šodien atbraucām uz (49.) vidusskolas zāli, es jums teikšu, mums nevienas pat tādas zāles nav, kur trenēties nacionālajai komandai. Tās iespējas, tā attieksme, droši vien, pret basketbolu un sieviešu basketbolu, domāju, nākamā Eiropas čempionāta rīkošana Latvijā nav nejauša. Radās skaudība labā nozīme. Protams, domāju, vienalga vīriešu basketbolam ir lielāka uzmanība, taču ir patīkami, ka sieviešu basketbolu uztver nopietni. Un, domāju, rezultāti nav sliktāki, lai tie saglabājas. Savstarpējās attiecības ir ļoti siltas, pēdējos gados gatavojamies kopā, spēlējam kopā un ir rezultāti, pateicoties partneriem. Bija brīdis, kad mums pārbaudes spēles bija tikai ar Latviju. Ceru, ka tas saglabāsies, palīdzēsim viens otram. Tomēr esam blakus, kaimiņi, un tas ir ieguvums abām komandām.

Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +4 [+] [-]

, 2008-05-30 23:33, pirms 13 gadiem
tas ir labi,ka ir draudziigas attiecibas,nakotnes perspektivaa tas var nodereet

  -2 [+] [-]

, 2008-05-30 23:55, pirms 13 gadiem
Aferists kuram ir 3 vieta eiropas cempi un kurs musejas izbaza.

  +9 [+] [-]

, 2008-05-30 23:58, pirms 13 gadiem
visnotaļ interesanti bija palasīt!

  +1 [+] [-]

, 2008-05-31 08:00, pirms 13 gadiem
karls rakstīja: tas ir labi,ka ir draudziigas attiecibas,nakotnes perspektivaa tas var nodereet

Kā iet Lenijam?

  +1 [+] [-]

, 2008-05-31 10:16, pirms 13 gadiem
Viņiem jau lakam visas zāles tādas kā mums vecā labā Sporta manēža!!

  +6 [+] [-]

, 2008-05-31 11:12, pirms 13 gadiem
Lieliska intervija it sevišķi vērtīgi tur, kur viņš par Pitino pastāstīja...
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja