Blogs: NHL - dopinga paradīze?

Ziemeļamerikas hokeja pašā augšējā līmenī, protams, ir NHL, tāpēc sākumā būtu jāsāk skatīties ko un kā dara viņi, lai turpinātu ar zemākajām līgām. Protams, oficiāli kā NHL, tā spēlētāju arodbiedrība ir paudusi stingru nostāju, ka dopinga lietošana viņu turnīrā ir nepieļaujama. Tas gan viss ir rakstīts uz papīra, kurš, kā mēs zinām, pacieš visu un kaut kur pierakstītais ne vienmēr sakrīt ar reālo situāciju.
Tad, lūk, pagājušajā sezonā no aptuveni 750 NHL spēlējušajiem hokejistiem tikai viens, Zenons Konopka, testos uzrādīja pozitīvu rezultātu. Tas bija pirmais gadījums kopš 2007. gada kad kāds spēlētājs tiek pieķerts lietojam vielas (2007. tas bija Šons Hils), kas ir aizliegto sarakstā. Kāds teiks – tas tāpēc, ka hokejā dopings nav problēma!

Atgādināšu – NHL spēlē 750 jauni, spēcīgi vīri, kuriem pusgada laikā ir jāaizvada 82 spēles, turklāt, paralēli veicot pārlidojumus un trenējoties. Klāt vēl pieskaitām pirmssezonas gatavošanās posmu (kā to kas notiek individuāli, tā komandu treniņnometnes) un, ja paveicas, arī izslēgšanas spēles. Vidējā hokejista alga ir 1.4 miljoni ASV dolāru, konkurence uz vietu sastāvā – milzīga. Nemaz nerunājot par to, ka hokejs pēc savas būtības ir trieciena sporta veids (dažreiz saka arī "kontakta sporta veids", taču kontakta sports ir sporta dejas – aut.), kur sasitumi, satricinājumi un dažādas traumas ir ikdiena. Ja citos sporta veidos, kur algu līmenis ir vairākas reizes zemāks un konkurence nav tik izteikta un neviens nedomā kā spēlētāju pēc iespējas sulīgāk nosmērēt gar apmali, regulāri jau vairāku desmitu gadu garumā tiek runāts, ka dopings IR PROBLĒMA, bet NHL ar smaidu paziņo, ka viņiem astoņu gadu laikā ir tikai divi grēkāži. Tam gan negrib piekrist Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC), kuri jau pirms laba laika paziņoja, ka, pēc viņu rīcībā esošās informācijas, dopinga lietotāju īpatsvars NHL varētu būt līdz pat 33%, jeb tieši trešā daļa.

Ja kādam ir nepieciešami papildus informācija pārdomām, tad var pieminēt to apstākli, ka NHL, kā jau minēts, ir "saķērusi" (es teiktu - ziedojusi) divus savus hokejistus, savukārt WADA, kura testēja NHL hokejistus, kas spēlēja vai gatavojās spēlēšanai starptautiskos mačos, kopš 2005. gada ir notvērusi trīs hokejistus – Braienu Berārdu un Žozē Toedoru 2005. gadā, kad abi piedalījās Kanādas izlases treniņnometnē un 2014. gada Olimpiskajās spēlēs "paņēma pie dziesmas" Niklasu Bekstrēmu no Zviedrijas. Faktiski sanāk, ka uz trim Olimpiskajiem turnīriem, kas šajā laikā ir notikuši ir trīs pozitīvi testi. Turklāt, Olimpiskajās spēlēs piedalās tikai labākie hokejisti, t.i., neliela daļa no visiem "lielajā līgā" spēlējošajiem, bet sportistu testēšana neparedz visu atlētu pārbaudi. Turklāt, kā stāsta NHL leģendas, tad intensīvāk dopings tiek lietots tieši nosacīti zemākas kvalifikācijas hokejistu vidē, kas arī ir saprotami, jo tieši tā viņi mēģina iegūt savu konkurētspējīgo priekšrocību. Šos hokejistus, ja vien viņi nepiedalās kādā starptautiskā IIHF organizētā turnīrā, WADA pārbaudīt nevar.

Tajā pašā laikā kā NHL, tā arī pašlaik aktīvie spēlētāji uzsver – mūsu sporta veidā dopings nav ierasta prakse un maz ko spēj ietekmēt. To pašu savulaik teica arī riteņbraukšanas un beisbola pārstāvji līdz brīdim, kad paši nonāca līdz situācijai, kas vairs nebija kontrolējama. Riteņbraukšanā tas iezīmējas ar EPO "ziedu laikiem", bet beisbolā tie bija anaboliskie steroīdi. Pēc vairākiem skandāliem, atbildīgās iestādes izdarīja secinājumus un ieviesa nopietnāka līmeņa pārbaudes, kas rezultējās sistemātiskā sportistu diskvalificēšanā. Tajā pašā laikā bija atlēti, kas pat ar visām pārbaudēm prata netraucēti startēt un svinēt uzvaras visaugstākajā līmenī (Lenss Ārmstrongs, Maiks Makgvairs u.c.).

Tad kādi ir pašreizējie NHL dopinga pārbaužu galvenie nosacījumi. Pirmkārt, NHL nav absolūtās testēšanas, t.i., analīzes netiek ņemtas no visiem spēlētājiem (šāda sistēma ir NFL), bet gan nejaušās izvēles kārtībā. Testi var notikt tikai regulārās sezonas laikā (pirmssezonā un izslēgšanas mačos pārbaudes nenotiek) un viens spēlētājs var tikt pārbaudīts ne vairāk kā trīs reizes. Vielas ko meklē spēlētāju organismos ir anaboliskie steroīdi, diurētiķi, EPO, gēnu dopings, antiestrogēni. Zīmīgi, ka stimulantu klātbūtne sportistu organismā netiek pārbaudīta, tāpat arī netiek pārbaudīta dažādu citu vielu lietošana, piemēram, marihuānas, opiātu, kokaīna, LSD, amfetamīna u.c.

Olimpisko sporta veidu pārstāvjiem ir tāds teiciens – "Ja jums nav dopinga testu starpsezonā, tad jums dopinga testu nav vispār!" Šim apgalvojumam, šķiet, piekritīs ikviens, kurš kaut nedaudz ir pazīstams ar šo jautājumu, jo, ja atlēts ir veiksmīgi sastādījis plānu pēc kura viņš lietos to vai citu vielu (vai vielas), tad neviens un nekad viņu nenoķers. "Negadījumi" notiek tikai dēļ eksperimentēšanas vai pārrēķināšanās, vai, kas ir īpaši gadījumi, dēļ vienaldzības, kad sportistam ir vienkārši vienalga vai viņu noķers vai nē.
Līdz ar to arī ap NHL virmo dažādas baumas par dopinga testiem, proti, par to, ka vispirms hokejistus laicīgi brīdina, ka tiks ņemtas analīzes (testi notiek trešās puses laboratorijās, tāpēc, ja tiek atklāts kas būtisks, var arī neizdoties noklusēt visu informāciju), spēlētāji mēģenēs lej visu – līdz pat limonādei (NHL uz šo brīdi ir tikai urīna tests) u.c..

Ja pēc šī visa iepriekš izlasītā jums radās nelielas šaubas par oficiālo hokeja dzīves vadītāju viedokli, ka dopings hokejā nav problēma, tad šajā brīdī varat nedaudz atpūsties, jo tālākais šīs šaubas tikai palielinās.

Zemākajās līgās, Amerikas hokeja līgā un Austrumkrasta hokeja līgā, dopinga testi tika ieviesti... tikai ŠOSEZON. Ko tas nozīmēja dabā un sadzīvē? Hokejisti, kuri NHL netika, bet tikai cīnījās par vietu pasaules spēcīgākajā līgā varēja nekontrolēti lietot ko, kad un cik grib. Vienīgā robeža bija katra veselais (vai arī ne tik) saprāts. Savukārt pārējās bijušajās un atlikušajās zemākajās līgās dopinga testu NAV VISPĀR. Var, protams, cerēt uz hokejistu godaprātu un domāt, ka viss patiešām ir kārtībā un pārbaužu nav dēļ tā, ka viņi visi ir "tīri", taču nez vai realitātē tā izrādīsies (sevišķi apskatoties kāds hokejs šajā līmenī tiek spēlēts). Papildus fakts – AHL minimālā alga ir ap 35 tūkstošiem ASV dolāru, NHL minimums – 550 tūkstoši. Vai 15 reizes lielāka alga bija gana liels stimuls, lai darītu to par ko nekāds sods nemaz nesekos?

NHL gan mēģina sodīt tos, kuri ir nogrēkojušies, taču salīdzinot ar IIHF sodiem, kas spēlētājus jau pie pirmā pārkāpuma bez hokeja atstāj līdz pat 2 sezonām, NHL spēlētājiem liek pasēdēt maliņā 24% maču pirmajā pieķeršanas reizē, 73% - ja atlētu pieķer atkārtoti un tikai gadījumos, ja hokejists ir hronisks dopingotājs bez pašsaglabāšanās instinkta un turpina tādā pat garā, t.i., tiek pieķerts trešo reizi, tikai tad viņam piemēro mūža diskvalifikāciju. No vienas puses, protams, jā, sods ir sods un NHL gadījumā arī alga šajā laikā atlētam netiek maksāta, taču no otras puses - pat ja nākas izlaist ceturto daļu sezonas, pēc tam jau vienalga var atgriezties līgā, turklāt jau konkurētspējīgāks (ja spēlētājam pietiek zināšanu un viņam patīk risks, tad var arī diskvalifikācijas laikā turpināt uzlabot savas kvalitātes ar dažādu vielu palīdzību)... un vienmēr jau ir iespēja, ka nemaz nepasauc uz analīžu nodošanu.

Protams, ka mūsdienās, kad hokejs no spēlētājiem prasa ne tikai spēku, bet arī ātrumu, nez vai kādam ienāks prātā iet Džona Kordika (viens no sava laika labākajiem kaušļiem, kurš nomira 27 gadu vecumā sirds mazspējas dēļ) ceļu, kurš lietoja visu (kā dopingu, tā narkotikas un alkoholu) un bija uzskatāms piemērs kā noteikti nevajag veidot savu karjeru, taču dopings ne vienmēr ir vielas, kas spēlētāju vizuāli padara lielāku vai spēcīgāku, vai agresīvāku. Ir vielas, kas sportistiem ļauj vienkārši saglabāt savu izturību ilgāk. Savukārt kas notiek, ja, kaut vai, katrā otrajā maiņā hokejists 20 sekundes ir "svaigāks" par savu oponentu?