Bukarts: Gatavošanās posms bija ļoti īss

Vispirms par tavu līdzšinējo karjeru. Cik gados un kur sāki spēlēt hokeju?
Mans tēvs spēlēja hokeju un, kad man bija pieci gadi viņš uz hokeju aizveda arī mani. Sāku trenēties pie trenera Bisenieka maksas grupā, kas trenējās Daugavas stadionā, ja nemaldos, tad sakumā treniņi bija divas reizes nedēļā. Ledus laukums bija sadalīts trijās daļās, un katrā no tām trenēja cits treneris.

Jau agrā jaunībā devies spēlēt uz Krieviju. Kā tu nokļuvi tur?
2000.gadā ar komandu ''Sāga'' aizbraucām uz Tretjaka Kausa izcīņu, kas notika Tverā. Tur mani pamanīja Maskavas ''Dinamo'' treneris un uzaicināja spēlēt pie sevis. Tajā laikā man bija tikai desmit gadi, tāpēc vecāki negribēja laist mani vienu pašu dzīvot un spēlēt Maskavā. Paliku spēlēt Latvijā, bet pie Maskavas ''Dinamo'' braucu spēlēt tikai uz svarīgākajām spēlēm. Tā tas turpinājās gandrīz pusotru sezonu, līdz palika grūti apvienot mācības, spēlēšanu Latvijā un braukāšanu uz Maskavu. Nākamajā sezonā es saņēmu uzaicinājumu spēlēt Maskavas ''Spartak'' komandā, kuru arī pieņēmu un pārcēlos uz dzīvi Maskavā.

''Spartak'' jauniešu komandas sastāvā kļuvi par Krievijas čempionu. Kā tu atceries tur pavadīto laiku, un vai nebija iespējas palikt un karjeru turpināt ''Spartak'' sistēmā?
Šo laiku labprāt atceros, jo tad ''Spartak'' 1990. gadā dzimušo hokejistu komanda bija ļoti spēcīga. Ar šo komandu divas reizes kļuvu par Maskavas un Krievijas čempionu, kā arī Maskavas kausa ieguvēju. Atmiņas, protams, ir labas, jo daudz kas tika sasniegts.
Ar palikšanu Maskavā bija problemātiski, jo tika pieņemts likums, kas paredzēja to, ka par katru leģionāru jāmaksā 50 000 ASV dolāri. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc es atgriezos Latvijā.

Pēc vairākām Latvijā pavadītām sezonām, vienu sezonu nospēlēji ASV. Kāpēc neizvēlējies palikt Ziemeļamerikā uz ilgāku laiku?
Aizvadītā sezona Amerikā bija interesanta, jo bija iespēja paspēlēt savādāku hokeju. Amerikā hokejs ir ļoti agresīvs un ātrs, kas ļoti atšķiras no tā, ko spēlē Eiropā. Kāpēc nepaliku Ziemeļamerikā? Ja godīgi, tad es pat nezinu, jo pēc tur pavadītās sezonas mani nodraftēja QMJHL klubs Viktorvillas ''Tigers'', kas deva iespēju turpināt karjeru laba līmeņa līgā, tomēr izlēmu atgriezties Eiropā.

Pēc atgriešanās Eiropā pievienojies Krievijas Augstākās līgas klubam ''Krilja Sovetov''. Kā tu vērtē tur pavadīto laiku?
Šo sezonu viennozīmīgi vērtēju pozitīvi, jo trenējos pie labiem speciālistiem un guvu pirmo īsto pieredzi pieaugušo hokejā, kas man palīdz arī šobrīd, spēlējot KHL.

Kā tu salīdzinātu Krievijas Augstāko līgu ar KHL?
Krievijas Augstākā līga ir ļoti specifiska ar to, ka spēlētāji ir visai jauni. Pārsvarā līdz 27 gadu vecumam, jo vecāki par 27 gadiem katrā komandā var būt tikai septiņi spēlētāji. Tas šo līgu padara par tādu, kurā tiek spēlēts ātrs hokejs. Šajā līgā ļoti svarīgi ir tas, ka katram spēlētājam, parādot labu spēli, ir iespēja tikt pamanītam no KHL klubu puses. Spēlējot pie Rīgas ''Dinamo'' pret citām KHL komandām, bieži redzu kādu spēlētāju, kas iepriekš spēlējis Krievijas Augstākajā līgā.
Protams, ka Krievijas Augstāko līgu un Kontinentālo hokeja līgu nevar salīdzināt. Līmenis KHL ir augstāks, komandu budžeti lielāki un sadzīves apstākļi labāki.

Kā tu nokļuvi Rīgas ''Dinamo'' sistēmā?
Atbilde ir pavisam vienkārša. Es tiku nodraftēts KHL draftā.

Novembrī, kad ''Dinamo'' bija mājas spēļu sērija, guvi vārtus divās spēlēs pēc kārtas, turklāt tie bija tavi pirmie vārti šāda līmeņa turnīrā, kā rezultātā tiki atzīts par KHL nedēļas labāko jauno spēlētāju. Kādas bija sajūtas?
Es pat nezinu, ko lai saka. Tie mani vārtu guvumi bija tādi, kas tika panākti ar visas maiņas darbu nevis tikai manu. Es biju pirmais pie ripas un man izdevās to dabūt vārtos. Runājot par labākā KHL jaunā spēlētāja godu, protams, ir patīkami, ka mani pamana un atzīst par labāko. Tas dod papildus motivāciju un spēku strādāt, lai turpmāk spēlētu vēl labāk.

Pēc nepilnas nedēļas Kanādā sāksies Pasaules čempionāts hokejā U-20 izlasēm, kurā piedalīsies arī tu Latvijas izlases sastāvā. Kā tu vērtē līdz šim aizvadīto sagatavošanās procesu?
Sagatavošanās process bija ļoti īss, varētu teikt, ka pat nepietiekams. Divas pārbaudes spēles ar Poliju, kas nav tā spēcīgākā izlase. Viena nedēļa Ozolniekos un tagad vēl divas spēles šeit Kanādā ar Krieviju un Austriju. Es uzskatu, ka laiks, ko pavadījām gatavojoties bija nepietiekams, lai pilnvērtīgi aizvadītu šo čempionātu.

Vai pēc tavām domām uz izlasi ir uzaicināti visi labākie spēlētāji, vai arī par kādu ir aizmirsts?
Tas nav jautājums man, bet gan izlases treneriem, jo tieši viņi izvēlas komandas sastāvu.

Daudzi domā, ka no Latvijas izlases neko vairāk, kā vietas saglabāšanu augstākajā divīzijā nevar prasīt. Vai tu tam piekrīti?
Es domāju, ka saglabāt vietu Augstākajā divīzijā un būt starp pasaules labākajām astoņām komandām nav slikti. Var jau vienmēr sapņot un cerēt uz ko labāku, bet no sākuma ir jāizpilda galvenais uzdevums – jāpaliek spēcīgāko izlašu sabiedrībā.

Kā tev liekas, kuras ir tās komandas, ar kurām Latvija Augstākajā divīzijā var pacīnīties?
Noteikti, ka spēlēt varam ar Slovākiju, Austriju un Šveici, kas arī būs galvenās konkurentes cīņā par palikšanu Augstākajā divīzijā.

Atliek vien pateikties tev par sarunu un komandai novelēt veiksmi čempionātā.
Paldies! Veiksme tiešām noderēs.