5 vilšanās un 5 iepriecinājumi jeb mans subjektīvais viedoklis par RD hokejistiem.

#5 vilšanās
Tailers Arnasons. Viņam ir iekšā. Ja reiz ir nopirkts,tad ir jāizmanto pēc pilnas programmas. Izskatās jau nu dikti gauss un lēnīgs, bet varbūt tas ir tikai tāds iespaids. Nevienu neapvainojot, bet tomēr – ja saņem algu, varētu arī atbilstoši uzvesties. Ok, ok – savus punktiņus, spēlējot lielākoties ceturtajā maiņā, Tailers ir sapelnījis, bet spēle sastāv jau ne tikai no šādiem punktiņiem. Svarīga ir arī pašatdeve laukumā; un tās Arnasonam, pēc manām domām, trūkst.

#4 vilšanās
Sandis Ozoliņš. Visu cieņu Ozo. Taču kļūdiņu aizsardzībā pēdējā laikā sāk kļūt par daudz. Tās izpaužas ne jau tikai kā zaudēti vārti, tas par laimi, retāk. Tomēr kļūdiņas, izdarot neprecīzas piespēles, gan uz pretinieka zilās līnijas, gan savā zonā, var dārgi maksāt. Iespējams, sava vaina jāuzņemas Šupleram, kas Sandi par daudz nodzenā, liekot uzturēties laukumā nesamērīgi ilgu laiku. Uzbrukumā gūtie punkti gan iepriecina. Tāpat sākumā bija prieks par to, ka Ozo spēj sapurināt komandu arī ar ne visai sportiskiem paņēmieniem. Kautiņi arī palīdz komandai noskaņoties, saprāta robežās, protams. Savējie arī, protams, jāaizstāv, nav divu domu. Taču pēdējā laikā sāk likties, ka Ozo tas ir kļuvis par pašmērķi – ļoti bieži tiek dabūtas vismaz 10 minūtes par rupjību vai kaut kā tā. Sapurināt komandu liekas, var arī, dabūjot vienkārši abpusēju noraidījumu – 2 minūtes, nevis 10. Tā vismaz liekas man. Lai nu kā, veiksmi Ozo turpmāk un labi nospēlēt Zvaigžņu spēlē!

#3 vilšanās
Martins Pruseks. Spēlē pret “Magņitku” mēs redzējām jau vairāk no tā Martina, kas Dinamo vārtos stāvēja (spēlēja) pagājšsezon. Tomēr līdz šim Pruseka sniegums nebija pārāk iepriecinošs. Traucē tas, ka pārāk daudz ripas tiek atsistas vārtu priekšā, kas daļā gadījumu rezultātā noved arī pie zaudētiem vārtiem. Tāpat Martins kaut kā ir zaudējis asumu. Ļoti ceru, ka viņš atgūsies, jo kā spēlētājs joprojām ļoti simpatizē. (Šādas tādas atgūšanās pazīmes jau tiek novērotas)

#2 vilšanās
Mārtiņš Cipulis. Lai arī Magņitkas vārtos iekrita ļoti skaists Mārtiņa gols, tomēr līdz šim viņam veicies nav nemaz. Neticu, ka tas ir meistarības trūkums. Lai nu kā, bet meistarības Mārtiņam netrūkst. Tāpat kā centības. Pasaules čempionātos izlases sastāvā taču Cipam ir izdevies mūs priecēt diezgan pamatīgi. Taču šosezon ripa kā nolēmēta neiet un neiet pretinieku vārtos no Mārtiņa nūjas. Problēma galvā? Vai problēma kaut kur citur? Lai kur būtu šī problēma, tā ir jārisina. Tik daudz neiemestu ripu mēs varētu salīdzināt tikai ar Bērziņa neizmantoto iespēju zemi. Taču šoreiz bez Bērziņa.

#1 vilšanās
Kristaps Sotnieks. Jāatkārtojas. Lai arī vakar Soča atdeva superīgu piespēli, un pāris reizes arī labi nostrādāja aizsardzībā, tomēr šīs sezonas sniegums ir ne pārāk labs, lai neteiktu pavājš. Arī Šuplers to ir ievērojis, ja reiz Kristaps spēlei bieži tiek pieteikts kā septītais aizsargs. Nejauks +/- koeficients Sotniekam par labu nerunā. Un tomēr tas viss nebūtu nekas, nekādu vilšanos nesagādātu tas, ja tā spēlētu kāds, uz kuru nebūtu liktas lielas cerības. Tomēr pagājušajā sezonā Soča bija Dinamo jaunatklājums, praktiski tika ievests augstākajā Latvijas hokeja sabiedrībā. Spēlēja stabili un droši. Šosezon ir redzams krietns regress. No visas sirds novēlu Kristapam nākotnē kļūt par vienu no mūsu nākotnes izlases aizsardzības balstiem, taču uz Olimpiādi Vankūverā labprātāk būtu redzējis aizbraucam Oļegu Sorokinu. Cerēsim, ka citam Oļegam ir zināms labāk.

#5 iepriecinājums
Marsels Hossa. Starpsezonā jau biju paspējis domās no viņa atvadīties, tomēr Dinamo izdevās viņu noturēt. Un Marsels sevi pierādīja vēlreiz – rezultatīvākais līgas vārtu guvējs. Protams, arī Hossam gadās kļūdas, dažreiz ne līdz galam nospēlē aizsardzībā un tā tālāk un tā joprojām. Bet Šupis nez kāpēc laiž Marselu laukā arī mazākumā. Hm, kāpēc gan. Laikam jau tomēr treneris zina labāk. Un man domāt, ka arī es redzu, kā Marsels pašaizliedzīgi guļas zem ripas, lai tā nenokļūtu līdz vārtsargam. Redzu, kā slovāks aizstāv savus komandas biedrus, nebaidoties no sekām. Nervi, protams, arī neiztur (kad iebakstīja Platam), bet bez tā neiztiek. Tā ir daļa no hokeja.

#4 iepriecinājums
Roberts Bukarts. Es personīgi paredzu šim džekiņam lielu hokejista nākotni. Azartiski spēlē, daudz laika pavada pretinieku zonā un ja godīgi, es neatceros nevienu nozīmīgu Roberta kļūdu. Nevienu. Var jau būt, ka man vienkārši ir švaka atmiņa. Jāatzīmē arī U20 čempionātā gūtie cik tur vārti. Pašu čempionātu gribas aizmirst, Bukarta sniegumu tajā – atcerēties. Šuplers būs pareizi atzīmējis sezonas sākumā – Bukarts un Cibuļskis ir Latvijas hokeja nākotne.

#3 iepriecinājums
Rodrigo Laviņš. Tiešām priecē. Par Duļevski sauktais aizsargs laukumā bieži ir nemanāms, taču tas ir galvenais aizsargam – darīt savu darbu tā, lai viņu nebūtu jāpiemin, vismaz negatīvā nozīmē nē. Joprojām, protams, atceramies spēli PČ pret Vāciju, kur tieši Laviņa kļūdas dēļ izlaidām no rokām uzvaru. Taču, ticiet vai nē, arī toreiz es viņu nelamāju. Man likās, ka viņš pats sevi ir pietiekami nolamājis, un pats jūtas vainīgs. Un redzam – tā spēle bija fatāla neveiksme Rodžeram. Šogad viņš ir tāds, kādam viņam ir jābūt. Un nav aizmirsis, kas tas ir – spēka paņēmiens Laviņa gaumē.

#2 iepriecinājums
Miķelis Rēdlihs. Savām ātrajām kājām Rēdlihu puika ir pievienojis arī ātru domāšanu. Un nūjas tehniku. Retāk nekā agrāk ripa slīd nost no nūjas lāpstiņas, retāk nekā agrāk viņam var atņemt ripu un atbruņot, toties ripa biežāk atrod ceļu uz vārtiem. Arī no spēka spēles Miķelis vairs neizvairās. Dažbrīd pat liekas, ko viņš tur lien,dabūs vēl pa ģīmi, bet nekā. Izaudzis. KHL viņu ir izaudzinājis par Hokejistu.

#1 iepriecinājums
Guntis Galviņš. Brīnumi notiek. Salīdzinājumā ar pagājušo sezonu, liekas, ka Gunti ir iemainījuši citplanētieši. Dažbrīd liekas, ka varbūt Galviņš ir izvēlējies nepareizo ampluā – varbūt labāk viņam būtu bijis kļūt par uzbrucēju. Redzot, ka jau kuro reizi reidā tiek aizslidots garām pa visu laukumu pretiniekiem un mests pa vārtiem un arī vārtos? Skaisti. Uzbrucēja iemaņas Gunčam noteikti piemīt, vēl kā piemīt. Bet tad mēs paskatamies arī uz viņa iespēto aizsardzībā un redzam acīmredzamo – arī ar saviem tiešajiem pienākumiem viņš tiek galā labāk par visiem komandas aizsargiem. Jautājums – kas ir pie “vainas” šādai hokejista snieguma izmaiņai? Vai tiešām KHL līmenis? Tad pasapņosim un cerēsim, ka Guntis kādreiz tomēr uzspēlēs arī NHL, lai arī viņš pats saka, ka nē! Kā tur tajā reklāmā teica? Jebkurš panākums sākas ar sapni. Brīnumi notiek.

Nu tā aptuveni. Spruktu neiekļāvu ne tur ne tur, jo neuzskatu, ka viņš man kaut kādā veidā būtu šosezon licis vilties. Bet viņš var labāk. Karsumu iekļaut būtu bijis smieklīgi. Tikpat smieklīgi kā tas, ka vakardienas balsojumā viņam bija otrā vieta. Es ticu, ka kādu reizi no atlikušajām spēlēm viņš izpelnīsies šo SC.com lietotāju izvēlētā labākā lietotāja godu, un to arī novēlu viņam izdarīt. Tikai - pelnīti. Par darbībām laukumā, nevis par to, ka viņš ir Karsums. Tas nedaudz atgādina par Dārziņu safanojušās tīnes, kas par viņu balsoja pat tad, kad viņš tai spēlē vispār nepiedalījās.

Bet vispār - Ticam un Ceram, un Buram - kā mākam, lai Dinamīts iekļūst izslēgšanas spēlēs. Lai sarīko mums īstus hokeja svētkus Arēnā. Lai izdodas!

Gatis.