Štolcers: ""Fulham" mani paņēma, redzot, kā cīnos ar Roberto Karlosu"

Andrejs Štolcers savas karjeras laikā spēlējis tādos klubos kā Ukrainas "Shakhtar", Krievijas "Spartak" (Maskava), Anglijas "Fulham", Azerbaidžānas "Baku" un citviet. Periods "Spartak" Štolceram bija īss, taču spilgts, un mūsu spēlētājs sacījis: "Statistika bija neaptverama - guvu piecus vārtus pirmajās sešās spēlēs. Pēc tam, šķiet, Bistrovs šo rekordu laboja. Turklāt, man gūstot vārtus, "Spartak" zaudēja. Titovs jokojot teica: "Andrjuha, beidz sist iekšā." Bet vispār Maskavā trāpīju sev parocīgā vidē - futbols ar vienu piespēli, plus kustība. Salīdzinu to "Spartak" ar "Manchester United" - vienā laikā gan tur, gan tur parādījās talantīgu futbolistu plejāde, kas spēlēja līdzīgu futbolu. Ja kaut kas nesanāca, mainījām flangu un uzbrukām no otras puses. Tagad cilvēki steidzas - kā parādās izdevība, tā sit un skatās, kas sanāks. Mums visi spēlētāji bija domājoši. Man kādu reizi Luijs Saā izteica komplimentu, kad spēlējām "kvadrātu": "Andrej, tu lieliski apstrādā bumbu!" Sacīju, ka iemācījos to "Spartak". Romancevam visi treniņi bija balstīti uz "kvadrātu". Un es, strādājot par treneri, arī tam pievēršu lielu uzmanību.

Kā nokļuvu "Spartak"? Toreiz "Shakhtar" strādājošais Prokopenko teica, lai meklēju jaunu klubu. Aizbraucu mājās, trenējos ar "Skonto" un gaidīju piedāvājumus no Spānijas/Portugāles. Pēc tam man piezvanīja "Shakhtar" viceprezidents Ravils Safiuļins un saka: "Andrej, brauc uz "Spartak"." Man sarkanbaltais rombiņš bija savā ziņā sapnis, kā šejienes bērniem "Manchester United" vai "Chelsea". Aizbraucu uz Maskavu, nopietni tam gatavojos. Katru dienu pats sev organizēju treniņus, skrēju pa mežu. Vienā dienā varēju uzspēlēt futbolu, hokeju un telpu futbolu! Citiem vārdiem, izdevās divu nedēļu trieciencikls ar treniņiem trīsreiz dienā un biju labā formā. Romancevam toreiz palīdzēja Vjačeslavs Groznijs, viņš man sacīja: "Andrjuha, tu esi mūsu cilvēks, paliec!" Es uzelpoju - tai laikā uz "Spartak" brauca daudz futbolistu no dažādām valstīm, un redzēju, kā puiši vēlas tikt manā vietā.

Kāpēc "Spartak" biju tik neilgi? [12 spēles, pieci vārti - aut] Bija baumas, ka klubi nevienojās. Mūsdienās jautājumi par īres pagarināšanu tiek atrisināti vieglāk. Toreiz tas viss tikai sākās. Jāiegulda spēlētājā vai nē? Perspektīva, vecums, traumatisms - to visu ņem vērā. Es godīgi teicu, ka vēlos palikt "Spartak"."

Par konkurentu Vasiliju Baranovu. "Dažādi ar viņu gāja. Dažas reizes Romancevs mani lika uzbrucēja pozīcijā, lai gan teicu - neesmu uzbrucējs! Ar Baranovu man bija lieliskas attiecības, šajā līmenī citādi nedrīkst - pat, kad biju uz rezervistu soliņa, atbalstīju komandu. Baranovs bija balamute - vienreiz sēžam bāzē, dzirdu, kāds ceļ troksni. Izeju koridorā, bet tur Fiļimonovs dzenas pakaļ Baranovam un kliedz: "Vasja, nositīšu!" Atkal kaut ko "savārījis"... Domāju, nebūtu slikti stundiņu pagulēt pirms treniņa, bet šie "nēsājas". Pieauguši cilvēki!"

Vai tiešām "Spartak" nebija konfliktu? "Vienīgo reizi mums radās neliela problēmiņa, kad zaudējām Čempionu līgā Madridē "Real" ar 0:1. Labi spēlējām, bet ielaidām muļķīgus vārtus no stūra sitiena. Un vēl mums tiesnesis neiedeva 11 metru soda sitienu, kad Roberto Karloss man gandrīz kreklu saplēsa - ja mani neaiztiktu, gūtu vārtus. Tīra pendele! Bet, velns, tas taču bija Roberto Karloss un "Real"! Tiesnesis tajā epizodē "norija" svilpi. Bet nekas, Maskavā mēs tāpat visus sitām bez variantiem. Bet tai mačā mums bija nepatīkamas epizodes laukuma centrā - kaut ko nesadalīja mūsējie, sākās vārdu apmaiņa. Biju pārsteigts - johaidī, nekad tā nav bijis! Atceros, pārtraukumā ierados ģērbtuvēs, bet tur turpinās konflikts. Atnāca Romancevs un sacīja: "Viss, pietiek.""

Štolcers varēja Krievijā nonākt ātrāk, taču Maskavas "Torpedo" izbrāķēja Štolceru, jo esot bijušas problēmas ar sirdi. "Tur vispār smieklīgi bija! Spēlēju "Skonto" Sadraudzības kausa izcīņā. Maskavā bija sals, bet viesnīcā nenormāli karsti - radiatori "kurināja" bez žēlastības. Ēdiens arī smieklīgs bija - ēdām visu, kas gadījās pa rokai. Taču bija par maz - jutu, ka zaudēju svaru. Pusfinālā organisms bija dehidratējies. Varbūt tas iespaidoja... Es taču nekad neizcēlos ar fiziskiem dotumiem. Jā, izturība bija laba, strādāju pie tās. Citiem vārdiem, pēc tā turnīra biju noguris. Un tai pašā laikā "Torpedo" atbrauca no nometnes Izraēlā, mani pasauca uz komandu. Tarhanovs to toreiz trenēja. Devos uz Lužņikiem uz medicīnisko pārbaudi. Bet tur kaut kā viss nenopietni - lec tur, ienāc šeit, pavelc to... Darīju, kā lika, bet pēc tam izlasīju avīzē interviju, kurā Tarhanovs, redz, saka, ka Štolceram bijusi vāja sirds. Kāda vāja? Nekad nežēlojos un no piecu gadu vecuma vienmēr pārbaudīju visu iespējamo. Jauniešu vecumā jau zināju visu savu slimības vēsturi. Turklāt pabeidzu sporta akadēmiju un mazliet pārzināju medicīnu. Toreiz man neviens neko neparādīja un nepierādīja. Varbūt vienkārši klubi nesarunāja naudas lietas, nezinu."

Pēc tam? "Nekas traks, parunājām ar "Shakhtar", aizbraucu uz pārbaudēm Vācijā "1860 Munich". Vācieši visu pārbaudīja un pateica, ka esmu vesels kā zirgs. Varbūt vienkārši atpūtos, varbūt vēl kaut kas. Pēc tam Anglijā mani arī pilnībā "skenēja". Divas vai trīs dienas pārbaudīja un neko neatrada. Vienīgi sāpīgi, ka "Fulham" klubā mani vispirms uz rezerves komandu nosūtīja. Nodomāju: "Kā gan esmu nolaidies! No Čempionu līgas līmeņa uz šejieni!" Angļiem jau vienalga, kas esi - ir uzdevums, kas jāizpilda. Anglijā ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem, bet futbola lauciņā tur sevi nepaguvu atrast. Sēdēju uz rezervistu soliņa ne futbola lietu dēļ. Mani nevarēja saukt par režīma pārkāpēju, bet, kamēr nerunāju angliski un kamēr apjēdzu, kas un kā, pāris reizes nokavēju treniņu. Pat ne treniņus, bet nodarbības - ja tās sākās desmitos, stadionā bija jāierodas agrāk. Nokavēju minūtes desmit. Šai līmenī trakākais ir nevis naudas sodi, bet sajūta, ka izkrīti no aprites. Bet tur taču uz vietu pamatsastāvā rinda - apkārt vieni vienīgi izlašu spēlētāji. Tādi cilvēki tevi "apēd", bet pēc tam pamēģini pierādīt, ka esi pelnījis atgriezties. Sāku pie tā piestrādāt, bet tad nomainījās treneris - Žana Tiganā vietā par to kļuva Kriss Koulmens, kurš vienkārši mani atšuva. Viņš lika uz tiem, ar kuriem pats spēlēja. Sāku domāt, kā no turienes tikt prom, bet man nebija aģenta. Man palīdzēja Jani Dimitrova dēls, kuru es ar savu haotisko uzvedību dažreiz pievīlu."

Piemēram? "Bija variants ar "Kuban". Atgriezties Krievijas čempionātā - lieliski, tikai man kaut kas galvā sāka notikt. Viss gāja uz līguma parakstīšanu, bet te atskan zvans: "Andrej, jābrauc uz Seulu. Tur sola divas trīs reizes vairāk!" Vajadzēja palikt "Kuban", nospēlēt pārbaudes spēli, sarunāt ar cilvēkiem, bet es sakravāju čemodānus un aizlaidos uz Seulu. Kaut arī neredzēju nekādus dokumentus, neko! Īsāk sakot, riskēju. Korejā toreiz Andrjuha Solomatins spēlēja. Satikāmies, normāli parunājāmies. Bet vainas sajūta palika, jo aizbraucu, nevienam neko nepateikdams. Sanāca neglīti, par ko vēlos atvainoties. Galu galā mani pašu iegāza - korejieši piedāvāja trīs četras reizes mazāku algu nekā domāju. Ko darīt? Pats sevi sodīju - nedrīkst tādas lietas ar telefona starpniecību organizēt. Tā būs laba mācība."

Kā bija iespējams, ka Anglijā bija tāds Latvijas "desants": Pahars, Koliņko, Rubins, Stepanovs, Astafjevs? "Ļoti vienkārši - ar Latvijas izlasi strādāja brits Gerijs Džonsons. Kad viņš vēl bija "Kettering", ar viņu sazinājās viens no bijušajiem spēlētājiem un palūdza palīdzēt ar Pahara iekārtošanu darbā. Džonsons it kā uztvēra to bez entuziasma, taču, apskatoties video, pateica, ka šis spēlētājs ir interesants. Pahars lieliski nospēlēja pārbaudes maču, ar viņu līgumu gribēja parakstīt labi klubi, un galu galā viņš tika "Southampton". Pēc tam Džonsonu uzaicināja vadīt izlasi. Visiem ar viņu bija interesanti strādāt, taču pēc neizšķirta ar Sanmarīno viņu "aizvāca". Džonsonam Anglijā bija labi kontakti, un viņš līdzdarbojās visu nosaukto futbolistu iekārtošanā. Es gan gāju citu ceļu - caur "Shakhtar" un "Spartak". Runā, ka Tiganā skatījies Čempionu līgu. Redzējis manu cīņu ar Roberto Karlosu un piefiksēja futbolista Štolcera darba spējas. Variants ar "Fulham" apmierināja visus. Es varēju dzīvot Londonā, iemācīties angļu valodu, bet "Shakhtar" saņēma labu naudu par spēlētāju, kas ilgi "Shakhtar" nepārstāvēja. Kaut kas ap diviem miljoniem sanāca."

Angļu valoda? "Līgumā man to neierakstīja, tas tāds profesionāls aspekts. Atceros, kad spēlēju "Spartak", uz Tarasovkas treniņnometni ieradās Krievijas izlase. Karpovs ar Mostovoju kaut ko runāja spāniski. Kad spēlēju Azerbaidžānā, man bija interesanta viņu valoda, Korejā arī mēģināju kaut ko bubināt. Kaut arī reizi runājām ar Marianu Paharu, un viņš saka: "Nekad nesapratu angļu valodu, bet mierīgi spēlēju, situ iekšā vārtus. Tiklīdz sāku saprast un vairāk domāt par uzstādījumiem, bet ne futbolu... Varbūt tieši labāk ir nesaprast?""

Slavenākā personība, kas tika satikta Anglijas futbolā? "Daudz tādu bijis. Uz mūsu spēlēm pat Maikls Džeksons brauca. Šķiet, kad uzvarējām 2.līgā, viņš bija mūsu stadionā. Viņam bija kaut kādas kopīgas intereses ar "Fulham" īpašnieku Al-Faedu. Parunāties ar viņu gan neizdevās, tikai blakus pastāvējām - kaut kur jābūt komandas fotogrāfijai ar Maiklu. Savukārt Al-Faeds bija ļoti komunikabls - vienreiz atlidoja uz mūsu treniņu ar helikopteru, izgāja laukumā un sacīja: "Gribu redzēt, kas šeit notiek. Sacēla kņadu un pēc tam aizlidoja."

"Fulham" mazās ģērbtuves. "Jā, ar Lužņikiem nesalīdzināsi. Lužņikos bija tik daudz vietas, ka mēs turpat pirms mūsu mačiem sākām iesildīties un skraidīt. Paši sūrākie stadioni? Latvijā bija "moderni", Ukrainā arī... Teiksim tā, kad 90-to gadu sākumā finansējums apstājās, gadījās, ka arī dušu nav. Taču es vienmēr pret to esmu izturējies ar sapratni."

Par spēlēšanu Anglijas zemākajās līgās un sliktiem laukumiem. "Es par to īpaši nepārdzīvoju, varēju spēlēt jebkādā laukumā. Bērnībā vispār bumbu dzenājām pa asfaltu un biju laimīgs. Starp citu, es taču esmu divkārtējs Anglijas čempions - ar "Fulham" uzvarējām "Championship", ar "Yeovil" 4.līgā, kad kā reizi pie Džonsona spēlēju. Lai nolaistu bumbu pie zemes un sāktu saspēlēšanos, bija jāpieliek milzu pūles. Kad tas izdevās, kļuvām par čempioniem. Laikam biju vienīgais spēlētājs, kurš no Premjerlīgas nokrita pa taisno uz 4.līgu. Man vienkārši gribējās spēlēt futbolu, plus divarpus stundu laikā varēju nonākt mājās."

Ko pēdējos piecus gadus dari Anglijā? "Kad ar ģimeni atgriezāmies Anglijā, es jau beidzu spēlēšanu un bija jādomā, ko darīt tālāk. Sāku iet uz treneru kursiem, nesen ieguvu "Pro" licenci. Periodiski uzpeld dažādi varianti, pāris reizes es jau pat taisījos uz Āfriku, taču līdz līguma parakstīšanai pagaidām nav nonācis. Var teikt, ka es mazliet strādāju "Fulham". Vienubrīd darbojos privātā projektā, kas saistīts ar bērnu futbolu. Daru kaut kādas lietas kā skauts, taču neoficiāli. Sakari taču ir - manas paaudzes spēlētāji kļūst par treneriem, ar viņiem ir tiešais kontakts. Taču ar skautiem arī sazinos, mēģinu palīdzēt futbolistiem. Mans profils - Krievijas un Ukrainas tirgus. Galvā daudz dažādu projektu. Bija doma "Craven Cottage" ["Fulham" stadions] uzaicināt dažus "Spartak", "Shakhtar" un "Fulham" spēlētājus spēlētājus, ar kuriem esmu spēlējis un noorganizēt mini turnīru. Taču to jau tā būtu grūti izdarīt, bet tagad vēl tādi apstākļi... Diemžēl "ne līdz" futbolam."

Ikdiena? "Mostos agri, vedu bērnus uz skolu. Pēc tam gatavojos treniņiem, pārskatu nodarbības plānu. Strādāju ar divām komandām privātskolā. Dienas laikā "plēšos" starp abām komandām, sanāk nenormēta darba diena. Taču man patīk, visu laiku kustībā."

Pilnu interviju ar Andreju Štolceru lasiet šeit.

Izmantotie resursi:
Официальный сайт еженедельника «Футбол»