Hoans Plaza: "ACB līga ir interesantāka par NBA"

“Cajasol” rīcībā nodotais autobuss pie viesnīcas piestāj tieši desmitos vakarā. Trīsdesmit stundu laikā komanda ir pieveikusi Spānijas čempionus “Caja Laboral” (91:71), kavējusies Seviļas lidostā, caur Parīzi veiksmīgi sasniegusi Rīgu un aizvadījusi vakara treniņu Olimpiskajā sporta centrā. Pāris spēlētāju lobijā pieplok publiskās lietošanas datoram, viens dodas vakara pastaigā, kāds vienkārši atsēžas dīvanā. Menedžeris Hosē Alfonso pasauc galveno treneri un Plaza ir gatavs sarunai. Divdesmit minūšu vietā runājam piecdesmit.

JOAN PLAZA DURáN

+Dzimis 1963. gada 26. decembrī Badalonā, sešu bērnu ģimenē
+Trenera karjeru sācis 14 gadu vecumā, līdz 2005. gadam pārsvarā strādājis ar jauniešu komandām, savienojot to ar citu nodarbošanos, piemēram, strādājot par cietuma uzraugu
+No 1995. gada strādājis Badalonas “Joventut” sistēmā kopā ar treneriem Manelu Komas un vēlāko Spānijas valstsvienības vadītāju Aito Garsiju Renesesu
+2005. gadā Božidars Maļkovičs uzaicināja Plazu strādāt “Real Madrid”, kur treneris nostrādāja četrus gadus, trīs gadus būdams galvenais treneris
+2007. gadā “Real Madrid” izcīnīja ULEB kausu un uzvarēja ACB čempionātā, Plazam tiekot atzītam par gada labāko treneri abos turnīros
+Jaunatnes komandās trenējis Rūdiju Fernandesu, Raulu Lopesu, Aleksu Mumbru, Serhio Lullu, Rikiju Rubio
+Brīvajā laikā raksta grāmatas

Aizvadītajā nedēļā uzvarējāt divās spēlēs. Otrdien pārspējāt “VEF Rīga”, svētdien sakāvāt Spānijas čempionus “Caja Laboral”. Vai otrā uzvara bija īpaša, ņemot vērā, ka 2009. gada jūnijā kopā ar “Real Madrid” viņiem zaudējāt “play-off” spēlēs, bet gadu vēlāk Vitorijas klubs uzvarēja ACB līgā?
Taisnība, ka mums bija svarīgi uzvarēt divās trīs spēlēs pēc kārtas. Kad pērn ierados Seviļā, klubs vairākus gadus cīnījās, lai neizkristu uz otro divīziju. Pēc četru gadu darba “Real Madrid” tas visiem bija pārsteigums. Man, komandai, jo pārgāju uz mazāku klubu nekā Madride un viņi nezināja, ar kāda stila treneri paraksta līgumu. Pagājušajā gadā paveicām labu darbu, smagi strādājām un izcīnījām piekto vietu ACB čempionātā, sasniedzot vienādu bilanci ar Malagas 'Unicaja” (19-15). Tajā pašā laikā bijām komanda ar sliktāko uzbrukumu līgā, bet otro labāko aizsardzību ACB un vienu no labākajām Eiropā. Tā kā uzbrukumā guvām vismazāk punktu, bija vajadzīgas nelielas izmaiņas, jāparaksta līgumi ar jauniem spēlētājiem.

Sākot jauno sezonu, izvirzījām mērķi būt astoņu deviņu labāko līgas komandu vidū, vienlaikus cenšoties iespējami ilgāk spēlēt Eiropas kausā, taču bez īpašiem mērķiem. Ar viena punkta starpību izbraukumā zaudējām Granadai, ar četriem punktiem zaudējām Saragosā, ar sešiem Malagā, mājās vienīgais zaudējums bija ar nelielu starpību pret “Barcelona” (67:75). Un cilvēki sāka domāt, vai neesam mainījuši pārāk daudz spēlētāju. Ļoti labi strādājam treniņos, spēlējām tādā pašā veidā, kā trenējamies. Labi trenējoties, agri vai vēlu saņemsi samaksu un sasniegsi mērķus. Taisnība, ka zaudējām vairākās spēlēs pēc kārtas, tāpēc ir svarīgi, ka cilvēkiem, kuri Seviļā mums tic, varam dāvāt tādu uzvaru kā svētdien. Uzvarēt Spānijas čempionus un vienu no labākajām Eiropas komandām “Caja Laboral” ar 20 punktu starpību, tādā stilā, kā to paveicām.

Maijā teicāt, ka “Cajasol” nākamās sezonas prioritāte būs starts ACB.
Jā, visu nevaram salikt vienā somā. Pirms gada Eiropas kausā lieliski startēja (Jāņa Blūma pārstāvētais klubs) Bilbao, bet viņi nespēlēja Karaļa kausā, nespēlēja “play-off”, šogad viņi nespēlē Eiropā. Viņiem ACB bija labāka struktūra nekā mums. Domāju, ka dažreiz koncentrējies lietām, kuras nav īstās, lai uzlabotu komandu kopumā. Esam pietiekami stabili, lai trīs četru gadu laikā nostabilizētos astoņu vadošo Spānijas komandu vidū. Spertu jaunu soli, mēģinātu piesaistīt vairāk naudas, lai sacenstos ar Eiropas labākajiem. Pērn Bilbao, Badalona, Fuenlabrada startēja Eiropā, šogad koncentrējas startiem Spānijas čempionātiem. Mainīja trenerus, palielināja budžetu, tāpēc iekļūt labāko astoņniekā nebūs viegli.

“Cajasol” spēlētāji – Tariks Kirksejs, Luiss Buloks, tāpat es – mēs esam uzvarētāji un cenšamies tādi būt. Nenākam sacensties tikai jautrībai. Esam šeit, lai dotu savu labāko, cenšoties parādīt cilvēkiem ap Seviļu, ka viņi var mums ticēt. Nopietns darbs rada stabilitāti.

Eiropas kausā ir kāds mērķis?
Sākumam būs lieliski iekļūt otrajā kārtā, kurā, iespējams, spēlēsim pret varenākām komandām nekā mēs. Būtu labi Seviļā redzēt Trevīzo “Benetton”, Atēnu PAOK – lielas komandas, kuras šobrīd nespēlē Eirolīgā, bet agrāk to sekmīgi darījušas. Domāju, ka būsim spējīgi parādīt, ka varam spēlēt pret jebkuru. Piemēram, septembrī Sjēnā, sacenšoties ar “Montepaschi” zaudējām ar trīs punktu starpību (75:78). Dzīvojam pilsētā ar divām svarīgām futbola komandām, basketbols 800 tūkstošu pilsētā ir nabaga brālis. Seviļā pārstāvēti daudzi sporta veidi, bet valda futbola kultūra. Cenšamies augt un parādīt, ka varam būt tikpat konkurētspējīgi kā viņi, pēc ilga pārtraukuma pirmo reizi spēlējot Eiropas kausa otrajā kārtā.

Cik labi turnīrā iederas “VEF Rīga”?
VEF ir jauna komanda. Ņemot vērā trenera Kurtinaiša pieredzi, notiek centieni izveidot labāku vienību. Viņiem ir labi centri, spēlētāji, kuri var apspēlēt 1 pret 1. VEF nepieciešams stabilāks sniegums aizsardzībā. Iespējams, ka Rīga šogad domā par pieredzes gūšanu Eiropā, lai viena divu gadu laikā parādītu savu labāko spēli. Varu to saost, bet nezinu pietiekami daudz.

Duško Savanovičs pārgāja uz Valensiju. “Cajasol” sastāvs atbilst jūsu iecerēm?
Pēc sezonas beigām teicu menedžeriem, ka mums jācenšas paturēt vismaz divus trīs spēlētājus – komandas smadzenes. Duško uz Seviļu atnāca pēc samērā neveiksmīgas iepriekšējās sezonas, taču mums saskanēja, viņš iederējās manā spēles filozofijā. Neesam finansiāli tik spēcīgi kā pirms desmit gadiem, budžets ir uz pusi mazāks, tāpēc nevarējām atļauties viņu paturēt. Mums ir tikai 11 spēlētāju, to skaitā trīs jaunie. Tādējādi mūsu rīcībā ir astoņi pieredzējuši spēlētāji, kamēr citos Spānijas klubos divpadsmit. Mums jāaug ar skatu nākotnē, nedomāju, ka tagad varam izdot daudz naudas, parakstot līgumu ar spēlētāju, kurš nav integrēts mūsu spēles filozofijā. Nezinu, vai Seviļā strādāšu vienu, divus, trīs gadus vai dažus mēnešus, trenerus atlaist ir viegli.

Vēlos, lai dienā, kad atstāšu pilsētu, cilvēki zinātu un atcerētos, ka palikušas darba vadlīnijas ar skaidri zināmām prioritātēm – darbu ar jaunajiem spēlētājiem. Kad pērn strādāju ar Tomašu Satoranski, daudzi teica, ka viņš nav saspēles vadītājs, tu darbojies nepareizi. Labi, dodiet man laiku! Atnācu no Badalonas basketbola skolas, kur daudz strādājām ar jaunajiem spēlētājiem. Tur arī nav daudz naudas, bet daži no šiem bērniem tagad spēlē NBA.

Seviļai jāsaprot, ka tā Spānijā un Eiropā nav visvarena komanda, tāpēc nepieciešama jēgpilna, mērķtiecīga izaugsme. Ja spēlētāji, treneri atnāk uz gadu un pazūd, tas nenotiks. Pēdējo astoņu gadu laikā “Cajasol” bijuši septiņi treneri, nav bijis noturības. Uzvarēt ULEB kausā būtu lieliski, neviens treneris to vēl nav paveicis divas reizes. Varbūt to neizdosies paveikt, bet mēģināšu strādāt. Spānijā sakām, “manas pēdas ir uz zemes”, tāpēc vieta Spānijas astoņniekā un otrā kārta Eiropas kausā būs viens solis uz priekšu.

“Cajasol” sastāvā aug tādi vietējie spēlētāji kā Rodrigess Malagā?
Tā ir viena no komandas problēmām. Darbs ar jaunajiem spēlētājiem nav slikts, taču tas orientēts, lai viņi uzvarētu Spānijas U20 vai U15 čempionātos, ne tik daudz domājot par nākotni. Nevar trenēt bērnus tāpat kā pieredzējušus, vecus spēlētājus. Mentāli rezultāti ir, izcīnītas dažas uzvaras, tituli, bet tas nav pietiekami spēlētāju prasmju attīstībai, lai mēģinātu sacensties ar vecākiem basketbolistiem, ar amerikāņu spēlētājiem, ar fiziski spēcīgiem spēlētājiem. Apmācība jāmaina šajā virzienā. Komandā ir Satoranskis, Huans Sastre, Andrē Baldvins, kopā ar jaunajiem spēlētājiem strādā pāris brazīliešu puiši, arī jaunais saspēles vadītājs Rikardo Pampano, kurš spēlēja pirmajā sacensībā ar Rīgu. Manā filozofijā šiem puišiem ir vieta, ja viņi turpina smagi strādāt. Seviļietis Pampano var kļūt par spēlētāju, uz kuru skatīsies pārējie jaunie, viens, kurš iekļuvis profesionālā komandā. Tas ir ceļš, kuram ticu, kuram Seviļai jāstimulē savus jaunos, lai mērķētu augstu.

Kad divpadsmit gadus strādāju Badalonā un vēlāk Madridē, trenēju Rūdiju Fernandesu. Strādāju ar Rikiju Rubio, ar brazīliešu aizsargu Marselīno Huertas, kurš tagad spēlē “Caja Laboral” vai Batistu un Raulu Lopesu, kurš spēlē NBA. Esmu pārliecināts, ka cilvēki jebkur pasaulē var sniegt vajadzīgo informāciju. Trenēju trīsdesmit ceturto gadu. Mans labākais atalgojums ir, kad puiši spēlē valstsvienībās vai labākajās līgās. Madridē pierādīju, ka varam uzvarēt čempionātos un dot iespēju izaugt jaunajiem puišiem. Taisnība, ka interesējos par visu veidu jauno spēlētāju iespējām braukt uz Seviļu un turpināt strādāt ar viņiem.

Dažreiz jāparāda, ka vari strādāt septiņos no rīta, nākt vakarā. Ārpus laukuma, ne tikai uz tā. Tā jāstrādā. Ar Rolandu Freimani nestrādāju daudz, bet ticu, ka viņam ir labas iespējas spēlēt augstākā līmenī.

Spānijai tagad ir labākais čempionāts Eiropā...
Un, iespējams, pasaulē. Zinu, ka ir grūti dzirdēt šos vārdus no manas mutes, bet nav viegli iedomāties, ka “Los Angeles Lakers” varētu zaudēt “Minnesota Timberwolves” vai “Golden State Warriors”. ACB līgā tas var notikt. “Real Madrid” zaudē Alikantei vai Granadai, jo sacensties Spānijas čempionātā ir ļoti sarežģīti. Labākais piemērs – Vitorijas “Tau” (tagad “Caja Laboral”), pašreizējie valsts čempioni, zaudē piecās Eirolīgas un ACB spēlēs pēc kārtas. Spānijā spēlēm vienmēr jāgatavojas nopietni. Ja trenē klubu Krievijā, Grieķijā, Itālijā, spēles ar trīs četrām komandām būs tiešām grūtas, bet pārējās sacīkstēs var iespēlēt jaunos. Modelis, kurš Spānijā nav iespējams. Esmu lepns par Spāniju, taču šie vārdi nenāca viegli. Zinu, jo trenēju “Real Madrid”, zinu spiedienu, kāds ir, ja komanda zaudē Alikantei, vai, piemēram, Eirolīgas izbraukuma spēlē pret “Spirou Charleroi”. Visām sacensībām jāgatavojas labākajā sastāvā, ja to nedari, zaudē. Un, ja zaudē, tu esi ārā.

Teicāt, ka par treneri strādājat vairāk nekā 30 gadus. Varat salīdzināt, kā izskatījās basketbols Spānijā pirms trīsdesmit gadiem? Ir liela atšķirība, kā treneri tagad strādā ar jaunajiem spēlētājiem?
Viss ir savādāk, jo nemitīgi mainījusies visa pasaule. Strādāju 33 gadus un esmu redzējis dažādas paaudzes. Puišus, kuri bija vienā vecumā ar mani, kuriem mājās bija televīzija ar diviem kanāliem, kuri nelietoja internetu un nespēlēja “Play Station”. Mūsdienu iespējas rada pārmaiņas interesēs, tagad ir mazāka vēlme būt labākajiem savā lietā. Kad biju jaunāks, puišiem, kuri strādāja ar mani, treniņi bija dienas labākā daļa, jo, braucot izbraukumā vai atgriežoties mājās, viņiem bija divi TV kanāli. Šodien viņiem ir 40 televīzijas programmas, internets, mobilie telefoni. Viens no piecdesmit vai simts spēlētājiem tiešām interesējas par spēli.

Mainījušies ne tikai spēlētāji, tāpat treneri. Atceros, ka pirmajos karjeras gados pats zīmēju marķējuma līnijas, novilku tīklus, vedu spēlētājus uz mājām, netērējot tam naudu. Tagad, parakstot līgumu, treneri jautā, cik saņems. Atvainojiet, vispirms jāparāda, ka esat tās naudas vērti! Ir daži treneri, kuri vēlas uzvarēt, bet nevēlas kļūt labāki kā treneri. Viņi vienkārši ir kopā ar puišiem, bet necenšas kļūt perfektāki, necenšas tālāk dot informāciju, jo jāiegulda savs laiks. Viņi cīnās “play-off”, bet prasmes reizēm nav tik labas.

Nekad nevajag aizmirst, ka strādā kopā ar personībām, cenšoties, lai cilvēki pēc divām trīs kopā pavadītām sezonām justos labāk nekā laikā, kad sākāt. Tas ir mans pirmais priekšlikums. Parakstot līgumu ar Luisu Buloku, saku – zinu, ka tev ir 34 gadi. Nezinu, kur būsi pēc diviem vai trīs gadiem, bet tev jācenšas kļūt par labāku spēlētāju. Katru dienu stundu īpaši strādāsim ar tevi, akcentējot lietas, kurām citi treneri nav pievērsuši vajadzīgo uzmanību.

Futbols Spānijā visur ir stiprs, kur ir labākās vietas basketbolam? Jau minējāt Seviļas piemēru, kur “Cajasol” ir divu futbola klubu ēnā.
Basketbols turpina attīstīties. Zinu, ka esmu pirmais treneris no Barselonas, kurš trenēja “Real Madrid”. Tas bija ļoti dīvaini un īpaši. Taisnība, ka Barselonā, sevišķi manā dzimtajā Badalonā (Barselonas ziemeļu priekšpilsēta) basketbolu, tāpat kā Lietuvā, spēlē ikviens. Ne tikai Badalonā, arī Barselonas apkārtnē ir daudz labu treneru, labas sagatavošanās iespējas, lai spēlētu basketbolu augstākajā līmenī. Varbūt Madridē ir daži klubi un dažas skolas, tāpat Vitorijā, Malagā, taču Barselonā un Katalonijā tradīciju ir vairāk. Mēs novērtējam mazās nianses, Katalonijā esam ieguldījuši vairāk pūļu detaļās, kuras rada atšķirību.

ACB spēlē 18 klubi, tās vēsturē ir bijuši brīži, kad vairāk nekā puse treneru nāk no Barselonas un Badalonas. Kāpēc? Jo esam labāki, strādājam lielākas konkurences apstākļos, mums vairāk jāgatavojas. Ne tikai sagatavojot spēlētājus, jāskatās arī spēles jebkur pasaulē. Jābrauc ar savu mašīnu, jāskatās treniņus Francijā, Beļģijā, ASV skolās un augstskolās. Pat, ja trūkst naudas, bet – vienmēr jābūt pašam.

Teicāt, ka uz Spāniju brauc, piemēram, treneri no Itālijas – Skariolo, Mesina. Savulaik tur bija augstāks basketbola līmenis, vai basketbols Spānijā vairāk ietekmējies no ASV vai Eiropas skolas?
Vienu no lielākajām ACB līgas priekšrocībām veido fakts, ka tās ir atklātas sacensības. Atceros, ka pirms desmit gadiem runāju ar Francijas valstsvienības treneri Klodu Beržo (Claude Bergeaud). Septiņpadsmit gadus esmu bijis asistents, Aito Renesesa, Manela Komas, Božidara Maļkoviča palīgs, bet vēl ilgāku laiku esmu strādājis kā galvenais treneris un būtu gatavs to darīt Francijā, Jordānijā, citur pasaulē. Beržo teica, jā, piekrītu tev, bet, ja gribi strādāt Francijā, tev nepieciešamas mazas nianses. Darbs Spānijā ar jauniem puišiem un viss pārējais tam nebūs pietiekams. Ja vēlies trenēt Francijā, papildus būs jāiziet apmācību kursi, būs daudzi citi izaicinājumi, Itālijā tāpat.

ACB trenēt var ikviens – labākie treneri, labākie spēlētāji, labākie menedžeri. Tas vietējiem visu padara grūtāku, bet mums ir labākais čempionāts. Spānijā labākajiem Latvijas spēlētājiem vai treneriem nav ierobežojumu. Jābūt kopā ar labākajiem, viņi var parādīt labāko, tāpēc ACB ir virsotnē. Šovasar Spānijā tika gatavoti vairāk nekā 250 jauno treneru un tā bijis pēdējos piecpadsmit gadus. Tātad Spānijā ir tūkstošiem treneru, bet tikai 18 komandas ACB līgā, turklāt treneru vairākums ir itālieši, serbi, horvāti vai amerikāņi. Nosacīti tas ir pret mums, taču varam mācīties. Citos gadījumos varam savējos piesegt, taču tad nemācāmies no labākajiem.

Basku zeme, Galisija, Andalūzija, Kastīlija – Spānijā visi cenšas uzvarēt Barselonu?
Vēl divus gadus iepriekš ACB bija četri katalāņu klubi “Manresa”, “Girona”, Badalonas “DKV Joventut” un “Barcelona”, brīžiem pat sešas komandas. No Madrides ir trīs - “Estudiantes”, “Real Madrid”, “Fuenlabrada”, kura strādā pēdējos sešus septiņus gadus. Katalonijā esam traki uz basketbolu, tā ir taisnība, ka daudzviet Spānijā cenšas cīnīties pret katalāņu komandām. Iespējams, labākais veids, kā progresēt, ir paņemt savu somu un doties uz citu vietu valstī.

Varbūt esmu akls kā daudzi katalāņi, kuri dzīvo Katalonijā un domā par to kā labāko vietu. Tā ir labākā vieta dzīvošanai, bet, uz vietas dzīvojot, nepietiek dimensiju plašākai lietu uztverei. Kad paņem somu un aizbrauc uz Madridi, ieraugi un saproti citu spoguļa pusi. Kādu laiku atpakaļ daudzi seviļieši un andalūzieši devās uz Barselonu, lai izdzīvotu, jo varējām piedāvāt viņiem darbavietas. Tagad esmu Seviļā un viņi dod iespēju strādāt. Cenšos saprast, ko viņi domā par komandu, manu darbu, uzskatiem.

Domāju, nepieciešams vairāk iecietības, uzticēšanās vienam pret otru, nevis vienmēr ticēt tam, ko raksta avīzēs vai stāsta televīzijā. Labāk ir pārbaudīt un sajust pašam. Šajā ziņā esmu priviliģēts, jo esmu dzīvojis dažādās Spānijas un Eiropas vietās. Ceru, ka nākotne dos man iespējas strādāt kā trenerim citās valstīs. Esot Spānijā, jāsaprot, ka abos Ebro upes krastos (Katalonijas ģeogrāfiskā robeža) ir dažādi uzskati.

Noskaidro pats!
Jā.

Daudzi Latvijas basketbolisti dodas uz NCAA, bet ir spēlētāji, kuri brauc uz Spāniju, Itāliju, Lietuvu, Franciju. Vairāki puiši strādā Kanāriju salās. Jau minējāt Badalonu, kur varat ieteikt doties jaunajiem spēlētājiem?
Koledžu basketbolā ir dažas problēmas, lai gan agrāk no šiem spēlētājiem veidotās komandas varēja uzvarēt pasaules čempionātos un Olimpiskajās spēlēs. Piemēram, komandas spēlē četrus mēnešus, bet tās nav kopā pārējos astoņus mēnešus, savukārt Eiropā savā vienībā iespējams trenēties visu gadu. NCAA ir daži ļoti labi treneri, pie kuriem spēlētāji var izveidoties par lieliskām personībām, bet, iespējams, tas nav labākais veids un vieta, kur kļūt par labāko basketbolistu.

Badalona ir viena no labākajām vietām Spānijā, arī Madrides “Estudiantes”. Kanāriju akadēmija dodas šajā virzienā, cenšos, lai valsts basketbola kartē būtu Seviļa. Darām to sev, jo tā ir laba vieta un mums jāizdzīvo. Nevaram iztikt ar divpadsmit lieliskiem spēlētājiem, jāaug, jāizplešas. Jārada cilvēkiem Seviļā pārliecība, ka viņi brauc kopā ar savu spēlētāju vienā autobusā, ēd kafejnīcā. Ceru, ka atstāšu Seviļā šo filozofiju.

Kādu laiku trenējāt meiteņu komandas. Kā jums tas patika un vai turpināt sekot sieviešu basketbolam?
Meiteņu komandu trenēšanu uzņēmos derību rezultātā. Strādāju mazā klubā Badalonā un runāju ar citu treneri, kurš teica, ka meitenes nekad nebūs tādā pašā līmenī kā vīrieši. Toreiz, pirms divdesmit pieciem vai trīsdesmit gadiem, atbildēju, ka meiteņu komandas trenē sliktākie treneri. Jā? Nē! Jā? Nē! Nācās trenēt meitenes, kādu laiku strādāju ar divām zēnu un vienu meiteņu komandu. Kļuvām par Badalonas, Barselonas, Katalonijas čempioniem, divu gadu laikā spēlējām toreizējā Spānijas čempionātā, kur zaudējām ar viena punkta starpību. Pēc tam komandu atstāju.

Atceros to kā jauku laiku, taču ir taisnība, ka profesionālajā sportā vairāk iespēju tiek dots vīriešu komandu treneriem. Salīdzinoši izņēmumi ir tenisā, peldēšanā, bet, protams, tā bija trīsdesmit gadus atpakaļ. Tagad sieviešu basketbols kļuvis daudz profesionālāks, cilvēki ir labāk sagatavoti un es par to priecājos. Man ir vairāki draugi valstsvienībā, kuri trenē šīs meitenes. Līmenis paaugstinājies, komandas aug.

Vai jums būtu interese trenēt nacionālo izlasi?
Pērn piedzīvoju nelielu pārsteigumu, kad saņēmu zvanu no Polijas. Viņi zvanīja man, piedāvājot trenēt izlasi. Pirms desmit gadiem bija iespēja strādāt Beirūtā (Libānā) un Jordānijā, taču esmu gatavs strādāt jebkur pasaulē. Kļūt par Spānijas valstsvienības treneri ir jauks sapnis dažādos aspektos, jo trenēju daudzus no pašreizējās izlases spēlētājiem. Rauls Lopess, Alekss Mumbru, Rūdijs Fernandess, Rikijs Rubio, Serhio Lulls, kurš kopā ar mani ieradās Madridē, kad viņu neviens nezināja. Būtu jauki, taču augsti vērtēju Serdžio Skariolo un viņa uzvaru Eiropas čempionātā. Taču, ja saņemšu piedāvājumu no jebkuras vietas pasaulē, iespējams, ka izmantošu iespēju palīdzēt komandai, cenšoties iepazīt jaunu kultūru un pierādīt sev, ka varu labi trenēt ne tikai Spānijā. Esmu atvērts piedāvājumiem, bet cienu visus trenerus, kuri to dara pašreiz.

Redzēju, ka rakstāt grāmatas. Teicāt, ka aprakstāt dzīvē redzēto.
Esmu pilnībā basketbolā, tas ēd mani, tāpēc man nepieciešams vēl viens darbs. Augu sešu bērnu ģimenē septiņos kvadrātmetros, agri sāku strādāt. Ilgu laiku biju uzraugs cietumā, kur satiku daudz interesantu cilvēku. Viņi parādīja, ka varu rakstīt un sapratu, ka rakstīšana man sagādā prieku. Sāku rakstīt īsus stāstus pieaugušajiem. Kad pabeidzu grāmatu, parādīju uzrakstīto dažiem draugiem. Viņi bija sajūsmā, jo domāja, ka pie manas gultas ir tikai grāmatas par basketbolu un psiholoģiju, bet man nav pietiekami zināšanu, lai rakstītu grāmatas. Aiznesu grāmatu cilvēkiem, kuri mani nepazina. Viņiem arī tā patika. Sapratu, ka man dzīvē radusies jauna iespēja, bet kļūdījos. Kad aizgāju uz izdevniecību, saņēmu atteikumu. Ieliku grāmatu kastē un turpināju rakstīt.

Otro grāmatu pieteicu konkursam un...uzvarēju. Izdevniecība piekrita to izdot un biju ļoti priecīgs, jo nedomāju, ka manas grāmatas liks cilvēkiem smaidīt. Un tās liek ceļot, jo darbība notiek Barselonā, Parīzē, Menorkas salā. Kad cilvēki lasa grāmatas, pārliecinos, ka vārdam ir spēks, tas liek smieties, raudāt, pārsteidz. Šodien saņēmu vēstuli no vienas sievietes, kura šķiras, bet diena izdevusies jauka, jo viņa lasījusi manu grāmatu. Priecājos rakstīt un turpināšu to darīt. Tas ir sarežģīti, jo esmu pabeidzis rakstīt vēl trīs grāmatas, bet tagad uz lietām skatos savādākā perspektīvā un būs jāveic dažas izmaiņas. Ceru, ka nākamgad otro no tām varēs nopirkt ielās. Mans izdevējs teica, ka esmu pārdevis 97% pirmās grāmatas eksemplāru, bet negūstu ienākumus no tā. Kad ieraudzīju kādu cilvēku Madrides metro, lasot manu grāmatu, gandrīz viņu nobučoju, jo bija aizraujoši to redzēt. Pats nejūtos kā rakstnieks, jo man nav daudz zināšanu, bet cilvēku interese rada prieku. Ceru, ka vēlāk dienasgaismu ieraudzīs tulkojumi citās valodās. Vasarā saņēmu zvanu ar interesi pārvērst grāmatu teātra iestudējumā. Kāpēc ne?

Rakstīšana ir laba lieta, lai nedomātu par basketbolu.
Tā ir atslēgšanās. Cilvēki domā, ka rakstu par basketbolu. Pirmajā grāmatā par to nav ne vārda, otrajā tas parādās tikai vienā vietā. Manā ceturtajā grāmatā, kad to pabeigšu, būs viena nodaļa par basketbola komandu kā notiek tās izveide un vēlāk atsvešināšanās. Tik daudz dzīvoju basketbolā, ka nevēlos par to rakstīt. Jūtu, ka trenerim ir jābūt sestajai maņai. Esot restorānā vai metro, ieklausos, ko cilvēki runā. Braucot auto, cenšos saprast, vai viņi ir noguruši no darba un dzīves. Domāju par to visu laiku, cenšos viņiem likt kļūt labākiem. Katram cilvēkam – nabadzīgam, bagātam – ir kāds talants, neatkarīgi no tā, kas viņiem pieder. Bieži baidāmies, ko par to padomās citi. Ja tev ir talants virtuvē, būt žurnālistam, būt labam viesmīlim – pastāv iespēja to izmantot. Cienu ielas mūziķus. Zinu vienu cilvēku, kurš ieguva jurista izglītību, bet deva priekšroku mūzikai. Kopā ar sievu viņiem nav daudz naudas, bet cilvēks turpina strādāt. Jāseko saviem sapņiem.