Blūms: "Ja atdosim laukumā visu, to novērtēs un veiksme neatkāpsies"

Izlasē esi jau gadiem, bet vai šogad, kad finālturnīrs notiks mājās, uz pirmo treniņu nāci ar citādākām izjūtām?
- Viss kā parasti, varbūt tikai šogad ir vairāk spēlētāju, ja saliek kopā abus kandidātu sarakstus. Man šķiet, ka tas ir pareizais virziens un arī turpmāk, vismaz sākuma posmā, vajadzētu piesaistīt vairāk spēlētājus. Tagad mums ir daudz talantīgu jaunu spēlētāju, un tā ir laba iespēja treneriem paskatīties, kā kurš ir progresējis sezonas laikā.

Ko treneris teica pirms pirmā treniņa?
- Kā parasti - lai saprotam, kur esam, lai ir viens mērķis visiem kopā. Visiem kārtīgi jāstrādā un tad būs labi. Kaut kādas problēmas vienmēr rodas, bet, normāli komunicējot, tās var atrisināt. Domāju, ka visiem ir nedaudz citādākas emocijas, jo čempionāts būs Rīgā. Mājās spēlējot ir lielāka atbildība. Ir lielāks fokuss, visi saprot, ka joki nebūs, priekšā nopietns turnīrs. Treneris uzsvēra, ka būs liela ažiotāža.

Šogad tev sanāca garāka klubu sezona nekā iepriekš. Cik ātri pēc tās atsāki kaut ko darīt?
- Atbraucu mājās 18. jūnijā. Pagājušogad sāku trenēties jau 1. jūnijā, tad bija izlase un, lai gan septembris bija mierīgāks, jo nebija kluba, trenējos pats. Tad aizbraucu uz Grieķiju un atpakaļ tikai tagad pirms Jāņiem. Bet paspēju padarboties arī pats individuāli un kādus 15 treniņus aizvadīju kopā ar treneri. Nedaudz esmu sagatavojies, nav tā, ka pirms izlases nebūtu mēnesi neko darījis.

Pirms dažiem gadiem, kad šis izlases modelis tikai sāka attīstīties, teici, ka skaties bildes, kā gatavojas Lietuvas izlase un tev nedaudz kremt, ka mēs nevaram savākt visus labākos spēlētājus. Vai tagad, nākot uz izlasi, tev ir tā izjūta, ka šeit ir visi labākie, neskaitot, protams, savainotos?
- Ja tevi uzaicina uz valstsvienību, tev ir jābūt klāt. Vienīgi savainojuma dēļ, bet arī tad var vismaz parādīties, jo tomēr izlases nākotne tiek saistīta ar tevi. Nezinu, vai esam pašā labākajā sastāvā, bet pats galvenais - klāt ir tie, kas grib un var būt ierindā. Pilnīgi visus labākos savākt kopā, domāju, nav reāli...

...laikam jau nevienai izlasei.
- Laikam nevienai, jā. Mums ir labs sastāvs, komanda ir brieduma gados. 2010. gadā visi vēl bija zaļi un nepieredzējuši, bet tagad praktiski visi ir zināmi spēlētāji Eiropā, ar Eirolīgas un Eiropas kausa pieredzi. Par to man ir lielākais prieks. Domāju, ka lielākais nopelns tajā ir trenerim Bagatskim. Spēlētāji ir izgājuši cauri izlasei, un tas ir palīdzējis kļūt par labiem spēlētājiem Eiropas līmenī. Arī Bagatskis kā treneris ir progresējis, un mūsu izlasei šobrīd ir ideālajā modelī. Mums ir ideālais treneris, nemaz nevaru iedomāties, kurš cits varētu šim spēlētājiem būt labāks treneris. Šajos gados viss ir sakārtojies, ir nostabilizējies izlases personāls. Arī līdzjutēji pēdējos gados atkal kļūst vairāk un viņiem patīk šāds izlases modelis.

Finālturnīros debitēji pirms desmit gadiem, un šis būs tavs sestais finālturnīrs. Vai šajos gados ir mainījusies attieksme, ar kādu esi gājis uz izlasi?
- Jā, pirmais finālturnīrs bija 2005. gadā, bet pie izlases esmu jau no 2001. gada, kad bija treneris [Armands] Krauliņš. Noteikti ir mainījusies attieksme. Sākumā biju kā jaunais, tad 2009. gada čempionātā tāds vidējais vecums, bet no 2011. gada čempionāta esmu vecākais komandā. Tas uzliek citādāka veida atbildību, tāpat kā kapteiņa loma. Nesu atbildību par komandu, bet man patīk, kā šajos gados džeki paši ir attīstījušies. Kaut ko šajos gados esmu devis jaunākajiem čaļiem. Nav bijušas nekādas problēmas. Man vispār ļoti patīk, kā basketbols ir progresējis pie mums pēdējos gados. Ir ļoti daudz talantīgu bērnu un jauniešu, visi ir strādāt griboši.

Ir citādāk nekā kādreiz?
- Ir, ir. Arī sasniegumi mums ir daudz. U20 un U16 izlases tikušas medaļās.

Savulaik jūs, tie, kas tikāt atlasīti uz Valtera skolu, bijāt ar ievirzi un mērķi profesionālajam sportam, bet lielā masa tomēr nebija tik mērķtiecīga.
- Jā, tagad ir daudz cilvēku, kas nodarbojas ar basketbolu un līdz ar to arī lielāka konkurence, kas arī palīdz attīstīties rezultātiem.

Man patīk tevi salīdzināt ar Rimantu Kaukēnu - lai arī vecāks par tevi, tāpat lieliski uztur sevi formā un ir tāds kā dzelzis. Pēc aizvadītās sezonas viņš pateica, ka grib spēlēt vēl vismaz 3-4 gadus. Tu kā vecākais izlases spēlētājs esi jau sācis aizdomāties par kaut kādiem termiņiem saistībā ar karjeru?
- Domāju, ka spēlēšu tik ilgi, kamēr to fiziski varēšu. Arī izlasē - saprotu, ka gadi iet un nesēdēšu komandā vienkārši, lai aizņemtu vietu. Domāju, ka varu palīdzēt ar savu pieredzi un attieksmi. Ja jutīšu, ka nevelku, tad nebūs problēmu to atzīt. Domāju, ka, spēlējot ar jaunajiem, mēs papildinām viens otru, un tā ir laba kombinācija. Pieļauju, ka varētu beigt karjeru izlasē un turpināt klubu karjeru, bet tai pašā laikā pieļauju, ka šis nebūs mans pēdējais čempionāts.

Pieskaroties klubiem, aizvadītajā sezonā laikam lielākā nozīme bija trenerim. Kamēr [Duško] Ivanovičs bija galvenais treneris, spēlēji vairāk nekā tad, kad viņš aizgāja no "Panathinaikos". Vai var teikt, ka trenerim bija izšķiroša nozīme tavai sezonai?
- Noteikti. Mēs komandā bijām daudz cilvēku un bija liela konkurence. Mani ņēma traumēto spēlētāju vietā, sanāca labi iekļauties un komanda līdz Jaunajam gadam labi spēlēja. Tipiskais variants pie serbiem - līdz gada vidum komanda spēlē labi un tad nosēžas. Sasniegumi jau tomēr bija - tikām Eirolīgas ceturtdaļfinālā, kur laikam jau nebija reāli uzvarēt CSKA. Tāpat izcīnījām Grieķijas kausu. Savukārt pirms Grieķijas fināla pazaudējām vairākus svarīgus spēlētājus.

Kā komanda izmainījās pēc treneru maiņas (Ivanovičs aizgāja 3. maijā pēc zaudējuma "Olympiacos" savā laukumā - A.S.)?
- Sākumā šķita, ka pozitīvi, bet laikam tā nebija. Domāju, ka treneris bija jāatstāj amatā līdz sezonas beigām. Vienā brīdī klubs prezidents izdomāja, ka vairāk jāspēlē jaunajiem, tāpēc bija spēlētāji, kas biežāk palika malā. Bet man tā bija laba pieredze un nekādā ziņā neko nenožēloju un nepārdzīvoju. Bija pietrūcis karjerā kāds grands, kurā es spēlēju, un tagad tāds ir.

Vai ar jauno treneri [Sotiri Manolopulosu] bija kāda saruna par to, ka spēlēsi mazāk atlikušajā sezonā?
- Nē, tas kaut kā dabiski sanāca. Viņš paļāvās uz citiem spēlētājiem, lai gan sākumā viņš man deva iespēju un es arī izšāvu - vienā spēlē labi sametu. Tomēr pēc tam nākamajā mačā tik labi vairs neaizgāja, un treneris atrada citu spēlētāju loku. Līdz [Demarkusa] Nelsona atnākšanai komanda spēlēja labi, bet, kad viņš atgriezās, rotācija pamainījās, un arī sniegums izmainījās. Lielā komandā ļoti svarīgi ir dažādi sīkumi. Ja kaut kas nenostrādā, tas var kļūt par svarīgu pagrieziena punktu.

Kad aizbrauci uz pārbaudes laiku, cik reāli cerēji, ka paliksi līdz sezonas beigām?
- Kad braucu, jau zināju, ka palikšu. Man bija tāds mērķis. Biju ļoti labā formā, arī emocionāli. Visu septembri biju kārtīgi izbaudījis tēva lomu, vadājis bērnus uz skolu un bērnudārzu, vakaros biju mājās, pa dienu trenējos. Biju ļoti labā formā. Kad aizbraucu, visi pārējie spēlētāji pēc nežēlīgas pirmssezonas nometnes pie Ivanoviča bija jau nosēdušies, bet es biju svaigs.

Ar ko atšķiras spēlēšana tik lielā grandā kā "Panathinaikos" no citām vietām, kur esi spēlējis?
- Tā ir elite. Cilvēkiem Atēnās tas nav tikai sports, bet nopietna dienas tēma - kā komanda nospēlējusi, kas jādara, lai sniegums būtu labāks. Katrs grieķis, tāpat kā lietuvietis, grib būt treneris, katram ir savas idejas, katrs ir nenormāls fans savai komandai un nenormāls ienaidnieks otrai komandai ["Olympiacos"]. Ja spēlē "Panathinaikos", tā ir liela atbildība. Tev jāsaprot, kur esi nokļuvis. Tur interesē tikai rezultāts, nekas cits. Tikai čempiontitulam ir nozīme, otrās vai trešās vietas tur nav. Ja kāds dabū traumu, par katru sīkumu uzreiz taisa magnētisko rezonansi, lai zinātu, kāda un cik liela ir problēma. Vienreiz prasīju dakterim: "Kāpēc par katru sīkumu taisa magnētisko rezonansi?" Viņš atbildēja: "Mēs esam liela komanda, mēs nevaram gaidīt, kamēr kāds mēnesi ārstējas. Mums ir vajadzīgs spēlētājs uzreiz." Tāpēc arī sezonas beigās bijām ap 20 spēlētājiem komandā. Tā arī es tur nonācu.

Trakie fani - nebija jau tā kā drusku par daudz?
- Tas ir nežēlīgi, citreiz cilvēki iziet ārpus normām. Ja aizbrauc pie "Olympiacos", ne tikai tevi, bet visu tavu ģimeni nolīdzina līdz ar zemi. Tāds ir sports Grieķijā. "Panathinaikos" un "Olympiacos" vai "Aris" un PAOK derbiji basketbolā ir nežēlīgi.

Negatīvās enerģijas lādiņš neuzvilka arī spēlētājus laukumā?
- Nē, laukumā it kā viss bija daudz maz kārtībā. Ir jau bijis, kad arī laukumā gājis traki, Teodosiča laikos. Šogad viss normāli.

Ja beigās ir tāda balva kā, piemēram, spēlēšana "Panathinaikos", būtu gatavs atkal gaidīt un sākt sezonu vēlāk?
- Nezinu. Noteikti gribētos ātrāk parakstīt līgumu, lai ir miers pirms Eiropas čempionāta. Ja zinātu, ka var būt tāds iznākums, tad gan būtu gatavs gaidīt (smejas). Varbūt kādreiz vairāki nervozēju par tādām lietām, tagad esmu mierīgāks. Nebūs kluba, nu, nekas, palikšu ilgāk pie ģimenes. Tagad gan situācija Eiropā nav tā labākā, tai pašā laikā laikam kļūst nedaudz labāk nekā bija vēl nesen.

Starp citu, Grieķijas čempionāta līmenis. Skaidrs, ka "Panathinaikos" un "Olympiacos" ar saviem milzīgajiem budžetiem ir pāri visam, bet pārējās komandas?
- Čempionāts ir labs, nevarēja atslābināties un aizbraukt, teiksim, pret tabulas pēdējo vietu ar pussastāvu. Visi mači jāspēlē ar labākajiem, varbūt kādu vienu līderi var atpūtināt. Mājas spēlēs varbūt bija nedaudz vieglāk, tur jaunie varēja vairāk uzspēlēt. Spēles notiek vecās un mazās zālēs, līdzīgi kā Itālijā. Lai gan zāles dažviet ir tik mazas, ka es pat nezinu, vai Latvijā tādas ir.

Varbūt "Taurenītis"?
- Jā, varbūt tur. Neesmu nekad bijis, bet redzējis esmu. Līdz ar to arī mājas faktors ir krietni izteiktāks. Jā, varētu būt līdzīgi kā Lietuvā - divi izteikti favorīti, kuriem tik un tā ir ļoti grūti spēlēt izbraukumā. Arī tiesneši dažbrīd nekādi...

Kā atšķiras tiesāšanas nianses?
- Mēdz jau teikt, ka "Panathinaikos" un "Olympiacos" uzpirkuši tiesnešus (smejas). Viņiem droši vien bail notiesāt kaut ko nepareizi. Jāļauj uzvarēt vadošajām komandām. Bija jau kādas spēles, kur varēja just, ka tiesnešiem ir īpaša cieņa pret kādu spēlētāju. Piemēram, Diamantidim nefiksē piezīmi, lai gan, ja es būtu viņa vietā, svilpe atskanētu. Tas jau visur tā ir. Spānijā pret Navaro tas pats bija.

Grieķija spēlē grupā, kas mums nāks pretī jau pirmajā "play-off" kārtā Eiropas čempionātā. Būs papildus izaicinājums?
- Tā noteikti būtu papildus odziņa, tāpat kā spēle pret Lietuvu. Varbūt varētu arī palīdzēt šo to skautingā, bet, ja godīgi, baigi negribētos pretī dabūt grieķus.

Šovasar nosacīti spēcīgākajām mūsu grupas izlasēm - Latvijai, Lietuvai, Ukrainai - iztrūkst potenciāli vadoši spēlētāji. Tas nozīmē, ka pārējie - beļģi, čehi, igauņi - varētu būt grupas melnie zirdziņi?
- Varbūt tām komandām ir mazāk zināmi spēlētāji, bet visās ir kārtīgi kapātāji, viņi atbrauks un cīnīsies par katru bumbu. Nedrīkstam atslābt, galvenais ir koncentrēties uz savu spēli. Tagad no sirds jātrenējas trīs četras nedēļas, lai čempionātā mēs fiziski un mentāli būtu spēcīgāki par citiem.

Ne spēlētāji, ne treneri nav slēpuši lielo mērķi - Rio olimpiskās spēles. Ar ko tu būsi apmierināts pēc čempionāta?
- Protams, tas būtu lielais mērķis, bet, lai tas notiktu, jāsakrīt daudz dažādiem faktoriem, tai skaitā veiksmei. Pirmkārt, gribu, lai mēs cīnītos un lai visi redzētu, kā mēs cīnāmies. Gribu, lai spēlējam labu, skaistu basketbolu un ejam cīņā par katru bumbu. Mums jāatdod visi spēki, lai skatītāji būtu apmierināti ar mūsu spēli. Jāiet soli pa solim un, ja paši atdosim laukumā visu, skatītāji to novērtēs un veiksme neatkāpsies.