TwitterBukarts: "Spēlēt savās mājās, savā valstī - tā ir privilēģija, par kuru jācīnās"
Latvijas izlases uzbrucējs Roberts Bukarts aizvadītajā spēlē pret Ņižņijnovgorodas ''Torpedo'' (4:6) savā otrajā mačā guva pirmos vārtus ''Dinamo'' rindās. Pēc piedzīvotā zaudējuma preses konferencē vecākais no brāļiem Bukartiem atklāja, ka Covid-19 pandēmija iedragājusi ne tikai ''Dinamo'', bet arī paša sezonu, kā arī dalījās pārdomās par komandas motivāciju.
Rīgas ''Dinamo'' uzbrucējs Roberts Bukarts:
- Grūta spēle. Mainās sastāvs, nāk jauni spēlētāji - kāds kaut kur paliek maliņā, kāds aiziet prom. Jaunie spēlētāji, kas ienāk, mēģina atnest jaunas emocijas, kaut ko svaigu. Tie, kas ir bijuši sportā, sapratīs, ka pats grūtākais dzīvē ir zaudēt, zaudēt, zaudēt. Tajā brīdī tev liekas, ka tā uzvara neatnāks nekad, tāpēc visi, kas nāk jauni komandā, nāk ar jaunu enerģiju, jaunām, pozitīvām domām un cenšās pavilkt sev līdzi pārējos. Ja neņem pirmās divas trešdaļas ar SKA un pirmās desmit minūtes šodienas spēlē - kaut arī mēs nespēlējām slikti, bet ielaidām divus vārtus -, man liekas, ka mēs spēlējam saturīgu hokeju. Teikšu godīgi - man beidzot ir prieks spēlēt hokeju mājās. Ir ļoti žēl, ka nav skatītāju tribīnēs, jo es domāju, ka tad mums būtu daudz lielākas iespējas uzvarēt mājās.
- Tu komandā esi ienācis ar svaigāko skatījumu. Kas, tavuprāt, šobrīd visvairāk pietrūkst ''Dinamo'', lai gūtu uzvaras? Pārliecība, vai kādos konkrētos spēles elementos?
- Teikšu tā, ka sezona, no malas skatoties, ''Dinamo'' ir sanākusi pavisam sarežģīta. Tad, kad es biju citā klubā [Čerepovecas ''Severstal''], es no malas klausos, ko cilvēki runā - Rīgai leģionāri atbrauca vēlāk, komanda sāka vēlāk trenēties, startam nebūs gatava, bet ļoti stiprs kolektīvs un labs sastāvs, tūlīt, tūlīt Rīga ieskriesies un sāks uzvarēt.
Kovids tiešām izsita no sliedēm, arī es uz sevis to izjutu Čerepovecas sastāvā. Uz mēnesi izkritu ārā no ierindas, un tas bija viens no posmiem, kāpēc man nācās nomainīt klubu. Kāpēc Rīgai neveicas - es domāju, ka tas ir tāds sarežģīts jautājums. Ko es mēģinu no sevis pateikt ģērbtuvē, ir tas, ka katrs čalis, kurš šobrīd velk ''Dinamo'' kreklu, un īpaši, kuram ir Latvijas pase - viņam jāsaprot, cik tas ir privilēģiski būt mājās, spēlēt ''Arēna Rīga'', savā valstī, pilsētā rīdziniekiem. Redzēt katru dienu savu ģimeni. Tā ir privilēģija, par kuru ir jācīnās un jāsitās katru dienu. Pa lielam neko nesaku par leģionāriem - katrs nāk un sitās, tas ir trenera darbs.
Arī tad, kad esmu bijis leģionārs, dienas beigās zini, ka līdz ko sezona beigsies, būsi atpakaļ savās mājās. Bet katram gribas iziet uz ielas, aiziet līdz veikalam, lai tu vari paskatīties acīs cilvēkiem, kas tev nāk pa ielu pretī. No otras puses man ir ļoti liels prieks, ka mēs nemēģinām atmesties, spēlējam hokeju un varbūt mums kaut kur nepaveicās, jo nu daži goli iekrita tādi, ka ej tādus kādreiz vēl iemet. Ja mēs turpināsim sisties, tad tās uzvaras vēl atnāks - viennozīmīgi.
+5 [+] [-]
ne visi to saprot un novērtē
+2 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]