Savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam. Šoreiz par 1994. un 1995. gada B grupas turnīriem Kopenhāgenā un Bratislavā.

Savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam. Šoreiz par 1993. gada turnīru Bledā.

Kaut kā tā ir gadījies, ka savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam. Šoreiz par 1992. un 1993. gada A grupas čempionātiem Prāgā un Minhenē.

Kad cilvēks labāk sāk atcerēties jaunību nekā aizvakardienu, tad skaidrs, ka pienācis laiks rakstīt atmiņas. Par to, kas bijis un nav bijis. Kaut kā tā nu ir gadījies, ka savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam.

2. aprīlī Latvijas hokeja izlase uzsāk savu trešo darba nedēļu. Uz ledus ir pasaules klases speciālists Bobs Hārtlijs, par kuru pēdējās nedēļās pastiprinātu interesi izrāda... Latvijas futbola cilvēki. Ar Latvijas izlasi turpina strādāt divi augstas klases bijušie vārtsargi – Žaks Klutjē (bijis Kanādas izlases pirmais vārtsargs 1986. gada pasaules čempionātā Maskavā) un ilggadējais Latvijas izlases pirmais vārtsargs Edgars Masaļskis, bet Latvijas izlases vārtus treniņos turpina sargāt pērngada Latvijas jauniešu izlases vārtsargs Niklāvs Rauza (1999), šajā sezonā nevienu spēli nevienas komandas vārtus nesargājušais Antons Naumovs (1997) un praktiski amatieris Ernests Tomass (2000), kura CV šajā sezonā viena spēle Latvijas virslīgā un... divas Latvijas 2. līgā. Visu cieņu puišiem par palīdzību, bet pat Latvijas hokeja nepārzinātājam rodas jautājumi, vai ir saprātīgi izmantot tik augstas klases treneru pakalpojumus, maksāt par ledu un “Vairāk saules” glaunajām pusdienām, ja nespējam nodrošināt izlasi ar kvalitatīviem vārtsargiem. Kaut kad aizpagājušās nedēļas beigās, kad cirksni sastiepa Naumovs, izlasē no “Kurbada” tika iesaukts Latvijas čempionāta finālsērijas MVP Uldis Čalpa. Taču itin drīz... cirkšņa savainojumā iedzīvojās arī Rauza. Bet normālam treniņu procesam, ja vien neesam Ziemeļkoreja, vajadzīgi vismaz trīs vārtsargi...

Upesciemā mazais Mikiņš bijis sīks un tievs, bet vienmēr maisījies pa kājām lielajiem puikām. Skrituļslidotājs, kurš driblē bumbiņu. Bērnu un jauniešu vecumā nekad nav spēlējis pirmajā komandā... Sešas sezonas "Dinamo" un tikai viens play-off, seši pasaules čempionāti, bet bez ceturtdaļfinālā. Hokeju spēlētu arī tad, ja par to nemaksātu, bet patīkamāk, protams, ja par hokeja spēlēšanu arī maksā. Gandrīz vienmēr ar smaidu sejā - tāds ir Miks Indrašis.Bezmaksas sarunas fragments: Indrašis par sūtīšanu uz Liepāju un skaisto...

26. martā otro darba nedēļu sāk Latvijas hokeja izlase. Hm! Laikam jau precīzāk būtu teikt – ka otrā darba nedēļa sākas izlases kandidātu kandidātiem, jo reālie spēlētāji pievienosies tikai 26. martā, bet daudzi pat vēlāk. Tāpēc pirmo darba nedēļu laikam labāk saukt par iesildīšanos pirms īstās nometnes. Kas beidzās ar neko. Visi, kā Ulmanis 1940. gadā, palika savās vietās. Ja vien par kaut ko uzskatām nepilnu pārbaudes spēli ar U-18 izlasi (3:1), kurai beigu svilpi “nosvilpa” izsists stikls.

Jautājums, protams, muļķīgs, jo mums vajag visu. Ja tas ir par velti un nāk no Rietumiem. Ģenerālmenedžeru institūcija ir izteikta Rietumu sporta padarīšana, padomju sportā, kur bijām piecdesmit gadu, šīs funkcijas veica komandas priekšnieks kopā ar galveno treneri vai pat vairākiem treneriem un viņu palīgiem. Kad deviņdesmito gadu sākumā pie mums masveidā sāka plūst informācija no NHL, tad arī uzzinājām, ka kluba (izlases) ģenerālmenedžeris ir pati galvenā figūra pēc kluba prezidenta. Tieši GM NHL nodarbojas ar komandas sastāva komplektāciju, ir atbildīgais par jauno spēlētāju draftēšanu un pieņem darbā arī galveno treneri. Šad un tad GM un galvenā trenera amati tikuši apvienoti, kā savulaik leģendām apvītā Maika Kīnena gadījumā, bet principā GM jebkurā klubā (izlasē!) ir pats galvenais cilvēks. Pārsvarā gadījumu bijušais hokejists (NHL), ar labu reputāciju un biznesa ķērienu.

Pēdējo dienu laikā esmu parunājis ar pamatīgu saujiņu Latvijas basketbola dzīves veidotāju, lai nedaudz dziļāk skaidrotu notikumus LBS šaurajos gaiteņos. Tikai pavisam neliela daļiņa manis uzrunāto bija gatavi izteikties pie ieslēgta diktofona, bet pārliecinošs vairums vēlējās palikt anonīms. Šoreiz respektējot vairākuma vēlmi, iztiksim bez konkrētu vārdu un uzvārdu minēšanas (vienādi noteikumi visiem), taču centīsimies atbildēt uz vairākiem jautājumiem: 1. Kā radās tā sauktais “Šnepa un Jučmaņa skandāls”? 2. Kam tas ir izdevīgs? 3. Kāds šobrīd ir spēku samērs LBS valdē? 4. Par ko tad īsti notiek cīņa? Konkrētu un neapstrīdamu atbilžu šobrīd nav, bet Latvijas basketbolā valdošā nostāju pret esošo LBS vadību palikusi nedaudz skaidrāka.

Par to, kādēļ Latvijas vietējā sportā privātos sponsorus ir grūti piesaistīt, dzirdēts un runāts daudz. Maz līdzjutēju, maz ažiotāžas, praktiski nekādu cerību uz peļņu. Vidējā līmeņa Latvijas sporta klubiem patiešām finansiālā dzīves puse nav tā saldākā, kas nozīmē, ka spējai komunicēt ar potenciālajiem sponsoriem būtu jābūt starp prioritātēm, taču vai šis apgalvojums piepildās arī praksē? Kā klubi spēj sagatavot sponsorēšanas piedāvājumus uzņēmumiem, kuros nav vietējo pilsētu mēru vai savu paziņu? Atbīdot nedaudz tālāk fonā dažādu Latvijas sporta veidu līmeni un līdzjutēju skaitu, šoreiz skatiens tika pievērts tieši sporta klubu spējām profesionāli sagatavot sponsorēšanas piedāvājumus un ikdienā sadarboties ar saviem sadarbības partneriem. Un kurš gan par to varētu vērtēt labāk kā paši potenciālie sponsori?

Divkārtējs Eiropas gada labākais spēlētājs, trīskārtējs Spānijas čempions, Spānijas līgas sezonas vērtīgākais spēlētājs, Eirolīgas čempions, Eirolīgas sezonas MVP, Eiropas čempions, pasaules čempions, olimpiskais vicečempions - tie ir tikai daži no spāņu izcilā basketbolista Serhio Rodrigesa sasniegumiem un individuālajām atzinībām, kas aizsargam lipa klāt jau ar pirmajiem spertajiem soļiem uz starptautiskās skatuves (Eiropas U18 čempions un MVP). VTB līgas mača dēļ Maskavas CSKA saspēles vadītājs viesojās Rīgā un manam aicinājumam uz sarunu par El Čačo (“puika” - no spāņu valodas) sauktais basketbolists piekrita bez tielēšanās. Runājām par Rodrigesa spilgto karjeru, pavadītajiem gadiem NBA, par iemeslu, kāpēc nolēma atgriezties Eiropā, un pagājušā gada Eiropas čempionātu, kurā spāņi izvairījās no tikšanās ar Latviju. Rodrigess zina, ko nozīmē spēlēt Ņujorkā kā Kristapam Poziņģim, un ir pārliecināts par to, ka “Sixers” ir laba organizācija, kur nonākt Anžejam Pasečņikam.

Hokeja aizsargs Kristaps Zīle ir tipisks hokeja skolas "Rīga" produkts. Trīs gadus spēlējis daudz kritizētajā Pēterburgas čempionātā, izaudzis HK "Ŗīga" MHL čempionātā, nu jau trešo sezonu spēlē "Dinamo". Šogad ne tikai pamatsastāvā, bet čempionāta beigās arī... pirmajā aizsargu pārī. Un visur, pagaidām izņemot "Dinamo", bijis kapteinis! Arī divos no trim U-20 pasaules čempionātiem. Savu pirmo ripu starptautiskā arēnā iemetis Kanādas izlasei, U-18 pasaules čempionātā zaudējot ar 6:11. Par saviem hokeja krusttēviem uzskata trenerus Eduardu Diļevku un Mihailu Svarinski. Bet mācījies no visiem.Hokeja laukumā ļoti nepiekāpīgs, vienmēr gatavs mesties cīņā, bet ārpus hokeja - ļoti miermīlīgs latvietis. Kurš ārpus hokeja atrod laiku studēt koledžā... biznesa vadību. Unikāls hokejists aug mums.Sarunas garums: 47 minūtesSarunas fragments: "Dinamo" aizsargs Zīle par kapteiņa gēnu un...

Rīgas “Dinamo” hokeja meistari beiguši desmito sezonu KHL. Kluba saimnieks Juris Savickis diezgan pārliecinoši runā, ka būšot arī vienpadsmitā... Lai gan pēc Krievijas žurnālista Ševčenko palaisām baumām bija hokeja fani, kas uz 1. marta spēli ar Helsinku “Jokerit” grasījās ierasties ar vainagu. Kā tas latviešiem ierasts aizgājēja gadījumos. Visus 8543 pēdējā mača skatītājus iztaujāt nebija iespējams, kāpēc viņi nākuši, bet jebkurā gadījumā, pat, ja 1000 vai 2000 biļešu dalīts par brīvu, neviens sporta spēļu pasākums Latvijā tik plašu auditoriju nespēj pulcēt. Pat Latvijas basketbola izlase. Par LBL vai BBL spēlēm nemaz nerunājot. Latvijas futbola virslīgā dažs klubs pat visas sezonas laikā nevar savās spēlēs iedabūt tik daudz skatītāju. Bet ne par basketbolu vai futbolu šis raksts, bet gan par “Dinamo” desmito sezonu.

Ilggadējais Latvijas futbola izlases kapteinis un Anglijas Premjerlīgā uzspēlējušais Kaspars Gorkšs pēdējās dienās manāmi aktivizējies sociālajos tīklos, šķietami uzsākot savas kampaņas triecienciklu. No kandidātu trio viņš publiski ir vispazīstamākais, viņa trumpis ir Māris Verpakovskis, kurš Latvijā droši vien joprojām ir vēl populārāks par Kasparu, un atbalstu viņam publiski izteikusi arī virkne futbolistu un futbola klubu ar pēdējo trīs gadu čempionēm "Liepāju" (Verpakovskis, loģiski) un Jūrmalas "Spartaku" priekšgalā (arī loģiski - Edgars Gauračs). Tomēr prezidenta vēlēšanas nav popularitātes konkurss – vismaz ne tiešajā izpratnē -, un iespējamais "spēku" sadalījums vēlēšanās varētu būt pavisam citāds, nekā ārēji varētu šķist parastam līdzjutējam, kurš futbola aizkulisēm pārāk neseko.

Aizvadītas vēl divas Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra spēles ar Latvijas valstsvienības līdzdalību un arī šoreiz sabraukums beidzies ar tādu pašu bilanci - viena uzvara un viens zaudējums. Jāteic godīgi, pēc spēles piektdien, kad zaudējām Ukrainai, pēcgarša bija vairāk nekā nepatīkama un no četriem šajā sabraukumā aizvadītajiem puslaikiem par tiešām labu var nosaukt tikai vienu. Svarīgāko - pēdējo. Jo - ko gan dotu, ja labs būtu bijis tikai pirmais…

Latvijas sportisti Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs nostartēja labāk nekā pirms diviem gadiem Rio, kur nebija nevienas medaļas. Šoreiz ir Melbārža un Strengas bronza bobsleja divniekos, kā vēl sešiem atlētiem/mazajām komandām vietas labāko sešniekā, kas nebūt nav slikti. Bet, vai ir tā, kā uzskata LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers, ka “gandrīz visi sportisti ir sasnieguši savu labāko formu un parādījuši savus labākos rezultātus daudzos sporta veidos”? Šoreiz tā kā negribētos piekrist olimpiskā sporta lielfunkcionāram. Saprotams, ka Tikmeram kā funkcionāram tā jāsaka, taču tad man nav saprotama bobsleja pilotu Oskara Melbārža un Oskara Ķibermaņa neapmierinātība ar saviem sasniegumiem un bobsleja izlases galvenā trenera Sanda Prūša teiktais, ka “slieču apstrādes ziņā joprojām esam akmens laikmetā.” Kā tad ir patiesībā?

Olimpisko spēļu hokeja turnīrā vairs palikuši tikai četri zelta pretendenti – Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa trenētā OAR komanda, Kanāda, Čehija un... Vācija. Kuras vietā esot vajadzējis būt Latvijai. Ja 2016. gada septembrī Kirova Lipmana pēdējā turnīrā Rīgā mūsu puikas būtu uzvarējuši. Bija 2:3. Vai Latvijai Phjončhanā izdotos atkārtot vācu brīnumu? Neesmu pesimists, bet, vērojot Vācijas izlases spēli? Nu nav mums tādas Fau-2 jaudas kā Angeles Merkeles puikām! Kas var skriet un joņot 60 minūtes, lai pēc tam papildlaika sākumā mājās aizsūtītu ij Šveici, ij Zviedriju. Jā, jā, mēs (Latvija) arī vienā turnīrā esam uzvarējuši abus šos grandus. Bija tas 2009. gadā Bernē, kad Znaroks/Vītoliņš vēl gāja pret kalnu un kad mums pasaules čempionātos bija pēdējo gadu iespējami labākais sastāvs. Labāks tas bija tikai 2014. gadā Sočos, kad Gunāram Ķirsonam un Guntaram Pastem izdevās pierunāt spēlēt Sandi Ozoliņu.

Piektdien trešo spēli FIBA Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā aizvadīs Latvijas un Ukrainas valstsvienības. Bukmeikeru vērtējumā par favorīti spēlē Rīgā tiek saukta Latvija. Cik pamatots ir šāds vērtējums, ņemot vērā, ka ukraiņiem šajā sabraukumā palīdzēs amerikānis Pū Džeters, ar kuru ierindā Ukraina 2013. gadā izcīnīja sesto vietu Eiropas čempionātā un garantēja dalību iepriekšējā Pasaules kausā? Kuram ukraiņu basketbolistam ir konflikts ar galveno treneri? Kuri spēlētāji ukraiņiem iztrūks? Atbildes palīdz meklēt ukraiņu basketbola žurnālists.

Zinu, zinu… Daudzi teiks, ka atņemu darbu kolēģiem no “Privātās Dzīves” vai “Kas Jauns”, taču cilvēkus interesē atbilde uz vienkāršu jautājumu: ko šobrīd dara vienīgais latvietis, kuram līdz šim izdevies izcīnīt Stenlija kausu, viens no visu laiku mīlētākajiem Latvijas sportistiem, bijušais Latvijas hokeja izlases kapteinis un iepriekšējais Rīgas “Dinamo” komandas galvenais treneris – Sandis Ozoliņš. Profesionālu sportistu dzīve pēc karjeras beigām ne vienmēr ir vienkārša, un izņēmums noteikti nav arī Sanda gadījums, taču nelabvēļu runas, ka bijušais hokejists esot aizgājis pa nepareizo ceļu (regulāri aizraujas ar alkohola lietošanu) nav patiesas. Pēdējo mēnešu laikā esmu saņēmis vairāku hokeja līdzjutēju zvanus, ķerts aiz rokas “Arēnā Rīga” ar jautājumu: ko dara Sandis? Jautājums labs, tāpēc malā stāvēt nevarēju…

Teds Nolans Latvijas hokeja izlasi vadīja trīs gadus un sauc to par spilgtāko laiku savā trenera karjerā. Šobrīd Nolans kopā ar Polijas izlasi aizvada treniņnometni Katovicē un sarunā ar Sportacentrs.com ar prieku atskatījās uz Latvijā pavadīto laiku un iegūtajām emocijām olimpiādē, atminējās, kā Sočos tieši Kanādas delegācijas pārstāvji parūpējušies, lai tiktu atļauta vēlāk iespēlētā taktika, kas noveda pie Laura Dārziņa vārtiem pret Kanādu, kā arī dalījās nosodošā viedoklī par NHL klubā Bufalo “Sabres” pieredzēto saistībā ar nevēlēšanos pacelties turnīra tabula izdevīgākas drafta pozīcijas dēļ.

Pēc savas pasaules uztveres vairāk esmu optimists, nevis no to šlakas, kam konjaks vienmēr garšo pēc blaktīm. Taču ziemas olimpiskajās spēlēs un, kā rādās arī Phjončhanā daudzas lietas smaržo pēc blaktīm. Proti, TV ekrānā viss ir skaisti kā vācu melodrāmā, bet reālajā pasaulē izrādās, ka TV ekrānu lillā krāsa ir pelēka, ka daudz kas no tā, par ko sajūsminās TV skatītājs, uz vietas – spēlēs esošajam sportistam vai žurnālistam, nemaz nerunājot par skatītāju, kurš reti kur tiek klāt, nav tik skaists (izskaistināts?). Par ko kārtējo reizi pārliecinos, lasot līdzjutēja dienasgrāmatu Sportacentrs.com. Rolands vairākus gadus strādāja “Sporta Avīzē”, profesionāli rakstīja par sportu, bijis daudzos sporta pasākumos, vairāk gan tenisa, bet olimpiskās spēles kā skatītājam viņam šīs ir pirmās. Arī sportisti, kuriem acīm priekšā nav zvīņas, spēj uz šo “lielāko ziemas sporta” festivālu paskatīties ar neaizmiglotām acīm. Jo reālajās olimpiskajās spēlēs daudz kas ir citādi, nekā to redzam TV ekrānos.

Laikā, kad visa Latvija gaida Phjončhanas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, hokeja saime gaida ziņas par Latvijas izlasi. Kas sešu (!!) treneru uzraudzībā jau aizvadījusi divus divu stundu treniņus un 9. februārī to darīs, treniņu beigs – pat Phjončhanas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā... Pagaidām gan “Volvo” ledu vairāk slīpē atšķaidīts “Dinamo”, ko papildinājuši vairāki Latvijas U-18 izlases spēlētāji (kandidāti?) un vēl daži. Ceturtdien Bobam Hārtlijam palīgos bija Ģirts Ankipāns un Edgars Masaļskis no “Dinamo”, Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins, kā arī Rodrigo Laviņš un Aldis Āboliņš. Diemžēl pirmās stundas beigās ceļgala savainojumu dabūja mūsu Lugāno “Preslijs” - Elvis Merzļikins, bet treniņš ar vienu vārtsargu vien nav nopietns. Pat Hārtlijam ne. Pēdējās 45 minūtes uz ledus pārsvarā palika jaunie, mētājot ripas uz Antona Naumova vārtiem vai uz... tukšajiem. Šis gan arī nebija tas sastāvs, kas 15., 16. un 17. februārī Herningā (Dānija) spēlēs ar Austrijas, Francijas un Dānijas izlasēm.

2018. gada ziemas olimpiskās spēles gandrīz jau klāt. Visa Latvija ne tikai gaida, kad spēļu atklāšanas ceremonijā ar sarkanbaltsarkano karogu Daumanta Dreiškena rokās stadionā iesoļos mūsu olimpieši un viņiem no goda viesu ložas pamās Raimonds Vējonis. Tauta vairāk par visu gaida sacensības un medaļu lietu tajā. Jo pat Korejā katrs suns zina, ka Latvija ir ziemas sporta lielvalsts. Un sporta lielvalstīm pieklājas tikt apzeltītām, apsudrabotām vai vismaz apbronzētām. Protams, “Vienos vārtos” arī nevar stāvēt malā, kad jūtams medaļu tuvums. Lai būtu pēc iespējas objektīvāk, Latvijas sportistu izredzes Phjončhanā prognozēsim četrās kategorijās – idiotiskā prognoze, optimistiskā, reālā un pesimistiskā. Lai katrs “Vienos vārtos” lasītājs var izvēlēties savējo.

Lai arī Dāvis Bertāns nupat kā aizvadījis savu labāko mēnesi Nacionālajā basketbola asociācijā, krietni pacēlis savu vērtību un kā vasarā topošais brīvais aģents noteikti piesaistījis arī citu NBA komandu uzmanību, viņa vēlme palikt Sanantonio būtu vairāk nekā saprotama – jo vēsture rāda, ka ļoti reti kuram spēlētājam aiziešana no „Spurs” izrādījusies solis karjerā augšup. Taču šo vēlmi var iedragāt „Spurs” lielā mērā jau šobrīd aizpildītie algu saraksti, un Bertānam vasarā var nākties izvēlēties starp Sanantonio sakārtoto sistēmu un cīņu par čempionu titulu vai lielāku līgumu un cerībām uz lielāku spēles laiku citā komandā.

2017. gada 30. janvārī paprāvs pulciņš Latvijas volejbola sabiedrības cilvēku nāca klajā ar atklātu vēstuli, kurā aicināja objektīvi izvērtēt esošo situāciju volejbolā, godīgi un atklāti diskutēt par (ne)notiekošo sporta veida dzīvē mūsu valstī. Vēstules pavadošajā dokumentā sporta sabiedrība tika iepazīstināta ar domubiedru grupas izstrādātu volejbola stratēģisko vīziju 2017. – 2021. gadam. Pāris dienas vēlāk par Latvijas Volejbola federācijas (LVF) prezidentu atkārtoti tika ievēlēts Atis Sausnītis. Lai gan gaisotni kongresā par mierīgu nosaukt nevarēja, ilggadējais federācijas vadītājs saņēma 53 no 58 biedru balsīm – pārliecinoši!Kopš prezidenta vēlēšanām pagājis gads, vēlāk opozicionāri centusies iesaistīties federācijas darbā, mainīt pastāvošo iekārtu, uzlabot situāciju sporta veidā, taču pašu izvirzītie mērķi sasniegti tikai daļēji. Federācijas prezidenta amatā joprojām Sausnītis, īstas pārmaiņas tā arī nav notikušas. Lūkojām skaidrot, kāpēc? Volejbola sabiedrība nav gatava pārmaiņām? Puses piekritušas mierīgai līdzās pastāvēšana? Cīņa par varu, ietekmi un savu ideju realizēšanu turpinās? Opozicionāri nebaidās nosaukt darbus, kurus lielā mērā viņu rokām izdevies paveikt nepilna gada laikā, neieņemot nekādus amatus, bet vai būs arī “revolūcija” un “asinis”? Dzīvosim, redzēsim. Šoreiz stāsts par samierinātāju – kādu Jāni Buku, kuram volejbols nav svešs jau no agras bērnības. Nu viņš gatavs nākt un darīt, lai volejbols atgūtu savu agrāko spozmi.

Varam uzskatīt, ka 28. janvārī Rīgas “Dinamo” pabeidza savu desmito sezonu KHL. Divas atlikušās spēles ar Minskas “Dinamo” (27. februārī Minskā) un Helsinku “Jokerit” (1. martā Rīgā) neko fundamentāli vairs izmainīt nevar. Kā nevar? “Dinamo” taču vēl ir iespējams otro gadu pēc kārtas nepalikt pēdējiem KHL... Cēls mērķis! Vairums janvāra maču, tāpat kā Špenglera kauss, gan parādīja, ka lielākajai daļai hokejistu ir vienalga, kura vieta. Vai tad nu pirmo reizi pēdējie?

ULEB Eiropas kauss jau izsenis tiek uzskatīts par otro prestižāko Eiropas klubu turnīru basketbolā. 2014./2015. gada sezonā, kad Kristaps Porziņģis Seviljas komandas sastāvā tika atzīts par Eiropas kausa Uzlecošo zvaigznei, Latviju turnīrā pārstāvēja arī divas komandas - valsts tā brīža aktuālā čempione “Ventspils” un Eirolīgas kvalifikācijā zaudējusī vicečempione “VEF Rīga”. Tā bija pēdējā reize, kad kāda Latvijas komanda startēja ULEB Eiropas kausā. Saasinoties FIBA un Eirolīgas kašķim, no Eiropas kausa skatuves salīdzinoši klusi nozuda arī Latvijas pārstāvniecība komandu veidolā. Kāpēc tā? Kam jānotiek, lai atkal kāds Latvijas klubs startētu ULEB Eiropas kausā? Vai tur Latvijas pārstāvji maz tiek gaidīti?

Profesionāls atlēts līdz karjeras beigšanai parasti savā sporta veidā ir pavadījis lielāko dzīves daļu. Cilvēks ir pieradis pie ikdienas ritma, un lauzt šo rutīnu nav viegli, tādēļ daudzi sportisti pēc karjeras beigām vismaz izmēģina sevi trenera arodā. Aplūkojot trīs populārākos komandu sporta veidus, pamēģināsim saprast, kas jāpaveic, lai sportists pēc karjeras beigām kļūtu par treneri. 1. daļā par futbolu.

Apkārt tieši nedēļa kopš pirmās Kontinentālās Hokeja līgas (KHL) spēles, kas Rīgā norisinājās zem klajas debess. Atmiņas no šī pasākuma lielākajai daļai pozitīvas, taču tā organizēšana prasījusi gan ievērojamus finansiālus, gan arī cilvēkresursus. Kamēr par finansēm kluba vadītāji plašos komentāros neizplūst, aprobežojoties ar standarta frāzēm un spēlē futbolu, Rīgas “Dinamo” tehniskais administrators Armands Daugaviņš neslēpj, ka vairākas nedēļas pirms pasākuma gulējis maz, nervi bijuši uzvilkti, taču viss plānotais izdevies. Lai gan dienu iepriekš treniņā šķīda viens no laukuma aizsargstikliem, tika sabojāta laukuma ledus saldēšanas iekārtas viena no caurulēm, šobrīd kluba vadība pauž cerību, ka šāds pasākums varētu kļūt par ikgadēju tradīciju!

Latvijas hokeja izlases treneru štābā divus gadus pavadījušo un gandrīz par galveno treneri kļuvušo Tomu Kūlenu satiku Polijas pilsētā Krakovā, kur viņa trenētā GKS „Katowice” vienība janvāra vidū aizvadīja vietējās līgas maču. Lai arī bullīšos tika ciests zaudējums, Kanādas treneris neslēpa smaidu, runājot par hokeju un atceroties Latvijā pavadītos gadus. Viņa piere saraucās tikai vienā brīdī – kad tika piesaukts bijušā LHF prezidenta Kirova Lipmana vārds, un Kūlens neslēpa sašutumu par Lipmana aizvainojumiem un negodīgumu. Iespaidus par Latviju gan Kūlenam tas nav sabojājis, taču nu viens no viņa lielākajiem mērķiem ir ievest Polijas izlasi elites divīzijā un tur aizvadīt spēli pret Latviju.

Veidojot savu hokeja nākotnes tabulu, biju ierēķinājis, ka pret Habarovskas “Amur”, Minskas “Dinamo” un Hantimansijskas “Jugra” mūsu “Dinamo” dabūs vismaz sešus punktus. Diemžēl tikai viens no deviņiem – overtaima zaudējums KHL otrajai vājākai komandai “Jugra”. Pirmā vājākā diemžēl esam mēs... Jau otro gadu pēc kārtas.

Latvijas Hokeja federācijas sporta direktors Edgars Buncis ir no klusajiem ūdeņiem. Nu jau pusotru gadu strādā Hokeja federācijā, bet pat ne visi hokeja žurnālisti viņu zina. Jo Edgars pats uz tribīni ar karogu rokās neskrien. Kā jau Jelgavas puika nav varējis paiet garām smaiļošanai, bijis pat medaļniekos pasaules junioru čempionātā. Šajos laikos droši vien būtu aizairējis pat uz olimpiskajām spēlēm, bet 1994. gadā naudas bija tik, cik bija – praktiski tās nebija.29 gadu vecumā kļuvis par “Arēnas Rīga” direktoru. Pēc sludinājuma “Dienā”... Septiņus gadus direktorējis, nonāca Doņeckā (2012/2013), tur kā “Donbasa” kluba ģenerāldirektors atbildot par “Donbasa” meistariem, junioriem un akadēmiju. Vēl sportojot, centies studēt fizmatos Latvijas Universitātē... Studējis arī RTU, LLU un RISEBA.2016. gada rudenī bijis Viestura Koziola komandā, kas organzēja Kirova Lipmana gāšanu. Un nu jau sen līdz ausīm ir iekšā hokejā, ko pārzina varbūt pat labāk nekā bijušie hokejisti. Arī kā spēlētāja tēvs, kurš izaudzinājis Filipu Bunci līdz spēlēšanai Amerikas studentu līgā (NCAA). Janvāra vidus – beigas sporta direktoram Buncim paiet, lai organizētu... Kanādas olimpiskās izlases treniņnometni Rīgā. Kā pats par sevi smej – multifunkcionāls sportists.Sarunas garums: 61 minūte.Bezmaksas fragments: Edgars Buncis par saviem pienākumiem LHF sporta...

Atzīmējot Kontinentālās hokeja līgas un kluba desmit gadu jubileju, rīt pulksten 13:00 Rīgas "Dinamo" aizvadīs maču zem klajas debess. Pirmajā treniņā bija vairāki incidenti, ieskaitot izsistu aizsargstiklu, tomēr pats galvenais – ledus kvalitāte – bija kārtībā. Biļetes izpārdotas pirms laba laika, un uz spēli sanāks astoņi ar pusi tūkstoši līdzjutēju. Kas ir mazāk nekā spēj uzņemt "Arēna Rīga". Likumsakarīgi rodas jautājums par mača norises vietas izvēli. Kā dzīvē bieži notiek, visu noteica izmaksas.