Ķēniņš: Uz Kanādu ar vienu domu - tas ir "Canucks"!

Latvijā pirms vairākiem gadiem populārs bija toreizējā prezidenta Valda Zatlera vaicājums sev pašam: "Kas es esmu?" Kas, Ronald, tu esi 3. septembra vakarā?
Es? Labs jautājums. Ko es uz to varētu atbildēt? Parasts Cīrihes iedzīvotājs, dzīvoju parasta cilvēka dzīvi, vēl jānokārto šādas tādas lietas. Bet esmu diezgan parasts cilvēks.

Pag, pag! Vai tad tu neesi ar vienu kāju jau prom no savas otrās dzimtenes Šveices?
Nē. Vēl neesmu, bet domās jau esmu prom, uztraukuma gan nekāda nav. To vēl neesmu aptvēris, ka jābrauc prom uz Kanādu.

Pērn tavs statuss izskatījās stipri dīvains, vismaz man īsti nesaprotams: NHL klubs Vakūveras "Canucks" tevi bija izīrējis tavam bijušajam klubam Cīrihes "Lions".
Jā. Ko tas nozīmēja? Es biju aizbraucis uz "Canucks" nometni, biju Vankūverā un Vinipegā uz jauno spēlētāju nometnēm. Pēc Vinipegas nometnes man "Canucks" piedāvāja parakstīt līgumu. Iegāju viņu birojā bez tādas domas, bet "Canucks" cilvēki mani dikti saslavēja - patīkot, kā es trenējoties un spēlējot un gribot ar mani parakstīt līgumu. Uzreiz pateicu, ka nevaru palikt, jo man Cīrihē "Lions" cilvēki ir tik daudz palīdzējuši un es nevaru viņus tā pamest, ja man ir līgumattiecības ar viņiem. Ka man jānospēlē vēl tas gads, kas parakstīts, un tad es varu mukt projām uz Vankūveru.

To, ko tu esi solījis, to tu gribi izpildīt.
Tieši tā. Ko esmu apsolījis, tas jāizdara. Labi. Mēs tad tev dosim līgumu no nākamās sezonas. Kad pārlidoju mājās, man līgums jau bija priekšā. "Canucks" gribēja mani jau pērn, bet atļāva pagājušo sezonu vēl nospēlēt Šveicē.

Finansiāli tas no viņu puses neko nenozīmēja?
Nē. Vienīgais, parakstot līgumu, bija bonuss par līguma parakstīšanu. Bet jāspēlē man bija Cīrihē.

Kā hokejists nonāk NHL kluba jauno spēlētāju nometnē? Kā tu tiki līdz Vankūverai? Es, Jānis Kalniņš, izdomāju, ka braukšu uz NHL jaunuļu nometni un tik braucu prom? Tā taču tas nenotiek.
Man bija tā. Pasaules čempionātā Stokholmā pie manis pienāca NHL klubu skauti un piedāvāja vairākas iespējas. Droši vien, ka tas notika arī ar mana aģenta līdzdalību. Bija vairāku klubu piedāvājumi, es izvēlējos Jets un "Canucks". Par Vankūveru zināju jau pirms pasaules čempionāta, bet Stokholmā ar mani runāja arī "Jets" skauts, viņš bija braucis skatīties, kā spēlē Artūrs Kulda, bet es arī viņam biju iepaticies un uzaicināja arī mani. Viņi pēc tam tikai piezvana aģentam un pasaka, ka grib tādu un tādu Jāni vai Pēteri redzēt kluba jauno spēlētāju nometnē. Viss. Visu noorganizē, nopērk lidojumam biļetes, bet pēc nometnes uzaicina kluba birojā uz pārrunām.

Vai "Jets" un "Canucks" skauti pateica, kāpēc patikusi tava spēle?
Esot ļoti daudz par mani dzirdējuši, arī treneris Marks Kraufords mani esot slavējis, redzējuši 2013. gada Šveices play-off, kad mēs izkritām pusfinālā, es tur esot bijis labākais spēlētājs savā komandā, visu laiku uzkurinājis komandu, vienmēr esot bijis cīņasspars, un tas viņiem paticis. Arī nometnē esot redzējuši, ka man ir iekšā. Arī Teds Nolans par mani esot labi izteicies. Es arī cītīgi strādāju gan uz ledus, gan atlētikas zālē. Viņi to visu redzēja un tas viņiem patika.

Ir dzirdēts, ka NHL klubu saimniekiem un menedžeriem patīkot skaidra valoda. Ka pārrunās viņi cenšoties visādiem paņēmieniem noskaidrot, kas spēlētājs ir par putnu. Tas, ka skaidri pateici, ka pērn nevari spēlēt pie viņiem, ka tev jātur dotais vārds "Lions" cilvēkiem, tas noteikti bija pluss.
Protams. Viņiem patika, ka es izstāstīju savas lietas un uzreiz neskrēju pa galvu, pa kaklu uz NHL. Atsūtīja līgumu, izrunājos ar savu aģentu, viņam tur bija ļoti daudz darba, viņš izrunājās arī ar "Lions" vadību, beigās "Canucks" par mani arī kaut ko samaksāja. Jo tā jau nevar darīt, ka tev ir līgums, bet paraksti vēl ar kādu citu klubu. "Canucks" un "Lions" panāca vienošanos savā starpā, bet es, neko nemainīdams, nu biju kļuvis par "Lions" izīrētu spēlētāju. Ja pavasarī "Canucks" vai fārmklubs būtu ticis play-off, es pēc Šveices čempionāta beigām brauktu turp. Bet netika neviens. Bija jau plānots, ka braukšu uz turieni.

Pag! Vai tu šopavasar biji Vankūverā vai nebiji? Es esmu dzirdējis vairākas versijas...
Nē, nebiju gan. Es arī esmu dzirdējis, ka pavasarī esot bijis tikai apskatīties Vankūveru... Neklausies tādus blēņu stāstus!

Hokejs jau ir skaists ar šiem stāstiem. Kā Sandis Ozoliņš 2004. gadā pasaules čempionāta laikā Prāgā redzēts uz Kārļa tilta, bet līdz Latvijas izlases ģērbtuvēm tomēr neesot aizgājis...
Nuja. Mans stāsts ir vienkāršāks - pēc septiņām dienām lidoju prom uz Kanādu, bet 18. vai 19. septembrī sākas treniņnometne. Man tur ir jābūt agrāk. Ar Vankūveru laikam ir astoņu stundu laika starpība, lai aklimatizētos, man tur jābūt kādas astoņas dienas pirms citiem, katru dienu aklimatizējoties tuvāk Vankūverai par vienu stundu.

Vai tu brauksi uz Vankūveru vai Jutiku, kur ir fārmklubs?
Uz Vankūveru. Tā būs "Canucks" nometne, trenēšos ar visiem kopā. Ja līdz pēdējam noturēšos, tad būšu komandā.

Vai tas, ka jau esi Jutikas "Comets" pieteikumā nozīmē to, ka tu tur noteikti spēlēsi?
Man ir divvirzienu līgums, bet uz Kanādu es dodos tikai ar vienu domu - tas ir "Canucks"!

Ronald! Tev ir tikai 23 gadi, bet gandrīz trešā daļa dzīves pavadīta Šveicē. Vai tu jau neesi kļuvis par trešdaļas šveicieti?
Ar valodu problēmu nav, runāju daudz, pat vairāk nekā Latvijā. Varētu pat teikt, ka jūtos vairāk kā šveicietis un nevis latvietis. Esmu pieradis pie Šveices dzīves un man viss te patīk. Skaidrs, ka ilgojos arī pēc Latvijas, bet Šveicē es daudz ko esmu iemācījies. Te tomēr cilvēki ir savādāki, daudz vairāk atvērtāki nekā Latvijā. Tagad, kad jābrauc prom, komandas biedri prasa, vai tad es pēc nedēļas tiešām vairs nebūšot kopā ar viņiem. Jūtos diezgan dīvaini.

Tu esi laimes luteklis. Vismaz hokejā noteikti. Septiņu sezonu laikā tev ir divi Šveices čempiona tituli un divi Šveices junioru čempiona tituli. Vai nav par šerpu tik jaunam cilvēkam? Dažs nospēlē līdz četrdesmit gadu vecumam un nedabū nevienu titulu.
Interesanti... Man ir paveicies, trāpīju īstajā laikā labā sistēmā un pats arī bišķi gribēju kaut ko uzvarēt. Kad pēc pirmā čempiona titula no Bernes braucām autobusā braucām mājās, pienāca klāt kolēģis un teica: "Ron! Es arī būtu gribējis, lai man būtu tāda pati karjera kā tev. Es Šveicā desmit gadus cīnos dažādās komandās, bet nebiju neko uzvarējis, tu jau pirmajā sezonā kļūsti par čempionu!"

Pērn Šveices čempionātā jūs bijāt četri brieži no Latvijas - tu, Kaspars Daugaviņš, Elvis Merzļikins un Ivars Punnenovs. Mans Cīrihes kolēģis Hanss Caugs jau sāka runāt par Šveici kā latviešu lielo iespēju zemi. Bet šoruden vismaz divu no jums Šveicē vairs nebūs. Skumji. Mēs arī Šveici sākām uztvert tā kā par savu čempionātu.
Nuja. Sākumā tā nebija. Kad aizbraukšu prom, droši vien Šveices čempionāts no attāluma liksies vēl mīļāks. Kurš tad tur paliek? Noteikti Punnenovs, varbūt Merzļikins, bet vai viņam arī nav jābrauc uz NHL nometni.

2011. gadā Bobs Hārtlijs no Cīrihes bija speciāli atlidojis uz pasaules čempionātu Bratislavā, lai paskatītos, vai tu deri Cīrihes "Lions" vienībai.
Man pirms tam bija izslēgšanas spēles Šveices junioru čempionātā, man tur tīri labi gāja, biju pat play-off bombardieris, uzvarējām Šveices junioru čempionātā, viņš droši vien bija arī redzējis kādu mūsu spēli, bet uz Bratislavu atlidoja paskatīties, kā es spēlēšu pie lielajiem pasaules čempionātā. Visa mana profesionālā karjera sākās tieši ar viņu.

Par Šveices čempionu tu esi kļuvis divu Stenlija kausa ieguvēju vadībā, turklāt abi, kā Hārtlijs, tā arī divas pēdējās sezonas "Lions" trenējušais Marks Kraufords savulaik trenējuši arī Sandi Ozoliņu. Vai viņu treniņos un spēļu vadīšanā jūtams, ka abi ar Stenlija pieredzi.
Abi trenējuši Ozoliņu? Nu, redz, man arī ticis šāds gods. Protams, ka gan treniņos, bet vēl jo vairāk spēlēs bija jūtams, ka šie treneri ir gājuši caur ūdeni un uguni. Es no viņiem daudz ko esmu iemācījies. Pirms tam taktiski neko daudz nezināju, abi man mācīja domāt, viņi tiešām ir augstas raudzes profesionāļi. Ja redz, ka kādam spēle neiet, tad ir papildus treniņi, apjautājas vai kaut kas nav pašam kārtībā vai ģimenē. Redzams, ka šie vīri ir uzvarējuši Stenlija kausā. Kā likums visas komandas priekšā arī nevienu nelamā.

Pērn "Sporta Avīzes" Šveices ekspedīcijas laikā Ženēvas komandas uzbrucējs Daugaviņš žēlojās, ka viņa komanda spēlē labāk, bet jūsu Kraufords vienmēr atrodot pretspēli un uzvarot.
Ak, Daugaviņš tā teica! Tā nav taisnība, ka viņi labāk spēlēja. Lai neceļ par augstu savu asti... Tā gan taisnība, ka Kraufords zināja, kā Ženēvas komandu apturēt. Viņi spēlēja mazliet savādāk un viņiem bija tikai viena maiņa, kas taisīja rezultātu. Ja to maiņu apturēja, tad apturēta bija arī visa komanda. Izslēdzot no spēles šo maiņu, Ženēvas komandas hokejs bija beidzies.

Paraksturo pats savu spēles stilu. No malas dažkārt izskatās, ka esi kā jātnieks bez galvas. Visu laiku kustībā, brīžiem liekas, ka haotiski, bet tu laukumā saviem pretiniekiem neļauj dzīvot. Iegrūd apmalē un atkal prom, atkal esi pie ripas un viss notiek.
Varētu teikt, ka hokejā es esmu aktīvs cilvēks. Nu jau man ir trīs Šveices virslīgas čempionātu pieredze, Latvijas izlasē esmu spēlējis četros pasaules čempionātos un Soču olimpiskajās spēlēs. Nu jau esmu mierīgāks un vairāk spēlēju sistēmā. Lai netērētu tik daudz enerģijas. Agrāk, ja kļūdījos, baidījos, ka dabūšu sukas un tāpēc tūdaļ metos jaunā cīniņā. Lai reabilitētos. Jā, man patīk iesmērēt kādu bortā, patīk pacīnīties, taču pa vārtiem man jāmet daudz vairāk. Spēle mazākumā, ar daudz metieniem pa vārtiem un piespēļu dalīšana - tā man esot jāspēlē. Jābūt divvirzienu enerģijas spēlētājam. Jābūt spēlētājam, kurš visu laiku piemet ogles.

Vai enerģijas un spēka tev pietiek visai spēlei?
Jā. Tā ir mana spēle.

Pērn redzēju tavu spēli Lugāno. Vai tu esi arī tik traks, ka, dabūjot ar ripu pa žokli tu spēlē pat ar salauztu žokli? Nokapā savu laiku, ar ripu tev salauž žokli, bet pēc pārtraukuma nāc laukumā, it kā nekas nebūtu bijis. Vai tu sāpes nejūti, vai arī tas ir darbs, kas jāizdara līdz galam?
Ja hokeju tik ļoti mīli un spēle tev dot tik daudz adrenalīna, tu to izbaudi līdz galam un it kā nemaz nesāp. Tad tu saproti, ka komandā cilvēks var laukumā skraidīt arī ar lauztu žokli. Šāds piemērs ļoti palīdz komandai - viņi pēc tam uzvarēja trīspadsmit spēles pēc kārtas. Ir jāspēlē komandas labā un viņi, redzot, ko es daru, spēlēja arī par mani. Kas notika Lugāno? Sašuva man vaigu un turpināju spēlēt. Nekas traks tur nebija. Pēc spēles gan es nevarēju iekosties pat maizes rikā.

Tad tu laikam tomēr esi diezgan traks zvērs!
Jā. Var arī tā teikt.

Kādas bija tavas funkcijas Cīrihes komandā? Kādreiz teici, ka esot gribējis būt Ķēniņš - vārtu karalis, bet tad sapratis, ka jāspēlē uz komandu.
Man Šveices profesionālajā līgā nebija izejas, junioros varēju būt arī vārtu karalis, bet tas laiks ir pagājis. Lielajā komandā es vairākumā nespēlēju, taču punktus tāpat savācu pietiekami. Ja es spēlētu pirmajā vairākumā, tie varētu būt vēl piecpadsmit punkti. Man trīsdesmit deviņās spēlēs sanāca divdesmit pieci punkti, bez vairākuma. Skaidri zinu to, ka man jāmet vairāk pa vārtiem. Es laukumā cenšos vairāk citiem dot, nekā pats mest ripas vārtos.

Vai dzīvē tu arī esi nesavtīgs? Tāds, kuram pašam viens krekls, bet, ja draugam vajag vairāk, esi gatavs to atdot.
Tieši tā. Ja man ir divi krekli, es vienu noteikti atdošu draugam. Tāpat uz ielas, ja cilvēks dzied vai ubago pat bez dziesmas, es kādu kapeiku viņam iemetīšu. Arī tad, ja pašam kabata nav nemaz tik pilna, nu apēdīšu vienu burgeru mazāk...

Cīrihē taču nabagu nav!
Kā kur. Ir arī tādi, kuri grib būt nabagi. Bet viņiem tāpat kaut kas jādara. Kaut vai jāstaigā ar suņiem. Ir mums Šveicē arī tādi, kam patīk iedzert aliņu un neko prātīgu nedarīt.

Skatoties "Lions" spēles Cīrihē, mazliet jutos kā teātrī - blakus solīdi kungi uzvalkos un dāmas gandrīz vai vakarkleitās. Vai Cīrihes hokeja skatītājs nav pārāk liels snobs?
Ir, ir. Īstie fani pulcējas zāles augšā, bet skatītāju vietās bieži vien ir tāds klusums... Pavasarī play-off skrējām un trakojām, bet zālē klusums. Kādreiz vajadzēja pat speciāli izkauties, lai pamodinātu publiku. Ja iemetam golu, tad var arī tikai pavicināt ar rokām. Bet tā - līdzi jušana Cīrihē ir diezgan viduvēja. Skatītāji ir mazliet vēsi, it sevišķi, ja spēle neiet. Ja ripas krīt vārtos viena pēc otras, tad gan ūjināja. Laikam esam viņus pārāk izlutinājuši.

Tu vienmēr esi ļoti labi atsaucies par saviem treneriem - Jāni Leitānu, Agri Freimani, Aleksandru Cicurski, Vjačeslavu Nazarovu, arī par "Lions" treneriem. Kurš no viņiem visvairāk tev palīdzējis augt?
Visi mani treneri man kaut ko ir devuši, esmu pateicīgs visiem. Kad atbraucu no Liepājas atpakaļ uz Rīgu, man nebija kluba, Nazarovs mani paņēma pie sevis uz HK Rīga. Tur es sapratu, ka gribu hokeju spēlēt nopietni. Cik man tad bija gadu? Liekas, ka piecpadsmit. Labi to sezonu nospēlēju un aizbraucu uz Šveici. Liepājā daudz iemācījos no Cicurska, tāpat daudz man devuši Leitāns un Freimanis. Visi man treneri man ir palīdzējuši. Vienīgi tad, kad spēlēju Kīsnahtas "Lions" komandā otrajā līgā, treneris Lautenšlāgers mani bišķi paraka zem zemes. Bet es vienalga izlīdu ārā.

No Cicurska droši vien esi aizguvis hokeja dullumu, jūs abi šausmīgi mīlat šo spēli ar ripu.
Laikam gan. Daudz ko atceros, ko viņš man teicis. Viņš no visiem nosauktajiem bija tāds štengrāks treneris. Vārdu kabatā ilgi nemeklēja, varēja iedot arī pa bieti. Bet nebija tā, ka sūdzējos mammai vai tētim. Sapratu, ka viņš grib tikai labu un cenšas no manis izaudzināt hokejistu. Man ir daudz ko atcerēties, ko viņš teicis. Dažreiz kaut kas ielec galvā: nu uztaisīšu šodien tikai trīs sērijas nevis piecas! Kad atceros, ko šādos gadījumos teica Cicurskis, labāk uzreiz taisu piecas sērijas.

Vai tas, ka esi Jutikas pieteikumā kaut ko nozīmē?
Es par Jutiku nedomāju, tāpat par atgriešanos Cīrihē nedomāju. Tas gan būs atkarīgs no manis paša - ja padošos, vienmēr varu braukt atpakaļ uz Šveici, lauzt līgumu ar viņiem un braukt uz Cīrihi.

Jutikā AHL komanda ir tikai otro gadu, tas ir arī stipri tālu no Vankūveras.
Trīs stundu attālumā no Ņujorkas. Vai zinu, kādi ir viņu plāni attiecībā uz mani? Ja godīgi, nezinu un par to neiespringstu. Zinu, ka man ir jābrauc uz nometni Vankūverā. Jātiek pirmajā komandā un jāpaliek tur.

"Canucks" ir jauns galvenais treneris - Villijs Dežardēns un jauns ģenerālmenedžeris - Džims Bennijs. Vai tu ar viņiem esi kontaktējies?
Zināt viņus nezinu, bet esmu dzirdējis Dežardēna intervijas, man viņš liekas tāds labsirdīgs cilvēks. Esmu dzirdējis, ka viņš ir atvērts cilvēks un palīdz spēlētājiem, Dežardēns tiek uzskatīts arī par godīgu treneri un tas NHL biznesā ir ļoti svarīgi.

Pasaules čempionātā Minskā Šveices izlasē bija trīs tavi kluba biedri - Zēgerss, Kunti un Šepi. Vai tu viņiem pēc tam nepajautāji, kāpēc bija jāuzvar viņiem gandrīz neko neizsakoša spēle. Vai arī tā bija atriebība par Sočiem?
Protams, ka viņi gribēja atriebties par Sočiem. Bija saprotams, ka tā būs asa spēle. Diemžēl zaudējām. Viss būs kārtībā. Toties par Soču spēli es varēju viņiem iekost. Bet mans cīniņš bija kā Donam Kihotam ar vējdzirnavām - viņi bija kādi pieci vai seši un stāstīja, ka Soči bijis tikai negadījums. Man ar viņiem vārdu cīņās bija grūti spēkoties.

Kādu tu varētu dot padomu tiem, kas Šveicē mēģina iet tavās pēdās?
Neko pārdabisku. Lai strādā un lai zina, ko grib savā dzīvē sasniegt. Tas ir pats svarīgākais. Ja kāds grib iet uz skolu, viņam jāiet uz skolu, ja saprot, ka grib spēlēt hokeju, tad jārukā. Un ne jau tikai tāpēc, lai piedalītos hokejā, bet lai kaut ko arī sasniegtu. Viss atkarīgs no puikām pašiem. Ir tikai jāstrādā. Elvis Merzļikins Lugāno ir ļoti daudz strādājis, un, re, NHL klubs viņu arī nodraftēja. Viss ir atkarīgs no viņiem pašiem. Ja dzīvē ir šāds mērķis, tad vajag uz to iet. Un Šveicē ir ļoti laba iespēja to realizēt.

Tavā profila bildē skype tev blakus ir kāds blonda sieviete ar milzīgu sarkanu rožu pušķi...
Tā ir mana mamma.

Tā es arī sapratu. Vai viņa ir galvenā, kāpēc tu tik tālu esi ticis.
Mamma noteikti ir galvenā un es esmu viņai pateicīgs, ka tik tālu esmu ticis. Bez viņas es nemaz nebūtu Šveicē. Viņa man to visu sarunāja, neko nezinādama, kāds ir Šveices hokejs. Viņa ir ļoti daudz ieguldījusi manī. Pats arī esmu sapratis, ka kādreiz atkal gribētu dzīvot kopā ar savu ģimeni. Kad biju jaunāks, bija grūti. Nu esmu pieaugušāks un tas ir savādāk. Ja nebūtu manas mammas, es pat nezinu, ko darītu. Bet rožu pušķis ir no manis mammai dzimšanas dienā.

Cilvēki vecumā mēdz slikti gulēt un tad redz visādus sapņus. Es vienā šādā reizē redzēju sapni, ka Ķēniņš "Canucks" formā spēlē hokeju. Vai tas ir reāls sapnis vai varbūt tikai murgs?
Tas ir reāls sapnis. Viss ir reāls. Un tas atkarīgs tikai no manis paša. Man ir tādi paši sapņi. Tu neesi vienīgais, kurš tādus redz.

Man atliek novēlēt lai tev veicas. Strādīgs tu esi, normāls džeks arī esi. Es gribu redzēt to "Canucks" kreklu tev mugurā.
Būs, būs!