Prāgā Beļavskis grib spēlēt 1/4 finālā

No 2004. gada pasaules čempionāta sastāva, kad tu biji Kurta Lindstrēma palīgs, Latvijas izlasē palikuši tikai pieci spēlētāji - Arvīds Reķis, Krišjānis Rēdlihs, Edgars Masaļskis, Herberts Vasiļjevs un Aleksejs Širokovs. Ūmeo vienu sezonu esi trenējis Miķeli Rēdlihu. Vai tev šis rudens bija iepazīšanās ar Latvijas hokeju no jauna, vai arī tu tam sekoji līdzi arī no Zviedrijas un Baltkrievijas?
Latvijas hokejam es sekoju līdzi visu laiku, taču līdz šim tas vairāk bija kā parasta hokeja fana skatījums - apskatījos internetā rezultātus, labākos spēļu momentus, ieskatījos tabulā, tāpat sekoju līdzi "Dinamo" spēlēm KHL, taču tas bija tāds mazliet attālināta cilvēka skats. Par daudziem jaunajiem spēlētājiem diezin ko daudz nezināju. Jā, zināju, kā spēlē Dinamo un kā pasaules čempionātos sokas Latvijas izlasei, bet speciāli līdzi nesekoju. Esmu bijis kā skatītājs daudzos pasaules čempionātos, bet kopš 2008. gada pasaules čempionātos palīdzu ceļojumu birojam "Bjork@Backstrom" veidot hokeja tūristu grupas. Ar Bjorku tagad dzīvojam vienā pilsētā un viņš bija tieši tas cilvēks, kurš 1991. gadā man palīdzēja tikt no Rīgas Dinamo uz Ūmeo "Bjorkloven". Pasaules čempionātos skatījos arī Latvijas spēles, bet ne jau ar trenera acīm.

Trīs cilvēki gan Latvijas hokejā ir mūžīgi - prezidents Kirovs Lipmans, ģenerālsekretārs Māris Baldonieks un dakteris Jānis Kvēps.
Kā spēlētājs un treneris es pārējos federācijas cilvēkus maz pazinu, bet varu tikai viņus visus paslavēt, arī Kirovu Lipmanu. Viņi visi domā par Latvijas hokeju un dara visu, lai mēs pēc iespējas labāk varētu spēlēt. Astoņpadsmit gadi pasaules elites grupā - tas tomēr ir kaut kāds sasniegums.

Vai tu nebiji apvainojies uz mums, ka trenēt Latvijas izlasi tev nepiedāvāja pēc Prāgas'04 vai 2011. gadā, kad tu presē tā kā pat piedāvājies, ka esi gatavs uzņemties šo darbu?
Nē, apvainojies gan es nebiju. Tāda ir trenera dzīve un ne es to izlemju, kurš būs treneris. Ir prezidents, ir valde un citi cilvēki, kuri izvēlas trenerus. Varbūt tā ir pat kaut kāda zīme no augšas, ka biju treneris 2004. gada pasaules čempionātā Prāgā un ka man kā galvenajam trenerim arī pirmais čempionāts būs Prāgā. Varbūt zvaigznes tā sastājušās, ka man svarīga ir Prāga.

Vai tevi bija jāpierunā, vai arī tu ātri piekriti šim darbam?
Pirms valdes lēmuma runājos ar Lipmanu kādas trīs četras reizes, bet jāpierunā gan mani nebija. Zināju, ka esam divi kandidāti, bet es biju gatavs Latvijas izlasei. Man bija piedāvājums turpināt darbu klubā Baltkrievijā, pat piedāvāja algas pielikumu, bet es gribēju pamēģināt kaut ko jaunu. Katru dienu taču Latvijas izlasi nepiedāvā. Vai Kirova piedāvātā alga ir lielāka nekā būtu Bobruiskā? To es nevaru teikt, bet darbs Latvijas izlasē var būt pagrieziena punkts manā trenera karjerā. Katrs treneris grib trenēt pēc iespējas spēcīgāku komandu.

Teds Nolans atklāti ir pateicis, ka darbs Latvijas izlasē viņam deva iespēju atgriezties NHL.
Ceru, ka man arī Latvijas izlase palīdzēs iekļūt treneru augstākajā līgā.

Pirms turnīra Stavangerā tauta Latvijā šūmējās, ka ar šādu izlases sastāvu mums draud smaga izgāšanās. Mums ar pasaules čempionātu pieredzi bija tikai septiņi spēlētāji - Guntis Galviņš, Jānis Andersons, Jēkabs Rēdlihs, Māris un Koba Jasi, Aleksejs Širokovs un Armands Bērziņš. Dānijai, Norvēģijai un Francijai pēc uzvārdiem izskatījās stipri spraunākas komandas.
Dānijas, Norvēģijas un Francijas izlasēs bija kādi četrpadsmit piecpadsmit spēlētāji no pēdējā pasaules čempionāta, mums tikai pieci. Arī komanda mums nebija saspēlējusies, bija tikai trīs treniņi, bet hokejā saspēle ir ļoti būtiska. Taču jebkurā sporta spēlē ļoti būtiski ir, lai būtu kolektīvs. Un mums tāds bija, par ko es varu pateikt paldies pieredzējušajiem spēlētājiem - Jēkabam Rēdliham, Jānim Andersonam, Aleksejam Širokovam. Spēlētāji gribēja un ar kolektīva spēku varējām cīnīties ar dāņiem, norvēģiem un frančiem. Bet tas nav nemaz tik viegli. Lidojums uz Latviju, treniņi, lidošana uz Norvēģiju, tas viss tomēr rada nogurumu, bet čaļi gribēja cīnīties un to arī darīja.

Pirms došanās uz Norvēģiju tu atzini, ka šos kandidātus tev piedāvājis Māris Baldonieks. Varēji taču samelot, ka pats apzināji sastāvu un aicināji tieši šos spēlētājus...
Jā, Baldonieks man palīdzēja un pirms tam arī noraksturoja, ko katrs no viņiem prot. Viņam tomēr ir ļoti liela pieredze un Latvijas hokejistus viņš pārzina ļoti labi.

Izlases sastāvs tev bija diezgan raibs - Šveice, Austrija, Čehija, Slovākija, Itālija, Dānija, Baltkrievija, Kazahstāna, VHL, Vācija, Somija, Latvijas virslīga un pat Miks Lipsbergs, kurš šoruden nebija vēl spēlējis nekur.
Novembrī ar šādu sastāvu ir grūti sacensties ar dāņiem, norvēģiem un frančiem, taču man ir prieks, ka arī šie spēlētāji nospēlēja labi un, ja būtu iespēja mazliet vairāk saspēlēties, būtu vēl labāk. Tas ir ļoti svarīgi, ka mums ir šādas rezerves. Daudziem spēlētājiem es redzēju labas rokas, citiem bija ātras kājas, bet visi saprot hokeju un visi klausījās, ko es pirms spēlēm prasu un ļoti bieži redzēju, ka laukumā viņiem izdodas tas, ko esam prasījuši.

Pirmajā spēlē ar Dāniju - 4:1 un skaisti goli a'la Beļavskis 1997. Ar smukām piespēlēm un kombinācijām. Vai tāds varētu turpmāk būt Latvijas izlases spēles stils, vai arī tā vienkārši gadījās?
Ko es gribēju? Varbūt vairāk jāmet uz vārtiem. Visi trīs pretinieki Stavangerā mūs pārmētāja pat divas reizes. Ir jāmet un vienalga no kuras vietas, jo bez metiena nav gola. Kā teica Veins Greckis: ja tu nemet, tad arī nevari iemest. Mūsu hokejisti vai nu baidījās paši mest vai arī meklēja iespēju piespēlēt ripu partnerim. Tā ir problēma, ka par maz metam, bet meistarība ir un tas man patīk. Pret Dāniju ar ļoti labu vārtsarga spēli mums bija iespēja uzvarēt un mēs to arī izdarījām. Bija redzams, ka mūsu puikas hokeju saprot un laukumā varēja arī sarunāties, veidojot spēli attiecībā no tā, kāda situācija bija laukumā. Neko viņiem nevajadzēja izdomāt, bet spēlēt, kā prot un kā situācija to prasa. Mums ir sava hokeja skola un kamēr bija spēks un skaidra galva, mēs varam spēlēt. Ka var spēlēt arī šī it kā otrā izlase, ka var smuki spēle't un arī uzvarēt.

Spēlē pret Norvēģiju bija diezgan maz cerību, taču pret Franciju līdz pat 47. minūtei turējās 1:0. Vai nebija vēlēšanās nospēlēt uz rezultātu, nevis ļaut spēlēt visiem?
Jā, norvēģi bija labāki, ātrāki un stiprāki, bet tā bija laba pieredze mūsu komandai. Mums nebija daudz hokejistu, kas spēlējuši šādā līmenī, bet norvēģiem bija saspēlēta izlase un viņi pēdējos pasaules čempionātos parādījuši, ka ir nopietns spēks, ka viņi ir hokeja valsts. Turklāt daudzi spēlē Zviedrijā. Nebūtu korekti pieprasīt, lai pēc uzvaras pār Dāniju mūsu izlase sasit arī norvēģus, bet Franciju gan bija iespējams uzvarēt. Pašās beigās mazliet pietrūka spēka. Frančiem pirms spēles bija vairāk laika atpūsties, turklāt aizvadīt trijās dienās trīs šādas spēles - tā tomēr ir slodze, kas daudziem klubos nav. Bet man komanda patika - nebija nekādas panikas, vārtsargs strādāja, radot pārliecību pārējiem. Ja šādās spēlēs ir iespēja, tad jāmet ripa vārtos, bet spēles beigās mazliet pazuda koncentrācija. Patika, ka komanda pildīja spēles plānu.

Ja tu būtu gribējis, droši vien būtu bijis iespējams arī uzvarēt Franciju, bet tu laikam tomēr nespēlēji uz rezultātu.
Zaudēt neviens negrib, bet es biju izlēmis, ka, neraugoties, kāds rezultāts, spēlēs abi vārtsargi, turklāt biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes par Merzļikina spēli Šveices čempionātā. Ja būtu vairāk veiksmes, varbūt arī uzvarētu, bet šajā konkrētajā mačā man uzvara nebija pašmērķis. Man bija jāpārbauda arī Merzļikins un viņam bija jāpārbauda arī pašam sevi.

Vairāki citi treneri, arī klubos, līdz šim nebija ievērojuši Ervīnu Muštukovu. Pēc Stavangeras tev viņš tagad ir gandrīz vai pirmais numurs.
Es viņam devu iespēju un viņš to izmantoja, pusotra spēle - gandrīz ideāla. Ervīns bija ļoti pārliecināts un man patika, ka viņš kā vārtsargs neparādīja, ka viņam ir nervi, jo tas pāriet uz komandu. Viss sākas no vārtsargiem. Ja ielaidi ripu vārtos, izņem to ārā no vārtiem, bet noķer nākamo ripu. Līdz ar to arī komandai rodas pārliecība. Muštukovs nu jau ir pieredzējis vārtsargs, es redzēju viņu pirmo reizi un viņš parādīja, ka var būt konkurents citiem mūsu vārtsargiem. Un tas ir ļoti svarīgi, jo mēs nezinām, vai pavasarī Amerikā aizņemts nebūs Kristers Gudļevskis, mēs redzam, ka vismaz pagaidām šī nav labākā sezona Edgaram Masaļskim. Muštukovs parādīja, ka viņš ir reāls kandidāts. Un labi tas bija arī Merzļikinam.

Elvis Merzļikins Lugāno ir zvaigzne un tiešām spēlē ļoti labi, bet Latvijas izlasē, arī U-18 un U-20 viņš vairs tik stabils nav bijis. Vai tā ir psiholoģija, ka mugurā Latvijas izlases krekls, vai kaut kas cits?
Ļoti grūti pateikt, kāpēc tā, tā var būt arī psiholoģija. Klubā tu esi pie visa pieradis, viss ir pazīstams, bet izlasē jābūt gatavam katru brīdi iet vārtos un pierādīt savu varēšanu. Tā tomēr ir Latvijas izlase un tas ir starptautisks turnīrs, kuram līdzi seko visi Latvijas hokeja līdzjutēji. Klubā varbūt šāda spiediena nav. Ja ir pārliecība, ka klubā esi pirmais vārtsargs, ja spēle iet no rokas, tu vari arī lidot. Klubā ir iespējams arī pēc kādas sliktākas spēles atkal pāris mačos būt glābējam un tās sliktās epizodes tad aizmirstas. Izlasē ir cita spriedze. Iespējams, mazliet spiež arī tas, ka mugurā Latvijas izlases krekls.

Vai tu nebiji pārāk nekaunīgs, ka pēdējā spēlē, kad bija iespēja glābt maču, laukumā laidi mazo Ābolu. Mazais gan šoreiz laikam nebūs īstais vārds, jo Rodrigo pāraudzis 1,90 m.
Ābolam ir meistarība un ir progress, man gribējās paskatīties, kā viņš jūtas atbildīgā brīdī kopā ar pieredzējušiem spēlētājiem. Man bija būtiski pārbaudīt, kā katrs no spēlētājiem jūtas šādā situācijā, kāds viņam raksturs un tagad es zinu, kāda kuram perspektīva spēlēt Latvijas izlasē.

Kad Teds Nolans izlasē paņēma Kobu Jasu, daudzi teica, ka tas jau pa draugam. Viņš ir kā enerģijas kamols, kurš vienmēr gatavs spēlēt un arī izkauties. Vai tavā izlasē būs vieta arī šāda tipa spēlētājiem?
Tādi spēlētāji kā Koba ir vajadzīgi katrā komandā. Viņš cīnās līdz pēdējai sekundei un var uztaisīt ļoti labu mikroklimatu komandā. Šādi hokejisti kā Koba domā par spēli un mīl spēli, viņš nedomā tik daudz par sevi, bet par visu komandu.

Kurtam Lindstrēmam kādreiz jājamzirdziņš bija ripas kontrole. Tas bija viņa hokeja alfa un omega. Kā būs tev?
Atkarīgs, kāda komanda man būs un kāds būs pretinieks. Rīgas Dinamo necenšas tik daudz kontrolēt ripu, bet spēlē uz pretuzbrukumiem. To, kā spēlēt, lemsim pirms katras konkrētās spēles. Atkarībā no tā, kāds mums būs sastāvs, cik daudz mums būs spēka un kas spēlēs pret mums. Taktiku izvēlēsimies pirms katras spēles.

Pirms turnīra teici, ka jāspēlē disciplinēti un akurāti, bet piecas no astoņām ielaistajām ripām tomēr bija mazākumā.
Dažiem spēlētājiem bija grūti, jo mums bija pārāk daudz noraidījumu. Līdz ar to, ja pirmajā trešdaļā ir jau četri vai pieci noraidījumi, iniciatīva ir atdota pretiniekiem un paši arī tērējam savu spēku. Ar Norvēģiju un Franciju zaudējām iniciatīvu, bet pēc noraidījumiem ir ļoti grūti ieiet atpakaļ savā spēlē. Daži hokejisti spēlē visu laiku, bet daži sēž uz soliņa.

Kādreiz, kad izlasi sāka vadīt Oļegs Znaroks, viņš diezgan ātri nodefinēja, ka viņa komandā nebūs spēlētāju, kas pelna nevajadzīgus noraidījumus.
Man vēl jāanalizē šīs trīs spēles, jāpārrunā šīs situācijas ar spēlētājiem. Visiem mūsu spēlētājiem Stavangerā bija ļoti daudz psiholoģiskās enerģijas, viņi gribēja parādīt jaunajam trenerim, ka var, ka man ir spēks un es varu spēlēt Latvijas izlasē. Varbūt kādā situācijā šīs enerģijas arī bija par daudz. Es spēju saprast arī spēlētājus. Jā, vairāki noraidījumi nebija vajadzīgi.

Pēdējos pasaules čempionātos mums ir bijušas problēmas iemest kaut vienu ripu Dānijas un Norvēģijas izlases vārtos, bet te Edijs Brahmanis ņem un mierīgi iemet pat divas ripas dāņu vārtos. Vai mums pasaules čempionātā ir vajadzīgs tāds spēlētājs kā Brahmanis?
Kāpēc nē? Mums snaiperi ir vajadzīgi. Turnīrā Norvēģijā visi pretinieki mūs pārmētāja, bet mēs dāņiem iemetām vairāk. Snaiperi ir vajadzīgi katrā komandā un ne tikai pasaules čempionātā. Ir ļoti svarīgi, ja ir uzbrucēji, kas var iemest un, ka viņiem nav jāmet desmit reizes, lai iemestu vienu golu. Ja ir divas izdevības un uzbrucējs vienu no tām realizē, šādi spēlētāji mums ir vajadzīgi. Kā uzbrucējam Brahmanim ir izredzes pie uzbrucēja Beļavska.

Tev šī bija ne tikai iepazīšanās ar izlasi, bet arī ar savu palīgu Kārli Zirni. Mums žurnālistiem vairs nav atklājums, bet kā bija tev?
Pozitīvs, jauns amerikānis. Man patika. Domājošs treneris, ļoti ieinteresēts hokejā un man liekas, ka kā treneris viņš jau zina ļoti daudz. Kārlis jau strādā labā līmenī un viņam Našvilā ir iespēja visu laiku pilnveidoties. Kā cilvēks man arī viņš patīk, mēs varējām viens ar izrunāties par visu un mums ir arī kopējs mērķis. Izdarīt visu labāko šai komandai.

Un pozitīvi ir tas, ka viņš tāpat kā tu uz pasauli skaties pozitīvi!
Jā, tas ir ļoti labi. Tas man patīk. Mēs kopā skatāmies uz priekšu un varam Prāgā sasniegt labu rezultātu.

Tu šoruden esi biežs viesis Arēnā Rīga un dažās spēlēs tev blakus sēdējis arī Znaroks. Kādu informāciju esi ieguvis par "Dinamo" spēlētājiem?
Jā, jā, Oļegs man palīdz - daudzi tagadējie dinamieši ir spēlējuši pie viņa gan Latvijas izlasē, gan U-20 komandā. Oļegs man palīdz ar informāciju, izstāstot, kāds katrs ir kā spēlētājs un kā cilvēks. Labi, ka Oļegs tik daudz ir Rīgā un var man palīdzēt... kā bezmaksas konsultants. Krievijas Hokeja federācijai tas var nepatikt, bet man kā draugs Oļegs var iedot ļoti daudz informācijas. Kas varbūt maksā naudu (smejas).

Vai tevi neuztrauc, ka Latvijas izlases spēlētāji "Dinamo" šoruden nespēlē tik labi?
Uztrauc. Uztrauc arī tas, ka mūsu hokejisti nevar iemest golu. Man nepatīk, ka mūsu līderi nemet tik daudz, kā man gribētos.

Vai tu esi runājies ar citiem mūsu puišiem, kas spēlē KHL? Ar Mārtiņu Karsumu, Kasparu Daugaviņu, Jāni Spruktu, Artūru Kuldu un Oskaru Bārtuli?
Vēl nē. Sezonas laikā ir svarīgi viņus netraucēt. Es sekoju līdzi, kā viņi spēlē savos klubos un zinu, ko viņi spēj. Svarīgākais, lai viņi grib atbraukt uz izlasi. Kur viņus likt un kā izmantot, to es zinu.

Vai tev ir paredzēts braukt apskatīties, kā mūsējiem sokas Ziemeļamerikā? Vai arī to, kuri pavasarī būs brīvi, gaidīsiet izlases treniņnometnē?
Kārlis Zirnis pastiprināti sekos līdzi visiem ziemeļamerikāņiem.

Nolans kādu laiciņu bija arī Latvijas junioru izlases konsultants. Vai tu arī grasies apmeklēt U-20 pasaules čempionātu.
Es gribu braukt uz junioru pasaules čempionātu. Bet Ģirtu Ankipānu man tagad grūti konsultēt - viņi no sava turnīra atbrauca ar pirmo vietu, bet mēs palikām pēdējie... Vai viņš gribēs ar mani runāt? Tas, protams, joks.

Pasaules čempionātā Prāgā mēs esam vienā grupā ar Franciju. Vai tomēr nebija pareizāk uzvarēt viņus arī šoreiz, lai parādītu, ka mēs viņus varam sist ar jebkuru sastāvu pat pliki un bez slidām?
Jā, bet mēs cīnījāmies arī ar šo sastāvu. Taču tāds pieredzējis treneris Deivs Hendersons labi saprot, ka šeit mums bija viens sastāvs, bet pasaules čempionātā Prāgā būs pavisam cits. Psiholoģiski šis zaudējums nav tik svarīgs, jo mēs sitāmies. Prāgā būs cita spēle.

Vai tu zini, kas tev kā trenerim ir jāizdara pasaules čempionātā Prāgā?
Jā. Es gribu spēlēt ceturtdaļfinālā. Bet, kad spēlē ceturtdaļfinālā, neviens nevar paredzēt rezultātu. Vienā spēlē viss var notikt.