Transfēru revolūcija: kā PSG var atļauties 400 miljonus par Neimāru un Mbapē?

Vai 222 miljoni eiro par transfēru ir daudz?
Var diskutēt, vai rekorda attīstībai nevajadzēja notikt pakāpeniskāk, vai konkrēti Neimārs ir šo 222 miljonu vērts un vai PSG bija klubs, kam šie 222 miljioni bija jāsamaksā, taču skaidrs ir viens – agri vai vēlu summai tuvu 200 miljoniem eiro bija jābūt iztērētai. Sociālajos tīklos daudzi smējās, ka deviņdesmitajos gados brazīliešu supertalants Ronaldu rekordus laboja par tādām summām kā 15 un 28 miljoni eiro, bet 2001. gadā Madrides "Real" franču leģendu Zinedinu Zidānu iegādājās par mūsdienām "niecīgiem" 77,5 miljoni eiro - tagad par tādu naudu var nopirkt Romelu Lukaku vai Alvaro Moratu. Taču, pat nerunājot par inflāciju – teiksim, Zidāna transfērs mūsdienu naudas izteiksmē varētu būt vērts ap 100 miljoniem eiro -, klubu tā laika rocība jau ir sena pagātne un uz mūsdienu fona izskatās tikpat komiski.

Kamēr daudzi ironiski salīdzina transfēru summas, nez kāpēc blakus tiek aizmirsts piebilst to, cik fantastiski auguši klubu budžeti un dažāda veida raidtiesību un sponsorlīgumi. Piemēram, no 1997. līdz 2001. gadam Premjerlīgas raidtiesības pašmāju tirgū maksāja 168 miljonus sterliņu mārciņu sezonā[1], kamēr tagad šī summa jau ir 1,7 miljardi gadā… Protams, Premjerlīgas raidtiesības ir ļoti ekstrēms piemērs, taču būtiski auguši arī cita veida ienākumi. No trim lielajiem pamatienākumu vaļiem – raidtiesības, komercienākumi, biļetes – mūsdienās vismazāk ienesīgie ir spēles dienas ienākumi, taču pat šajā rādītājā 2015./16.g. sezonas (par iepriekšējo finansiālo gadu daudzi klubi atskaites vēl nav publiskojuši) līdere Mančestras "United" iekasēja 137,5 miljonus eiro. Salīdzinājumam – 2000./01.g. sezonā, kurā "Real" nopirka Figu, Madrides kluba viss pamatienākumu (tas ir, neskaitot spēlētāju pārdošanu) budžets bija 138,2 miljoni eiro. Savukārt, ja salīdzinām ienesīgāko ienākumu avotu – sponsorlīgumus, komercienākumus… "United" 2015./16.g. sezonā tie bija 363,8 miljoni eiro, kas ir gandrīz ekvivalents 2007./08.g. sezonas bagātākā kluba Madrides "Real" visam budžetam.

Pamatienākumi 2000./01.g., 2007./08.g. un 2015./16.g. sezonās

Pamatienākumi nozīmē praktiski visus kluba galvenos ienākumus, izņemot spēlētāju pārdošanu. Summas šajā un nākamajās tabulās norādītas eiro. Avots: Deloitte Money League

Tādēļ daudz loģiskāk būtu nevis salīdzināt Neimāra ar kāda cita spēlētāja cenu no 2010., 2005. vai 2000. gada, bet gan šīs summas salīdzināt pret attiecīgo klubu konkrētās sezonas pamatienākumiem vai pamatizdevumiem. Piemēram, Luišs Figu un Zidāns Karaliskajam klubam izmaksāja attiecīgi 43,4% un 50,9% no to sezonu pamatienākumiem, kamēr Milānas "Inter" 1997. gadā Ronaldo nopirka par 40,5% no tās sezonas topošajiem ienākumiem. Pēcāk gan prakse krietni mainījās un, ja neskaita atsevišķus izņēmumus, tik proporcionāli lielas summas grandi par vienu spēlētāju vairs nemaksāja – piemēram, Krištianu Ronaldu 2009. gadā un Gerets Beils 2013. gadā "Real" izmaksāja vien aptuveni piektdaļu no topošajiem pamatienākumiem.

Pārejas summu avots: Transfermarkt.de. Pamatienākumu avots: Deloitte Money League, izņemot pēdējo sezonu (Mančestras "United" finanšu pārskats)

Lai gan precīzi nav zināms PSG ne pagājušās, ne šīs sezonas budžets, varam prognozēt, ka Neimāra cena būs ap 35-40% no šīs sezonas potenciālajiem pamatienākumiem. Līdz ar to, ņemot vērā individuālus spēlētājus, PSG uz mūsdienu fona jūtami izceļas, taču izmaksas par Neimāru vairs nešķiet tik iespaidīgas, ja skatāmies kopējos transfēru izdevumus. PSG kopējie zaudējumi tirgū bija 201 miljons eiro (Mbapē šosezon tiek īrēts, tādēļ darījuma summa skaitīsies vien nākamajā sezonā), kas, protams, bija lielākais rādītājs vasaras tirgū un šobrīd būtu arī visu laiku rekords vienas sezonas ietvaros, tomēr tas ir tikai par aptuveni 40 miljoniem vairāk nekā tuvākajām sekotājām no Milānas un Mančestras. Šajā kontekstā daudz sarežģītāka situācija ar Financial Fair Play noteikumu izpildīšanu drīzāk būtu nevis PSG, bet gan "Milan" - ja vēl ņem vērā Džanluidži Donnarummas pagarināto līgumu un lielo algas pielikumu, tad "Milan" vasaras kampaņa kopējo transfēru zaudējumu un gaidāmā algu budžeta pieauguma ziņā šobrīd varētu būt izmaksājusi diezgan tuvu Neimāra vērtībai. Visai iespaidīgi tēriņi klubam, kura pamatienākumi 2015./16.g. sezonā vēl bija "tikai" 214,7 miljoni eiro (16. vieta pasaulē), kas joprojām nespēlē Čempionu līgā un diezin vai to darīs arī nākamajā sezonā.

Lielākās tērētājas šovasar (miljoni eiro)

Avots: Transfermarkt.de.

Lielākās tērētājas ik sezonu kopš 2000. gada

Avots: Transfermarkt.de. Pamatienākumu avots: Deloitte Money League, izņemot pēdējo sezonu (Mančestras "City" finanšu pārskats). Šajā un nākamajās tabulās janvāra pārejas vēl nav ierēķinātas, bet transfēru summas norādītas sezonas, nevis finansiālā gada ietvaros.

Pašreizējo situāciju daudzi klubu īpašnieki un sporta direktori sauc par transfēru burbuli. To veicinājusi virkne faktoru. Pirmkārt, iespaidīgais Premjerlīgas raidtiesību līgums, kas teju vienā mirklī ievērojami palielināja daudzu Anglijas klubu ienākumus. 2015/.16. g. finansiālajā gadā starp 23 pamatienākumu ziņā bagātākajiem klubiem pasaulē gandrīz puse jeb 11 bija no Premjerlīgas. Otrkārt, dažu pēdējo gadu laikā lielos ātrumos pieauguši arī sponsorlīgumi, atsevišķu klubu līgumu vērtībām palielinoties nevis divas trīs, bet pat četras un piecas reizes. Un, treškārt, pēdējos gados daudziem klubiem parādījušies bagāti īpašnieki no ārzemēm, kuri savu ierašanos, protams, vēlas ātri apliecināt ar dārgiem pirkumiem. Piemēram, no 20 Premjerlīgas klubu kontrolpaketēm 12 atrodas ārzemnieku rokās (ne visi no viņiem gan atbilst iepriekš šajā rindkopā minētajām īpašībām), tāpat jauni un ambiciozi īpašnieki parādījušies vairākos klubos Itālijā, Francijā un citur. Lai arī ienākumiem vajadzētu turpināt augt, bruņošanās sāncensība (pirkšana daudz lielākos apmēros nekā pārdošana) gan, domājams, pietiekami drīz varētu rimties, jo, piemēram, tādi klubi kā Mančestras "City" un PSG jau būs izveidojuši spēcīgu sastāva kodolu un visdrīzāk turpinājumā veiks vien nelielas izmaiņas, kuras varēs lielā mērā finansēt ar esošo spēlētāju pārdošanu, lielo naudas tērēšanu atstājot, piemēram, Milānas klubu ziņā.

Klubi ar lielākajiem zaudējumiem transfēros kopš 2011. gada

Avots: Transfermarkt.de

Klubi ar lielākajiem zaudējumiem transfēros kopš 2007. gada jūnija

Avots: Transfermarkt.de

Kā strādā "Financial Fair Play"?
Financial Fair Play (FFP) galvenais uzdevums ir panākt, lai klubiem nebūtu algu un nodokļu parādu un lai tie netērētu krietni vairāk naudas, nekā iegūst. Īsumā – tā mērķis ir stabilizēt Eirokausos iekļuvušo klubu (uz Eirokausos nespēlējušajiem klubiem šie noteikumi neattiecas) finanses un būtiski samazināt izputēšanas risku. Vēl pirms UEFA bijušā prezidenta Mišela Platinī jaunieveduma līdzīgi noteikumi jau bija arī vairākās Eiropas vadošajās profesionālajās līgās, tostarp arī Francijā, kur klubiem katru vasaru Nacionālajā vadības kontroles direktorātā (DNCG, Direction Nationale du Contrôle de Gestion) jāiesniedz plānotie budžeti un finansiālās garantijas nākamajai sezonai.

Ja šādas garantijas netiek sniegtas, DNCG lēmumi bieži bijuši ļoti bargi, nevairoties klubus pazemināt par vienu vai pat vairākām līgām. Daudzos gadījumos klubiem gan izdodas situāciju labot un ar apelācijas palīdzību savu vietu tomēr atgūt, taču ne vienmēr. Pavaicājiet kaut vai skandalozajam Korsikas klubam "Bastia", kas šovasar pēc izkrišanas no "Ligue 1" nespēja garantēt budžetu "Ligue 2" sezonai. Ieslīgusi smagā finansiālajā krīzē, "Bastia" pēc 52 gadu pārtraukuma zaudēja profesionāla kluba statusu un nokrita uz pēc spēka piekto līgu, ieņemot savu dublieru vietu. Vai ambiciozajam "Lille" projektam, kam janvārī pagaidām ir liegts pirkt spēlētājus un kam budžeta cauruma neaizlāpīšanas gadījumā teorētiski draud automātiska izkrišana.

Starp Francijas un UEFA finanšu kontroles mehānismiem gan ir virkne atšķirību, un pati būtiskākā ir attieksme pret īpašnieku personīgo līdzekļu izmantošanu. Ja Francijā galvenais ir tas, lai klubs tērētu naudu, kas reāli ir tā rīcībā, – kaut vai pārskaitītu no īpašnieka personīgā maka -, līdz ar UEFA Financial Fair Play ieviešanu Eirokausu klubos ir krietni apgrūtināta situācija, kad bagātie īpašnieki varētu aizlāpīt caurumus budžetā no savas kabatas. 21. gadsimtā šādi klubi vairāk asociējas ar Romana Abramoviča, arābu šeihu vai pēdējos gados arī Ķīnas investoru piemēriem, bet nedaudz senākā pagātnē lielākie un slavenākie tā sauktie sugar daddy klubi bija abi Milānas grandi "Milan" un "Inter", kuros Silvio Berluskoni un Masimo Morati teju ik gadu ieguldīja miljoniem eiro (miljardiem liru) zaudējumu segšanā.

Krietni apgrūtina, bet ne izslēdz pilnībā, jo klubi mācās šos noteikumus apiet. Un šajā ziņā PSG ir spilgtākais piemērs, jo tas ir noslēdzis vērienīgāko sponsorlīgumu futbola vēsturē, no Kataras valdības uzņēmuma QTA (Qatar Tourism Authority) pēdējos gados saņemot ap 200 miljoniem eiro sezonā (nesen noslēdzot jaunu līgumu, summa samazināta līdz 175 miljoniem gadā[2]). Turklāt tas nemaz nav kreklu, stadiona nosaukuma tiesību vai kāda cita populāra veida sponsorlīgums, kā varētu domāt, bet gan vienkārši naudas piešprice zem Kataras valsts reklamēšanas izkārtnes. Šis iespaidīgais un neierastais darījums, kas PSG finanšu pārskatā parādās nevis pie sponsorlīgumiem, bet gan "citiem ienākumiem", ļauj parīziešiem neciest milzīgus zaudējumus. Lūk, te arī stājas spēkā vēl viena UEFA FFP būtiska atšķirība – saskaņā ar noteikumiem UEFA auditoriem ir tiesības neņemt vērā līgumā minēto summu, bet gan ienākumos ieskaitīt tikai tādu summas daļu, kas, viņuprāt, atbilst sponsorlīguma taisnīgai jeb tirgus vērtībai salīdzinājumā ar citiem līdzīga līmeņa klubiem[3]. Jēdziens "tirgus vērtība", protams, ir ļoti stiepts, un publiski netiek atklāts, kāda tā ir PSG gadījumā, taču franču presē tiek lēsts, ka UEFA iepriekšējās sezonās ieskaitījusi pusi jeb aptuveni 100 miljonus eiro, kas tāpat ir ļoti, ļoti daudz.

Bez finanšu pārskatiem, kas jāiesniedz arī par īsākiem periodam, galvenais Financial Fair Play audits Eirokausu klubiem tiek veikts pēc katra finansiālā gada (tas ilgst no viena gada 1. jūlija līdz nākamā gada 30. jūnijam) beigām, un tajā tiek ņemts vērā trīs finansiālo gadu periods. Ja sākumā noteikumi bija nedaudz mīkstināti, tad tagad klubs trīs gadu periodā drīkst uzrādīt tikai piecu miljonu eiro zaudējumus – ar piebildi, ka tie var sasniegt arī 30 miljonus, ja šī starpība tiek segta no īpašnieku vai ar viņiem saistītu uzņēmumu kontiem (tātad īpašnieki pat tagad drīkst segt zaudējumus, taču daudz mazākā apmērā). Tā kā Neimārs uz PSG pārgāja tikai augustā, viņa darījums tiks iekļauts 2017./18.g. finansiālajā gadā, ko UEFA izvērtēs tikai pēc sezonas beigām (UEFA drīkst pieprasīt un jau pieprasīja finanšu rādītājus un paskaidrojumus arī sezonas gaitā, tomēr galvenais atskaites punkts tik un tā būs viss finansiālais gads). Tādējādi "Barcelona" un Spānijas futbola amatpersonu izteikumiem, apgalvojumiem un šaubām (vēl pirms Mbapē iegādes) par to, ka PSG nevar atļauties Neimāra darījumu, nepārkāpjot FFP, nebija absolūti nekāda pamata. Iespējams, ka parīzieši to tiešām nevarēs, un ažiotāžas un spiediena dēļ pret PSG piesardzības nolūkos tika ierosināta izmeklēšana, taču kluba maksātspēju varēsim novērtēt tikai pēc finansiālā gada beigām. Un konkurentes "Barcelona" un Minhenes "Bayern" sūdzību UEFA varēs iesniegt tikai tad, ja uzskatīs, ka lēmums PSG sakarā ir nepamatots vai sankciju gadījumā – pārāk mīksts. Šobrīd PSG ir vēl pusgads, lai noslēgtu jaunus sponsorlīgumus vai izpārdotu kaut puskomandu, ja tas būs nepieciešams, lai iekļautos FFP normās.

2014. gadā jaunbagātnieces PSG un Mančestras "City" jau pārkāpa FFP noteikumus un noslēdza vienošanās ar UEFA Klubu finansiālās kontroles padomes Izmeklēšanas kameru, līdz spriešanai par sodiem gan nemaz netiekot (lūk, šādā brīdī "Barcelona" varētu sūdzēties un panākt, lai PSG netiktu sveikā cauri ar vienošanās palīdzību). Parīzieši tika sodīti ar 60 miljoniem eiro, kas tika atvilkti no 2013./14.g. sezonas UEFA prēmiju naudas (40 miljoni gan tika piespriesti nosacīti, līdz ar to realitātē PSG zaudēja 20 miljonus), spēlētāju skaita samazināšanu Eirokausu A pieteikumā, un viņiem nākamajās divās sezonās tika piekodināts būtiski samazināt tēriņus transfēros un vairs nepalielināt algu budžetu[4]. Tāpat 2014./15.g. bija jāpabeidz ar maksimums 30 miljonu zaudējumiem, bet 2015./16.g. finansiālajā gadā zaudējumi būt vairs nedrīkstēja. Te gan jāpiebilst, ka, gluži kā mēs nezinām, cik lielus ienākumus auditori akceptē, mēs arī nezinām, cik lieli izdevumi PSG ir FFP kontekstā, jo tajos netiek iekļauta, piemēram, jaunatnes akadēmijā vai infrastruktūras attīstībā investētā nauda. Piemēram, 75 miljoni eiro, kurus starp 2013. un 2016. gadu PSG ieguldīja stadiona rekonstrukcijā[5]. Par labu orientieri gan varam uzskatīt 2015./16.g. finansiālo gadu, jo šajā pavasarī UEFA paziņoja, ka parīziešu pārbaudes laiks ir beidzies un ka viņi ir pilnībā izpildījuši visas prasības[6]. Tātad varam pieņemt, ka 2015./16.g. PSG noslēdza, kā minimums, bez zaudējumiem.

Francijas Profesionālās līgas publicētie PSG finanšu pārskati kopš 2010./11.g. sezonas. PSG īpašnieku maiņa notika 2011. gada starpsezonā.
*PSG šajā sezonā Eirokausu prēmijās nopelnīja 54,4 miljonus, taču 20 miljoni tika atņemti FFP pārkāpumu dēļ.

Cik Neimārs un Mbapē izmaksās gada laikā?
Lai arī juridiski milzīgo izpirkuma maksu PSG droši vien samaksāja ar Neimāra vai viņa pārstāvju starpniecību – pēc Spānijas likumiem līgumā ir iekļauts buy-out clause (nevis release clause), kas jāsamaksā pašam spēlētājam -, tomēr būtību tas nemaina, un parīziešiem šā darījuma ietvaros bija jāšķiras no vismaz 222 miljoniem eiro par līguma izpirkumu (nevar izslēgt arī dažādas komisijas maksas) un piecu gadu laikā (ja Neimārs tik ilgi paliks komandā) vēl lielākas summas spēlētāja atalgojumā. Medijos visbiežāk pieminētā alga pēc nodokļu nomaksas bijusi 25 miljoni eiro, kas, ņemot vērā, ka Francijā šai kategorijai ienākuma nodoklis ir 45%, izmaksātu ap 45,5 miljoniem eiro. Vēl neskaitot sociālās iemaksas. Un iespējamo prēmiju sadaļu. Tiesa gan, Football Leaks septembrī publicētā informācija liecināja[7], ka Neimāra alga varētu būt pat 36,8 miljoni eiro - tā ka brazīlieša alga varētu būt arī krietni lielāka nekā tā, kas pieņemta šā materiāla turpmākajās tabulās un aprēķinos. Savukārt izdevumi par Mbapē šā gada kontekstā būs nenozīmīgi. Viņš no "Monaco" ieradās īrē ar obligātu izpirkuma maksu (lūk, vēl viens populārs veids, kā klubi iemācījušies apiet FFP), kas būs jāmaksā vien nākamajā finansiālajā gadā. Tāpat arī alga acīmredzot viņam palikusi tikpat liela, kādu būtu saņēmis "Monaco",- tikai 1,02 miljoni eiro pirms nodokļu nomaksas. Paredzams, ka, kļūdams par pilntiesīgu PSG īpašumu, Mbapē pirmajā gadā saņems jau 10,2 miljonus, bet līguma beigās summa pieaugs līdz 18 miljoniem.

Tēriņi par algu tā kā būtu pašsaprotami, taču daudzi nezina, kā futbola klubi grāmatvedībā attēlo transfēra maksas. Bieži vien klubi vienojas par summas sadalīšanu vairākos maksājumos – teiksim, desmit miljoni tuvāko divu nedēļu laikā, vēl desmit miljoni pēc gada, bet pārējie desmit miljoni vēl pēc gada -, bet līguma izpirkuma gadījumā varētu domāt, ka PSG visi 222 miljoni izdevumu sadaļā tiks ierakstīti jau šajā finansiālajā gadā. Taču tā gluži nav. Lai arī reāli nauda kluba kontos ienāk citādi, spēlētāja transfēra maksu klubi amortizē pa līguma gadiem (atšķirībā no pārdošanas, kurā ienākumi par transfēru tiek pilnā apjomā ierēķināti naudas iegūšanas brīdī). Piemēram, Neimārs parakstīja piecu gadu līgumu, tātad šā finansiālā gada laikā amortizācijas izdevumos PSG būs jāmaksā "vien" 44,4 miljoni eiro, bet brazīlieša vēl neamortizētā vērtība pēc gada būs 177,6 miljoni. Savukārt par četru gadu līgumu (neskaitot pirmo īres gadu) noslēgušā Mbapē transfēra amortizāciju nākamajā finansiālajā gadā būs jāmaksā vismaz 36,25 miljoni eiro (rēķināts no 145 miljoniem eiro, neskaitot iespējamās piemaksas).

Ja spēlētājs līgumu pagarina, tad palikusī vērtība atkal tiek dalīta ar jaunā līguma gadu skaitu. Piemēram, Lukass Moura 2013. gada ziemā pievienojās par 40 miljoniem eiro un parakstīja četrarpus gadu līgumu, kas pirmajā pusgadā amortizācijā nozīmēja 4,4 miljonus, bet nākamajā pilnajā finansiālajā gadā – 8,9 miljonus (summas ir aptuvenas un noapaļotas). 2015. gada jūnijā, kad palikusī neamortizētā vērtība bija ap 18,1 miljonu, viņš parakstīja jaunu četru gadu līgumu, tādējādi jaunais amortizācijas apmērs viena gada laikā bija 4,5 miljoni jeb gandrīz divreiz mazāks (jāņem gan vērā, ka līguma pagarinājums daudzos gadījumos nozīmē arī algas palielināšanos). Finansiālajā gadā, kurā spēlētājs klubu pamet, izdevumos tiek norakstīta visa atlikusī summa, kas vēl nebija amortizēta. Ja spēlētajam līgums beidzas, tad, protams, šī summa tobrīd jau ir nulle. Toties, ja spēlētājs ar palikušo vērtību, teiksim, 15 miljoniem tiek pārdots par 20 miljoniem, tad peļņas un zaudējumu aprēķinā klubs var ierakstīt piecu miljonu peļņu. Tādēļ reizēm medijos var pamanīt neparastus klubu vadītāju komentārus, ka kāds spēlētājs pārdots ar peļņu, lai gan pirms trim gadiem tika nopirkts par lielāku summu.

Spēlētāju transfēra summas un algas pirms nodokļiem ir neoficiālas, līdz ar to arī amortizācijas apmērs un vēl neamortizētās vērtības ir tikai ļoti aptuvenas (un noapaļotas). Algas, kurās nav ierēķināta bonusu sadaļa, iegūtas no laikrakstu "Le Parisien" un "L'Equipe" iepriekšējo sezonu laikā publicētās informācijas.
*Markinjusam norādīta iepriekšējās sezonas alga. 1. jūlijā pagarinājis līgumu, nu viņš visdrīzāk saņem vairāk.
**Mbapē alga ir tikai pieņēmums - nav izslēgts, ka darījuma rezultātā viņš šosezon saņem vairāk.
***Palikusī vērtība ir šā finansiālā gada sākumā.

Pastorem, Lukasam un vēl daudziem citiem būs jāsaka "atā, atā"
Lai arī īstās summas mēs nezinām, varam pieņemt, ka algu un amortizāciju maksājumos PSG šajā sezonā par Neimāra un Mbapē pakalpojumiem būs jāšķiras no aptuveni 91 miljona eiro, bet nākamajā sezonā – jau no vismaz 136 miljoniem. Ja vēl atceras, ka vasarā pievienojās arī malējie aizsargi Dani Alvess (transfērs par velti, bet alga otrā lielākā komandā – 14 miljoni eiro) un Juri Beršišs (transfērs 13+3 miljoni, alga nav zināma, bet var pieņemt, ka tā ir ap trim miljoniem jeb Tomā Menjē, Levena Kurzavā un iepriekš arī Serža Orjē atalgojuma apmērā), tad katrā no finansiālajiem gadiem klāt nāk vēl pa 20,25 miljoniem eiro. Plus, līgums tika pagarināts ar Markinjusu, kurš visai droši saņēma algas pielikumu, tomēr jāņem vērā, ka amortizācijas apmērs līdz ar to no aptuveni 4,9 miljoniem nokrita līdz 1,9 miljoniem, tā ka var pieņemt, ka kopējie izdevumi īpaši nemainījās.

Kā visātrāk un visvieglāk dabūt naudu, neskaitot īpašnieka piešprices, kas šajā gadījumā nebūs risinājums? Protams, ka tā ir spēlētāju pārdošana. Vēl pirms Neimāra ierašanās Vācijas vicečempionei "Leipzig" par 13 miljoniem tika pārdots no rezervists un kluba audzēknis Žans Kevins Ogistēns (gada alga tikai 0,144 miljoni), bet algās izdevās ietaupīt uz Maksvela karjeras beigu (brazīlietis palika klubā kā sporta direktora asistents, taču noteikti saņem mazāk nekā agrākos 4,2 miljonus) un Tjagu Motas jauna līguma (alga pēc neoficiālas informācijas esot samazināta par vismaz trīsarpus miljoniem) noslēgšanas rēķina. Un augusta beigās diezgan izdevīgi izdevās pārdot gan Blēzu Matuidī (Turīnas "Juventus" nopirka par 20+10,5 miljoniem), kuram bija gan viena no lielākajām algām (deviņi miljoni), gan līgums bija spēkā vairs tikai uz vienu gadu, gan arī Seržu Orjē (par 25 miljoniem uz "Tottenham"), kuri, visticamāk, būtu pārdoti neatkarīgi no Neimāra pirkšanas.

Taču ar pārējo spēlētāju pārdošanu parīziešiem klāsies krietni grūtāk. Pirmkārt, vairums pārdodamo spēlētāju ir ar mazu, ļoti mazu vai nekādu spēles laiku. Tas nozīmē tirgus cenas krišanos, kā dēļ parīziešiem augusta beigās nācās izīrēt Gonsalu Gedešu, Gžegožu Krihovjaku un Hesē Rodrigesu, lai viņiem dotu spēles laiku citā klubā. Otrkārt, parīzieši izpārdošanu veic pēc Neimāra (un Mbapē) iegādes, nevis otrādi, kas ievērojami ietekmē kaulēšanās iespējas. Treškārt, vairāki spēlētāji būs jāpārdod jau šomēnes, bet janvārī pieprasījums tirgū ir mazāks un cenas attiecīgi samazinās vēl vairāk. Un, ceturtkārt, jāņem vērā, ka pēdējais vārds tāpat pieder spēlētājam – piemēram, Hatems Ben Arfa augusta izskaņā atraidīja klubam izdevīgus piedāvājumus Turcijā un Ķīnā, bet Lukass Moura no daudziem īres piedāvājumiem gada sākumā jau ir atraidījis "Nantes", "Real Betis" un par visām varītēm vēlas nokļūt Mančestras "United", kas viņu medīja vēl pirms brazīlieša pievienošanās PSG.

Tā kā PSG šajā finansiālajā gadā varētu vajadzēt atrast vēl aptuveni 40 miljonus eiro vai vairāk, var ar lielu varbūtību prognozēt, ka februārī komandā vairs nebūs ne Lukasa, ne Ben Arfas un arī ne Havjera Pastores. Par Ben Arfas pārdošanu parīzieši varētu tikt pie aptuveni pieciem miljoniem, bet par dienvidamerikāņiem klubs prasot ap 35. Mouras gadījumā šī cena gan ir pārāk augsta – "United" varētu būt gatava šķirties no 25 miljoniem -, savukārt Pastori par tādu summu visdrīzāk varētu pārdot vien vasarā, jo ne Milānas "Inter", ne Florences "Fiorentina" nav gatavas tik daudz tērēt janvārī. Labā ziņa gan ir tā, ka arī ar visas trijotnes pārdošanu nedaudz zem tirgus vērtības vajadzētu pietikt budžeta aizpildīšanai.

Cits stāsts gan būs vasara, kad būs jāņem vērā izdevumu palielināšanās – gan Mbapē algas un amortizācijas dēļ, gan tādēļ, ka, visticamāk, būs jāpērk jauns balsta pussargs (varam prognozēt transfēru par 50 miljoniem, kas piecu gadu līguma gadījumā nozīmētu desmit miljonus lielu amortizāciju, un algu ap sešiem miljoniem). Gan arī, visticamāk, tuvā nākotnē vajadzēs pagarināt līgumus ar Marko Verrati un Edinsonu Kavani. Līdz ar to vasarā droši vien nāksies pārdot ne tikai Krihovjaku un Hesē, bet arī Gedešu ("Valencia" vēloties viņu izpirkt par 35 miljoniem), kurš īrē Valensijā demonstrē fantastisku sniegumu un citos apstākļos droši vien nākamsezon atkal spēlētu Parīzē. Un FFP dēļ upurēt visdrīzāk nāksies arī Anhelu Di Mariju, kuru arī parīzieši gribētu paturēt, taču viņam ir ļoti liela alga (arī amortizācija, bet nākamais līguma gads tāpat būtu bijis pēdējais, tā ka šajā sadaļā nekas netiktu iegūts).

Ieguvums, pieņemot, ka pirmie trīs spēlētāji tiks pārdoti janvārī, bet pārējie - ne ātrāk par jūliju

Piezīmes:

Komercienākumi
Ja tuvākajos pāris gados PSG lielu daļu vai pat visu nepieciešamo naudu varētu iegūt darījumu tirgū, tad pēc tam līdzekļus droši vien vajadzēs atrast kur citur. Bieži medijos pēc lielu zvaigžņu pārejām tiek stāstīts, ka šīs pārejas maksas vai algas ātri vien izdosies nosegt ar kreklu pārdošanu, taču tas ir tikai mīts. Pirmkārt, klubam pienākas vien neliela daļa no krekla pārdošanas summas. Daudzviet tiek lēsts, ka tie varētu būt 5-15%, taču, piemēram, Football Leaks publicētajā "Real" līgumā ar adidas atrunāts, ka klubs saņems 22,5%[8]. Un, otrkārt, jāņem vērā, ka daudzi kluba fani kreklu būtu pirkuši tik un tā, bet transfērs mainījis vien to, kāds uzvārds un numurs būs tā aizmugurē. Tādēļ galvenais faktors ir kopējais kreklu pārdošanas pieaugums. PSG gadījumā tiek prognozēts, ka tas varētu būt aptuveni vismaz pusmiljons kreklu.

Tuvākajos gados relatīvi neliels ieguvums paredzams arī raidtiesību sakarā. Lielākais kāpums varētu būt uz Čempionu līgas rēķina. Tā kā parīziešiem iepriekšējās sezonās tā arī ne reizi neizdevās pārvarēt ceturtdaļfināla barjeru, iekļūšana pusfinālā vai finālā, protams, nozīmētu pietiekami solīdu kāpumu vairāku desmitu miljonu izskatā. Lai arī PSG mērķis, protams, ir cīnīties par trofeju, sasniegumi Čempionu līgā un attiecīgi raidtiesību naudas palielinājums ir pārāk neprognozējams un ar to rēķināties nedrīkst - kaut vai šīs sezonas piemērs, kad jau astotdaļfinālā pretī stāsies Madrides "Real". Savukārt "Ligue 1" jaunos raidtiesību līgumus jau nesen noslēdza[9]. Turklāt, lai arī jaunās summas ir lielākas nekā iepriekšējās – 726,5 miljoni sezonā (līgums no 2016. līdz 2020. gadam) par pašmāju raidtiesībām (iepriekš 607,0 miljoni) un 80 miljoni (2018.-2024.g.) par ārzemju raidtiesībām (iepriekš 32,5 miljoni) -, tās ievērojami atpaliek no Eiropas vadošajām līgām.

Premjerlīga par pašmāju raidtiesībām vien iegūst 1,9 miljardus eiro sezonā, bet vēl aptuveni miljards pienākoties par ārzemju raidtiesībām. Tālāk ar līgumiem par nedaudz vairāk nekā miljardu sezonā seko Itālija, Spānija (jau otro sezonu raidtiesību sadale ir centralizēta) un Vācija, bet sestajā vietā aiz Francijas ir Turcija, kuras jaunais piecu gadu līgums sezonā ir vērts vairāk nekā 500 miljonus. Nākamais raidtiesību līgums Francijai jau varētu būt jūtami konkurētspējīgāks. Jo īpaši, ja atceramies, ka PSG prezidents un Āzijas Tenisa federācijas viceprezidents Nasers Al Helaifi ir arī beIN Media Group dibinātājs (beIN Sports pieder daļa "Ligue 1" raidtiesību), radot līdzīgu situāciju, kāda ilgus gadus bija Itālijā, kad "Milan" īpašnieka Berluskoni uzņēmums Mediaset par diezgan lielām summām pirka A sērijas translācijas tiesības. Tiek cerēts, ka nākamais līgums būs ap miljardu eiro[10], taču jebkurā gadījumā proporcionāli daudz būtiskāk summas palielinājums atsauktos uz vidusmēra un apakšgala klubu budžetiem, nevis PSG.

*Norādītās summas ir gan par Bundeslīgu, gan 2. Bundeslīgu, tā ka augstākās līgas līgums ir nedaudz mazāks.
**"Ligue 1" ir vienojusies par jaunu ārzemju raidtiesību līgumu, kas no 2018. līdz 2024. gadam ik sezonu ienesīs 80 miljonus

Ar stadiona palīdzību lielu kāpumu ienākumos panākt nebūs viegli, jo Parc des Princes pieder pilsētai un tā ietilpība ir vien 48 tūkstoši vietu, kuras gandrīz visas jau uz spēlēm tiek aizpildītas. Pēdējos gados PSG ir runājis par stadiona iespējamu paplašināšanu līdz 60 tūkstošiem vietu, bet vismaz īstermiņā stadiona ienākumus lielākoties varētu palielināt galvenokārt VIP ložas dēļ – pēc rekonstrukcijas VIP vietu skaits palielināts par aptuveni divarpus tūkstošiem. Toties vislielākā progresa iespēja īstermiņā ir kreklu ražošanas un sponsorēšanas līgumu ziņā. Pašreizējo līgumu vērtības ar Nike un Fly Emirates ir attiecīgi 20-30 miljoni un 25 miljoni eiro. Tas ir vairāk nekā Itālijas spēcīgākajam klubam Turīnas "Juventus" (23 un 17 miljoni) un līgumu noslēgšanas brīdī PSG bija līdzās tobrīd šā lauciņa vadošajiem klubiem, tomēr dažu gadu laikā situācija tirgū atkal ir krasi mainījusies.

Piemēram, "Barcelona" jaunais superlīgums ar Nike vienas sezonas ietvaros ļaušot iekasēt līdz pat 155 miljoniem eiro[11], gandrīz divreiz apsteidzot Mančestras "United". Šis līgums ir viens no stūrakmeņiem kluba vēlmei ienākumus līdz 2021. gadam palielināt līdz pat miljardam eiro sezonā[12]. Madrides "Real" jaunā līguma ar adidas pamatsumma esot 70 miljoni, tomēr ar piemaksām un atribūtikas pārdošanu tai vajadzētu sasniegt arī 100 miljonus. Savukārt kreklu sponsorlīgumu ziņā vadošajiem klubiem ir vairāk nekā 50 miljonus vērti līgumi. PSG vienošanās ar Nike vēl ir diezgan ilga – līdz 2022. gadam -, tomēr pēc Neimāra, kurš ir viens no Nike galvenajām reklāmas sejām, iegādes abu pušu līgums visdrīzāk tiks pārskatīts un noslēgts jauns – krietni ienesīgāks. Paris U novembrī vēstīja, ka vienošanās jau ir panākta - līgums tikšot pagarināts līdz 2026. gadam, un sezonā tā vērtība būs 60 miljoni eiro (plus prēmijas, piemēram, desmit miljoni par Čempionu līgas kausu)[13].

Savukārt līgums ar Fly Emirates beigsies jau nākamsezon. Tika baumots, ka arābu valstu blokādes dēļ (ironiski – PSG sponsorē Kataras sāncenses AAE uzņēmums) līgums varētu tikt izbeigts jau tagad, tomēr tas tiks izpildīts līdz galam. Un piedevām franču presē tiek runāts, ka, pieaugot summām sponsorlīgumu tirgū, UEFA turpmāk PSG zelta līgumu ar QTA varētu novērtēt ar 150 miljoniem eiro[14]. Ja tā ir tiesa, tie vien būtu jau papildu 50 miljoni eiro. Tā kā mēs PSG finanšu informācijā atpaliekam par gadu (pagājušā finansiālā gada datu vēl nav), nezinām darījumu un algu oficiālos lielumus un nezinām parīziešu plānus nākotnē, šī visa rēķināšana vairāk ir tikai taustīšanās tumsā. Taču, izpildot daudzus "ja" - spēlētāju pārdošana, jaunu sponsorlīgumu noslēgšana, esošo sponsorlīgumu aizstāšana ar izdevīgākiem (piemēram, jaunas vienošanās panākšana ar Fly Emirates vai tā nomaiņa pret kādu Kataras uzņēmumu) -, PSG tiešām varētu bez lielām problēmām apmaksāt gan Neimāra, gan Mbapē iegādi. Daudzi no tiem gan ir ļoti lieli "ja", taču PSG oktobrī esot tikusies ar UEFA pārstāvjiem, un budžeta plāna prezentācija esot bijusi ļoti pārliecinoša. Franču mediji raksta, ka PSG esot jāatrod vai jāatbrīvo 75-80 miljoni eiro, un naudas meklēšana visdrīzāk sāksies šā mēneša pāreju periodā.

*Šī summa iekļauj ne tikai krekla sponsorlīgumu, bet arī stadiona un akadēmijas nosaukuma tiesības.

Izmantotie resursi:
[1] https://www.theguardian.com/footbal...
[2] Club : Le PSG et QTA, un partenariat à 175M€...
[3] uefa.com
[4] https://www.uefa.com/MultimediaFile...
[5] https://www.btp-consultants.fr/shar...
[6] Three clubs exit settlement agreement with CFCB...
[7] Uefa-Jurist nennt Transfermarkt...
[8] Football Leaks: Eine Milliarde von Adidas für...
[9] ligue1.com
[10] https://www.lequipe.fr/Football/Art...
[11] https://www.reuters.com/article/us-...
[12] https://www.fcbarcelona.com/club/ne...
[13] Info Paris U Accord de principe Nike –...
[14] https://www.lequipe.fr/Football/Act...