Skujiņš: "Šobrīd liekas, ka ir lielāka uzmanība nekā "Tour de France" laikā"

Kā tu šādos apstākļos saglabā motivāciju, lai turpinātu trenēties?
Motivācijas zudums treniņiem nav bijis. Šobrīd labāk sevi iepazīstu, un man nav bijušas problēmas trenēties un fiziski kustēties. Lai kādi treniņi būtu, man patīk sevi fiziski nogurdināt un kaut ko tajā dienā sasniegt. Grūtāk būtu, ja es nevarētu trenēties.

"Trek-Segafredo" šosezon pievienojās Vinčenco Nibali, kurš uzvarējis visas grandtūres. Tev sanāca ar viņu braukt kopā kalnos treniņnometnē. Ko vari par to pastāstīt?
Vairāk nekā divas nedēļas Maljorkā trenējos ar viņa grupu. Tur nebija daudz līdzenumu, tādēļ nācās diezgan daudz braukt pa kalniem.

Minēji Nibali grupu. Kas tajā atrodas?
Ja es runāju par viņa grupu, domāju viņa masieri, ārstu, kas vismaz sākumā mūs pieskatīja, lai mēs pareizi ēdam un lietojam vitamīnus. Dzīvojām augstkalnē, kur tomēr ir svarīgi nedaudz pieskatīt citam citu, jo diezgan ātri iespējams pārtrenēties un iebraukt auzās. Protams, tur bija arī viņa brālis [Antonio Nibali - aut. piez.], vairāki braucēji no komandas un, protams, treneris.

Gan jau dažu nedēļu laikā ieraudzīji kaut ko jaunu, ko Nibali un viņa komanda dara.
Mēs visi treniņos braucām kopā, un mums bija diezgan līdzīgas treniņprogrammas, bet to, ko es vairāk novērtēju, ka viņi treniņu laikā veica krietni vairāk laktātu testu. Tas ir kaut kas, ko iepriekš nebiju tik daudz darījis. Šogad pievērsos domai, ka jātrenējas ar kvalitāti un zinātni. Ja iepriekš gada laikā parasti veicu vienu testu un pēc tā trenējos visu sezonu, tad tagad testus veicu biežāk. Sezonas sākumā bija labs plāns, bet tagad viss ir uz pauzes.

Varbūt vēl kaut ko novēroji, ko Nibali dara citādāk?
Protams, ir visādi sīkumi treniņu laikā un izpildē, bet tos ir grūti izskaidrot. Ikdienā novēroju, ka viņi vairāk piedomā pie diētas un uztura.

Tev pašam arī ir stingrs uzturs, bet šobrīd, kad vairs nav sacensību sezona, vai atļaujies apēst ko vairāk?
Cenšos ēst diezgan pareizi, bet sezonas laikā ir striktāka diēta. Ja treniņos man nav problēmas atrast motivāciju un izpildīt visu uz 100%, tad diēta varētu būt mana vājā puse, jo man garšo ēst. Šobrīd uzņemu vairāk kaloriju nekā vajadzētu, precīzāk, nekā to daru sacensību sezonas laikā. Ēdieni nav tie paši veselīgākie. Varbūt biežāk tiek izbaudīts alus kauss, biežāk tiek uzēsta šokolāde un citi našķi, ko sezonas laikā tik daudz nedarītu.

Šobrīd par tevi ir loti liela interese no medijiem, it īpaši ārvalstu. Teju katru dienu iespējams atrast kādu interviju vai pasākumu internetā, kur piedalies. Kā šo laiku mediju interesē salīdzinātu ar "Tour de France"?
Šobrīd liekas, ka ir lielāka uzmanība nekā "Tour de France". Varbūt tāpēc, ka intervijas ir garākas, kamēr "Tour de France" tam īsti nav laika. Intervijas pēc finiša ir īsas - divi jautājumi, un brauc tālāk. Tagad ir iespēja dziļāk padomāt un ne tikai virspusēji parunāt.

Agrāk rakstīji savu blogu [Toma Skujiņa blogs], šobrīd iespējams abonēt tavu e-avīzi, ko regulāri piegādā faniem e-pastā. Kur rodi tam motivāciju?
Ar blogu bija baigi interesanti. Tas bija pirmais gads ASV [2014. gads], kad arī to sāku veidot. Tas bija veids, kā vairāk novērtēt brīdi, ienākot pavisam citā pasaulē, jo ASV ir ļoti atšķirīga no Eiropas. Rakstot blogu, uzturēju lielāku kontaktu ar saviem faniem un radiem Latvijā, ar kuriem tik bieži nesanāca sazvanīties, jo bijām citās laika joslās.

Apbrīnoju, ka tev bija motivācija rakstīt teju to pašu divās valodās - angļu un latviešu. Cik grūti to bija darīt, ņemot vērā, ka vispirms uzrakstīji angliski, bet tikai pēc tam latviski?
Īstenībā nebija viegli un vairākas reizes nodomāju, ka pietiek rakstīt abās valodās un ka vajadzētu izvēlēties vienu, kurā turpināt rakstīt. Tai pat laikā tas būtu tikai angliski, jo tā uzturētu kontaktu ar vairāk cilvēku, bet atkal samazinātu iemeslu, kāpēc to rakstu. Piemēram, vectētiņš, kuram pārāk reti zvanīju, varēja par mani kaut ko izlasīt un saprast, ka esmu vēl dzīvs. Protams, viegli nebija. Vispirms rakstīju angliski, bet nemēģināju tulkot. Centos atcerēties galvenos punktus un nevarēju tulkot izteicienus, tādēl bija jāpiedomā pie kā cita.

Kuras ir populārākās vietas, kur dzīvo profesionāli riteņbraucēji?
Domāju, ka ir četras populāras vietas, kur riteņbraucēji pārvācas un dzīvo. Tā varētu būt Žirona (Spānija), Andora, Monako un Nica (Francija), kas praktiski ir viena un tā pati vieta, un Luka (Itālija). Tās ir vietas, kur riteņbraucēju populācija ir vislielākā, bet Žironā varētu būt visvairāk - domāju, ka šeit ir vairāk nekā simts profesionālu riteņbraucēju.

Kuras ir lielākās zvaigznes, kas dzīvo Žironā?
Zinu, ka šeit dzīvo Roens Deniss [2018. un 2019. gada pasaules čempions individuālajā braucienā], lai gan viņš dzīvo arī Andorā, bet arī Žironā viņam ir dzīvoklis. Lielās zvaigznes te nav. Lielās zvaigznes bēg no nodokļiem un dzīvo Monako.

Cik daudz tev pietrūkst, lai dzīvotu Monako?
Es nedomāju, ka kādreiz dzīvošu Monako. Pagaidām nav tāda plāna.

Kādas izklaides iespējas ir Žironā?
Pilsēta ir baigi forša. Nav pārāk apdzīvota - dzīvo ap 90 līdz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, bet tai pat laikā ir kinoteātris, kur filmas rāda arī angļu valodā, kas Spānijā nav tik bieži pieejams. Cilvēki sāk saprast, ka šeit parādās arvien vairāk riteņbraucēju, līdz ar to arvien vairāk restorānu sāk darboties ap pusdienlaiku un paliek vaļā, nevis tiek aizvērts ap četriem dienā un astoņos vakarā atkal tiek atvērts, kas šeit ir ierasts. Daba Žironas apkārtnē ir ļoti pieejama. Spānija man vienmēr asociējas ar izdegušu, brūnu, dzeltenu zemi, bet te, Žironā, ir zaļš un te ir koki, kamēr Spānijas dienvidos bezmaz vai ir tuksnesis. Pireneji arī nav tālu. No Žironas uz Pirenejiem var aizbraukt apmēram pusotrā vai divās stundās. Vēl interesants fakts, ka Žironā kādu laiku bija pasaulē labākais restorāns ["El Celler de Can Roca". Par labāko "William Reed Business Media" rīkotajā aptaujā atzīts 2013. un 2015. gadā.].

Vai esi apmeklējis šo prestižo restorānu? Ko īpašu tur novēroji?
Jā, esmu bijis. Laikam 2017. gadā. Tomēr restorānam ir piešķirtas trīs "Michelin" zvaigznes, kas ir tikai nedaudziem visā pasaulē. Varēja novērot, ka tiek pievēsta liela uzmanība to, kā pasniedz ēdienu, vizuālais izskats, cik sarežģīti tas ir izveidots...

Vai bija grūti rezervēt vietu?
Diezgan traki. Ja rezervētu šodien, tad būtu jāgaida teju gads.

Žironā arī ir diezgan maz nokrišņu.
Jāatzīst, ka visu karantīnas laiku ir bijusi sajūta, ka nokrišņu ir vairāk nekā parasti, bet tā varbūt šķiet, jo diezgan ilgi jau šeit uzturos. Tas pat ir labi, ka ir nokrišņi, jo man nav jājūtas slikti, ka izvairos no iešanas ārā.

Diezgan agri aizbrauci uz ārzemēm. 2011. un 2012. gadā brauci Francijā bāzētajā "La Pomme Marseille" komandā. Ko vari pastāstīt par šo laiku?
Pirmajā gadā pēc junioriem [2010. gadā] uz vienu mēnesi aizbraucu pie viņiem kā stažieris. Pēc mēneša viņi man piedāvāju divu gadu līgumu, un es padomāju - kāpec gan ne? Neviens vien riteņbraucējs ir gājis to ceļu, un domāju, ka varētu mēģināt, jo Francija visa tipa riteņbraucējiem piedāvā iespējas pierādīt sevi. Tur nav kā Itālijā, kur pārsvarā visas sacensības ir kalnainas.

Kā tu tiki šajā komandā?
Tur iepriekš bija braucis gan Gatis Smukulis, gan lietuvieši Ramūns Narvadausks un Ēvalds Šiškevičs. Iemesls, kāpēc tur tiku, bija, ka Arvis Piziks, kurš bija sporta direktors, mani ieteica paņemt uz mēnesi. Tā arī viss sākās. Arvis joprojām ik pa brīdim ar viņiem strādā. Arī vienu brīdi komandas mehāniķis bija Kristaps Osis, bet tagad viņš ir Krista Neilanda komandā ["Israel Start-Up Nation"].

Kā tev klājās pirmajos mēnešos? Atradies teju franču ielenkumā.
Kad sezonas beigās stažējos vienu mēnesi, nebija tik traki. Visi ārzemnieki dzīvojām vienā mājā, bet nākamajā gadā, kad aizbraucu, bijām vairs tikai četri ārzemnieki - es, Šiškevičs, Daniels Diass un Eduardo Gonsalo. Ļoti labi, ka kopā ar Mārtiņu Trautmani un Herbertu Pudānu [abi Francijā brauca amatierlīmenī] starpsezonā uz diviem mēnešiem biju aizgājis uz franču valodas kursiem, kas man ļoti noderēja. Varbūt pirmajā nometnē daudz ko tik labi nesapratu. Lēnām sāku saprast tad, kad francūži ar mani runāja aci pret aci un darīja to nedaudz lēnāk.

Pirmā pilnā sezona jaunajā komandā tev bija salīdzinoši veiksmīga, bet otrajā rezultāti vairs nebija tik augstā līmenī. Kādi tam bija iemesli?
Pirmās sezonas sākumā ieņēmu ceturto vietu diezgan lielā viendienas klasikā ["Classic Loire Atlantique"], bet otrajā gadā nedaudz pārtrenējos, līdz ar to rezultāti sacensībās nebija tik labi. Ja arī man tika dota iespēja sevi pierādīt, tad es to nespēju izmantot, jo fiziski biju pārāk saguris un pārāk daudz trenējies. Savukārt dienās, kad jutos labi, man netika dota iespēja, jo iepriekš nebiju sevi pierādījis. Lai arī komandā visi bijām diezgan draudzīgi, atvērti un gatavi izpalīdzēt, tomēr sacensībās visi bija nedaudz egoistiski un domāja tikai par saviem rezultātiem, jo visiem mērķis bija sasniegt kaut ko labāku, katrs gribēja sevi pierādīt un gūt panākumus. Cits citam neviens baigi nepalīdzēja, sacensībās mēs nebijām kā komanda, bet drīzāk braucēji, kuriem ir vienādi krekli. Līdz ar to, ja paskatās uz komandas rezultātiem [gan 2011., gan 2012. gadā pa piecām uzvarām], tad rezultāti nebija tik brīnišķīgi un organizācija varēja būt labāka.

Ko esi ieguvis no šīm divām sezonām?
Esmu ieguvis ļoti daudz. Domāju, ja man vēlreiz tam būtu jāiet cauri, labprāt to atkārtotu. Ieguvu gan valodu, gan pieredzi, piemēram, kā tik jaunam braucējam braukt tik lielas sacensības. Vairāk iemācies dienās, kad neesi visspēcīgākais, nevis kad no visiem vari aizbraukt ar vienu kāju. Guvu pieredzi arī taktiskajā ziņā, kā pašam ārvalstīs par sevi parūpēties. Tā bija ļoti laba skola.

Bija jāgaida diezgan ilgi līdz saņēmi Pasaules tūres piedāvājumu.
Tam varētu piekrist, bet īstenībā 2011. gadā pēc ceturtās vietas ["Classic Loire Atlantique"] sacensībās Francijā un otrās vietas Flandrijas tūrē U23 vecuma grupā bija izveidojies kontakts ar "HTC - High Road", bet viņi nākamajā gadā vairāk neeksistēja un man Francijas komandā līgumā bija vēl viens gads. Tobrīd negribēju neko sasteigt. Domāju, ka nākamgad būs vēl labāk, viss turpināsies, ies uz augšu, bet nevienmēr tā ir.

Atradu, ka pirms desmit gadiem kādu brīdi rakstīji arī Sportacentrs.com [autora lapa]. Tad vēl dažus gadus rakstīji savu blogu, bet šobrīd savu e-avīzi. Vai rakstīšana ir tavs aicinājums?
Tobrīd tas likās interesants veids, kā sevi pilnveidot. Protams, laikam tik slikti man ar rakstīšanu neiet, tāpēc cilvēkiem patīk lasīt manu blogu, jo spēju padalīties ar interesantu informāciju un pieredzi, līdz kam cilvēki nav aizdomājušies. Uzlaboju savas rakstīšanas spējas un spēju izteikties, kas vienmēr noder. Piemēram, rakstot epastu, kur jāraksta tā, lai tevi nepārprastu, valodai ir ļoti liela nozīme, it īpaši mūsu laikā, kad teju viss notiek elektroniski.

Esi aktīvs grāmatu lasītājs. Vai pēc karjeras beigām būtu gatavs sarakstīt grāmatu par savu dzīvi?
Īstenībā esmu par šo domājis. Bet vairāk tādā ziņā, vai es būtu spējīgs sarakstīt grāmatu un vai kādu vispār tas interesētu. Nerakstīšu tāpat vien. Rakstīšu, lai kāds no tā arī varētu ko iegūt, nevis es lielītos ar paveikto. Bezsakarā kaut ko lasīt ir laika tērēšana. Ja līdz tam nonākšu un izlemšu to darīt, tad ceru, ka sarakstīšu pats, nevis izmantošu kādu rakstnieku.

Domāju, ka tu būtu spējīgs rakstīt ne tikai par riteņbraukšanu, bet gan par ko interesantāku un plašāku.
Nav teikts, ka jāraksta tikai viena grāmata. Iespējams rakstīt arī par kaut ko svarīgāku, kā pedāļu mīšanu.

Par ko tu vēl būtu gatavs rakstīt?
Par piedzīvojumiem, bet ar riteņbraukšanu nesaistītiem. Domāju, ka man ir bijuši pietiekami daudz piedzīvojumu un stāstiņu, tomēr šobrīd vēl nepietiktu, lai sarakstītu grāmatu.

Varbūt tagad vari atcerēties vienu šādu stāstiņu.
Protams, viss savā ziņā ir saistīts ar riteņbraukšanu. Arī blogā var atrast diezgan daudz stāstiņu no ikdienas dzīves. Ar Andžu [Flaksi] vienubrīd biju "Hincapie" komandā un ļoti spilgti atceros, kā mēs gājām uz veikalu, nevis braucām ar mašīnu Dienvidkarolīnā. Cilvēki to nesaprata, viņi taurēja un svilpa, jo nesaprata, kāpēc mēs ejam. Tas nebija domāts ļauni, bet vienkārši par mums ierēca - ko šitie jampampiņi staigā, nevis brauc ar mašīnu. Viņiem tas bija kaut kas neredzēts, vismaz konkrētajā vietā. Latvijā tas būtu, ja kāds sabiedriskajā transportā sēdētu klauna kostīmā.