Hārtlijs: "Mazais mērķis joprojām ir 1/4 fināls. Lielais mērķis - medaļas"

Dienu pirms mūsu sarunas pabeidzu lasīt "Behind The Bench" – grāmatu par treneriem, kurā esat intervēts arī jūs. Sarunas fonā skatījāties 2001. gada Stenlija kausa fināla septīto maču. Kad bija iepriekšējā reize, kad noskatījāties maču?
Laiku pa laikam noskatos to kopā ar draugiem. Protams, ierosinājums nāk no viņu puses. Kad izcīni Stenlija kausu, nav laika domāt par hokeju, jo visapkārt ir ballītes, un tās ir ļoti lielas. Man tika atvēlētas trīs dienas kopā ar kausu. Aizvedu to pie jaunajiem hokejistiem. Atrādīju savai pilsētai, kurā bija sarīkota parāde. Kopā ar draugiem un kausu aizbraucu makšķerēt. Droši vien spēli esmu redzējis piecas vai sešas reizes, bet man tas nav nepieciešams – visu maču zinu no galvas. Pat mazākās detaļas. Šaubos, ka ko tādu iespējams aizmirst.

Ko darīt ar kausu – plāns radās vēl pirms uzvaras vai negribējās piesaukt nelaimi?
Kad pametu rūpnīcu, kurā strādāju, visiem pateicu, ka vienu dienu atgriezīšos kopā ar Stenlija kausu. Kolēģi uzskatīja, ka pamest darbu, lai nodotos trenēšanai, ir neprāts. Kad paziņoju par plānu atvest kausu, viņi nodomāja, ka esmu pavisam sajucis prātā. Tas bija vienīgais plāns, par kuru biju pilnīgi drošs. Citu plānu nebija, tikai gribēju uzvarēt spēlēs. Pilnīgi visās. Atceros, ka pēc otrās trešdaļas bijām vadībā ar 3:1, bet pie treneriem ienāca ekipējuma menedžeris un teica, lai nomierinu spēlētājus. Viņš pārtraukumos vairāk laika pavada ap spēlētājiem un bija ievērojis, ka valda satraukums. Mans uzdevums bija nomierināt komandu. Pēc tam pateicu paldies par palīdzību.

Jūs grāmatu esat paņēmis līdzi pat uz Latviju. Kāda ir labākā mācība, ko tajā esat atradis?
Trenēšana ir ļoti garš ceļš. Pirms Stenlija kausa izcīnīšanas Kolorado strādāju trīs sezonas, bet pirms tam piecus gadus trenēju fārmklubu. Zināju visus spēlētājus, jo viņi bija daļa arī no manas komandas. Protams, pats maģiskākais stāsts bija Reja Burka karjeras spilgtais punkts.

Stāsts, kuru lasīju pirmo reizi un kuram nevarēju noticēt – kā tikāt pie biļetes, lai vispār aizlidotu uz Kolorado un kļūtu par komandas treneri.
Atceros, ka bija skaista svētdiena, bet varēja pateikt, ka tuvojas vētra – spīdēja saule, bet tuvojās biezi mākoņi. Rīkojām vakariņas kopā ar draugiem, pasēdēšanu pie baseina. Gatavojāmies, dārzā apgriezu augus, kad sieva atnesa telefonu. Klausules otrā galā bija Fransuā Žigērs – Kolorado "Avalanche" ģenerālmenedžera asistents. Jau pirms tam zināju, ka man ir labas iespējas kļūt par galveno treneri, jo pirms divām trim nedēļām piezvanīja Pjērs Lakruā, ģenerālmenedžeris, un teica, ka mazliet iepauzēs un pēc tam varēsim aprunāties. Darbu man neapsolīja, bet jutu, ka manas izredzes ir ļoti labas.

Žigērs piezvanīja un pateica, ka man jāpaspēj uz lidmašīnu 19:15. Bija atlikušas divas stundas, bet ceturtā daļa jāpavada ceļā. Un viņš pateica, lai paņemu līdzi savu labāko uzvalku. Tas bija signāls – darbs ir mans. Ieskrēju mājā, pateicu sievai, ātri kravājos. Un sākām domāt, ko lai sakām sabraukušajiem ciemiņiem. Vakariņas vēl nebija galdā, bet es jau braucu prom – tas nav pārāk pieklājīgi.

Sieva aizveda mani līdz lidostai, bet kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Sēdēju lidmašīnā un nevarēju sagaidīt, kad beidzot pacelsimies, jo redzēju, ka tuvojas vētra. Un tad pilots paziņoja, ka tik drīz tas nenotiks. Man bija jālido līdz Pitsburgai, tad jāpārsēžas un jālido uz Kolorado. Gaidījām kādas četras stundas, līdz beidzot pilots saņēma zaļo gaismu.

Protams, nepaspēju uz otru lidojumu. Lidostā valdīja haoss, jo arī Pitsburgā bija vētra. Zvanīju uz Kolorado un teicu, ka šodien nepaspēšu ierasties. Kad beidzot pametu lidostu, bija trīs naktī, taču man rokās bija biļete nākamajam reisam. Par miegu tobrīd nedomāju – svarīgi bija tikt nākamajā lidmašīnā uz Kolorado.

Vētras dēļ viesnīcas Pitsburgā nebija, nācās braukt 40 minūtes ārpus pilsētas. Turklāt lidmašīna bija jau septiņos no rīta. Pateicu taksometra šoferim, lai nekur nebrauc – drīz būšu atpakaļ. Pagulēju 30 minūtes, atgriezos un braucu uz lidostu. Viss bija kārtībā līdz mirklim, kad reģistrējos lidojumam. Iedevu biļeti, bet lidostas darbinieks paskatījās vienu reizi, vēl vienu, tad paskatījās uz mani un pateica, ka biļete neder. Atbildēju, ka tas nav iespējams, ka man obligāti jātiek lidmašīnā.

Man paziņoja, ka tā jau ir pilna un ka nākamais reiss būs divos pa dienu. Tobrīd ienāca prātā svarīgs jautājums: vai esat hokeja fans? Viņš atbildēja, ka neizlaiž nevienu Pitsburgas "Penguins" maču. Pateicu: jūs mani nepazīstat, bet mani sauc Bobs Hārtlijs un esmu diezgan drošs, ka kļūšu par Kolorado "Avalanche" treneri. Apsolīju – ja tikšu lidmašīnā, sagādāšu divas biļetes labākajās vietās uz mūsu maču Pitsburgā. Viņš izdarīja savu plāna daļu, bet es – savu.

Nedēļas, kad gaidījāt zvanu no Kolorado, miegs nāca labi vai mocīja domas par jaunajiem pienākumiem?
Astoņus gadus strādāju rūpnīcā. Kad man bija 18 gadu, nomira tētis, tāpēc nācās pamest skolu. Strādājot rūpnīcā, nemaz neatļaujies sapņot, ka reiz varētu atrasties NHL. Sapnis ir pagalam. Taču brīdī, kad man uzticēja fārmkluba vadīšanu, mazā puikas sapnis atgriezās. Netiku kā spēlētājs, bet varbūt man ir cerības tikt kā trenerim? Kad aprunājos ar Lakruā, biju par 99,9% pārliecināts, ka tikšu pie darba. Protams, vienmēr nervozē, ka kaut kas var atgadīties, tomēr jutos labi. Trenēt vienu no 30 NHL komandām – tā ir privilēģija. Trenēt komandu, kurai ir reālas izredzes izcīnīt Stenlija kausu – tas ir sapņa piepildījums.

Droši vien laiks tobrīd vilkās tik lēni, cik vien tas ir iespējams.
Laiku izmantoju lietderīgi – kārtīgi sagatavojos. Katru dienu pavadīju ofisā, sagatavoju prezentāciju. Bet viņi uz to pat nepaskatījās. Ierados, un man pateica: tu esi mūsu jaunais treneris. Viss. Divas nedēļas gatavojos nekam – saruna neilga pat desmit minūtes. Gaidīšanā sliktākais bija tas, ka nevarējām atbildēt telefonam – kad zvanīja nepazīstams numurs, ignorējām, jo bija norāde nerunāt ar žurnālistiem, pirms viss nav oficiāli. Ja ir pavēle, tad labāk klausi.

Mūsdienās treneri lielu uzmanību pievērš video analīzei. Tagad situācija ir elementāra, bet kā bija deviņdesmitajos?
AHL strādāju kopš 1993. gada. Mans draugs galdnieks izveidoja kasti ap mazu televizoru – rokturi, lai varu paņemt līdzi, paceļama siena priekšā ekrānam. Autobusā pieslēdzāmies strāvai, un analīze varēja sākties. Kasetes... Lai noskatītos vienu spēli, vajadzēja vismaz četras stundas. Lēnām tin uz priekšu, lēnām tin atpakaļ. Tagad ar vienu klikšķi no pirmās trešdaļas vār pārlēkt uz spēles beigām. Ticu video – uzskatu, ka tas ir labākais veids, kā mācīt spēlētājus. Ar prieku veltu vairākas stundas, lai sagatavotos video treniņiem.

Izdodas paskatīties arī starp trešdaļām? Atrast noderīgas lietas, lai ieviestu uzvarošas izmaiņas?
Jā, skatāmies daudz. Man ar BuBū, Pēteri Gromu, mūsu video treneri, ir rācijas. Ja kaut ko pamanu, uzreiz saku viņam. To gribēšu paskatīties starp trešdaļām, to gribēšu skatīties nākamajā rītā kopā ar visu komandu, kad analizēsim aizvadīto maču un gatavosimies nākamajam. Jūtos kā Džeimss Bonds – piedurknē ir paslēpta rācija, kas palīdz paveikt brīnumus.

Grāmatā ir arī daudz sarunu par attiecībām starp spēlētājiem un treneriem. Maiklam Ferlandam, kurš cīnījās ar alkoholu, pateicāt, ka trenera karjeras laikā vienu spēlētāju jau esat apglabājis un negribat, lai viņš būtu otrais. Attiecības ne tikai starp spēlētājiem un treneriem, bet vienkārši starp cilvēkiem – tas ir pats svarīgākais komandā?
Gan hokejā, gan skolā, gan darbā ir dažādas personības. Hokejā ir arī dažādas tautības. Milans Hejduks ierodoties Kolorado nevarēja pateikt pat jā vai nē. Treneris zīmē uz tāfeles, bet viņš uzdevumu saprot tikai no bultiņām, jo sacīto nesaprot. Citi spēlētāji strādā smagi, citi ir slinkāki. Ir tādi, kuri komandas labā gatavi ziedot visu, un ir tādi, kuri ir savtīgi. Trenera uzdevums ir no viņiem visiem izveidot komandu.

Kad komanda sanāca kopā pirmoreiz, iedevu katram spēlētājam septiņas lapas ar jautājumiem. Stiprās un vājās puses. Pozīcija, kurā jūties vislabāk. Novērtē savu metienu, slidošanu. Ir jāsavāc pēc iespējas vairāk informācijas. Turklāt jānovērtē ne tikai hokejists, bet arī cilvēks. Uzskatu, ka labi cilvēki veido labas komandas, bet sliktus cilvēkus negribu savā komandā. Vācijā mēs redzējām ne tikai komandu, bet ģimeni. Kad pametu turnīru, biju vīlies par rezultātu, bet lepojos ar komandu. Starp cilvēkiem ir nepieciešama saikne. Reizēm tā izveidojas dienā, reizēm – mēnesī, reizēm – gada laikā.

Latvijā hokejistiem nepatīk runāt par sevi. Kā viņiem veicās ar atbildēšanu uz jautājumiem? Tas kļuva par izaicinājumu?
Ir spēlētāji, kuriem ir grūti sēdēt šeit, treneru ofisā – jā, nē, jā, nē. Grūti kaut ko uzzināt. Tāpēc iedevām septiņas lapas, kuras varēja paņemt līdzi uz mājām. Devām iespēju padomāt un kārtīgi atbildēt. Izlasīju, aprunājāmies aci pret aci. Man bija gan papīrs, gan mūsu tikšanās.

Treneris Riks Tokets stāstīja par savām attiecībām ar Sidniju Krosbiju – ka viņš teju katru dienu rakstīja 11 vakarā. Vienā spēlē pamanījis to un grib rīt izmēģināt treniņā. Otrā spēlē pamanījis to un grib, lai arī treneris uzmestu aci. Latvijas izlasē spēlētāji nāca ar saviem priekšlikumiem?
Pasaules čempionātā spēļu grafiks ir saspringts – nav laika skatīties citas spēles. Varbūt tikai mazliet. NHL izslēgšanas spēles notiek katru otro dienu. Pasaules čempionātā ir divi mači pēc kārtas un septiņas spēles ļoti īsā laikā. Sēdēt un skatīties mačus – tas bija treneru uzdevums. Skatījāmies, veicām piezīmes, taisījām video. Ar spēlētājiem runājām, kad zinājām, ka viņi pazīst kādu no pretinieku hokejistiem un var palīdzēt.

Līguma pagarināšana – cik cieši sekojāt sarunām? Centāties būt tuvumā vai jaunumus uzzinājāt no aģenta, kad bija pienācis laiks?
Turējos pa gabalu. Aģentam bija iedots uzdevums. Runāju ar Latvijas izlasi un vēl trim komandām, bet mans mērķis bija diezgan skaidrs. Kad pametu Vāciju, pie sevis nodomāju: vou, man patīk šī komanda. Pagājušajā gadā ap šo laiku pirmo reizi saņēmu zvanu no Latvijas un piedāvājumu. Kad pirmo reizi satikāmies, sapratu, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu. 2021. gadā Rīgā būs pasaules čempionāts. Gribu palīdzēt Latvijai atgriezties olimpiskajās spēlēs. Tās ir prioritātes ne tikai federācijai, bet arī man. Sarunas bija ilgas, bet priecājos, ka vienojāmies. Man patika Rīgā pavadītais laiks, tāpēc lēmums bija viegls.

Pastāv uzskats, ka nosargāt titulu ir daudz grūtāk nekā izcīnīt. Jums priekšā otrā sezona kopā ar Latvijas izlasi. Sagaidāt, ka otrais gads būs grūtāks?
Tā padomājot, mums nav nekā, ko aizstāvēt. Varbūt tikai gaiss. Kamēr neesam izcīnījuši medaļu, tikmēr nav, ko aizstāvēt. Rezultāts pasaules čempionātā ir ļoti svarīgs, taču manam darbam ir otrā daļa – jauniešu hokejs. Latvijā pieaug hokejistu skaits, kamēr citās valstīs tas sarūk. Tā ir laba zīme – pierādījums, ka ejam pareizajā virzienā. Uz pasaules čempionātu brauksim ar tādām pašām domām kā šogad.

Brauksim ar komadu, kas būs lepna par iespēju pārstāvēt Latviju. Turpināsim buvēt, bet hokejā nekas nav garantēts. Divus soļus uz augšu esam spēruši, bet gribam būt vēl labāki. Izbaudu dzīvi un vienmēr esmu priecīgs, taču nekad neesmu apmierināts. Vienmēr var labāk. Pagājušajā čempionātā palikām viena metiena attālumā no ceturtdaļfināla, un tas joprojām ir mans pirmais mērķis. Bet lielais mērķis ir medaļa. Jābūt reālistiem, tomēr vienā spēlē var notikt jebkas. Esam maza valsts, taču nebaidījāmies no nevienas komandas. Spēlētāji noticēja un paveica neticamu darbu.