Marcels Hosa par karjeras beigām, dzīvi tagad un metienu no "ūsiņām"

Raksta pirmā daļa ŠEIT!

Laiks KHL bija iztecējis
Pēdējo reizi Hosa Rīgas "Dinamo" atstāja pirms 2014. gada Ziemassvētkiem. Runā, ka viens no iemesliem bijušas arī problēmas privātajā dzīvē. Tās pašas sezonas janvārī viņš atgriezās dzimtajā klubā Trenčīnā un uzspēlēja arī Zviedrijā. Pēc tam sekoja sezona Čehijā, bet pēdējos divus gadus savā hokejista karjerā Hosa atkal pavadīja Trenčīnā, Slovākijas līgā izceļoties ar gana pieklājīgu statistiku. Vēl pēc Rīgas "Dinamo" atstāšanas viņš neilgu brīdi apsvēris, vai nepamēģināt spēkus kādā citā KHL komandā, taču drīz vien šīs domas pagaisušas.

"Apzinājos, ka mans laiks šajā līgā ir beidzies. Jā, vēl gribēju spēlēt, taču vairs nevēlējos tik daudz ceļot. Man gribējās atrasties komforta zonā, tāpēc izvēlējos būt tuvu mājām un spēlēt dzimtenē," norāda 39 gadus vecais Hosa, kurš ar lepnumu atskatās uz savu pēdējo sezonu profesionālajā hokejā – kopā ar Trenčīnas "Dukla" tika sasniegts Slovākijas līgas fināls, kur septiņās spēlēs nācās piekāpties "Banska Bystrica". "Tas nebija viegls, taču lielisks gads. Žēl, ka to neizdevās noslēgt ar čempiontitulu. Pēc pēdējā mača vēl domāju – turpināt karjeru vai beigt. Domas manā galvā dalījās. Tomēr pēc kāda laika vairs nejutu motivāciju turpināt, tāpēc beigu beigās tas bija diezgan viegls lēmums. Viss salikās savās vietās. Mana karjera bija pietiekami ilga. Bija laiks virzīties tālāk, un manī nav nožēlas par pieņemto lēmumu. Jā, šad un tad man pietrūkst hokeja, kad to paskatos televīzijā, taču nevienā brīdī neiedomājos, ka man vajadzētu vilkt kājās slidas un atgriezties laukumā. Drīzāk domāju par to, kā savulaik pats spēlēju un kādās pilsētās to darīju. Kad skatos KHL, tad to atceros. Tās ir lieliskas atmiņas. Vēl nesen televīzijā skatījos vienu no Rīgas "Dinamo" mačiem un pat nesekoju līdzi pašai spēlei. Vairāk izdzīvoju atmiņas, ko reiz piedzīvoju, kad pats spēlēju "Arēnā Rīga"."

Hosa neierastās krāsās - 2015. gadā pārstāvot Zviedrijas klubu "Modo". Foto: SHL

Tagad nevis met, bet sit
Vizuāli Hosa šobrīd izskatās tāpat kā savos hokejista gados – pēc sportista. Tas arī loģiski, jo pēdējos gados ar brāli Marianu, kurš arī noslēdzis savu karjeru, viņš nodarbojas ar boksu un kikboksu. Treniņi ir vairākas reizes nedēļā.

"Godīgi runājot, pēc hokeja karjeras beigām izbaudu savu dzīvi. Cenšos apgūt dažādas lietas un hobijus. Kad visu laiku esi nodarbojies ar hokeju, tavs ķermenis ir radis pie treniņiem un augstām slodzēm. Ar brāli nolēmām uzsākt citu sportu un tajā iemīlējāmies," neslēpj Marcels, kurš hokejista karjeras laikā ir nopelnījis pietiekami daudz, lai šobrīd par dzīvi varētu nesatraukties, taču kopā ar brāli ir gatavs iesaistīties biznesā, ja liktenis piespēlēs ko interesantu.

"Vasarā pat sāku spēlēt golfu! Nekad nebiju domājis, ka tā notiks, bet arī golfā esmu iemīlējies – svaigs gaiss, saule. Tiešām patīkami! Dzīvoju netālu no golfa laukuma, kas pieder brālim. Vasarā tur biju katru dienu," Hosa gan nedaudz nožēlo, ka Rīgas laikos nav sanācis apmeklēt Sanda Ozoliņa radīto "Ozo Golf Club". "(Smejas) Kad vēl spēlēju hokeju, man golfs galīgi nepatika. Tagad, atceroties tos laikus, ir nedaudz žēl, ka tā arī neaizbraucu uz Ozoliņa klubu Starp citu, man ir plāns uz dažām dienām apciemot Rīgu, kad beigsies Covid-19 pandēmija. Grūti teikt, kad tas notiks, bet vēlos satikt pāris senus draugus un bijušos komandas biedrus."

Treniņus cīņas sportā Hosa izvēlējies, jo viņš ir liels UFC un boksa fans – garām netiekot palaista neviena svarīga šo šovu televīzijas pārraide. Savulaik viņš aktīvi sekojis līdzi slavenajam īram Konoram Makgregoram, tomēr šajā laikā UFC esot daudz labu cīkstoņu, un katrā šovā varot notikt kāds pārsteigums.

"Pamēģināt pašiem ar ko tādu nodarboties bija mana brāļa ideja. Kopš tā laika viens otru dzenam uz priekšu, piektdienās mums vienmēr ir sparingi. Treniņi cīņas sportā arī nāk par labu psiholoģiskajam stāvoklim. Cenšos būt aktīvs un uzturēt sevi formā. Sparingos parasti aizvadām astoņus raundus pa trim minūtēm. Tā ir milzīga slodze, taču pēc ceturtā raunda mums ir trīs minūšu pārtraukums. Bokss ir lielisks fiziskās formas uzturēšanai," gandarīts par savu aizraušanos ir Hosa.

Marcels Hosa karjeru noslēdza klubā, kurā to sāka - Trenčīnas "Dukla". Foto: HK "Dukla"

Treniņi ar Jāgru, fizika un vārtsargu muļķošana
Slovākijas uzbrucējs bija pazīstams ar savu metienu no iemetiena apļa. Viņš nenoliedz, ka karjeras laikā pie tā daudz strādājis un slīpējis. "Šis metiens man kļuva labāks, kad spēlēju Ņujorkas "Rangers". Kopā ar Jaromiru Jāgru trenējāmies papildus, lai attīstītu tieši metienu. Visu, ko varēju iemācīties no Jaromira, paņēmu līdzi uz Rīgu. Katrā treniņā piestrādāju pie šī metiena, un tas kļuva labāks. Šādi regulāri trenējoties, arī cita veida metieni kļuva labāki. Ir jāliek aiz auss – ja kādā aspektā vēlies kļūt labāks, tas ir jātrenē. Nav pat svarīgi – esi bērns vai pieaudzis hokejists – treniņi ir ļoti svarīgi. Tieši tā es kļuvu labāks, jo strādāju papildus pēc treniņiem."

Savukārt, atceroties laikus Latvijas galvaspilsētā, Rīgas "Dinamo" tehniskais direktors Armands Simsons norāda, ka Hosa savā slavenajā "one-timer" metienā talkā ņēmis arī fiziku.

"Golfā ir nūjas, kurām galva ir nenormāli smaga, tāpēc sitiens lido ļoti tālu. Marcela hokeja nūjas gals bija normāls, aptīts ar izolentu – kā jau visiem, taču tās otrs gals bija notīts ar pusrulli, ja ne visu. Arī ar šādu metodi metiens ir jūtami spēcīgāks. Vairāki citi puiši arī to ievēroja, taču mīnuss, ka ar šādu nūju nevari neko daudz tamborēt," vienu no Hosas trikiem atklāj Simsons. "Marcels savu nūju krāsoja arī ar melnas krāsas flakoniem. Pūta no lāpstiņas līdz vidum, jo tas vārtsargiem apgrūtinot ieraudzīt ripu tieši metiena laikā. Lūk, pat tādas nianses! Bet tas viss strādāja."

Hokejs gan vairs nav Hosas dzīve, to ik pa laikam sanāk paskatīties tikai televīzijā, taču atsevišķus mačus viņš Rīgas "Dinamo" izpildījumā ir redzējis.

"Skatos, ka uz treneru soliņa ir Saša (Aleksandrs Ņiživijs – aut.). Arī Ģirts Ankipāns trenēja Rīgas "Dinamo". Viņš gan izskatās nedaudz pieņēmies svarā (smejas), bet viņš ir lielisks puisis. Ar viņu kopā bija ļoti forši! Ģērbtuvē sēdējām viens otram blakus, bijām arī vienā maiņā," pats Hosa gan sevi neredz trenera amatā, kaut gan arī viņa tēvs Františeks ir pazīstams hokeja speciālists. "Neredzu sevi kā treneri. Nezinu kāpēc, bet vienkārši tā jūtos. Vairāki mani kādreizējie komandas biedri ir kļuvuši par treneriem, taču es neesmu īsti drošs, vai esmu tāda tipa cilvēks, kurš varētu kļūt par treneri."