Siliņš: "Statistikā to neredz, bet treneris uzticas, jo sūdus nesavārīšu"

- Kā šobrīd jūtas tavs celis un kā nonāci līdz operācijai un kruķiem?
- Pēc sezonas skatījāmies, ka celim, kuram jau tā bija problēmas ar skrimsli, play-off laikā saprotamu iemeslu dēļ situācija ir tikai pasliktinājusies. Turklāt bez problēmām ar skrimsli celī tika konstatēta vēl arī kaut kāda plaisa. Tādēļ diemžēl bija nepieciešama operācija. Tā tika veikta 3. jūlijā un kopš tā laika plānotais rehabilitācijas periods ir divi mēneši. Pirmais mēnesis jāstaigā uz kruķiem, varu veikt tikai vingrinājumus sēdus vai guļus, bet otrajā mēnesī jau varēs sākt kaut ko darīt arī ar kājām.

- Vai operāciju nevarēja atlikt?
- Iespējams, ka varēja. Taču jāatzīst, ka finālsērijas septītajā mačā es tiešām vairs nevarēju paspēlēt, tādēļ varbūt arī operācija bija neatliekama. Bija grūti iesēsties ceļos, uzreiz jutu sāpes. Beigās jau varēja just sāpes arī vienkārši skrienot. Bija jūtams, ka dēļ skrimslim atlūzušā kauliņa, cieš gan viss celis kopumā, gan abas kājas. Tieši tādēļ man visas sezonas garumā bija problēmas arī otrai kājai, jo veselā kāja centās kompensēt traumētās nepilnvērtību. Vispirms plīsa augšstilba muskulis, pēc tam arī ikra muskulis.

- Pērn atteici izlasei, jo biji izvēlējies vasaru veltīt individuālajam darbam. Šogad valstsvienība iet secen traumas dēļ. Vai nebaidies sev saražot heiterus?
- (Smejas) Ko tad es varu darīt? Man ir tiešām žēl, ka nevarēšu spēlēt izlasē. Visu sezonu biju gaidījis šo iespēju, taču neko darīt... Cerams, ka nākotnē šī piespiedu dīkstāve nāks par labu. Protams, Ainars Bagatskis nebija priecīgs, kad piezvanīju un pastāstīju, kāda ir situācija, tomēr viņš ieteica pārāk nepārdzīvot. Tā notiek.

- Vai Itālijas čempionāta finālsēriju pret Sasari "Banco di Sardegna" joprojām atceries ar sakāpinātām emocijām vai tagad tās jau ir pierimušas?
- Ja esi zaudējis finālā, tad, manuprāt, tas paliek tevī vienmēr vai vismaz līdz uzvaras brīdim. Tāpat bija pēc U20 izlases zaudējuma Eiropas čempionāta finālā. To nevar aizmirst. Tagad atceroties finālsēriju, visās sešās spēlēs viesos mums bija iespējas uzvarēt un vismaz vienā no mačiem tas bija jāizdara. Septītajā spēlē jau var notikt jebkas. Turklāt tajā no ierindas izgāju gan es, gan Darjušs Lavrinovičs. Žēl.

- Izslēgšanas spēlēs ar traumu nastu saskārāties nepārtraukti…
- Darjušs mēģināja spēlēt, dažubrīd viss bija kārtībā. Bet tad viņš nospēlēja 35 minūtes pusfināla sērijas piektajā mačā izbraukumā pret Venēcijas „Umana”. Parasti viņš labi spēlēja pa 10-15 minūtēm mačā, bet pēc 35 minūšu spēles nākamajā mačā Darjušam jau pirmajā aizsardzībā kaut kas notika ar kāju un turpmāk viņš vairs nebija tas spēlētājs. Kad Darjušs bija formā, tad Itālijas čempionāta līmenim viņš bija ļoti labs.

- Kas, tavuprāt, izšķīra finālsērijas likteni? Kurā brīdī jūs zaudējāt?
- Es skatos tieši uz tām trim spēlēm izbraukumā. Sērijas trešajā mačā pēdējā ceturtdaļā izsējām 11 punktu pārsvaru, bet nākamajā mačā atspēlējāmies no -20, taču zaudējām papildlaikā. Abus mačus mums vajadzēja vinnēt. Un tad vēl, protams, zaudējums sērijas sestajā spēlē trešajā papildlaikā. Mums bija divas iespējas uzvarēt to maču pēdējā uzbrukumā, bet tās palika neizmantotas.

- Zaudējums finālā bija sāpīgs ne tikai morāli, bet arī fiziski. Galu galā „Grissin Bon” play-off spēlēs aizvadīja maksimālo spēļu skaitu visās sērijās – ceturtdaļfinālā, pusfinālā un finālā.
- 19 spēles 39 dienās – vienkārši nenormāli, kalendārs ir galīgi garām. Regulārajā čempionātā spēlējam tikai vienu maču nedēļā, lai gan varētu ielikt vēl kādu spēli vismaz tajās nedēļās, kad nav Eirokausu. Pusfināla sērijas vidū notraumējās Dreiks Dīners, atgriežoties tikai finālsērijas ceturtajā mačā, bet Darjušs nespēlēja ik pa laikam. Arī es neizvairījos no traumām, kas liedza spēlēt finālsērijas pēdējo divu maču beigās.

- Vai šajā ziņā „Grissin Bon” izcēlās uz pārējo komandu fona jeb arī citām komandām bija problēmas ar sastāvu?
- Finālā pretiniekiem bija visi labākie, bet pusfinālā Venēcijai pāris mačus trūka viens vai divi spēlētāji. Mums problēmu bija vairāk, tāpat kā visas sezonas gaitā.

- Vai Sasari komandas uzvara sezonas kontekstā bija pārsteigums?
- Nē. Pārsteigums bija vienīgi viņu uzvara pār Milānas „EA7 Emporio Armani” pusfināla sērijā. Uz papīra Milānai nav pretinieku Itālijā, bet acīmredzot viņi nemāk uztaisīt komandu, jo ar to naudu, kas viņiem ir, Milāna neatbilst līmenim, kurā varētu būt.

- Ar ko Sasari uzvarēja Milānu un jūs finālsērijā?
- Viņiem ir nenormāli atlētiska komanda, jo īpaši, Eiropas basketbolam. Septiņi melnādainie, kuri nespēlē gudru basketbolu, taču kārtīgi „dragā”. Ja tu kaut uz brīdi neesi pietiekami koncentrējies vai neizmanto savu ķermeni agresīvi, tad zaudē divcīņas. Ja spēlējam agresīvi, tad noteikti spēlējam gudrāk un mums ir priekšrocības. Taču atliek noguruma dēļ zaudēt agresivitāti un viņi ar vienu danku vai ļoti tālu trīspunktu metienu „paceļas gaisā un sāk lidot”, iemetot ļoti grūtus metienus. Gan septīto maču, gan citas spēles viņi vinnēja ar metieniem no deviņiem metriem. Sasari ir īpaša komanda. (Smejas)

- Jau pagājušajā vasarā tev bija problēmas ar celi. Vasarā strādāji individuāli, taču sezona tev sākās tikai novembra beigās. Pastāsti, kas notika?
- Viss bija kārtībā, bet sagatavošanās posma piektajā dienā guvu labās kājas augšstilba traumu. Sākumā domājām, ka ir neliels plīsums. Vairāk nekā mēnesi katru pirmdienu man teica – vēl nedēļu atpūties un tad jau varēsi atsākt spēlēt. Tas bija vienkārši ārprāts. Diemžēl sanāk tā, ka kluba ārsti nebija gluži līmenī, jo citās pārbaudēs atklājās, ka plīsums ir tuvu kaulam, kas situāciju sarežģīja. Mani aizveda uz Izokinētikas centru Boloņā, kur nodzīvoju mēnesi. Darīju visu to pašu, taču acīmredzot speciālisti bija zinošāki un pēc tur pavadītā laika beidzot viss bija kārtībā.

- Pats neko nevarēji darīt, lai paātrinātu dzīšanas procesu?
- Plīsums bija dziļi iekšienē, tādēļ to nejutu. Pirmā mēneša laikā pārāk ātri sāku skriet, tomēr viss bija kārtībā. Bet, kad pirmoreiz bija jāveic straujas kustības, atkal sāku just, ka kaut kas nav labi.

- Vai šī trauma varētu būt saistīta ar to, ko minēji jau iepriekš – veselā kāja centās kompensēt savainotās nepilnības?
- Varbūt nedaudz. Pērn ar celi nebija tik nopietnu problēmu. Taču kopumā viss posms no pagājušās sezonas beigām līdz šim brīdim ir bijis samocīts.

- Arī Eiropas kausa turnīrs beidzās tā īsti nesākoties…
- Jā, komanda spēlēja slikti, pats piedalījos tikai četros mačos. Izgāšanās? Nē, tika skaļi no nevarētu saukt. Mūsu klubs joprojām skaitās mazs un visi labi atceras, ka pirms četriem gadiem komanda gandrīz izkrita uz Itālijas trešo līgu. Protams, mērķis bija tikt nākamajā kārtā, taču traumu dēļ nespēlēja Darjušs, tikai vienlaikus ar mani atgriezās Dīners, traumēts tolaik bija arī Džovanni Pini. Turklāt uz galveno mājas spēli saslima Rimants Kaukēns. Tādēļ kopumā par neveiksmi tika uzskatītas spēlētāju traumas, nevis piedzīvotie zaudējumi.

- Pērn biji labākais aizsardzības spēlētājs Itālijas čempionātā. Cik grūti bija valkāt šo godu tik samocītā sezonā?
- Labi, ka vismaz dažas spēles pusfinālā un līdz pat sestajam mačam finālsērijā beidzot nospēlēju labi. Bet līdz tam savu sniegumu ir grūti novērtēt. Te jutos labi, te ne tika labi. No vienas puses – sezona nebija izdevusies, bet no otras puses – prieks, ka vismaz beigas bija labas. Godīgi sakot, varēja just, ka, man spēlējot kā ceturtajam numuram, pretinieku visu laiku centās virzīt uzbrukumus pret Akjili Polonaru. Kad es devos laukumā, tā nebija. Taču, spēlējot kā trešajam numuram, atšķirības nemanīju.

- Kā vispār vērtē savu pāreju no ceturtā uz trešo numuru?
- Spēles sāku kā trešais numurs un vairāk sanāca spēlēt tieši šajā pozīcijā, taču man joprojām patīk spēlēt arī kā ceturtajam numuram. Uzskatu, ka man labāk padodas segt ārējos spēlētājus. Man spēlējot kā trešajam numuram iegūst arī komanda, vismaz aizsardzībā. Uzbrukumā man nekas nemainījās, jo uz mani bieži nespēlēja, taču tas ir saprotams – traumu dēļ te biju, te nebiju sastāvā. Brīži, kad iemetu svarīgus metienus, bija vienkārši spēles epizodes. Mūsu trenera acīs esmu tas, kurš nekad baigi nekļūdīsies. Tāpēc viņš mani laida laukumā arī sezonas vidū, kad spēlēju drausmīgi. Treneris zināja, ka nekādus sūdus nesataisīšu. Tas arī ir viens no maniem plusiem. Bet uzņemties iniciatīvu un iemest svarīgus metienus man nekad nav sagādājis problēmas.

- Tas jau laikam ir tas, ko statistikā neredz – tu neizdari sliktas lietas, nevāri ziepes.
- (Smejas) Jā, to neredz. Tāpat kā aizsardzību. Taču ar to arī atšķiros no daudziem citiem spēlētājiem, ka statistika mani maz interesē. Šosezon ne reizi negāju pēc mača apskatīties statistiku. Es tāpat jūtu un zinu, kas man ir jāuzlabo. Protams, es gribētu vairāk palīdzēt uzbrukumā, taču metienu skaits nav tik svarīgs, ja jūtu, ka man iedod bumbu brīžos, kad esmu brīvs.

- Nu labi, bet man atmiņā palika pusfināla sērijas septītā spēle, kurā tu 29 minūšu laikā no spēles pa grozu uzmeti tikai vienreiz. Saki godīgi, kā tu juties uzbrukumā?
- (Smejas) Man ar to nav problēmu, ja tā ir tikai viena spēle. Jā, pats piefiksēju, ka tā ir. Protams, bija nedaudz savādi. Ja tas būtu ilglaicīgi, tad, protams, būtu nepatīkami. Taču tā bija tika viena spēle, turklāt komanda uzvarēja sērijas septītajā spēlē.

- Kā ir spēlēt kopā ar leišu vecajiem bukiem – Lavrinoviču un Kaukēnu?
- Darjuša spēle postā ar muguru pret grozu ir pavisam citā līmenī nekā ierasts Itālijas čempionātā, kur parasti centri ir lielie amerikāņi, kas punktus pārsvarā gūst pēc pick ‘n roll sadarbības. Darjuša kāju darbība groza apakšā mums bija milzīgs spēks tajās 15 minūtēs, kad viņš bija laukumā. Vairāk viņš nevarēja. Bet savu laiku viņš nostrādāja ļoti efektīvi. Tikmēr Kaukēns mums tiešām ir kā treneris, viņam vienmēr ir ko teikt. Ak, pareizi, viņš arī šosezon bija izgājis no ierindas uz mēnesi, bet, ja godīgi, tad viņš 38 gadu vecumā ir nenormāli labā sportiskajā formā un varētu spēlēt vēl daudzus gadus.

- Kāds ir viņa noslēpums, ko tu redzi?
- Viņam ir sava specifiska gatavošanās. Pietupienus viņš taisa ar nenormāliem svariem. Var redzēt, ka viņš ir ticis pāri visām ceļgala traumām. Kaukēns var skriet, cik ilgi vien grib. Bet pēc treniņiem izmet vēl tūkstošiem metienu. Viņš ir kā piemērs visiem. Bet katram, protams, ir savas nianses. Nevar uzreiz sākt viņu kopēt. Kaukēns par basketbolu zina ļoti daudz un reizēm iesaistās diskusijās ar treneri Masimiljāno Meneti, taču tas parasti palīdz komandai. Reizēm treneris pēc šādām diskusijām ir mainījis savu lēmumu, bet viņam nav kauns piekāpties. Treneris ir sakarīgs cilvēks.

- Labākie čomi komandā tev bija tieši Kaukēns un Dīners?
- Jā. Ar viņiem izveidojās ļoti labas attiecības. Rimanta gadījumā ar visu viņa ģimeni. Viņa sieva ir bijusī Zviedrijas basketboliste [Taņa Kostiča] un viņiem ir trīs meitas. Arī mana draudzene sadraudzējās ar Kaukēnu ģimeni.

- Vai no okeāna otras puses esi sadzirdējis interesi par sevi?
- Neesmu gan. Un pēc tādas sezonas nav jau arī īsti par ko. (Smejas)

- Klau, bet, ja arī nākamsezon aizspēlējies līdz finālam Itālijas čempionātā, tad ir grūti paspēt aizbraukt uz Vasaras līgu.
- Tā ir. Sanāk, ka jābrauc uzreiz pēc sezonas. Bet pēc tam jābrauc atpakaļ un uzreiz jāpievienojas izlasei. Sapnis paliek sapnis, bet šobrīd, pēc tik grūtas sezonas pirmkārt vēlos, lai ar mani viss būtu kārtībā fiziski. Man ir pārliecība, ka, ja esmu labā formā, tad varu spēlēt jebkurā līmenī.

- Kā tev šķiet, kas tevi pašlaik šķir no paša augstākā līmeņa?
- Visupirms jābūt ļoti labam aizsardzībā. Arī fiziski spēcīgākam. Jāvāc vairāk atlēkušo bumbu. Saprotams, ka NBA es būtu tikai lomas spēlētājs ar ļoti stabilu metienu. Ja runājam par augstāko līmeni Eiropā, tad jāpiestrādā pie visa, vairāk jāskrien ātrajos uzbrukumos. Kā trešais numurs varu būt efektīvs, gūstot vieglos punktus un realizējot brīvos tālmetienus pēc piespēlēm. Uz mani tāpat nekad nespēlēs pick ‘n roll. Vieglie punkti un superuzticamība aizsardzībā. Kā jau minēju – mans trumpis ir tas, ka man var uzticēties – sūdus nesavārīšu. Tā ir nosvērtība.

- Spēlējot kā ceturtajam numuram, droši vien gribētos arī vairāk spēka…
- Protams. Ja izdomātu, ka spēlēšu tikai kā ceturtais numurs, tad svaru varētu likt klāt. Bet šobrīd rokas nav tik svarīgas, tajās spēka pietiek. Drīzāk ļoti jāpieliek pie kāju stipruma. Jo īpaši pēc šīs traumas pie tās būs papildus jāpiestrādā. Lēciens man ir, bet stiprākas kājas nepieciešamas tam, lai varētu labāk atbloķēt, kas palīdzētu izcīnīt vairāk atlēkušo bumbu.

- NBA draftu šogad skatījies?
- Nē, jo nākamajā dienā bija finālsērijas septītā spēle.

- Bet gan jau saproti, kādēļ par to jautāju. Pērn izlēmi neatsaukt savu kandidatūru, lai gan varēji nogaidīt līdz šai vasarai.
- Kā jau teicu pirms gada, tam, ka tevi izvēlas kāda NBA komanda, ir savi plusi un savi mīnusi. Es neko nenožēloju. Ja kādreiz būšu NBA līmenī, tad arī redzēsim, vai man ir tur lemts nonākt. Runājot par draftu, nekad nevar zināt, kā viss izvērtīsies. Pērn runāja par ļoti spēcīgu draftu, bet beigās tas it kā nemaz nebija tik spožs. Tā tomēr ir laimes spēle.

- Šosezon „Grissin Bon” saņēma balvu kā klubs, kas visvairāk izmantojis vietējos spēlētājus. 500 000 eiro ir ļoti labs bonuss mazam klubam. Vai tas būs jūsu mērķis arī nākamajā sezonā?
- Jā. Turklāt runā, ka balvas apmērs varētu pieaugt līdz 700-800 tūkstošiem eiro. Runa gan nav tikai par naudu, jo klubs jau iepriekš visu laiku sevi ir pozicionējis šajā jomā. Ar to izceļamies uz citu klubu fona, jo mūsdienās daudz vieglāk ir nopirkt kādu leģionāru. Visi jūt, ka mēs kļūstam par Itālijas komandu, tādēļ finālsērijā par mums nebija tikai Sardīnijas sala. Protams, oficiāli tas nav deklarēts, taču, ja netiksim finālā, tas nebūs tik slikti, ja vien būsim laiduši laukumā itāliešus. Es par to varu runāt, jo viņi jau mani uzskata par savējo. (Smejas) Redzēs, kā būs ar Artūru Strautiņu, bet Eirokausu pieteikumā viņš noteikti būs, tur nav problēmu.

- Starp citu, kā viņam izvērtās sezona no tava redzes punkta? Dažiem mačiem viņš bija pieteikts, bet laukumā gan laikam tika vien uz pāris minūtēm.
- Viņam tomēr ir tikai 17 gadi. Žēl, ka šosezon viņam bija problēmas ar pēdu, kā dēļ viņš šovasar nespēlē U18 izlasē. Taču pats galvenais – pirmajā pusgadā viņam ik pa laikam apjautājos, kā sokas, bet Artūrs atzina, ka laiks šeit paiet tik ātri un viņam te viss patīkot. Viņš zina, kur viņš ir nonācis un viņam viss patīk. Fiziski viņš ir ļoti spēcīgs, viss būs kārtībā.

- Sarunas laikā pamanīju, ka tev tomēr šad tad aizmirsās kāds vārds latviešu valodā…
- Labi vēl, ka dzīvoju kopā ar draudzeni, bet mums abiem ar to reizēm ir problēmas. Reizēm pat tādēļ pārņem kauns. Turklāt draudzene pirms tam kādu laiku dzīvoja Anglijā un ik pa laikam iestarpina kādu vārdu vai teicienu no angļu valodas, tad gan runājam drausmīgi. (Smejas) Mājās skan pat trīs valodas. Taču, ja dzīvotu viens, tad būtu pavisam traki, jo latviski lasu praktiski tikai Sportacentrs.com, viss pārējais ir angļu vai itāliešu valodā.

- Uz teātri beidzot aizgāji? Stāstīji, ka Redžo d’Emīlijā ir viens no lielākajiem teātriem Itālijā.
- Uz teātra izrādi gan nebiju, taču teātra ēkā biju – mēs tur svinējām kluba 40 gadu jubileju. (Smejas) Mērķis paliek. Vēl vismaz viens gads ir manā rīcībā.